Navigate / search

Vaska figūru muzeja noslēpums by Aleksejs Korobicins

Vaska Figūru muzeja noslēpums

Šo grāmatu es izlasīju „Piedzīvojumi. Fantāzija. Ceļojumi” sērijas lasīšanas ietvaros. Ir jau tā, ka es aptuveni zinu, par ko gandrīz katra no šīs sērijas grāmatām ir. Tādēļ, stāvot pie sava grāmatu plaukta, izvēle parasti ir visnotaļ grūta. Ir jāizšķiras lasīt tādu – kuru neesi lasījis, esi lasījis, bet neko neatceries, esi lasījis un bija laba, esi lasījis, bet totāls mēsls. Un, ja iepriekš esi izlasījis pašvaku grāmatu, tad jādomā vai neremdēt savu vilšanos ar labu darbu, vai labāk tomēr pietaupīt brīdim, kad patiešām nebūs ko lasīt.

Nabaga Ramons Montero! Viņu atrod nogalētu vaska figūras muzejā. Viņš guļ ar pārsistu galvu uz kāpnēm, bet blakus viņam mētājas sadauzīta vaska lelle, kas savulaik bija Monti dubultniece. Nu abi ir vienoti nāvē. Taču, kurš ir noslepkavojis vaska muzeja uzraugu, ko viņš ir iztraucējis, kam tas ir bijis izdevīgi? Muzeja īpašnieks Hubiners apgalvo, ka viņa seifā atradusies ģeniāla atrakcijas ideja, bet seifs nav uzlauzts. Liecinieku nav, un policija ir strupceļā. Henrijam Makam Alisteram ir dots uzdevums šo lietu aprakstīt, avīzes īpašniekam ir dzimusi spoža doma izveidot avīzi, kurā saistoši tiktu izklāstīti tikai fakti. Henrijs un viņa palīgs Džo sāk lietu šķetināt, bet sākuma pavedienu viņiem atrast neizdodas.

Nu jau es zinu, kāds izskatās padomju laika detektīvs. Šajā grāmatā tiek izmantots vecum vecais paņēmiens par žurnālistu detektīvu. Tam, nabagam, lieta jāizmeklē, lai nopelnītu sev maizīti. Viņš strādā ciešā sasaistē ar policiju. Ja uzož ko jaunu, tad meklē sensāciju, cenšas nointervēt aizdomās turamo pirms tā apcietināšanas. Taču detektīvs visam šim stāstam kalpo tikai kā fons. Šīs grāmatas galvenais mērķis ir parādīt Amerikas Savienotās Valstis pēc Otrā pasaules kara padomju cilvēkam. Un arī šai lietai autors nododas ar īpašu aizrautību.

Izmeklēšanas gaitā žurnālists satiek daudzus un dažādus cilvēkus. Visus tos vieno viena lieta – tie ir strādnieki. Te ir kāds poļu emigrants ar savu māsu, kas pēc hitleriskās okupācijas aizmucis uz ASV meklēt labāku dzīvi, bet joprojām ir palicis nelegālais emigrants. Nelegālajam emigrantam būt nav nekas traks, galvenais nerādīties policijai acīs un nelīst arodbiedrībās. Vaska muzeja kasiere, kura visu mūžu strādā, lai varēt atmaksāt uz līzinga iegādātās preces un tad apprecēties ar savu līgavaini. Nēģeris, kuram jāpiedalās atrakcijā „Trāpi nēģerim” un viņa meitiņa. Tā teikt, viss apspiestais ASV darbaļaužu kontingents. Un, protams, paša Ramona dzīvesstāsts un viņa centieni saglabāt darbu.

Tam visam pretī stāv policisti, kuri gatavi piedabūt cilvēku atzīties ar vienalga kādām metodēm, muzeja īpašnieks Hubiners, kas priecājās par skandālu, ko izraisījusi slepkavība viņa muzejā, veikalnieki, kuri vienmēr cenšas kaut ko pārdot. Un avīžnieki, kuri kā maitu mušas riņķo ap katru sensāciju, skandālu vai negadījumu. Šim „vidusslānim” nekas nav svēts, izņemot kapitāla pavairošanu. Kritika ir tieša padomiska, komunisms, draugi ir tas, kas ļaus parastajiem ļaudīm pacelties, un kapitālisti zina, kas viņus tad sagaidīs, tālab darbaļaudis tiek apspiesti.

Pats detektīvs ir tāds – nekāds „bitovuha”, bez nopietnas izdomas un oriģinalitātes. Autors vairāk orientējies uz fona problemātiku nekā uz sižeta risināšanu. Lai to attīstītu līdz beigām, viņam nākas pāris reizes visu nodzēst (izņemot nogalināto) un sākt vākt pierādījumus un lieciniekus no jauna. Tas saucas izmeklēšanas nonākšana strupceļā. Beigas līdz ar to iznāk nepārliecinošas un samocītas un, būšu godīgs, neinteresantas.

Grāmatai varu likt maksimums 4 no 10 ballēm. Ja neesi šī autora daiļrades pētnieks, vai arī hobijs nav padomjlaiku detektīvstāstu pārlasīšana, tad ieteiktu turēties no šīs grāmatas pa labu gabalu.

Ugunīgo mākoņu valstībā by Arkādijs Strugackis, Boriss Strugackis

Ugunīgo mākoņu valstība

Domāju, ka jau pēc grāmatas vāka vien visiem ir skaidrs, ka šīs grāmatas izlasīšanā ir vainojams mans „Piedzīvojumi. Fantāzija. Ceļojumi” sērijas lasīšanas projekts. Šoreiz izlēmu sevi nedaudz palutināt un palasīt kādu man mīļu autoru darbu.

