Navigate / search

Lielais risks by Bengts Danielsons

Lielais risks

Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Šoreiz nolēmu pieķerties ceļojumu tēmai, par laimi šāda tipa grāmatas šeit atrodamas diezgan daudz. Tās gan lielākoties ir saistītas ar jūru un kuģošanu, acīmredzot padomju laikā tikai tāda skaitījās īsta ceļošana.

Grāmatas saturu īsumā var izteikt šādi – ceļojums ar plostu «Taiti Nui» pa Kluso okeānu. Ja vēlamies būt precīzāki, tad ceļojums ar plostu no Taiti uz Čīli un no Čīles uz Taiti. Pēc Kon-tiki veiksmīgā ceļojuma pasaulē pavērās kaut kādas ambīciju slūžas, un visi kam vien nebija slinkums un pietika finanses, mēģināja izveikt ko līdzīgu. Katram no šim brucējiem bija kāda ideja par Polinēzijas kolonizāciju, un viņu braucieniem vajadzēja pierādīt vistrakākās idejas. Arī šajā grāmatā aprakstītie piedzīvojumi notika uz šī pacēluma viļņa. Ēriks de Bišops – nopietns dēkainis, kurš kuģojot pavadījis visu dzīvi, uzbūvēja plostu „Taiti Nui”, lai pasaulei pierādītu, ka polinēzieši regulāri apmeklējuši Dienvidamerikas krastus. Pats gan viņš šajā pasākuma ņēma galu, un lasītājam jāuzticas autora izklāstam, kuru savukārt viņš balsta uz Alēna Brenna stāstījumu un ceļojuma dienasgrāmatu.

Teiksim, kā ir, šī ir grāmata par īstu vīru plostošanu. Ja mūsdienu ekspedīcijās cilvēki vairāk laika velta pareizo ceļojuma biedru uzmeklēšanā, attiecību noslīpēšanā un citās psiholoģiskās niansēs, tad Ēriks savā komandā savāca pazīstamus, bet lielākoties gadījuma cilvēkus. Visi pat nebija jūrnieki. Šādu attieksmi viņā jau varēja novērot iepriekšējos ceļojumos, kuros viņam īpaši nerūpēja komandas locekļi un viņu jūtas, kamēr vien kuģis devās pareizajā virzienā un necēla dumpi viss bija kārtībā. Kaut vai tas pats čīlietis Huanito – viņu paņēma uz plosta tikai tādēļ, ka Taiti varas iestādes viņu izraidīja no salas, naudu cilvēks bija notriecis meičās un dzeramajos, tādēļ viņa vieglākā iespēja atgriezties dzimtenē bija ar plostu. Brauciens uz Čīli ilga piecus mēnešus, un līdz brīdim, kamēr plosts saira gabalos, var teikt, ka viss notika bez starpgadījumiem. Te komandā bija Ēriks, Huanito, Fransis, Alēns un viņa brālis Mišels. Te lielākoties visi bija jūrnieki, un komanda spēja saglabāt disciplīnu.

Taču atpakaļceļš uz Taiti aizņem daudz lielāku grāmatas daļu, un ir nopietns piedzīvojumu apraksts. No iepriekšējās komandas palika pāri tikai Ēriks (smagi slims), Alēns (de fakto kapteinis) un vienīgais funkcionējošais jūrnieks, Huanito (cilvēks, kurš pats nesaprot, kādēļ dodas atpakaļ uz Taiti), Žans (okeonogrāfs) un Hanss (inženieris). Šāds maisījums nodrošināja to, ka nākamos septiņus plostošanas mēnešus garlaicīgi nebija nevienam. Vispār lasot grāmatu bija jābrīnās, ka lielākā daļa no komandas vispār izdzīvoja.

Huanito pa ceļam nedaudz sajuka, nodarbojās ar kaitniecību, čakarēja komandai dzīvi, piemēram, atsakoties dežūrēt vai dežūras laikā darīt visu, lai plosts zaudētu stabilitāti. Toties tas nekad neliedza viņam pieprasīt visiem izsniegt pārtikas devas uzreiz, lai, aprijis savu, varētu činkstēt par netaisnību. Cilvēkam pietika arī iekšas mēģināt dezertēt no plosta ar plostu. Nezinu, ja es būtu pasākuma komandieris, Huanito diemžēl jūrā pazustu bez vēsts.

Hanss un Žans – lai ar Žans ir labs zivju ķērājs, Hanss ir tīrais balasts, kurš pie vesela saprāta paliek tikai tādēļ, ka neapjēdz situācijas nopietnību. Vīri neko nejēdz no navigācijas, taču labprāt atbalsta jebkuru vismurgaināko savu vai Huanito ideju.

Ēriks – nefunkcionējošs kapteinis, kas lielāko ceļojuma daļu pavada uz gultas, jo ir dikti slims. Viņam apkārt notiekošais ir pie vienas vietas, viņš ir nolēmis mirt jūrā.

Alēns – visu glābējs un darbu organizētājs, viņam ir priekšrocības, jo viņš stāsta autoram savu stāstu. Iespējams, ka viņš ir daudz ko piemelojis vai noklusējis. Tīrais zelta gabals, kas visu šo idiotu varzu spēja saorganizēt, noturēt pie dzīvības un aizvest līdz krastam. Krasts gan nebija Taiti, bet Samoa ar nemaz nav tik slikta vieta, kur piestāt, ja jau Marķīza salām izdevies pašaut garām.

Grāmatas pluss ir tās skarbums, autors netaupa nevienu ceļotāju, mums netiek prezentēts smuki nopulēts stāsts, kur visi viens otram saka, lūdzu un paldies. Te cilvēki, ja gadās problēmas, labprāt arī piedzeras, neklausa kapteini un domā veidus, kā sagandēt dzīvi pārējiem komandas locekļiem. Plosts ir mazs, bet cilvēku daudz, raksturi nesapas, un pieci mēneši ellē katram no viņiem ir nodrošināti.

Mācība no grāmatas – ar balzas koka plosta teorētiski var nokļūt no Čīles uz Taiti un ar bambusa plostu no Taiti uz Čīli. Ir tikai dažas nianses, praktiski bambusa plosts izjūk jau labu gabalu pirms Čīles krastiem, un balzas koks pēc pieciem mēnešiem jūrā zaudē savu peldspēju un kļūst nevadāms.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Balles ir nost tādēļ, ka autors ir izmantojis tikai viena ceļotāja stāstu, un tā kā arī Ēriks bija autora paziņa, tad pret šim plosta kapteinim tika piedoti visi grēki un neizdarības.

Iepriekšējās dienas sala by Umberto Eko

Ieprieksejas dienas sala

Umberto Eko ir viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem, un es samelotos, ja teiktu, ka šo grāmatu lasu pirmo reizi. Pirmo reizi es to lasu latviski, līdz šim ir nācies lasīt tikai krievu un angļu valodā. Manuprāt, tiem lasītājiem, kuri labprātāk lasa latviešu valodā, šī grāmata būs krietns grāmatu plaukta papildinājums. Grāmatas eksemplāru izlasīšanai saņēmu no Jāņa Rozes apgāda, liels paldies viņiem par to!

