Navigate / search

Lielais darbs jeb brīnumstāsts par doktoru Mehānikusu un viņa suni by Aleksandrs Poļeščuks

Lielais darbs

Pareizi, arī šī grāmata reiz ir iznākusi „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā. Tieši šis bija vienīgais iemesls, kādēļ es viņu atkal izlasīju. Pēdējo reizi es šo grāmatu lasīju tad, kad pa ziemu vēl valkāju zeķbikses, astoņu vai desmit gadu vecumā, precīzi neatceros. No grāmatas pirms lasīšanas atcerējos tikai gudro suni, kas mācēja runāt, un ka tieši šeit es pirmo reizi uzzināju par Nikolassu Flamelu un viņa filozofu akmeni.

Kādu rītu kāds pilsonis netālu no Rietumvācijas robežas sastiep dīvainu autovadītāju ar suni Almu, kurš kaut kur steidzas, palūdzis padzerties un uzsildījis auto radiatoru, noslēpumainas cilvēks dodas tālāk. Vēlāk viņu atrod auto avārijas vietā bez samaņas, iesaistās milicija un lēnām atklājas Kārļa Mehānikusa, beļģu komunista Žaka Frēzera un katoļa priestera Renē Godāra dzīvesstāsti. Kārlis Mehānikuss ir senas alķīmiķu dzimtas atvase, kas jau no seniem laikiem ir dzīvojuši Beļģijā. Viņu dzimtas ciltstēvs Odo savulaik ir pamanījies izsisties no bāreņa līdz tirgotājam. Savas dzīves gaitā viņš ir apceļojis visu Eiropu, asistējis dažādiem blēžiem alķīmiskā zelta iegūšanā, skolojoties pie Bēkona un attīstot savas zināšanas alķīmijā. Kārlis par saviem senčiem uzzina atrodot dzimtas dokumentus iemūrētus pagraba sienā. Kārlis ir nolēmis atmest ar roku alķīmijai un doties studēt alķīmiju.

Autora rakstīšanas manieri var saukt par ļoti interesantu. Viņš vismaz kaut ko ir uzzinājis par alķīmiju un tās vēsturi. Šīs zināšanas viņš iepinis savā stāstījumā. Lasītājs var uzzināt viduslaiku krāpniecības metodes, ar kuru palīdzību no vientiešiem alķīmiķis varēja izmānīt naudu. Visvienkāršākais veids bija apsolīt atklāt zelta transmutācijas noslēpumu un saņemot – nozust. Ne vienmēr viņiem veicās, un Odo kompanjonus par īpaši veiksmīgiem nevarēja nosaukt. Kad autors ticis cauri viduslaikiem, viņš pievēršas Pirmajam pasaules karam. Tad neliels ieskats Beļģijas okupācijā un Kārļa tēva dzīvē. Uzreiz ir skaidrs, ka vāciešiem nekas labs nākotnē nav gaidāms. Paša Kārļa dzīvei ir veltīta lielākā grāmatas daļa, te nu autors ir devis vaļu fantāzijai, ir varonīgie beļģu komunisti, kas šeptējās ne švakāk kā savulaik Baltkrievijas partizāni. Vecie Kārļa kursa biedri, kas ir nacistu virsnieki. Dēls, kurš iet bojā kā īsts Pavļiks Morozovs, biedrus nenodevis. Pēc kara sūkstīšanās par to, ka režīms palicis vecais, nevis komunistiskais. Un tad mazais bizness, jezuītu-nacistiski-fašistiskā sazvērestība. Tas viss pasniegts ar tādu mērcīti, ka pat Denam Braunam būtu ko pamācīties.

Tēlu attīstība te ir tikai ļeņinisma un marksisma izpratnē. Vidusšķiras pārstāvis lēnām saprot, ka dzīvo satrupējušā sabiedrībā un vareno Padomju Savienību redz kā glābiņu visām nelaimēm. Līdz ar to arī visa pasaule izskatās tāda drūma vieta, kur saules spozmi var redzēt tikai tad, ja skatās uz Padomju Savienības pusi. Neteiktu, ka autors baisi iespringtu uz komunisma ideju, vismaz ne tik aizgrābti kā viņa grāmatā „Alekseja Aleksejeva kļūda”, bet mājieni tiek doti. Citādi kāda jēga būtu galvenajiem varoņiem mukt uz Varšavas bloka valstīm?

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Liktu piecas, bet suni viņš labi aprakstījis un par to nopelnīja veselu papildus balli. Lai ar suns mācēja runāt, diemžēl viņš nemāk atšķirt fašistu no cilvēka.

Comments

Sibilla
Reply

Šo arī lasīju agrā bērnība. Man dikti patika tā runājošā kuce, kas varbūt neatšķīra fašistu no cilvēka, bet runci no kaķa gan. :) Tāpat labā atmiņā ir palikuši alķīmiķu triki ar zeltu. Interesanti, bet jezuītus un nacistus neatceros vairs nemaz. Acīmredzot tie nav bijuši attēloti kaut cik saistoši.

Fledis
Reply

Vot, vot- atceros, ka dikti patika, atceros alķīmiju un suni, bet tas pārējais tā kaut kā… nu, ja Tu, svaigi izlasījis, saki, tad laikam jau bija. Re kā- izrādās jau pusaudža gados tas padomiskais “uzvārījums” kaut kā labi atfiltrējies, ja tikai bez tā sižetā vēl kaut kas aizraujošs bija. Pretstatā Aleksejeva kļūdai- no tā praktiski neko neatceros.

asmo
Reply

Tā jau ir ar to selektīvo uztveri, tai laik, kad propaganda bija visapkārt cilvēki to filtrēja nost automātiski.

Fledis
Reply

Izrādās, ka autors jau toreiz vadījies pēc labi zināmās filmu taisītāju shēmas- ja ir bērni vai suņi… Vēsturiskā daļa par alķīmiju joprojām lasās labi. Interesanti iztēloties tādu zinātnes “bērnības” posmu, kad cilvēki bakstījās lielākoties uz dullo, nezinādami, kas no kā sanāks, bet kaut ko pa ceļam atklāja arī. Un izdomas bagātu blēžu acīmredzot nevienos laikos nav trūcis.Beigu daļa ar garajiem fašisma/ reliģijas atmaskojumiem … nu… izlaidīsim un neizteiksimies. Tikai viena tāda doma- jēdziens “okupācijas karaspēks”- cik tas ir bijis klātesošs. Vienmēr. Pat mūsdienās joprojām.
:) salīdzinājums ar Pavļiku Morozovu gan nav gluži vietā, jo Pavļiks nodeva tēvu. Vajadzētu piesaukt kādu citu pionieri-varoni, to jau netrūka. Kādreiz daudzus pat zināju no galvas- pienācās, bet par laimi nu jau aizmirsušies.

asmo
Reply

Pirms zinātniskās metodes laikmeta, lielākties jau tā arī bija. Papildus, lai izvairītos no konkurences, viņi visu rakstīja šifrētā valodā. Kā šeit alķīmiķi, savā sistēmā, kas nespeciālistam nemaz nav saprotama. Tai pat laikā atstājot mūsdienu mistiķiem brīvu vietu interpretācijai, ka senie ļaudis visu jau ir zinājuši.

Jā, te vietā būtu bijis piesaukt kādu partizānu, kas izturējis entās spīdzināšanas nevienu nenodevis.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website