Ir 19xx. gads cilvēki lēnām sākuši apgūt Saules sistēmu. Darbs nav viegls, tehnika vēl nav droša, kosmonauti veic varoņdarbus un reizēm pildot uzdevumu iet bojā. Planētas un asteroīdi lēnām padodas tehnoloģiskā progresa priekšā. Ir palikusi tikai viena spītniece – planēta Venēra. Tā jau ir paņēmusi daudzu pētnieku dzīvības, taču ir pienācis laiks arī viņai. Padomju zinātnieki ir izstrādājuši jaunu fotonu raķeti Hiuss, kura ir tehnoloģiskā progresa iemiesojums. Hiusa apkalpei ir dot uzdevums nolaisties uz Venēras, izpētīt Urāna Golkondu (potenciāli ar transurāna elementiem bagāta raktuvju vieta), izveidot pagaidu kosmodromu un vispār parādīt, ka padomju cilvēks var.

Grāmata sarakstīta laikā, kad kosmosā vēl nebija uzlidojis neviens cilvēks, taču plāni bija, un autoru fantāzijas ierosināšanai ar to pilnīgi pietika. Var noprast, ka grāmatā aprakstītie notikumi notiek ap deviņdesmitajiem gadiem, un es būtu ļoti priecīgs, ja tas tiešām būtu realizējies. Daudz no tā, ko autori paredzējuši, nav piepildījies, viņu informācija par Saules sistēmu un tās planētām ir maigi sakot nepilnīga. Tāpat autori pamatīgi peld fizikā, kas saistīta ar ātrumiem tuvu gaismas ātrumam. Autoru Venēra pilnīgi neatbilst tai Venērai, kādu mēs to pazīstam šodien. Īstajā Venērā cilvēki nevarētu šaut uz vietējo faunu no kalašņikova. Autoriem gan ir labs attaisnojums – grāmatas sarakstīšanas laikā neviens par Venēru neko daudz nezināja.

Sižets ir tipisks padomjlaiku varoņstāsts no cikla par to, kā mājsaimniece var kļūt par valsts vadītāju. Šeit mājsaimnieces loma jāuzņemas inženierim Bikovam, kurš pēkšņi no Gobi tuksneša izpētes bāzes tiek norīkots ekspedīcijā uz Venēru. Īsts padomju cilvēks no izaicinājuma neatsakās, un tēvzemes vārdā ir gatavs uz visu. Lieli mērķi prasa lielus upurus un ir rīkojumi, kas jāizpilda neskatoties uz nekādu risku. Tomēr šeit ir grūti atrast tā laika zinātniskās fantastikas darbiem raksturīgo patosu, te autori ir ļoti pūlējušies parādīt savos personāžos cilvēcību. Var jau piesieties, ka Hiusa komandas locekļi ir vairāk kā mākslīgi sakombinēts raksturu kopums, kur jau pēc pāris lapaspusēm var uzminēt katra lomu, bet savulaik tā bija nopietna atkāpe no standarta.

Pozitīvi ir arī tas, ka autori nepropagandē komunisma uzvaru visā pasaulē, tas vēl nav iestājies. Tomēr kosmosā visi sadarbojas kopīgam mērķim, kosmonauti stāv pāri valstīm un pilsonībām. Briesmu brīdī viņi viens ar otru rēķinās un dodas palīgā. Strugacku kosmosā nav nekādas lielvaru cīņas būt pirmajiem, kapitālisma kritikas, ir cilvēks un uzdevums.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, jo tā parāda zinātniskās fantastikas žanra vienu no sākuma posmiem. Kas ir daudz svarīgāk, tas ir viens no pirmajiem Strugacku darbiem. Šo autoru ietekme uz žanra attīstību bija milzīga. Tādēļ izlasot šo darbu ārpus konteksta varētu šķist, ka tas ir visnotaļ viduvējs darbs, kas salīdzinot ar mūsdienu darbiem nav pat pieminēšanas vērts. Tomēr salīdzinot to ar citiem tā laika darbiem, nākas atzīt, ka stāsts ir patiešām labs.

Einšteins. Viņa dzīve un Visums by Valters Izaksons

Einsteins-VinaDziveUnVisums

Šo grāmatu es nopirku tūdaļ pēc tam, kad izlasīju Aizaksona grāmatu „Stīvs Džobss”. Varēja redzēt, ka autoram ir ķēriens uz biogrāfijām. Nopirku, un manā izlasāmo grāmatu sarakstā viņa atradās veselus divus gadus. Īsti pat nevarēju saprast, kādēļ man negribējās viņai ķerties klāt. Un tad pienāca viena diena, kad viņu sāku lasīt, ar grāmatām tā dažkārt gadās, kad viņas gaida īsto laiku.

Kas gan nezina Albertu Einšteinu? Tas ir tas dīvainais vīrelis ar izpūrušajiem matiem un pīpi zobos. Vēl Einštiens pamatoti ir sinonīms vārdam ģēnijs. Pilnīgi noteikti visi zina viņa slaveno vienādojumu E=mc2. Grāmatas autors rakstot šo grāmatu ir izcilājis visus ar Einšteinu saistītos arhīvus, lasījis viņa privāto saraksti un citu cilvēku rakstītās biogrāfijas. Tā rezultātā radusies šī grāmata, kas ne tikai apraksta Einšteina atklājumus, bet arī dod lasītājam ieskatu viņa personībā un  domu gājienā. Pasaule par Einšteinu uzzināja tikai 1905. Gadā, kad strādājot vienkārša ierēdņa amatā Šveices patentu birojā, Einšteins uzrakstīja četrus darbus, kas fizikai piešķīra jaunu nozīmi. Viņa panākumu pamatā bija šaubas par vispāratzīto gudrību un izbrīns par noslēpumiem, kas citiem šķita ikdienišķi. Tas viss padarīja viņu par dumpinieku, kas ar cieņu izturas pret dabas harmoniju, par cilvēku, kam iztēle un gudrība piemīt pareizās proporcijās, lai pārvērstu cilvēku izpratni par Visumu.