17. gadsimta Eiropa, pasaules lielvaras cīnās par savu vietu zem saules, paplašina impērijas un izdara jaunus atklājumus. Roberto della Grīva ir jauns itāļu augstmanis, nedaudz slimo ar personības dubultošanos, apveltīts ar nerimstošu zinātkāri, pārdzīvojis Kasāles aplenkumu, izglītojies Parīzē. Viņš, glābjoties no kuģa bojāejas vētr,ā nonāk uz kuģa Dafne. Dafnes komanda to ir pametusi atstājot kuģi perfektā kārtībā ar pārtikas krājumiem, eksotiskiem augiem un putniem. Roberto mēģinot atrisināt šo noslēpumu paralēli gremdējās atmiņās par savu iepriekšējo dzīvi, mēģina atrast savu vietu pasaulē, raksta vēstules savai Pavēlniecei. Lasītājam tiek piedāvāts ielūkoties Roberto pasaulē.

Kas ir galvenais Eko grāmatās? Pirmkārt, tā ir viņa spēja nodot tā laikmeta garu, par kuru sarakstīta grāmata. Te neatradīsies vieta anahronismiem, viss uzrakstīts tā, it kā autors pats būtu no tiem laikiem. Otrkārt, autors vienmēr savos darbos cenšas radīt metagrāmatu, grāmatu par grāmatām. Arī šis romāns nav izņēmums, tas ir pārpilns ar atsaucēm uz tā laika darbiem. Lai visas tās atrastu un saprastu, ir labi jāorientējas 17. gadsimta literatūrā, filosofijā, zinātnē un politikā. Protams, var paļauties uz citiem cilvēkiem un izlasīt viņu komentārus. Treškārt, visas Eko grāmatas ir kā kārtainas kūkas, slānis seko aiz slāņa, un kā ierobežojošais faktors izpratnei kalpo lasītāja erudīcija.

Taču autors nav kļuvis slavens tikai tādēļ, ka būtu rakstījis šausmīgi pārgudras grāmatas par lietām, kuras nevienam nav izprotamas. Autors ikkatru savu grāmatu raksta visiem lasītājiem. Grāmatu var lasīt kā vienkāršu romānu. Par jaunekli, kas viens uz kuģa cieš nebeidzamas mīlas mokas un ir pārņemts ar greizsirdību pret savu izdomāto alter ego. Var lasīt kā satīru par teoloģijas tēmu – no kurienes grēku plūdiem ņemts ūdens. Var lasīt kā ievadu koordināšu noteikšanas vēsturē un zinātniskajiem atklājumiem, kas ar to ir saistīti. Piebildīšu, te problemātika izklāstīta daudz saistošāk nekā dažā labā populārzinātniskajā grāmatā. Pat ja neesi Ziemeļitālijas politiskās vēstures nianšu pārzinātājs, nevajag uztraukties, to, ko vajadzēs zināt, autors Tev pastāstīs pats, ja vēlēsies varēsi vēlāk padziļināt savas zināšanas paša spēkiem, un pēc kāda laika pārlasīt grāmatu jau kā daudz gudrāks cilvēks. Var līdz ar grāmatas varoņiem trenēties retorikas un loģikas mākslā. Varēsi līdz ar Roberto skatīties kā pasaulē mainās paradigmas un kā baznīca zinātnē zaudē savas pozīcijas. Nemaz nav vērts runāt par to, ka grāmata ir pārbāzta ar simboliem, kurus visus atkost droši vien izdosies tikai retajam. Šis romāns ir radīts, lai ne tikai izklaidētu, bet arī izglītotu. Un šajā jomā Eko ir grūti pārspēt. Grāmatas daudzie slāņi nodrošina arī to, ka grāmatu pārlasot atklāsies arvien jauni sižeta aspekti, kas nemaz pirmajā lasīšanas reizē var tikt palaisti garām.

Viens no šādiem slēptajiem slāņiem (iespējams, ļoti acīmredzams slānis), katra grāmatas nodaļa ir nosaukta tāpat kā reāla viduslaiku grāmata. Vai te ir kāda sakarība, tas jāatklāj katram pašam. Lai gan būtu bijis labi, ja tulkotāja būtu palīdzējusi lasītājam atšifrēt šīs grāmatas, jo viņas nudien nav sarakstītas latviešu valodā, un paša spēkiem pēc latviskā nosaukuma būtu grūti domātās grāmatas atkost. Iespējams, ka tādējādi būtu labi pateikt, ka nodaļa ar nosaukumu Dialogi par lielākajām pasaules sistēmām ir reference uz Galileja „Dialoghi sopra i due massimi sistemi del mondo”. Kopumā par tulkojumu iespaidi labi. Tulkotāja izmanto visas mūsu valodas iespējas, lai nodotu pēc iespējas vairāk grāmatas nianšu. Protama lieta, ka es, iespējams, dažās vietās būtu lietojis citus vārdu, varbūt nebūtu latviskojis kuģu vārdus, bet tā jau vairāk ir piekasīšanās nevis nopietna problēma ar tulkojumu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela. Iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk labs stāsts, un kuri nevairās no papildus zināšanām, nebaida lasot domāt līdzi notikušajam un skatīties uz lietām kontekstā.

2014. gada Ziemassvētku dāvanas blogeriem

Dāvanas

Aizpērn sākās nopietna grāmatblogeru savstarpējā virtuālā apdāvināšanās ar grāmatām. Nu jau es ar nepacietību gaidu šīs dāvanas, ar kurām man nāksies papildināt savu izlasāmo grāmatu sarakstu. Pērngad tādas saņēmu veselas deviņas. Lielāko daļu nenoturējies izlasīju jau pirmajā mēnesī, dažas gandrīz gada beigās. Protams, iedāvināšana nebūt nenozīmē, ka apdāvinātajam grāmata obligāti būtu jālasa, izvēle, lasīt vai nelasīt, lai paliek uz katra paša sirdsapziņas.

Izpētīju savus grāmatu plauktus, izlasīto un izlasāmo sarakstu, lai izvēlētos, manuprāt, lasītājam cienīgu grāmatu. Piedodiet (rakstiet niknu komentāru un pieprasiet savu grāmatu), ja kādu esmu aizmirsis.

MsMarii – grūti izvēlēties, ko, lai Tev iesaka – varbūt kādu daudzsējumu ģimenes sāgu? Bet diemžēl tās pats neko daudz neesmu lasījis. Tādēļ nolēmu iedāvināt tādu pavieglāku grāmatu – The Bone Clocks by David Mitchel. Tā it kā savelkot kopā visu Mitčela daiļradi, bet, kā ir patiesībā, nezinu.

Lasītāja – ilgi domāju, ko Tev piedāvāt kā dāvanu. Beigu beigās nolēmu Tev piedāvāt tādu savdabīgu episko kosmisko operu ar daudz mākslīgajiem intelektiem, kloniem un pilsoņiem – Ancillary Justice by Ann Leckie, varbūt patiks.

Spīgana – tā kā Tu lasi diezgan daudz grāmatas, kuras es vai nu esmu lasījis vai arī grasos lasīt (iespējams, ka no Tava punkta viss izskatās kā reiz otrādi). Un zinu, ka pēdējā laikā esi nopietni pieķērusies Stīvenam Kingam, nolēmu Tev iedāvināt mazu viņa stāstiņu – N. by Stephen King, ceru gan ka pēc tā Tev neradīsies vēlme kārtot uz galda zīmuļus taisnās rindās.

