Navigate / search

Ugunīgo mākoņu valstībā by Arkādijs Strugackis, Boriss Strugackis

Ugunīgo mākoņu valstība

Domāju, ka jau pēc grāmatas vāka vien visiem ir skaidrs, ka šīs grāmatas izlasīšanā ir vainojams mans „Piedzīvojumi. Fantāzija. Ceļojumi” sērijas lasīšanas projekts. Šoreiz izlēmu sevi nedaudz palutināt un palasīt kādu man mīļu autoru darbu.

Ir 19xx. gads cilvēki lēnām sākuši apgūt Saules sistēmu. Darbs nav viegls, tehnika vēl nav droša, kosmonauti veic varoņdarbus un reizēm pildot uzdevumu iet bojā. Planētas un asteroīdi lēnām padodas tehnoloģiskā progresa priekšā. Ir palikusi tikai viena spītniece – planēta Venēra. Tā jau ir paņēmusi daudzu pētnieku dzīvības, taču ir pienācis laiks arī viņai. Padomju zinātnieki ir izstrādājuši jaunu fotonu raķeti Hiuss, kura ir tehnoloģiskā progresa iemiesojums. Hiusa apkalpei ir dot uzdevums nolaisties uz Venēras, izpētīt Urāna Golkondu (potenciāli ar transurāna elementiem bagāta raktuvju vieta), izveidot pagaidu kosmodromu un vispār parādīt, ka padomju cilvēks var.

Grāmata sarakstīta laikā, kad kosmosā vēl nebija uzlidojis neviens cilvēks, taču plāni bija, un autoru fantāzijas ierosināšanai ar to pilnīgi pietika. Var noprast, ka grāmatā aprakstītie notikumi notiek ap deviņdesmitajiem gadiem, un es būtu ļoti priecīgs, ja tas tiešām būtu realizējies. Daudz no tā, ko autori paredzējuši, nav piepildījies, viņu informācija par Saules sistēmu un tās planētām ir maigi sakot nepilnīga. Tāpat autori pamatīgi peld fizikā, kas saistīta ar ātrumiem tuvu gaismas ātrumam. Autoru Venēra pilnīgi neatbilst tai Venērai, kādu mēs to pazīstam šodien. Īstajā Venērā cilvēki nevarētu šaut uz vietējo faunu no kalašņikova. Autoriem gan ir labs attaisnojums – grāmatas sarakstīšanas laikā neviens par Venēru neko daudz nezināja.

Sižets ir tipisks padomjlaiku varoņstāsts no cikla par to, kā mājsaimniece var kļūt par valsts vadītāju. Šeit mājsaimnieces loma jāuzņemas inženierim Bikovam, kurš pēkšņi no Gobi tuksneša izpētes bāzes tiek norīkots ekspedīcijā uz Venēru. Īsts padomju cilvēks no izaicinājuma neatsakās, un tēvzemes vārdā ir gatavs uz visu. Lieli mērķi prasa lielus upurus un ir rīkojumi, kas jāizpilda neskatoties uz nekādu risku. Tomēr šeit ir grūti atrast tā laika zinātniskās fantastikas darbiem raksturīgo patosu, te autori ir ļoti pūlējušies parādīt savos personāžos cilvēcību. Var jau piesieties, ka Hiusa komandas locekļi ir vairāk kā mākslīgi sakombinēts raksturu kopums, kur jau pēc pāris lapaspusēm var uzminēt katra lomu, bet savulaik tā bija nopietna atkāpe no standarta.

