Šo grāmatu es izlasīju „Piedzīvojumi. Fantāzija. Ceļojumi” sērijas lasīšanas ietvaros. Ir jau tā, ka es aptuveni zinu, par ko gandrīz katra no šīs sērijas grāmatām ir. Tādēļ, stāvot pie sava grāmatu plaukta, izvēle parasti ir visnotaļ grūta. Ir jāizšķiras lasīt tādu – kuru neesi lasījis, esi lasījis, bet neko neatceries, esi lasījis un bija laba, esi lasījis, bet totāls mēsls. Un, ja iepriekš esi izlasījis pašvaku grāmatu, tad jādomā vai neremdēt savu vilšanos ar labu darbu, vai labāk tomēr pietaupīt brīdim, kad patiešām nebūs ko lasīt.

Nabaga Ramons Montero! Viņu atrod nogalētu vaska figūras muzejā. Viņš guļ ar pārsistu galvu uz kāpnēm, bet blakus viņam mētājas sadauzīta vaska lelle, kas savulaik bija Monti dubultniece. Nu abi ir vienoti nāvē. Taču, kurš ir noslepkavojis vaska muzeja uzraugu, ko viņš ir iztraucējis, kam tas ir bijis izdevīgi? Muzeja īpašnieks Hubiners apgalvo, ka viņa seifā atradusies ģeniāla atrakcijas ideja, bet seifs nav uzlauzts. Liecinieku nav, un policija ir strupceļā. Henrijam Makam Alisteram ir dots uzdevums šo lietu aprakstīt, avīzes īpašniekam ir dzimusi spoža doma izveidot avīzi, kurā saistoši tiktu izklāstīti tikai fakti. Henrijs un viņa palīgs Džo sāk lietu šķetināt, bet sākuma pavedienu viņiem atrast neizdodas.

Nu jau es zinu, kāds izskatās padomju laika detektīvs. Šajā grāmatā tiek izmantots vecum vecais paņēmiens par žurnālistu detektīvu. Tam, nabagam, lieta jāizmeklē, lai nopelnītu sev maizīti. Viņš strādā ciešā sasaistē ar policiju. Ja uzož ko jaunu, tad meklē sensāciju, cenšas nointervēt aizdomās turamo pirms tā apcietināšanas. Taču detektīvs visam šim stāstam kalpo tikai kā fons. Šīs grāmatas galvenais mērķis ir parādīt Amerikas Savienotās Valstis pēc Otrā pasaules kara padomju cilvēkam. Un arī šai lietai autors nododas ar īpašu aizrautību.

Izmeklēšanas gaitā žurnālists satiek daudzus un dažādus cilvēkus. Visus tos vieno viena lieta – tie ir strādnieki. Te ir kāds poļu emigrants ar savu māsu, kas pēc hitleriskās okupācijas aizmucis uz ASV meklēt labāku dzīvi, bet joprojām ir palicis nelegālais emigrants. Nelegālajam emigrantam būt nav nekas traks, galvenais nerādīties policijai acīs un nelīst arodbiedrībās. Vaska muzeja kasiere, kura visu mūžu strādā, lai varēt atmaksāt uz līzinga iegādātās preces un tad apprecēties ar savu līgavaini. Nēģeris, kuram jāpiedalās atrakcijā „Trāpi nēģerim” un viņa meitiņa. Tā teikt, viss apspiestais ASV darbaļaužu kontingents. Un, protams, paša Ramona dzīvesstāsts un viņa centieni saglabāt darbu.

Tam visam pretī stāv policisti, kuri gatavi piedabūt cilvēku atzīties ar vienalga kādām metodēm, muzeja īpašnieks Hubiners, kas priecājās par skandālu, ko izraisījusi slepkavība viņa muzejā, veikalnieki, kuri vienmēr cenšas kaut ko pārdot. Un avīžnieki, kuri kā maitu mušas riņķo ap katru sensāciju, skandālu vai negadījumu. Šim „vidusslānim” nekas nav svēts, izņemot kapitāla pavairošanu. Kritika ir tieša padomiska, komunisms, draugi ir tas, kas ļaus parastajiem ļaudīm pacelties, un kapitālisti zina, kas viņus tad sagaidīs, tālab darbaļaudis tiek apspiesti.

Pats detektīvs ir tāds – nekāds „bitovuha”, bez nopietnas izdomas un oriģinalitātes. Autors vairāk orientējies uz fona problemātiku nekā uz sižeta risināšanu. Lai to attīstītu līdz beigām, viņam nākas pāris reizes visu nodzēst (izņemot nogalināto) un sākt vākt pierādījumus un lieciniekus no jauna. Tas saucas izmeklēšanas nonākšana strupceļā. Beigas līdz ar to iznāk nepārliecinošas un samocītas un, būšu godīgs, neinteresantas.

Grāmatai varu likt maksimums 4 no 10 ballēm. Ja neesi šī autora daiļrades pētnieks, vai arī hobijs nav padomjlaiku detektīvstāstu pārlasīšana, tad ieteiktu turēties no šīs grāmatas pa labu gabalu.