Savu darbu autors ir paveicis lieliski, viņš patiešām ir sarakstījis pilnvērtīgu biogrāfiju. Te atrodams viss, ko mēs saistām un nesaistām ar Einšteinu. Te var uzzināt par ārlaulības bērnu, kas bijis viņam ar pirmo sievu. Par Einšteina daudzajiem romāniem un visnotaļ interesantām attiecībām ar pretējo dzimumu. Tiek apgāzts arī senais mīts, ka Einšteins esot izkritis matemātikas eksāmenā, ar to sevi noteikti ir mierinājuši daudzi nesekmīgie. Par Einšteina pacifismu, ideju par kodolieroču globālu kontroli un par to, kā viņu mēģināja pataisīt par komunistu.

Kā personība Einšteins bija visnotaļ interesants tips, galīgi nav mācējis sadzīvot ar savu pirmo sievu un bērniem. Mīlējis nedaudz ārišķību, un viņa publicitātes „nīšana” bija vairāk uzspēlēta nekā patiesas jūtas. Viņš savā pasaules uztverē ir bijis visnotaļ vienkāršs un tiešs, bez nekāda politiķa ķēriena.

Grāmata lasās ļoti viegli, sevišķi tās nodaļas, kas veltītas viņa dzīvei. Autors cenšas izskaidrot arī Einšteina teorijas un šī, manuprāt, ir grāmatas vājākā vieta. Tulks un recenzētāji šim pasākumam ir piegājuši diezgan viegli. Vietām domu eksperimentu aprakstos kastes pēkšņi kļūst par kamerām. Un ir rindkopas, kuras var saprast tikai izlasot oriģinālu angļu valodā (jā, man ir šī grāmata arī angliski). Pats autors no mana skatījuma ir pārāk maz uzmanības veltījis tam, kādēļ Einšteinam bija tik svarīgi unificēt gravitāciju ar elektromagnētismu un kādas būtu tā sekas zinātnei. Tas, ka viņš necenšas iedziļināties problemātikas būtībā, tā ir viena lieta. Taču to, kādēļ Einšteins bija tā apsēsts ar šo ideju, derēja izvērst daudz padziļinātāk. Vismaz tādā pašā līmenī, kā tas tika darīts stāstot par viņa nepatiku pret kvantu fizikas nenoteiktību.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja gribas palasīt tiešām labi sarakstītu biogrāfiju, tad šo var droši ieteikt.

“Magnolija” cīruļputenī by Gunārs Cīrulis

Magnolija cīruļputenī

Turpinu savu pildīt pašam sev nosprausto apņemšanos, izlasīt visas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Izlasot labu grāmatu, man šķiet, ka projektam nav ne vainas, un es esmu tikai ieguvējs. Taču izlasot pašvaku grāmatu, reizēm māc šaubas par idejas pareizumu. Gunārs Cīrulis savulaik sarakstīji pāris grāmatas detektīva žanrā. Cik var noprast no līdzšinējās pieredzes, diez cik izcili viņam tie nav sanākuši.

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Sešiem Augstākās milicijas skolas absolventiem rodas iespēja «klusajā sezonā» atpūsties zinātnes darbinieku jaunrades namā, kas atrodas netālu no nomaļa zvejnieku ciemata. Tur viņus sagaida dīvains atgadījums: zinātniekam, kas ieradies pabeigt doktora disertāciju, noslēpumainā kārtā pazūd mape ar nozīmīgu zinātnisku darbu. Turklāt uz mapes vāka vēl bijis uzrakstīts «Slepeni». Skaidra lieta, ka viņi ķeras pie atgadījuma risināšanas.

Visa darbība notiek vienas dienas laikā, jaunie miliči katrs pa sevi un visi kopā mēģina atrisināt šo atgadījumu. Autora rakstīšanas stils ir diezgan saraustīts. Viņš ļoti mīl pārslēgties no viena personāža uz citu. Tā kā grāmatas maketētāji rindkopas starp šīm pārslēgšanās fāzēm nav īpaši atdalījuši, tad reizēm lasot rodas viegls mulsums, kas te atkal notiek. Galvenie personāži ir akadēmiķis Kundziņš, miliči Alksne, Voitkuss, Priedītis, Murjāns, Zaicis un kinokritiķe Rūta. Izmeklēšanas darbības raksturīgas padomju literatūrā bieži sastopamajam pionieru pulciņam, kurā mazi puišeļi un meitenes aktīvi izmeklē noziegumus. Lai arī te darbinieki ir miliči, tas neglābj no šī sindroma. Izmeklēšana aprobežojas ar vietējo atpūtnieku un personāla iztaujāšanu. Laiku pa laikam kāds milicis uzbur sazvērestības teoriju, kas netur nekādu kritiku. šur tur autors dod mājienus uz atvaļinājuma romāna iespējām, sadzīves lietas vienu vārdu sakot.