Sibilla – tagad, kad Tu noteikti zini visu par viļņiem un to dabu, domāju, ka ir pienācis laiks paplašināt tavas zināšanas par smiltīm, tāpēc dāvinu tev  – Sand: The Never-Ending Story by Michael Welland.

Doronike – nezinu kādēļ, bet man vienmēr gribas Tev uzdāvināt kaut ko par ceļojumiem, un šogad es arī nespēju noturēties tam pretī. Iedāvinu Tev grāmatu par pēdējiem pasaules kanibāliem un Rokfellera dēla noēdājiem – Savage Harvest: A Tale of Cannibals, Colonialism, and Michael Rockefeller’s Tragic Quest for Primitive Art by Carl Hoffman.

Sisyphus – šogad blogošanā esi nedaudz piekusis, bet kādai īsai grāmatiņai jau Tev laiks atrastos? Tādēļ dāvinu tev manuprāt labu zinātniskās fantastikas stāstu – „The Invasion of Venus” by Stephen Baxter.

Līva – Tev piemērotu grāmatu izvēlēties bija ļoti grūti (jo Lata romāns vairs nav tas), tāpēc tev tiek kaut kas pavisam savādāks What If? Serious Scientific Answers to Absurd Hypothetical Questions by Randall Munroe.

Evija – šogad nolēmu tevi mēģināt pievērst zinātniskajai fantastikai un tādēļ dāvinu Tev Kliforda Saimaka (stāstu krājumu) Naudas koks, domāju, ka tev patiks viņa humors un kvalitatīva zinātniskā fantastika.

Baltais Runcis – šogad bija viegli Tev atrast grāmatu, lasot to jau iezīmēju kā Tev dāvināmo. Grāmata saucas Mortona piramīda by Anatols Imermanis, padomjlaikos rakstīta distopija, bet apbrīnojami laba.

Durvjupele – grūti atrast dāvināmu grāmatu cilvēkam, kurš jau tā visu dienu lasa, bet tādiem jau var uzdāvināt arī ko biezāku un par valodu – Embassytown by China Mieville.

Dainis – no Harija Potera neviena jauna grāmata vēl nav iznākusi, bet tas ir tikai laika jautājums. Tāpēc piedāvāšu tev kaut ko par sapņiem un sapņošanu – Lielais sapņu tulks Dreamland: Adventures in the Strange Science of Sleep by David K. Randall.

Anda – cilvēks, kurš ceļo un raksta par ēdienu (protams, ne tikai) dāvinu grāmatu par ceļošanu, izmantojot pavisam bīstamus transporta līdzekļus un ceļu – The Lunatic Express: Discovering the World . . . via Its Most Dangerous Buses, Boats, Trains, and Planes by Carl Hoffman.

Andris –te nu nebija grūti izēlēties, Tev jau patīk tādas grāmatas, kurās protagonists salīdzinot ar citu grāmatu antagonistiem ir vistīrākais nelietis – Retribution Falls by Chris Wooding.

Marta – nolēmu iedāvināt savu vismīļāko populārzinātnisko grāmatu A Short History of Nearly Everything by Bill Bryson

Vkasims – redzēju, ka Tu lasi populārzinātniskās grāmatas, tāpēc dāvinu Tev The Collapse Of Chaos by Jack Cohen, Ian Stewart, domāju, ka Tev viņa patiks.

Didzis – tā kā Tu pēdējā laikā lasi grāmatas par smadzeņu darbības optimizēšanu un veselīgu dzīvesviedu, dāvinu tev Trick Or Treatment: The Undeniable Facts about Alternative Medicine by Simon Singh.

Priecīgus Ziemassvētkus!

Ultima (Proxima #2) by Stephen Baxter

Ultima

Izlasījis grāmatu Proxima, nolēmu nestiept gumiju un pieķerties arī diloģijas otrajai un pēdējai grāmatai tūlīt pat. Lasot grāmatu sēriju vienmēr ir labi, ja iepriekšējo esi lasījis nesen. Citādi var gadīties, ka nemaz lāgā neatceries par to, kas notika pirmajās grāmatās. Tādēļ pacietīgie cilvēki sagaida, kad autors pabeidz visas sērijas grāmatas un tikai tad ķeras klāt lasīšanai (es pie tādiem nepiederu), nepacietīgie rauj cauri grāmatas, līdz ko tās parādās (mans stils), taču reizēm ir jāizlasa vai puse grāmatas, lai atcerētos, kas notika iepriekšējās. Ir vēl grupa, kas pēc katras jaunas sērijas grāmatas iznākšanas sākumā pārlasa jau iznākušās un tad ķeras klāt jaunajai. Bet nu par Ultimu.

Proksimā kopā ar autoru uz planētas Per Ardua atradām citplanētiešu artefaktus – lūkas, kuras ļāva pārvarēt daudzus gaismas gadus tikpat vienkārši, kā izejot cauri durvīm. Un šķita, ka visums piederēs cilvēkiem. Ultimā mēs atklājam, ka visumā ir miljardiem gadu vecs saprāts, kuram ir plāns, kā izmantot cilvēkus savā labā. Vismaz dažu. Paralēli uzzinām, ka visums jau nemaz nav viens vienīgais, un tas visums, kurā grāmatas varoņi atrodas, nemaz nav nejaušs. Nu viņiem ir jāizlemj, mēģināt kontrolēt notikumus vai ļauties straumei.

Šajā grāmatā autors vairs nenodarbojas ar mūsu nākotnes modelēšanu, viņš pievēršas pagātnei. Tiek radīti scenāriji par to, kas notiktu, ja Romas impērija nesabruktu, cik ātri tad cilvēks dotos kosmosā, un kāda izskatītos ģeopolitiskā karte. Tādēļ sākot lasīt šo grāmatu gribējās bļaut: „Nu beidz! Romas leģions kosmosā. Milzīgā konservu bundžā ar visiem vergiem un kazām!”. Bet no otras puses – kādēļ gan ne? Grāmatas sižeta ietvaros, kur autors pasviež zemes civilizācijai neierobežotu enerģijas avotu, ne tas vien var notikt. Romiešu attīstība diezgan daudz atsauca atmiņā agrāk lasītus Arthur C. Clarke darbus un šķita, ka netieša ietekme piedēvējama arī Dan Simmons Hiperionam.

Nākamais modelis – kā būtu ja inku civilizācija iekarotu Eiropu, kā tad viss būtu attīstījies? Šeit uzburtā aina ir iespaidīga, cilvēku upurēšana notiek joprojām, augstā tehnoloģijas attīstība ir tikai uz neierobežotās enerģijas avotiem bāzēta. Taču inku radītā kosmiskā civilizācija liek viņus apskaust. Iedomājieties – tūkstošiem kilometru gara kosmiskā pilsēta, cilindra formā, kurā izveidota stabila ekosistēma, un lielākā daļa no iedzīvotājiem neko nezina par tehnoloģijām. Te nenoliedzama ir Rendezvous with Rama ietekme.