Pozitīvi ir arī tas, ka autori nepropagandē komunisma uzvaru visā pasaulē, tas vēl nav iestājies. Tomēr kosmosā visi sadarbojas kopīgam mērķim, kosmonauti stāv pāri valstīm un pilsonībām. Briesmu brīdī viņi viens ar otru rēķinās un dodas palīgā. Strugacku kosmosā nav nekādas lielvaru cīņas būt pirmajiem, kapitālisma kritikas, ir cilvēks un uzdevums.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, jo tā parāda zinātniskās fantastikas žanra vienu no sākuma posmiem. Kas ir daudz svarīgāk, tas ir viens no pirmajiem Strugacku darbiem. Šo autoru ietekme uz žanra attīstību bija milzīga. Tādēļ izlasot šo darbu ārpus konteksta varētu šķist, ka tas ir visnotaļ viduvējs darbs, kas salīdzinot ar mūsdienu darbiem nav pat pieminēšanas vērts. Tomēr salīdzinot to ar citiem tā laika darbiem, nākas atzīt, ka stāsts ir patiešām labs.

Comments

Fledis
Reply

Strugacki ir Strugacki. Žēl, ka arī viņi jau piepulcējušies to manu mīļo autoru pulciņam, kuri neko vairs nerakstīs, bet nekas jau nav mūžīgs, vai ne?
Kā viens no pirmsākumu darbiem arī šis tagad varētu likties tāds panaivs, bet, kā Tu arī saki,- jāņem vērā konteksts. Šim gabalam ir arī visai spēcīgi jaunākās paaudzes autoru turpinājumi/pārstrādājumi tipa- pēc motīviem (lai gan tie pārstrādātāji tagad jau arī labu laiku droši vien nav vairs saucami par “jaunajiem”).
Padomju sēnalu atfiltrēšanas sakarā mani diezgan satrieca viens analīzes raksts par šo darbu. Recenzijas autors izteica izbrīnu par to, ka nākotnes tēlojumā par normu tiek pieņemta situācija, kad izcilā projekta autors ir atkarīgs no kaut kādām aizkulišu intrigām; ka viņam vajadzīgs panākums par katru cenu, citādi galvas var ripot; ka kā pilnīgi normāla un visiem saprotama izskan frāze; “es nevaru par to visu runāt, bet tu saproti….”- gaišajā nākotnē!!! Un tad es tā padomāju, ka man lasot tas arī nelikās dīvaini. Laikam taču tā bija tāda sadzīves reālija, kas likās pilnīgi dabiska, dzīvei neatņemama. Traki, vai ne?
Interesanti, kad nonāksi līdz Vabolei skudrupūznī. Manuprāt, viens no spēcīgākajiem gabaliem.

asmo
Reply

I nerunā, šādu autoru, kas neko vairs nerakstīs ir daudz par daudz.

Par nomenkulatūru, atbildību un spēju izsist fondus, tas mani vispār neizbrīnīja. Šajā grāmatā, gan autori nemaz neuzstāj, ka gaišā nākotne jau iestājusies. Kritiķis acīmredzot ir bijis īsts komunisma ideoloģijas cienītājs, un tad jau tāda lieta tiešām ir kā dadzis acīs. Protams, ja lasām to pašu Jefremovu, tur patiešām ir tikai un vienīgi gaišā nākotne, kur visi strādā visiem pēc spējām un ar pienākuma apziņu.

Vaboli esmu lasījis (starp citu viena no visgrūtāk sadabūjamām grāmatām no šīs sērijas), bet to es visticamāk sataupīšu līdz beigām.

Fledis
Reply

Negribu te ierosināt visādas neiespējamās misijas, bet, starp citu, lasīšanas maratons “Visi Strugacki” arī nebūtu zemē metams. Gan jau ar laiku aizrāpšos arī līdz tam plauktam (nu labi, gluži visu tur laikam nav), bet pa starpu vēl ir plaukts “viss Diks Frensis” un “visa Agata Kristi”, tā ka laiciņš paies…

asmo
Reply

Par visi Strugacki es vakar domāju, vispār es viņus visus esmu diezgan sen atpakaļ izlasījus. Daļa ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu, daļa piemirsusies. Iespējams, ka nākamajā piecgadē kam tādam pieķeršos. Patlaban man ir aktuālāk “Viss Brendons Sandersons” un “Viss Joe Abercrombie”. “Viss Apvārsnis” ar sāk izskatīties aizvien vilinošāk :)

Mani tagad sāk satraukt, vai mana bloga lasītājus nesāks aizbaidīt mana Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi grāmatu lasīšana. Apmeklējums gan patlaban ir pieaudzis,bet es esmu dikti ar šo sēriju aizrāvies pašam negaidot.

Fledis
Reply

Aizbaidīt- domāju, ka ne. Galu galā Tev jau nav tikai strīpainie, pa starpu iet mūsdienu gabali arī. “Večiem” toties uzjundās nostaļģiskas atmiņas :) un jaunākiem, kas tādu sēriju varbūt vairs nepazīst, var tomēr ieteikt arī šo to palasāmu- tur jau ir nenovecojošas lietas arī iekšā,par ceļojumiem un tā. Tas pats Bombārs, un Danielsons, un Papazovi…

asmo
Reply

Bombāru tagad lasu. Domāju, ka mūsdienās viņam šis ceļojums neizdotos. Planktona vietā uzņemtu daudz plastmasu un zivju populācija ar mūsdienās nav atpūtusies pēc 2 Pasaules kara.

Sibilla
Reply

Nu man ir ļoti interesanti sekot līdzi, kā Tev veicas ar strīpainās sērijas lasīšanu. Tā kā labi vien ir, ka turpini. Vislabāk jau ir lasīt un aprakstīt to, kas pašam patīk. Un, godīgi sakot, nespēju iedomāties nevienu citu lasītāju, kas šādu projektu vispār varētu dabūt gatavu. :)
Vai būtu vērts izlasīt Apvārsni, ir sarežģītāks jautājums, jo zinātnes atziņas mūsdienās ir dikti mainīgas un līdz ar to populārzinātniskās grāmatas traki ātri noveco. Līdz ar to lasīšana varētu izvērsties par ekskursiju zinātnes vēsturē. Bet vecas ceļojumu grāmatas dažreiz ir tieši interesantas, jo var salīdzināt kā bija ar kā ir tagad. Sērijas jau kādreiz bija daudz – vēl jau “Stāsti par dabu”, “Stāsti par vēsturi”, u.c.
“Ugunīgos mākoņus” bērnībā izlasīju, bet maz vairs ko atceros. Vai tur kāds no personāžiem bija arī no Latvijas, vai arī es jaucu ar kādu citu romānu?

asmo
Reply

Mani šajā sērijā vairāk uztrauc tās grāmatas, kurās ir tīrākā propaganda un tā biezā “Divi kapteiņi”. Ja tajā tiks kults sviests, tad tas man varētu nosist vēlmi uz kādu brīdi projektu turpināt. Vēl jau ir “Septiņu varoņu postenis”, “Un tas par viņu ir viss”. Ir grāmatas, kurām vajadzēs saņemties, lai sāktu lasīt. Pagaidām man ir manevra iespējas. Ņemu to, kas patīk. :)

Fledis
Reply

“Septiņu varoņu postenis”, šķiet, gan bija sviests (pat toreiz tā likās), bet tas, par laimi, ir plāniņš. Trakāk būs ar “Tuvu un tālu”- tas nu gan ir… nu, kā lai maigāk pasaka… labāk neteikšu. To es nevarēju sagremot pat pioniera vecumā. “Divos kapteiņos”, cik nu tagad atceros, bija pietiekami laba “noslēpumu un meklēšanas” komponente, lai pārējo varētu arī pārdzīvot. “Un tas par viņu ir viss” vispār ir neslikts gabals. Tur sižets pamatā risinās kā iespējama nozieguma izmeklēšana, bet vairāk tas lasāms kā nesteidzīgs stāsts par cilvēku attiecībām, priekšstatiem, motīviem, uzskatiem un tā. Tādā psiholoģiskā plāksnē. No apakšdomas par “gaišo nākotni” arī var abstrahēties.

Fledis
Reply

Georgs Dauge bija kaut kādā saistībā ar Latviju; šķiet, tur bija minēts ka viņš latviski lamājas. Dīvaini…:)

Leave a comment

name*

email* (not published)

website