Ja ļoti gribētu atrast pozitīvo, tad varētu apgalvot, ka autors vēršas pret padomju cilvēku „tikumiem”. Viesnīca Magnolija uzcelta nomaļā piejūrmalas zvejniekciemā. Līdz ar viesnīcu uzcelta arī daļa no ciematiņa, materiālus ir zaguši visi. Tāpat viesnīcā ir pieejamas dažādas delikateses viesiem, un uz ēdināšanas sektora vien prasmīgs sagādnieks var uzvārīt veselu kapitālu. Un no kurienes bārmenei Džozefīnei ir tik liela māja un sētā Fords? Pie tam padomju ļaudis šīs lietas uzskata par normālām, pat miliči necenšas neko apkarot, tā nu viņš te notiek. Labi to ilustrē darbinieku kopsapulce, kuras gaitā visi ātri pazaudē sanāksmes centrālo tēmu disertācijas meklēšanu, bet ar aizrautību viens otru lamā par valsts mantas izsaimniekošanu. Bonusam autors pastāsta, kas ir ekstrasenss (pasniedzot to ar pseidozinātnisku mērci) un reizēm apraksta sieviešu apakšveļu vai apģērbtības pakāpi.

Otra pozitīvā lieta ir grāmatas īsums – 120 ar kapeikām lapaspuses ir droša garantija, ka daļa lasītāju grāmatu izlasīs līdz beigām.

Grāmatai varu ielikt 4 no 10 ballēm, kādēļ viņa ir nonākusi šajā sērijā nezinu, tā nav ne piedzīvojums, ne fantastika, nedz ceļojums. Lasīt ieteiktu tikai cilvēkiem, kurus interesē Padomju Latvijas detektīva žanra attīstība. Autors pats šo darbu nosaucis par ironisko detektīvu, laikam jau pats sapratis, ka sanācis ne šis, ne tas.

Skolēna enciklopēdija

Skolēna enciklopēdija

Man enciklopēdiju lasīšana nav tā lieta, ar kuru es nodarbojos ikdienā. Bērnībā – tad gan enciklopēdijas bija vienas no manām mīļākajām grāmatām. Tagad man pašam aug bērni, un uzzinājis, ka izdevniecība Zvaigzne ABC izdevusi grāmatu ar nosaukumu „Skolēna enciklopēdija” gribējās izpētīt, kādas tad īsti ir mūsdienu bērniem paredzētās enciklopēdijas. Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru.

Enciklopēdija ir sadalīta sešās daļās – Kosmoss, Zeme, Daba, Cilvēka ķermenis, Zinātne un Vēsture. Tās visas izpētot un izlasot jaunajam grāmatas lasītājam vajadzētu iegūt plašu informācijas klāstu, rast vizuālu priekšstatu par dabas norisēm, vēstures notikumiem un orientēties mūsdienu zinātnes sasniegumos. Gribas uzzināt, kā izveidojas cikloni, droši uzšķiriet attiecīgo lapaspusi (61) un izpētiet! Interesē krokodili  – 111. lappuse palīdzēs! Ja interesē viss, tad lasiet visu grāmatu pēc kārtas. Enciklopēdija ir bagātīgi ilustrēta, tajā atrodami daudzi atvērumi, kuri ilustratīvi izskaidro procesus, parādības, būves vai tehnoloģijas.

Ar grāmatas lasīšanu man gāja grūti, vienīgais un galvenais iemesls tam bija mans piecgadīgais dēls, kurš arī kā reiz ir cītīgs šīs grāmatas studētājs. Tā ka mums iznāca neliela konkurence, un man nācās atrast brīžus, kad viņš bija pametis novārtā, viņaprāt, grāmatas lielāko vērtību  – Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulu (198. lapaspuse). Taču, kad tiku viņai klāt, nācās vien apskaust mūsdienu bērnus. Negribu izklausīties vecs, bet manā bērnībā vissmukākā enciklopēdija bija Augu dzīve, Zivju dzīve un Planēta. Bet pat tajās bilžu skaits bija salīdzinoši neliels un vairāk bija jāvelta laiks lasot sausu tekstu un darbinot iztēli. Un būsim godīgi, viņas nestāv ne klāt mūsdienu enciklopēdijām ar infogrammām un datorā uzzīmētām bildēm un mehānismu šķērsgriezumiem. Latviski viena no pirmajām jaunās paaudzes bērnu enciklopēdijām iznāca 1997. gadā arī izdota Zvaigznē ABC, tā saucās „Lielā ilustrētā enciklopēdija” un, tas nekas, ka jau gāju vidusskolā – es to sev nopirku un izlasīju.

Šī grāmata noder ne tikai skaudības izraisīšanai vien, iekļautais faktu un materiālu krājums ir ļoti bagātīgs un vienkāršā valodā pasniegts. Man, piemēram, diezgan bieži nākas meklēt atbildes uz dēla jautājumiem, kāpēc saule spīd un kā viss radies. Tad ir jāmeklē bērnam piemērota valoda, lai visu paskaidrotu. Pašam jau sen ir aizmirsies, kā bērnībā man tas viss tika skaidrots. Tādēļ šī grāmata būs nopietns atspaids, lai saprastu kā sarežģītu konceptu var pastāstīt salīdzinoši vienkārši, neieslīgstot sīkās detaļās. Un stāstījumu var papildināt ar izciliem uzskates materiāliem. Gandrīz katrā lapaspusē, parasti augšdaļā atrodami interesanti fakti. Piemēram, var uzzināt, ka saule izstaro ik sekundi enerģiju 385 kvadriljonus vatu apjomā. Cik atceros sevi bērnībā mani vienmēr interesēja šādas informācijas drumstaliņas.