Galvenais grāmatas noslēpums ir tas kādēļ kāds iznīcināja Yuri Eden visumu un tā vietā radīja visumu, kurā dominē Roma un pēc tā iznīcināšanas visumu, kuras dzinējspēks ir inki. Kam tas ir vajadzīgs un kādēļ tieši Yuri Eden un viņa atvases ir tie, kas katru reizi pārdzīvo kārtējā visuma izdzēšanu? Kaut kam viņi ir vajadzīgi, taču kam un kādēļ, īstas skaidrības nav. Vispār jau ir gan, ja lasītājs ir slīpēts zinātniskās fantastikas un kosmisko operu lasītājs, tad šīs grāmatas pusē viņam jau viss būs vairāk vai mazāk skaidrs.

Pirmā grāmatas puse ir pamatīgi iestiepta un, manuprāt, garlaicīga. Autors ieslīgst detaļās, kas sižetam lielu pievienoto vērtību nerada, tai pat laikā demonstrē, ka stāstījuma nepārtrauktība viņam arī īpaši nerūp. Tādēļ mazsvarīgas vienas dienas apraksts un divpadsmit gadu izlaišana reizēm rada tādu saraustītu efektu. Neņemšos apgalvot arī, ka tas stāstam nāktu par labu. Visuma regulāra pārstartēšana gan sižetā bija īsti vietā un lēnām ļāva lasītājam saprast, kas un kā. Otrā grāmatas puse ir pilna ar diezgan aktīvu darbību, taču neteikšu, ka fināls būtu ļoti varens.

Varoņi pēc savas kvalitātes atšķiras diezgan daudz, daži izstrādāti diezgan labi, daži kalpo tikai, lai parādītu noteiktas rakstura īpašības, pateiktu pāris vārdus un pazustu no sižeta. Daži no tiem, piemēram, mākslīgais intelekts, kuru nosūtīja uz Proximu kā atsevišķu ekspedīciju, vispār paliek karājoties orbītā bez nekādas tālākas attīstības, apvainojās un viss. Cerēju, ka vismaz šo sižeta līniju autors diloģijas pēdējā grāmatā noslēgs. Bet kopumā gali savilkti kopā visnotaļ veiksmīgi.

Grāmatai varu likt 7 no 10 ballēm. Gandrīz izvilka uz astoņām, bet tā kā ir nācies lasīt arī citus darbus no Bakstera, tad šī ir tāds atstrādāta vēstījuma līmenis, kur autors pārāk neeksperimentē un nekādus žanra kanonus netricina. Arī iestieptais grāmatas sākums lasīšanai par labu nenāca.

Kas ir Ultima? Ja Zemei tuvāko zvaigzni saucam par Proximu, tad loģiski tālākā būs Ultima.

2014. gada mēnešu pirmie teikumi

Ir sākusies kārtējā blogeru akcija ar domu atskatīties uz jau aizejošo gadu. MsMarii man nodeva stafetes kociņu. Te nu būs mana bloga 2014. gada katra mēneša pirmā ieraksta pirmais teikums,:

Janvāris – Artūrs Klarks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas autoriem, tomēr atšķirībā no citiem es viņu pietaupu.

Februāris – Mūsdienu pasaulē ģenētiski modificētie organismi ( turpmāk ĢMO) jau labu laiku kā ir realitāte.

Marts – Lai gan maršruts Rīga – Parīze vienai dienai neliekas diez ko ambiciozs, plāns ir pietiekami nopietns priekš 2 vecvecākiem, jaunās māmiņas, trīsgadnieka un 7 mēnešus veca mazuļa.

Aprīlis – Par šo grāmatu uzzināju tīri nejauši no autores ieraksta feisbūkā.

MaijsNesbē ir pamanījies iekļūt manu lasāmo autori listē, ja runājam par detektīviem.

Jūnijs  – Pirms kāda laika biju atspēries lasīt kultūras sērijas grāmatas.

Jūlijs – Braisona grāmata nelasīta man mājās nostāvēja veselus trīs gadus.

Augusts – Esmu jau lasījis vienu šī autora grāmatu, kas veltīta viļņiem – “The Wavewatcher’s Companion”, un taisni vai brīnums, ka šī palika tik ilgi nelasīta.

Septembris – Ar tām viduvējām fantāzijas sērijām ir visai interesanti, tu, cilvēks, lasi un ar prātu saproti, ka labākajā gadījumā šo grāmatu var pieskaitīt lubu literatūrai, kuru sarakstījis cilvēks ar grafomānijas iezīmēm, taču ar sirdi tu gribi uzzināt, kā tas viss beidzās.

Oktobris – Katram, kuram bērnībā ir nācies piedzīvot PSRS laikus, Žils Verns ir bijis neizbēgama brīvlaika sastāvdaļa.

Novembris – „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projekta grāmata.

Decembris – Arī šī grāmata ietilpst “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā.

 

Kāda būs šī ieraksta ietekme uz tautsaimniecību, prognozēt neņemos. Var manīt, ka gada beigās ar mani kaut kas ir noticis, jo teikumi ir praktiski identiski. Ja nu kādam interesē teikuma konteksts, tad droši var spiest uz saitēm, lai iedziļinātos pilnībā. Stafeti tālāk nododu Martai, Uldim un Sibillai.

Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā by Marieta Šaginjana

Mess mend

Šai grāmata ir ticis tas gods būt četrdesmit ceturtajai „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatai, kuru esmu izlasījis. Līdz šim es viņu biju lasījis tikai vienu reizi pirms aptuveni astoņpadsmit gadiem. Paņēmu Talsu bibliotēkā, bet nekādas paliekošas atmiņas viņa manī neradīja.

Padomju Krievijā pie varas ir nākuši strādnieki un ceļ savu gaišo nākotni. Ārzemju kapitālistiem, dažādu tautu patriektajiem valdniekiem, ķēniņiem, monarhiem un tirāniem šāds situācijas paņēmiens neliekas pieņemams. ASV rūpnieks Džeks Kreslings nemaz negatavojas sēdēt rokas klēpī salicis. Viņš un caurkritušo valdnieku kliķe nolemj iznīcināt problēmu pašā saknē, dodot tādu triecienu Padomju tautai, no kuras tā nekad vairs nevarētu atkopies. Taču savā kapitālista tuvredzībā viņš pat iedomāties nespēj, ka tepat viņa rūpnīcās jau ir izveidojušās strādnieku kustības, kuras vairs nevēlas tikt apspiestas. Viņi liek kalpot savām izgatavotajām lietām strādnieku labā. Mess-Mend ir viņu slepenā parole un ar to viņiem nav problēmas iekļūt pat visapsargātākajā kapitālistu cietoksnī.

Grāmatas autore 1920-to gadu sākumā nolēma uzrakstīt kaut ko nenopietnu par kapitālistiem un šķiru cīņu. Rakstīts tika ar milzīgu patosu un ievērojot visas tā laika lubu literatūras noteiktos standartus. Darbība notiek lielākoties ASV, un tur jau, kā zināms, strādniekiem dzīves nav. Taču kāds kokapstrādes rūpnīcas virpotājs Mikaels Tingsmeistars ir nolēmis patriekt kapitālistus arī savā valstī. Viņš ir tēls, ideja, cilvēks, kurš pirmais ne tikai aizdomājies ar strādnieku sūro likteni, bet arī nolēmis kaut ko darīt. Pretdarbības veids ir pavisam vienkāršs – likt lietām darboties pret savu saimnieku. Iedomājaties, jūs nopērkat spoguli, bet spogulis ne tikai ļauj jums spoguļoties, bet arī fotografē jūsu dzīvi. Sienas, kuras ieliek Tingsmeistara ļaudis, jebkurā brīdī ļaus strādniekam ienākt tavā mājā, atslēgas atvērsies no pareiza pieskāriena. Visas šīs lietas, kas kalpo strādniekiem, jo viņi ir to īstie saimnieki. Un lai vieglāk strādnieku ļaudīm būtu tās identificēt, uz viņām nemanāmi iespiesti divi burti MM (Mess-Mend). Taču, lai ar radījusi tik spēcīgu instrumentu, nodrošinājuši pāris kapitālistu pilnīgu novērošanu, viņa absolūti nesaprot, ko ar iegūto informāciju pasākt. No visām iespējamajām diversijas metodēm, sazvērnieki neizmanto praktiski neko. MAITEKLIS ASV revolūcija nenotiek, nav pat jēdzīgas manifestācijas.

Rodas jautājums, kādēļ Petrograda? Petrograda – Krievijas revolūcijas šūpulis tiek uzburts par padomju brīnumpilsētu. Kā atzīst pati autore, viņa nolēmusi uzrakstīt par Petrogradu tā, it kā tajā jau komunisms būtu iestājies. Grāfi un kņazi aiz sava slinkuma blandās pa ielu ubagojot, bet proletariāts strādā. Pie tam viņu entuziasms ir ar likumu jābremzē, lai dullie nepārstrādājas. Ārzemju interventi viņiem nav bīstami, jo pilsētu aizsargā aeroelektrostacijas un spridzekļu iznīcinātāji. Bet Kreslinga pakalpiņiem, protams, ir savas idejas kā šo sistēmu apiet.

Grāmatu var droši reducēt uz īpatnu vispasaules komunisma propagandu un veidu, kā tas tiks sasniegts. Tā šeit ir biezā slānī, un šķiru cīņa tiek nonivelēta pat līdz tiešam pierādījumam, ka kapitālisms cilvēkus burtiski, fizioloģiski padara par zvēriem, kā to uzskatami pierāda Gregoria Čičes piemērs. Arī vareno hipnotizētāju Čīči vienkārši nošauj uz skatuves, sunim suņa nāve, tā sakot, un kapitālisti jau nemaz īsti cilvēki arī nav. Arī pārējiem, kas vēl nav kļuvuši par zvēriem, tiek doti savdabīgi vārdi:

„… ģenerālis Gibgelds, …, eksreģents Dons Karloss de Loss Patriass, eksprezidenti No-Homs, Uno-Si-Noga un Sidijama …”.

Grāmatā var uzzināt arī:

„Ikvienam godīgam komunistam pirmajā vietā ir pienākums, bet otrajā – sieva.”

Kas grāmatā bija pozitīvs, latviešu valodas rakstība 1958. gadā, daudziem vārdiem vēl nebija garumzīmes un izteiksmes veids ar bija savādāks. Šo vārdu meklēšana bija grāmatas lasīšanas aizraujošākā daļa.

Lieku 3 no 10 ballēm. Grāmatā nav nekā cita kā tikai propaganda. Var jau pieķerties salmiņam, ka tā ir ironija par kapitālisma iekārtu un komunisma pārākumu. Bet kā dēku stāstam, viņas struktūra ir pilnīgi nepiemērota mūsdienām un vairāk velk uz absurdu nevis ironiju.

Proxima (Proxima #1) by Stephen Baxter

Proxima (Proxima #1) by Stephen Baxter

Baidos, ka, izlasot šo grāmatu, es esmu papildinājis savu iesākto un noteikti izlasāmo grāmatu sēriju sarakstu par vēl vienu ierakstu bagātāku. Šo grāmatu man amazone rekomendēja ilgi un uzstājīgi. Taču es turējos pretī. Līdz brīdim, kad iznāca sērijas otrā grāmata Ultima, tad es padevos un sāku lasīt. Galu galā, ja jau diloģija ir visa iznākusi, tad kādēļ man bremzēt?

Esiet sveicināti divdesmit septītajā gadsimtā. Pasaule ir virzījusies uz priekšu milzu soļiem. Zemi Inženieru laikmetā cilvēki ir sačakarējuši tik tālu, ka uz tās iespējams dzīvot tikai pie polārajiem lokiem. Pasaulē valda divas lielvaras UN (Apvienoto nāciju derivatīvs) un Ķīna (Austrālijai, daļai kontinentālās Āzijas un Indonēzijas nav paveicies – viņas ir Ķīna). Tāpat sadalīts ir arī kosmoss, Marsā daļa – UN,  daļa – Ķīnai, asteroīdu joslā dominē Ķīna, toties Merkūrijs pieder UN.  Visā pasaulē valda saspringta paritāte, līdz uz Merkūra UN zinātnieki neatrod “kodolus”. Eksotisku matēriju, kas paver iespēju doties kosmosā ar gaismas ātrumu. Ir pienācis laiks kolonizēt zvaigžņu sistēmas. Proksima sistēmā ir atrastas planētas ar piemērotu klimatu, Jurijs Ēdens (Yuri Eden) un vēl 1000 laimīgie tiek izvēlēti par kolonizatoriem, un lielais cilvēces solis uz jauno Ēdeni var sākties.

Man ar autoru ir bijusi mainīga pieredze, manuprāt, „Long earth” ciklu viņš ir sačakarējis un padarījis nelasāmu, savukārt viens īsais stāsts „The Invasion of Venus” man liek viņu piepulcēt pie gandrīz ģeniālajiem rakstniekiem. Nolēmu dot viņam iespēju, un bija tā vērts. Autors tiecas rakstīt par globālām lietām, varoņi viņam ir tikai figūriņas, ar kuru palīdzību attēlot globālos procesus. Tālāk sekos nedaudz maitekļi, bet var droši lasīt, ja pievārēsit grāmatas pirmās divdesmit lapaspuses uzzināsiet visu to, kas zemāk piesaukts.

Kāda parasti ir nākotnes pasaule? Reizēm tā ir distopija, kur dzīvot ir diezgan slikti, reizēm augsti racionalizēta iekārta, kur viss ir labi, bet reizēm tā ir gandrīz tāda paša Zeme kā mūsējā, kur darbība notiek pa galvu pa kaklu. Bakstera nākotne ir tieši tāda, te cilvēce dara lietas pa roku galam, politiķi plēšas, parastais cilvēks cenšas izdzīvot. Domājat citu planētu kolonizētājiem kāds ir jautājis vai viņi to maz vēlas? Nekā, iztīrīja nelabvēlīgos elementus un nosūtīja viņus nest cilvēces karogu starpzvaigžņu telpā. Ar vienu šāvienu atrisinātas daudzas problēmas, politiķi atslogojuši savu planētu resursus, neviens neraudās pēc kolonistiem un kas par publicitāti.

Per Ardua kā planēta ir labi pārdomāta un izveidota. Ja iesākumā es biju skeptisks par šādas planētas iespējamību un klimatiskajiem apstākļiem, tad pēc  ilgiem aprēķiniem nonācu pie secinājuma, ka viss tiešām varētu strādāt (labi, nemānīšos – man ir speciāla grāmata, kur gudri cilvēki ir izpētījuši dažnedažādāko planētu sistēmu konfigurācijas un iespējamos klimata apstākļus uz tām), prieks, ka arī autors ir lasījis šo grāmatu. Laba ir arī ideja, kur evolūcijas procesā radušās dzīvības formās dominē radiālā simetrija nevis bilaterālā kā uz Zemes. Ekosistēma ir visnotaļ labi pārdomāta un smuki saslēdzas kopā ar sižetu.

Arī kolonizācijas mēģinājumi (pavisam to ir veseli trīs) ir aprakstīti skarbi, bez nekādas puņķošanās. Pirmais vilnis ir Dexter Cole cilvēks – leģenda un varonis, kā veicās viņam nestāstīšu, tas jāatklāj katram pašam. Otrais vilnis – ir skaidrs, ka salikt kopā 1000 noziedzniekus un gadījuma cilvēkus vienā kuģī uz četriem gadiem nav laba ideja. Un pat ja viņus dabū līdz Centaura Proksimai, tas vēl nenozīmē, ka viss ir beidzies. Viss tikai sākas un jebkurš zinātniskais eksperiments ar laiku kļūst nekontrolējams. Man tieši šī kolonizācijas daļa patika vislabāk, pasaules iepazīšana, maza sociuma problēmas un nespēja tikt ar to galā ir diezgan labi aprakstīti. Un trešais vilnis mākslīgo intelektu spiets arī ir visnotaļ unikāls risinājums, kuru vērts uzzināt katra individuāli bez priekšā teikšanas.

Saules sistēmas ģeopolitikā dominē bipolāri spēlētāji, kur katram ir savs monopols. UN nejauši ir atklājuši „kodolus”. Par tiem viņi paši neko lāga nezina, ne no kurienes tie ir radušies, ne kas viņus uzražojis, pat kā tie darbojas. Iespējams, ka tas ir kādas augstākas civilizācijas artefakts, bet kuram tas rūp, kamēr viņi strādā, viss ir labi. Varētu jau pīkstēt, ka autors izmanto negodīgus paņēmienus iesaistot trešo noslēpumaino spēku, kurai ir bijušas idejas par cilvēces nākotni jau miljardiem gadu atpakaļ, bet nenoliedzami būs jauki uzzināt, kādēļ šis supersaprāts tā dara. Un ķīnieši, kas nodrošina visus ar izejmateriāliem un pārvalda starpplanētu satiksmi. Abas iesaistītās puses ir gatavas darīt visu, lai iegūtu konkurentu tehnoloģijas un miers ir tikai virspusē. Piemetam klāt cilvēku stulbumu un nolaidību, un civilizācija jebkurā brīdī var aiziet pa pieskari.

Nedaudz nepatika autora tendence attīstīt sižetu un tad ik pa laikam atmest neaktuālās sižeta līnijas, atstājot viņas pakārtas gaisā. Sak, lasītāj, globālām lietām šie cilvēki vairs nav svarīgi, viņi nu kļūst par vienu no miljardiem un mūs vairs neinteresē. Labi, ka Jurijs Ēdens nepieder pie atmestajiem. Bet, kas viņš ir patiesībā, to gan es gribētu uzzināt, ko viņa vecāki pagātnē tādu ir izdarījuši, kas ir viņa īstais vārds.

Laba piedzīvojumu zinātniskā fantastika, kur uzsvars tomēr vairāk likts uz zinātni nevis galvenajiem varoņiem. Autoram ir izdevies uzkonstruēt pārliecinošu eksoplanētu un nākotnes civilizāciju, bez naiva patosa. Lieku 9 no 10 ballēm. Ir vērts izlasīt.

Nepieciešamais ļaunums (Milkweed Triptych, #3) by Ian Tregillis

Nepieciešamais ļaunums

Šī nu ir viena no tām retajām grāmatām, kuras ir izpelnījušās to, ka es ar nepacietību gaidu tās iznākšanu latviešu valodā. Pēc tam, kad jau biju izlasījis izdevniecības Prometejs izdotās Asinzāles triptiha pirmās divas grāmatas, mani nomocīja ziņkārība – kā tas viss beigsies? Vai labie uzvarēs? Un ja jā, tad kādā veidā? Protams, varēju jau padoties kārdinājumam un izlasīt pēdējo grāmatu angliski, taču sev nosolījos sagaidīt šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā. Mana pacietība tika atalgota – grāmatu man personīgi izsniedza izdevniecības Prometejs pārstāvis tās iznākšanas dienā. Lieki piebilst, ka visu jau iesākto grāmatu lasīšana tika atlikta uz nenoteiktu laiku.

Lielbritānija ar saviem eidoloniem līdz šim ir izdevies veiksmīgi turēties pretī Trešajam Reiham un vēlāk Padomju Savienībai un to pārcilvēkiem. Taču šis konflikts, kurā maģija cīnās pret tehnoloģiju, beidzas katastrofāli abām pusēm. Tikai Asinzāles aģents Reibolds Māršs, iespējams, spēs izmainīt vēstures gaitu, lai atrastu to vienīgo notikumu scenāriju, kas ļautu saglabāt pasauli. Taču arī viņš ir tikai daļa no ārprātīgās gaišreģes Grētas lielā plāna. Grētas patiesos nolūkus un motīvus nezina neviens, taču viņa ir vienīgā, kas piedāvā reālu risinājumu. Reiboldam Māršam viņa ir pēdējais salmiņš, pie kura pieturēties, lai izglābtu savu valsti un ģimeni.

Labākais grāmatā ir tas, ka tā ir iespaidīga triloģijas noslēdzēja, lielākā daļa sižeta līniju tiek noslēgtas. Lasītājam tiek sniegtas atbildes uz jautājumiem, kas radušies lasot iepriekšējās grāmatas. Un tas, kas iepriekš šķita kā autora nevīžība, tagad parādās pavisam citā gaismā. Ir redzams, ka autors pirms ķerties klāt sērijas rakstīšanai ir to nopietni pārdomājis, un jau rakstot pirmo grāmatu ir zinājis kā beigsies trešā. Nu nevar izslēgt arī citu paņēmienu, kad rekursīvi saliktas nepieciešamās epizodes, lai viss izskatītos slīpēti pārdomāti.

Grēta noteikti ir visas šīs triloģijas dzinējspēks, taču tikai šajā grāmatas autors ļauj mums ieskatīties viņas domās. Saprast, kā tas ir, uztvert pasauli ne tikai attiecīgajā brīdī, bet apjaust arī visus iespējamos vēstures scenārijus. Kā tas ir apzināties, kā katra tava rīcība ietekmē nākotni un pats galvenais, kā šajā procesā saglabāt saprātu. Grēta šo spēju izmanto uz pilnu klapi un neskatoties ne uz kādiem līdzekļiem mēģina maksimizēt savu nākotnes labklājību. Ja man iepriekšējā triloģijas daļā šķita, ka Grēta varbūt nemaz nav ļauna, tad šajā grāmatā nācās vien saprast, ka sižetam labāku antagonistu ir grūti izvēlēties.

Šī grāmata ir tāda, uz kādu cerēju, sākot lasīt sērijas pirmo grāmatu. Tad es vēl savā naivumā cerēju, ka nebūs nekādas alternatīvās vēstures un globāli visi notikumi norisināsies tāpat kā manis lasītajās vēstures grāmatās. Tā vis nebija, un man nācās pieņemt autora radīto alternatīvo vēsturi ar visām tās šausmām un nolemtību. Šeit lasītājam tiek dota iespēja redzēt vēstures pārstartēšanu visā tās pilnībā. Autors gan vairāk pievēršas trillera un piedzīvojumu elementiem, nevis paradoksiem, ko izraisa ceļošana laikā un vēstures līniju kolapsēšana. Un labi vien ir, ka pārmaiņas pēc te netiek apsūkāta vecvecāku nogalināšanas iespēja (bez tā mūsdienās iztiek reti kurš alternatīvās vēstures romāns).

Taču ir arī lietas, kurām autors, manuprāt, varēja veltīt vairāk uzmanības. Nopietni izstrādāti ir tikai Reibolds un Grēta. Tomēr arī viņu iekšējā pasaule ir vairāk tādu „rīcības cilvēku” kategorijās. Jā, Reibolds mīl savu sievu un meitu, viņš darīs visu, lai glābtu viņas. Ar šī fakta konstatāciju viss arī aprobežojas, tas ir viņa virsmērķis, un ar nekādiem citiem motīviem un iekšējās pasaules analīzēm lasītājs netiek apgrūtināts. Grēta ir pusjukusi gaišreģe, kas spēj no tūkstošiem scenārijiem izvēlēties vienu sev vispiemērotāko, viņa ir egoiste, viņa ir pusdieviete un viņai vajag Reiboldu – ar to arī ir viss ir izskaidrots. Vils, Līza un visi pārējie ir tikai fona tēli, pat Klauss, kurš bija izveidots kā personība atkal pārvērties par figūru stāstā. Varbūt autors paļāvās uz to, ka šai lietai jau veltījis pietiekoši daudz uzmanības iepriekšējā grāmatā, un šeit ir pienākusi kārta lielajam finālam. Šis tomēr ir zinātniskās fantastikas un fantāzijas trilleris, nevis attiecību romāns, tādēļ šo lietu esmu gatavs autoram piedot. Kaut vai tādēļ vien, ka man ļoti patika Grētas apziņas plūsmas apraksti.

Vēl varētu pārmest pāris paviršības sižetā, nav tā, ka no krūmiem lēktu ārā glābēji un uz naidniekiem no gaisa kristu klavieres. Autors tik rupji nestrādā, te vairāk ir iebildes par cilvēku psiholoģiju. Neminēšu konkrētas lietas, lai nesamaitātu citiem lasītprieku, taču vietām varoņu pārliecināšanas spējas un spējas tapt pārliecinātiem liek pasmīkņāt. Un visu jau nevar norakstīt uz Grētu. Taču šī lieta patiesībā ir maznozīmīga un iespējams nav pat pieminēšanas vērta.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viņa beidzas tieši tā, kā triloģijas grāmatai ir jābeidzas. Daļa no varoņiem tiek novākta, daļa paliek, tiek ciesti zaudējumi un gūtas uzvaras. Iepriekšējo grāmatu notikumi nezaudē savu aktualitāti, bet piešķir notiekošajam jēgu. Pirms ķeries pie lasīšanas uzmanies, ja rīt būs jāiet uz darbu, var rasties problēmas ar pamošanos. Grāmatu nav iespējams atstāt puslasītu.

Šī ir viena no grāmatu sērijām, kuru es ieteiktu izlasīt visiem, kas mīl zinātnisko fantastiku, nebaidās, ja tajā iepinas pa kādam fantāzijas elementam un nav nekas pretī kopā ar autoru padomāt par „kā būtu, ja būtu” scenārijiem. Visas sērijas grāmatas ir atzīstamas par ļoti labām, viņu mierīgi var izlasīt vienā piegājienā visas trīs pēc kārtas. Šis ir arī viens no tiem retajiem gadījumiem, kad visu grāmatu summa kopā ir lielāka par katru grāmatu.

Par laimi, piens… by Nīls Geimens

Par laimi piens

Pēdējā laikā man bērnu grāmatas sanāk lasīt visnotaļ bieži. Nav tā, ka būtu parāvusi nostalģija uz bērnību, vienkārši ir parādījušies bērni, kuriem šad tad vakarā palasīt priekšā grāmatu. Šī iemesla dēļ mani iepriecināja fakts, ka latviski Zvaigznē ABC iznākusi Geimena „Par laimi piens…”. Grāmatu dabūju, izlasīju pats un daļēji savam bērnam.

Kādu rītu, kad mājās palikuši tikai tētis un bērni, tiek atklāts, ka ledusskapī vairs nav piena. Bez piena brokastis nekādi nav iespējams paēst, ar ko tad var pārliet sausās brokastu pārslas? Nākas vien tētim dotas uz veikalu pēc piena. Taču viņam gadās „neliela” aizķeršanās – pienu atgādāt mājās nemaz nav tik vienkārši.

Īsumā grāmata vēsta par to, cik bīstami ir vērt vaļā durvis, kuras ielaiž iekšā laiktelpas vienotību, ja vien tev līdzi nav piena paka. Vēl te ir pirāti, lidojošie šķīvīši, planētu pārmodelēšana, Kosmiskā policija, vompīri, piraijas, Splods, laika mašīna un slavenais profesors Stego, kurš uzbūvējis lidojoši-personu-pārvdātāj-bumbu un izgudrojis Pogu. Centrālais tēls tomēr ir tētis un piena paka.

Man kā tēvam grāmatā tuvu sirdij bija pamatuzstādījums – kad mamma aizdodas prom uz konferenci, un tēvs uz kādu brīdi tiek atstāts viens pats ar bērniem. Man arī dažas reizes tā ir gadījies, un tas ir diezgan nopietns pārbaudījums. Tad par nekādu „avīzes lasīšanu” vairs nevar būt ne runas.

Bērnu pasakām manā klasifikācijā ir divas kategorijas – ir moralizējošās, kuras stāsta par to – cik labi ir būt labam un citas gudras lietas. Līdz mūsdienām tās ir atnākušas, nopulētas līdz spīdumam, un reti tajās var saskatīt sākotnējā stāsta atblāzmu. Otrā kategorija ir parasti blēņu stāsti, kuru uzdevums ir ierosināt lasītājam iztēli, trenēt fantazēšanas spēju un ļaut labi pavadīt laiku. Šī grāmata ir viens īsts blēņu stāsts, kuru bagātīgi ilustrējis (nesapriecājamies – zelta folijas te nav, bagātīgi te nozīme daudz zīmējumu) Kriss Ridels. Grāmatā lasāmā jau nemaz tik daudz nav, tādēļ tekstu izlasīt to var ļoti ātri. Ar attēliem nav tik vienkārši, to aplūkošana aizņem lielāko grāmatas lasīšanas laiku. Reti kur nākas ieraudzīt autentisku zaļo recekļaino citplanētiešu attēlu vai stegozaura izgudrotās laika mašīnas shematisko attēlu.

Tomēr nevajag domāt, ka grāmata ir viens vienīgs blēņu stāsts, ja lasa pietiekami cītīgi, tad var atrast gan laika ceļošanas paradoksus un iespējamās sekas, ja izdara kādu darbību pret fizikas likumiem. Tiek iesmiets par daudzu un dažādu literatūras žanru klišejām, netiek aizmirsta arī popkultūra ar saviem vampīriem un standarta citplanētiešu nolaupīšanas stāsts. Tā, ka ja ir vēlme, arī pieaugušas var atrast daudz ko interesantu, kas noslēpies aiz pamatteksta.

Viena lieta ir skaidra – nekas bērnam neattīsta fantāziju tā kā izdomāti stāsti, jeb tautas valodā sakot melošana. Tā liek viņam galvā izspēlēt varbūtējās situācijas un analizēt apkārtējo attieksmi pret to. Šī grāmata noteikti spēs bērnu pamudināt uz savu iztēles atraisīšanu, un, kas zina, varbūt savu blēņu stāstu sacerēšanu. Galvenais ir tas, ka bērnu autors nemaz neuzskata par muļķi, bērni saprot daudz vairāk nekā pirmajā acu uzmetienā tas varētu šķist, tādēļ tie cilvēki, kas šajā grāmatā atrod kaut ko briesmīgu vienkārši ir aizmirsuši kā tas ir būt bērnam.

Runājot par grāmatu un bērnu attieksmi pret to, manam piecgadniekam tā ļoti patīk, vakaros uz maiņām lasām to viens otram priekšā, pētām bildes un apspriežam Sploda nozīmi Vidusamerikas civilizācijas attīstībā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Lasot grāmatu izklaide nodrošināta gan lasītājam, gan tam, kuram tiek lasīts priekšā.

Ceļš uz ziemeļiem by Vladimirs Sņegirjovs, Dmitrijs Šparo

Ceļš uz ziemeļiem

Šī jau būs četrdesmit trešā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmata, kuru pēdējā laikā būšu izlasījis. Tā kā ar fantastiku un piedzīvojumiem man jau ir bijis bagāts gads, tad nolēmu nedaudz palūkoties ceļojumu virzienā. Un kas gan varētu būt jaukāks par Padomju polārpētnieku sasniegumiem Ziemeļu ledus okeāna piekrastes un Ziemeļpola ledāju izpētē?

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka nemaz necentīšos ko pats no savas galvas izdomāt. Šās grāmatas autori — žurnālists Vladimirs Sņegirjovs un ekspedīcijas priekšnieks, fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts Dmitrijs Šparo stāsta par laikraksta «Komsomolskaja pravda» polārās zinātniski sportiskas ekspedīcijas pārgājieniem Arktikā 1970.—1976. gadā. Tās dalībnieki uz slēpēm šķērsoja pašus bargākos Padomju zemes rajonus aiz polārā loka gan Taimiras pussalā, gan Severnaja Zemļā, gan pa dreifējošiem lediem un no Vrangeļa salas pāri okeāna lediem sasniedza staciju «Ziemelpols-23». Grāmatā spilgti tēlota gan Arktikas daba, gan varoņdarbi, ko padomju jaunieši-sportisti veica par godu Dzimtenei, gan Arktikas izpētes spilgtākās lappuses.

Patiesībā jau viss ir tieši tā kā rakstīts anotācijā padomju jaunieši-patiešām ir sportisti, kuri daļu sava mūža ir veltījuši polāro apgabalu izpētei. Darbojās uz pliku entuziasmu un kā šajā gadījumā ar avīzes atbalstu (vairāk gan publicitātes un iespējams finansējuma). Neesot polārajos apgabalos, vīri nopietni trenējās stiepjot uz muguras mugursomas pilnas ar ķieģeļiem. Piešaujot roku iglu būvēšanā Piemaskavas apkārtnē, saliedējot komandu īsos pārgājienos un norūdot sevi morāli. Viss šis process grāmatā vairāk vai mazāk tiek aprakstīts. Autori lielu uzsvaru liek tieši uz katra dalībnieka psiholoģisko sagatavotību un spēju iekļauties grupā. Ja cilvēkam visu dienu ir jāstiepj piecdesmit kilogramu smaga mugursoma, tad spēja uztvert citus adekvāti ir zelta vērta.

Paši ceļojumu apraksti ir izdevušies tādi pablāvi. Tā kā visas ekspedīcijas dienasgrāmatas pēc tam tika nodotas avīzei un viņu gaitām sekoja liela daļa PSRS, tad ieraksti dienasgrāmatās ir pilni pacilājoša patosa un vairāk pauž rūpes par padomju ļaudīm, nevis par to, ka kāds komandas biedrs, saķēris sniega aklumu un kavē visu pagastu. Lai gan tas, ka komandas iekšējās nesaskaņas (ja tādas maz bija) netiek iznestas ārpusē, iespējams, ir labi. Varbūt viņi tiešām ir patiesi ideālisti, kas visam dzīvē redz jēgu un tādēļ par pāris cara laika ekspedīcijām spriež ar izbrīnu, nu kā gan cilvēki var padoties, ja vēl ir dzīvi. Kādēļ šauties nost, ja ir cerība izglābties?

Grāmatas lielākais pluss ir padomju polārpētniecības vēstures apraksts. Mūsdienās par šo tematu mūsu infotelpā vairs nekas neizskan. Nez vai kāds maz atminas Papaņinu vai pat šīs grāmatas autoru, kurš ar slēpēm nokļuva ziemeļpolā, vai kāds vairs zina par Herkulesa pazušanu ar visu apkalpi un to, ka savulaik Severnaja Zemļa tika uzskatīta par mītu vai maksimums mazu saliņu grupiņu? Šīs visas vēstures peripetijas lasītājam tiek izstāstītas. Viens no grāmatā aprakstītajiem ceļojumiem arī bija saistīts ar pazudušo kuģu apkalpes pēdu meklējumiem arktiskajās salās.

Interesanti ir lasīt par septiņdesmito gadu polārpētnieku aprīkojumu. Te nav nekādas runas par ultraviegliem materiāliem, te kinokameras vien sver 25 kilogramus. Atrašanās vietu nosaka pēc sekstanta nevis ar GPS ierīci. Rācija ir nopietna iekārta, kura viegli lūzt un kuras pārklājums nav ideāls. Šie vīri radīja jaunievedumus polārpētniecības aprīkojumā, un paši arī tos testēja. Viņu pārgājieniem līdzi sekoja veseli zinātniskie institūti, lai noskaidrotu kā cilvēka organisms panes ekstremālus apstākļus, kā glabājas pārtika un kā uzvedas instrumenti. Vienīgais, manuprāt, autori nepamatoti piesienas leduscirtņa izgatavotājiem, tas redz salūza. Domāju, ka tur pie vainas bija lielais sals, kas izmainīja metāla īpašības padarot to trauslu.

Lieku 7 no 10 ballēm, ja atmet ideoloģisko slāni, tik un tā pāri paliek pietiekoši daudz interesantu lietu, lai būtu vērts šo grāmatu lasīt.

%d bloggers like this: