Ir viena metode, kā gandrīz nekļūdīgi izvēlēties labu grāmatu. Iekš Goodreads apskaties tādu, kuru novērtējuši vismaz trīsdesmit tūkstoši lasītāju, un vērtējums pārsniedz četri. Protams, jāskatās tāds žanrs, lai tas atbilstu tavām vēlmēm, un tad viss būs kārtībā. Par šo grāmatu biju dzirdējis jau labu laiku un lielākoties labus vārdus, taču iesākumā norakstīju to uz mārketinga panākumiem. Nu saņēmos, izmantoju augstākminēto metodi  un izlasīju grāmatu pats.

Sešas dienas atpakaļ Marks Vatnejs (Mark Watney) kļuva par vienu no pirmajiem cilvēkiem, kas izsēdās uz Marsa. Tagad viņš acīmredzot būs pirmais, kas nomirs uz svešas planētas. Viss sākās ar  smilšu vētru, nolauztu antenu, sabojātu skafandru. Pārējā apkalpe uzskatīja, ka Marks ir miris un atstāja viņu. Taču viņš izdzīvoja, jautājums ir tikai, cik ilgi viņam vēl veiksies, bez atbalsta no Zemes un bez sakariem. Taču Marks nav gatavs padoties, viņam ir plāns, un galu galā viņš ir inženieris.

Šo grāmatu es klasificētu kā veco labo zinātnisko fantastiku. Darbība norit ne pārāk tālā nākotnē, izmantotās tehnoloģijas teorētiski pastāv jau šodien. Tās tiek ievietotas jaunā vidē un ekstremālos apstākļos. Marks tāpat kā savulaik Robinsons Krūzo ir spiest paļauties tikai pats uz sevi. Viņam gan problēmas ir pavisam cita mēroga. Markam nepietiks ar mazu kazlēnu kāju salaušanu, lai nodrošinātu sev vakariņas pēc pāris gadiem. Gads ir maksimums, ko viņš teorētiski var izvilkt. Viņam problēmas sākas jau ar gaisa un ūdens iegūšanu, arī ēdiens – cik ir, tik ir.

Rodas jautājums, kā gan autors nodrošina Marka izdzīvošanu vidē, kas ir daudz skarbāka nekā Antarktīda ziemas laikā? Tajā vismaz ūdens un gaiss ir par velti un cik uziet. Te tad sākas zinātne, pareizāk sakot fizika un ķīmija. Autors ir padomājis par pilnīgi visu (vismaz to visu, līdz kuram es spēju aizdomāties). Ja man arī radās kādi jautājumi, tad autors uz tiem pamanījās atbildēt nākamajās lapaspusēs. Šī izdzīvošanas metode, tehnoloģiju apraksts, iespējas kādas sniedz vienkārši instrumenti, ir galvenais šīs grāmatas pluss. Autors ieslīgst sīkās detaļās, taču tai pat laikā pamanās saglabāt spriedzi visas grāmatas garumā. Iespējams, ka kādam cilvēkam liksies garlaicīgi ķīmisko reakciju apraksti vai Marsa bāzes apraksta sīkumi, bet es neesmu no tiem. Teksts arī nav tehniski tik sarežģīts, kā nākas dzirdēt no citiem lasītājiem. Nekas vairāk kā par pamata fizikas un ķīmijas lietām tur nav pieminēts.

Ja skatās no personas izaugsmes, tad Markā nekas tāds nav novērojams. Viņš ir pašpārliecināts optimists visas grāmatas gaitā. Es pat teiktu pataloģisks optimists ar tendenci maksimizēt savu dzīves ilgumu. Lai ar kādām problēmām viņam nenāktos saskarties, viņš nekad nepinkšķēs un nepadosies. Visām problēmām pieies racionāli un nereflektēs uz pagātni. Tāds īstens Žila Verna Sairesa Smita atspulgs nākotnē. Var jau teikt, ka lasītājam tiek piedāvāta viņa dienasgrāmata, un ej nu sazini, kā tad viss ir noticis īstenībā. Varbūt viņš tur naktīs raudājis un gribējis mājā, bet dienasgrāmatā sarakstījis, ka viss ir bijis ļoti labi.

Vienīgā ētiskā dilemma, ar kuru autors nodarbina savus lasītājus, ir, ko darīt ar tādu pamesto uz Marsa? Pēc tam, kad NASA atklāj, ka Marks palicis dzīvs, ko viņiem darīt, nākamā ekspedīcija ir tālu, sakaru nav. Vai tērēt resursus Marka glābšanai, atņemot naudu un nesējraķetes citiem projektiem? Vai vienkārši ļaut viņam nomirt? Jāņem vērā arī apstāklis, ka Marka gaitām līdzi seko visi Zemes iedzīvotāji, un tas ir pārvērties par tādu kā realitātes šovu, par kuru esamību nezina tikai tās dalībnieks.

Ko es varētu pārmest autoram? Viņa nespēju iepīt sižetā ticamu dramatismu. Pēc pirmajām lapaspusēm lasītājam kļūst skaidrs, ka Marks ir pipars, kuru nekas nespēs pārsteigt, un visas viņa nedienas tiek uztvertas vairāk ar skatu, nu ko tad šoreiz izdomāsi? Galu galā, ja cilvēks izdomā kā audzēt kartupeļus uz Marsa, tad par ko viņam vēl uztraukties?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tieši tāda kāda bija bērnības zinātniskā fantastika. Kaut kas līdzīgs Azimovam, par cilvēka bezgalīgo spēju robežām un tehnoloģijām, uz kurām var paļauties, par cilvēci, kura savējos nepamet.