Reizēm lasot gan gribējās piesieties, nu un kāpēc nav izstāstīts tas un tas, bet nākas jau arī saprast, ka grāmatas biezums ir visai ierobežota lieta, un visu informāciju tajā nesatilpinās. Sevišķi, ja apskatāmais jautājumu spektrs ir tik plašs. Ja man būtu jāizvēlas, no kuras daļas varētu atteikties, lai paplašinātu Kosmosa un Zemes sadaļu, es teiktu, ka Vēsture. Taču jāņem vērā, ka arī Vēstures sadaļa pati par sevi ir ļoti laba un uzslavas cienīga.

Mans vecākais bērns varbūt īsti vēl nav grāmatas mērķauditorijas vecuma grupā, taču var droši teikt, ka grāmata viņam ļoti patīk. Šāda veida grāmatas noteikti izraisa bērniem interesi par grāmatām. Var jau teikt, ka mūsdienās internetā var atrast visu un wikipēdiju nekas nepārspēs. Taču papīra grāmatai ir pavisam cita sajūta, vismaz smuku bilžainu enciklopēdiju gadījumā noteikti. Tai nekādi elektroniskie satura atveidotāji nestāv ne klāt, lai gan tehniski, bilde uz ekrāna izskatās tāda pati kā uz papīra. Nav tas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja mājās aug bērni, tad šādai grāmatai noteikti būs piekrišana un pielietojums ar atradīsies.

Astoņi gadi

Piedzivojumi  Fantastika Ceļojumi

Tā nu ir sanācis, ka pirms astoņiem gadiem es izveidoju šo blogu. Ja gribam būt tehniski precīzi, tad tajos laikos blogs saucās asmo.six.lv. Tajā laikā blogošana bija modē, katru dienu parādījās jauni blogi, un tikpat ātri daļa no viņiem arī pazuda. Nav ko slēpt, ka manu blogu noteikti piemeklētu tāds pats liktenis, ja vien man pēc pāris mēnešu blogošanas un neblogošanas galvā nerastos spoža ideja. Spožā ideja bija tieši saistīta ar bloga tēmas izvēli. Protams, vienmēr var atgremot dienas ziņas, bet to jau gan tad, gan tagad braši darīja ziņu pārpublicēšanas un tulkošanas portāli. Mana ienāca galvā doma saistīt savu blogu ar vienu savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu, tas ir, grāmatu lasīšanu. Un no tā laika man nekad nav bijis jādomā, par ko gan šodien ieblogot? Reizēm es esmu novirzījies uz ceļojumu aprakstiem, vai intelektuāliem jautājumiem, bet tas tā epizodiski.

Visa šī rezultātā esmu līdz šodienai veiksmīgi un ne tik veiksmīgi ieblogojis par veselām 836 grāmatām jeb 315,543 lapaspusēm (šoreiz atturēšos no sīkākas statistikas), un kopējais bloga ierakstu skaits sasniedzis 1172. Tā, ka droši savu blogu varu saukt par grāmatu blogu.

Par manu salīdzinošo ilgdzīvotību ir jāsaka paldies maniem lasītājiem, komentētājiem un ģimenei, kura piecieš manu blogošanas vājību, (ja man sieva nelabotu komatus, tad jums nāktos uzzināt manus patiesos uzskatus par komatu likšanas niansēm). Paldies jāsaka arī pārējiem grāmatblogeriem, kuri gadu laikā ir nopietni auguši skaitā. Ja nu par ko nevar sūdzēties, tad par latviešu grāmatblogeriem, tiem entuziasms uz domu izteikšanu par grāmatām nekad nav trūcis.

Revival by Stephen King

Revival

Man gāja grūti saņemties sākt lasīt šo grāmatu, tam bija daži manis paša iedomāti iemesli. Pirmais un mazsvarīgākais – pēc Stīvena Kinga pēdējo divu darbu izlasīšanas Joyland un Mr. Mercedes man radās priekšstats, ka Kings vairs nav tas, kas agrāk. Otra daudz nopietnāka atruna bija tā, ka man bija nedaudz bailes viņu šķirt vaļā, jo Kings ir liels meistars atrast cilvēkos vājās vietas, ierosināt viņu iztēli un pamatīgi sabiedēt. Lai pārvarētu šaubas, man pagāja vesela nedēļa, taču nu grāmata ir izlasīta.

Mazā Jaunanglijas ciematiņā pusgadsimtu atpakaļ dzīvoja kāda laimīga ģimene, tētis – benzīna stacijas īpašnieks, mamma – mājsaimniece, trīs dēli un viena meita. Kādu dienu mazais Džeimijs rotaļājoties pamana, ka pār viņu pārslīd ēna. Ēnas īpašnieks ir jaunais pilsētiņas mācītājs Čārlzs Džeikobs. Džeikobs ar savu sievu pilnīgi pārvērš mazās pilsētiņas baznīcā iešanas paradumus, visiem patīk gan mācītājs, gan viņa sieva. Taču, kad Džeikobu ģimenē notiek traģēdija un jaukais mācītājs nolād Dievu no kanceles, viņš  tiek patriekts no pilsētiņas uz visiem laikiem. Pēc pārdesmit gadiem Džeimija un Čārlza ceļi atkal krustojas, Džiemijs no viduvēja muzikanta ir kļuvis par nopietnu heroīna lietotāju bez jebkādām nākotnes cerībām. Bijušais mācītājs Džeikobs strādā atrakciju parkā. Te arī Džeimijam tiek izteikts piedāvājums, no kura viņš nespēj atteikties, un viņa saite ar bērnības mācītāju kļūst pavisam cieša.

“Something. Happened. Something happened. Oh Mother, something happened. Something, something.”

Pirmais, kas notiek ar lasītāju būs nespēja nolikt grāmatu malā. Un ar to vajag rēķināties. Otra lieta, kas notiek, ir tas, ka lasītājs gribot negribot uzzinās daudzas vārda revival nozīmes. Trešā lieta, kas tad īsti notika?

Izlasot šo grāmatu man nācās secināt, ka Kings nebūt nav izšāvis visu pulveri, un šis darbs nenoliedzami viņam ir izdevies ļoti labs. Skaidra lieta, ka galvenais varonis Džeimijs, caur kura acīm mēs skatāmies uz pasauli, līdz grāmatas beigām kļūst par mūsu senu paziņu. Tādas lietas Kinga darbos ir pašas par sevi saprotamas. Tāpat ir saprotams, ka ļaunums ir apslēpts mūsos katrā, kas šad tad iznāk uz āru, bet reizēm tur arī paliek. Un arī to autors māk no saviem varoņiem izvilināt tā, ka maz neliekas. Vide, protams, ir mazpilsēta, kur gan citur. Arī te viņš liek lasītājiem iemīlēt savus varoņus un tad kā tādiem sīpoliem ņems nost pa kārtai vien, lai atklātu to patieso būtību.

Šīs grāmatas centrālais jautājums ir par to, kas notiek pēc nāves. Vai mūs sagaida paradīze, elle vai nekas? Vai ir iespēja paraudzīties uz viņpasauli? Ko mums iespējams dotu šādas zināšanas. Izbijušais mācītājs Džeikobs ir apsēsts ar ideju par viņpasauli, viņam ir pamatots iemesls, bet kas ir pats galvenais viņam ir arī instrumenti. Viņa hobijs, kļūst par apsēstību un rezultāti neliek ilgi sevi gaidīt.

Džeimijs visā lietā iepinas it kā nejauši, bet kas to lai zina, varbūt viņam ir tāds liktenis visu mūžu atrasties Čārlza ēnā. Lasot grāmatu var atrast daudzas atsauces uz šausmu stāstu vecmeistaru darbiem, taču tās ir neuzbāzīgas un nekādas īpašās priekšzināšanas nav vajadzīgas.

Vienīgais ko varētu pārmest autoram ir grāmatas beigu daļa. Tajā autors pilnībā paļaujas uz savu lasītāju fantāziju. Ne visiem šāda autora uzticēšanās varētu patikt.

Tas, kas notiek “patiesībā” ir prātam neaptverami, un nav brīnums, ka to uzzinot cilvēks var zaudēt prātu. Domāju, ka lasītājam prāta zaudēšana nedraud, bet pāris murgainus sapņus atlikušajā dzīvē šī grāmata var sagādāt. Vispār jau ir grūti runāt par šo grāmatu neizmaitājot visu lasīšanas prieku pārējiem. Bet vienu gan varu pateikt ir vērts. Un, ja esi Lovecraft daiļrades cienītājs, tad šī grāmata ir obligāta lasāmviela, jo viņa Mitosam te ir liela loma. Lieku 10 no 10 ballēm, tas nekas, ka te nav atsauces uz Torni.

Analfabēte, kas prata rēķināt by Jūnass Jūnasons

Analfabēte

Divus gadus atpakaļ izlasīju šī autora grāmatu „Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”, tā uz mani atstāja pozitīvu iespaidu un pie sevis atzīmēju, ka gadījumā, ja gribēsies palasīt ko vieglu un aizraujošu, būs jāpamēģina citi šī autora darbi. Šogad ieraudzīju, ka Zvaigzne ABC izdevusi latviski šī autora darbu ar ļoti intriģējošu nosaukumu „Analfabēte, kas prata rēķināt”. Sazinājos ar izdevniecību un viņi man laipni piedāvāja grāmatas eksemplāru izlasīšanai.

Nombeko piedzimst Dienvidāfrikas Republikā aparteīda režīma laikā. Tas, ka viņa ir melnādaina un viņas dzīves vieta ir Soueto grausti, viņai neko spožu nākotnē nesola. Tomēr meitene ir pietiekami apsviedīga, lai jau četrpadsmit gadu vecumā kļūtu par sūdu mucu stiepēju brigādes priekšnieci. Te noderēja viņas spējas matemātikā un stratēģiskās spriešanas spējas. Tālab nav nekādas brīnums, ka laikam ritot tieši viņa kļuva par DĀR kodolieroču programmas galveno virzītājspēku. Tai pat laikā Zviedrijā kāds Ingmars ir nolēmis darīt visu, lai gāztu monarhiju un iznīcinātu tās karaļu no zemes virsas. Redzot, ka pats mūža galā nespēs tikt ar šo uzdevumu, viņš dzemdina dēlus Holgeru 1 un Holgeru 2. Šie abi ir dvīņu brāļi (viens no viņiem ir idiots un otrs nemaz neeksistē), viņu uzdevums būs paveikt tēva lietu līdz galam.

Kā jau rakstīts grāmatas vāka otrajā pusē, šī grāmata ir burleska, komēdija un vēsturisks farss. Tajā autors nemēģina slēpties aiz liekvārdības un notušēt sižetu tā, lai tas izskatītos ticami. Viņš darbojas pēc jau pārbaudītas formulas, jo trakāk jo labāk. Viņa grāmatas tēli ir ideju atspulgi ar diezgan minimālu piesaisti pasaule. Šie tēli veido notikumus, kalpo kā katalizatori un nav jēgas tērēt laiku tam, kāda ir iekšējā pasaule katalizatoram. Tādēļ no grāmatas nav jēgas gaidīt smalki izstrādātus personāžus, te galvenais ir situācijas absurdums un tās tālākā attīstība grāmatā. Ikviena lapaspuse ir pilna ar darbību. Tai pat laikā grāmata noteikti nav trilleris, jo trillerī visi ir ļoti nopietni pasaules glābēji ar plānu. Šajā grāmatā plāni ir absurdi, bet efektīvi.

Pasaule ir mūsu pašu, tikai ar citādu vēsturisko notikumu interpretāciju. Ar interpretāciju es domāju atšķirību sīkumos, nu tādos, kas ļoti pie sirds ietu konspirāciju teorijas piekritējiem. Te notikumus ietekmē cilvēki, par kuriem pārējā pasaule nemaz nenojauš. Tādi kā Nombeko, kura vienkārši atrodas pareizajā vietā un pareizajā laikā, lai ietekmētu valstu ārpolitiku un stratēģiskus lēmumus.

No grāmatas nevajag gaidīt nekādu nopietnu literāru vērtību, šī ir vieglā literatūra, es pat teiktu nenopietna. Un arī no tādām īstam lasītājam nevajadzētu novērsties, ja vien viņam ir pietiekoši daudz laika lasīšanai. Var jau lasīt tikai nopietnas grāmatas, bet šad tad ir vēlams palidināties arī pa mākoņiem neskatoties uz loģiku un veselo saprātu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja gribas palasīt ko vieglu un nenopietnu, tad ar šo grāmatu laba izklaide garantēta. Garlaicīgi nav nevienā lapaspusē, un patiešām gribas uzzināt, kā tad tie dīvaiņi beigu beigās visu atrisinās. Protams, jāuzmanās, lai autora sniegtā vēstures interpretācija neizspiestu no  atmiņas standarta vēstures faktus (cilvēka smadzenes jau informāciju šķiro pēc tā cik labs ir stāstījums, nevis cik daudz stāstītajā ir patiesības). Ja autoram iznāks vēl kāda grāmata, es noteikti būšu tās lasītājs.

Lielais darbs jeb brīnumstāsts par doktoru Mehānikusu un viņa suni by Aleksandrs Poļeščuks

Lielais darbs

Pareizi, arī šī grāmata reiz ir iznākusi „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā. Tieši šis bija vienīgais iemesls, kādēļ es viņu atkal izlasīju. Pēdējo reizi es šo grāmatu lasīju tad, kad pa ziemu vēl valkāju zeķbikses, astoņu vai desmit gadu vecumā, precīzi neatceros. No grāmatas pirms lasīšanas atcerējos tikai gudro suni, kas mācēja runāt, un ka tieši šeit es pirmo reizi uzzināju par Nikolassu Flamelu un viņa filozofu akmeni.

Kādu rītu kāds pilsonis netālu no Rietumvācijas robežas sastiep dīvainu autovadītāju ar suni Almu, kurš kaut kur steidzas, palūdzis padzerties un uzsildījis auto radiatoru, noslēpumainas cilvēks dodas tālāk. Vēlāk viņu atrod auto avārijas vietā bez samaņas, iesaistās milicija un lēnām atklājas Kārļa Mehānikusa, beļģu komunista Žaka Frēzera un katoļa priestera Renē Godāra dzīvesstāsti. Kārlis Mehānikuss ir senas alķīmiķu dzimtas atvase, kas jau no seniem laikiem ir dzīvojuši Beļģijā. Viņu dzimtas ciltstēvs Odo savulaik ir pamanījies izsisties no bāreņa līdz tirgotājam. Savas dzīves gaitā viņš ir apceļojis visu Eiropu, asistējis dažādiem blēžiem alķīmiskā zelta iegūšanā, skolojoties pie Bēkona un attīstot savas zināšanas alķīmijā. Kārlis par saviem senčiem uzzina atrodot dzimtas dokumentus iemūrētus pagraba sienā. Kārlis ir nolēmis atmest ar roku alķīmijai un doties studēt alķīmiju.

Autora rakstīšanas manieri var saukt par ļoti interesantu. Viņš vismaz kaut ko ir uzzinājis par alķīmiju un tās vēsturi. Šīs zināšanas viņš iepinis savā stāstījumā. Lasītājs var uzzināt viduslaiku krāpniecības metodes, ar kuru palīdzību no vientiešiem alķīmiķis varēja izmānīt naudu. Visvienkāršākais veids bija apsolīt atklāt zelta transmutācijas noslēpumu un saņemot – nozust. Ne vienmēr viņiem veicās, un Odo kompanjonus par īpaši veiksmīgiem nevarēja nosaukt. Kad autors ticis cauri viduslaikiem, viņš pievēršas Pirmajam pasaules karam. Tad neliels ieskats Beļģijas okupācijā un Kārļa tēva dzīvē. Uzreiz ir skaidrs, ka vāciešiem nekas labs nākotnē nav gaidāms. Paša Kārļa dzīvei ir veltīta lielākā grāmatas daļa, te nu autors ir devis vaļu fantāzijai, ir varonīgie beļģu komunisti, kas šeptējās ne švakāk kā savulaik Baltkrievijas partizāni. Vecie Kārļa kursa biedri, kas ir nacistu virsnieki. Dēls, kurš iet bojā kā īsts Pavļiks Morozovs, biedrus nenodevis. Pēc kara sūkstīšanās par to, ka režīms palicis vecais, nevis komunistiskais. Un tad mazais bizness, jezuītu-nacistiski-fašistiskā sazvērestība. Tas viss pasniegts ar tādu mērcīti, ka pat Denam Braunam būtu ko pamācīties.

Tēlu attīstība te ir tikai ļeņinisma un marksisma izpratnē. Vidusšķiras pārstāvis lēnām saprot, ka dzīvo satrupējušā sabiedrībā un vareno Padomju Savienību redz kā glābiņu visām nelaimēm. Līdz ar to arī visa pasaule izskatās tāda drūma vieta, kur saules spozmi var redzēt tikai tad, ja skatās uz Padomju Savienības pusi. Neteiktu, ka autors baisi iespringtu uz komunisma ideju, vismaz ne tik aizgrābti kā viņa grāmatā „Alekseja Aleksejeva kļūda”, bet mājieni tiek doti. Citādi kāda jēga būtu galvenajiem varoņiem mukt uz Varšavas bloka valstīm?

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Liktu piecas, bet suni viņš labi aprakstījis un par to nopelnīja veselu papildus balli. Lai ar suns mācēja runāt, diemžēl viņš nemāk atšķirt fašistu no cilvēka.

What If? Serious Scientific Answers to Absurd Hypothetical Questions by Randall Munroe

What If Serious Scientific Answers to Absurd Hypothetical Questions

Šī grāmata man nāca kā pārsteigums. Sākumā kaut ko par viņu dzirdēju twitterī, bet īpašu uzmanību tam nepievērsu, vai tad maz populārzinātniskās grāmatas iznāk? Tad nejauši iegāju Jāņa Rozes grāmatnīcā, tajā, kas uz Barona ielas, ieraudzīju vākus un sapratu uzreiz -man viņu vajag! Lasīt sāku jau ceļā uz mājām.

Grāmatas autors līdz 2005. gadam strādājis NASA, tad metis šo darbu pie malas un izveidojis lapu xkcd, kurā regulāri publicējis karikatūras un nelielus komiksus. Tad pirms gada viņš savā interneta lapā atvēra sadaļu What if? Šī sadaļa veltīta atbildēm uz dīvainiem jautājumiem. Tādiem kā: Kas notiktu, ja ar pistoli izšautu no neitronu zvaigznes vielas pagatavotu lodi? Kā būtu, ja okeāna visdziļākajā vietā izveidotos portāls? Cik tālu no citiem cilvēkiem ir atradies visvientuļākais cilvēks? Kad Facebook mirušo lietotāju skaits pārsniegs dzīvos? Grāmatā autors ir apkopojis vislabākos jautājumus un vislabākās atbildes. Atbildes ir bagātīgi ilustrētas ar autora karikatūrām un tieši ilustrē kā pielietot zinātnes likumus visdīvainākajiem scenārijiem.

Bērnībā es būtu daudz ko gatavs atdot, lai manās rokās nonāktu šāda grāmata. Šī grāmata ir tiešs pierādījums tam, ka zinātne var būt interesanta, pat ja tu no viņas līdz šim neko pārāk nesajēdz un no skolas atminies tikai pamata lietas. Patiesībā jau lielāko daļu problēmu atrisināšanai pietiek ar pamata zināšanām un loģisku domāšanu. Problēma ir mācīšanas stilā, kur tā vietā, lai uzdevumus noformulētu interesanti (vismaz manā laikā deviņdesmito sākumā), formulējums ir sauss un neinteresants. No sērijas: “ķermenis ar masu 3 kg atrodas 6 metru augstumā no zemes, aprēķiniet viņa potenciālo enerģiju”, “kādēļ virszemes benzīna tvertnes krāso ar alumīnija krāsu”. Un tad vēl ķīmijā tie moli un grami, viens un tas pats tikai ar citiem elementiem. Taču, ja kāds tur augšā pakārtu, teiksim, dinozauru, rēķināšana varbūt ar kļūtu nedaudz sarežģītāka, bet daudz interesantāka. Ja kāds prasītu manu padomu, tad es silti ieteiktu mācību grāmatu sastādītājiem ņemt par piemēru šīs grāmatas jautājumus. Vielu atkārtojošus uzdevumus ir iespējams padarīt interesantus. Skolēniem interese par zinātni pieaugtu eksponenciāli. Nekas tā nenokauj vēlmi mācīties kā milzīgas tabulas un teksta blāķi bez atsauces uz reālo dzīvi.

Ko es ar to visu vēlējos pateikt? Šī grāmata ir obligāta lasāmviela cilvēkam, kas grib uzzināt ko vairāk par plašo pasauli. Jā, uzstādītie jautājumi varbūt pirmajā acu uzmetienā šķitīs pastulbi un no dzīves atrauti. Taču, kad autors ķersies klāt un izanalizēs problēmu, uzzināsi daudzas interesantas un varbūt pat noderīgas lietas. Papildus atkārtosi kā pareizi risināt uzdevumus un izmantot savas skolā iemācītās zināšanas praksē. Bonusā saņemsi daudzas asprātīgas karikatūras pa apskatāmo tēmu, tās lielākoties ir pat ļoti informatīvas. Pat ja tevi zinātne neinteresē – tik un tā izlasi, būs interesanti. Es viņu apriju vienā piegājienā, sāku lasīt un izlasīju.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja autors izdos vēl kādu savas What if? lapas kondensātu, obligāti nopirkšu un izlasīšu arī to.

%d bloggers like this: