Navigate / search

Aiz borta pēc paša gribas by Alēns Bombārs

Aiz botra pēc paša gribas

Arī šī grāmata ietilpst “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijā. Nolēmu izlasīt kaut ko par ceļojumiem un piedzīvojumiem. Kaut ko tādu, kurā autors nebūtu ieciklējies uz komunisma uzvaru visā pasaulē. Bombāra grāmata man piedāvāja šādu iespēju.

Grāmatas autors uzzinājis, ka katru gadu kuģa avārijās bojā iet ap 200’000 cilvēkiem (tas bija piecdesmito gadu sākums), nolēma noskaidrot, cik liela vispār ir varbūtība izdzīvot kuģa katastrofā. Viņa savāktie dati liecināja, ka pat tie cilvēki, kas pēc katastrofas atraduši kādu peldlīdzekli, iet bojā daudz ātrāk nekā teorētiski izsīkst viņu organisma rezerves. Tas, autoraprāt, liecināja par to, ka izdzīvošanā svarīgi ir ne tikai tas, ka tu esi paēdis un padzēries, bet arī cilvēka psiholoģiskais stāvoklis. Tādēļ autors saņēmās uz nopietnu eksperimentu – pierādīt, ka cilvēkam ir iespējams izdzīvot pat tad, ja viņš atrodas okeāna vidū bez pārtikas un ūdens. Eksperiments tika veikts ar cerību, ka viņa varonīgais piemērs iedvesmos kuģa katastrofā cietušos ļaudis un psiholoģiski ļaus viņiem noturēties līdz glābšanas kuģa ierašanās brīdim. Tā nu sākās viņa ceļojums vienatnē pāri Atlantijas okeānam no Nicas līdz Barbadosai.

Kas tad ir autora izdzīvošanas noslēpums? Pirmkārt, viņš bija sagatavojis nopietnu teorētisko bāzi. Izkalkulējis, ka cilvēks drīkst dzert jūras ūdeni aptuveni 0.8 litrus diennaktī, bet ar vienu nosacījumu, jūras ūdeni cilvēkam jāsāk lietot pirms viņa organisms ir paspējis atūdeņoties. Pārējo ūdens devu viņš plānoja saņemt izspiežot to no noķertajām zivīm. Vitamīnu deficītu viņš nolēma kompensēt ar planktonu, tas, izrādās, satur C vitamīnu. Otrkārt, pareizās laivas izvēle. Autors Atlantijas okeānu šķērsoja ar vienu no pirmajiem Zodiac tipa laivu modeļiem. Treškārt, ir jābūt totāli ķertam un pārliecinātam sevī.

Skaidra lieta, ka pasaule autora sasniegumu uzņēma ar dalītām jūtām. Daļa apsveica, daļa uzskatīja viņu par krāpnieku. Kāpēc par krāpnieku? Tādēļ, ka pārsimt kilometrus no Barbadosas pēc piecdesmit trim ceļā pavadītām dienām, pārtiekot tikai no jūrā saķertām zivīm un lietusūdens, viņš uzrāpās uz garāmejoša kuģa klāja nomazgājās un pabrokastoja. No šī brīža viņš sevi skaitās diskreditējis. Es gan īsti nesaprotu aplicēju motivāciju, jo ceļojuma mērķis bija izpildīts. Tika pierādīts, ka katastrofā cietušam cilvēkam ir iespējams izdzīvot piecdesmit dienas paša spēkiem un bez līdzpaņemtas pārtikas un ūdens (vismaz Atlantijas okeānā noteikti). Nosodīt šādu cilvēku var tikai tāds, kurš pats neko nedara un savu dzīvi pavada pie televizora. Vai arī tāds kā Lindemans, kurš nolēma notestēt Bombāra metodi uz savas ādas, taču viņam blakusefekti no jūras ūdens bija daudz nopietnāki nekā Bombāram. Var jau teikt, ka viņam okeāns un klimats arī bija cits. Beigu beigās Lindemana metode uzvarēja.

Kopumā laba grāmata, interesanti uzrakstīta. Autors smalki paskaidro, ko un kādēļ darījis, Neslēpj savu izmisumu, kad kļūdoties aprēķinos viņš pāris dienas gaidīja zemi. Vienu lietu gan viņš nepasaka, kas ir tā organiskā līme, ar kuru viņš salīmēja savu laivu. Viena lieta gan ir skaidra, viņa izdzīvošanas idejas mūsdienās pārāk efektīvas nebūtu. Tagad okeāni ir izzvejoti tukši, un diez vai būtu iespējams iegūt tādus lomus makšķerējot no laivas. Toties mūsdienās desalinatori ir daudz kompaktāki un efektīvāki, tāpat kā GPS navigācija un citas lietas, par kurām Bombāram atliktu tikai sapņot. Tāpat nākas apbēdināt autoru, jo vismaz latviski izdotā grāmata nu nekādi neder kā izdzīvošanas rokasgrāmata kuģa katastrofā. Te nav nekādu knifu un pamācību cilvēkam, kas tikko ierāpies glābšanas laivā un sapratis, ka jānoturas pārdesmit dienas. Tik vien kā uzzināt, ka tas vispār ir iespējams. Cik es nopratu galvenais ir mācēt izgatavot peldošo enkuru, skatīties lai laivā netiktu noberzts korpuss, nebrīnīties ja pēc pāris nedēļām tev sākt šķist, ka dažas lietas laivā tev vēl ļaunu. Par sliktu nenāktu arī zināšanas par attiecīgā okeāna straumju virzieniem un vējiem atkarībā no sezonas. Toties mierīgi var ignorēt sauszemes attāluma noteikšanas metodes, kas balstītas uz novērotajiem putniem.Taču grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labs un godīgs piedzīvojuma apraksts.

Comments

Fledis
Reply

Pašlaik akurāt esmu strīpainās sērijas ceļojumu atzarā. Lāgā nesaprotu, kāpēc viņš tā nopūlējās tieši ar izkļūšanu jūrā, to biš no ostas. Ja jau gribēja modelēt kuģa katastrofā cietušo, tad tak vajadzēja “izlekt” no kuģa kaut kur okeāna vidū. Otra lieta- nez, kā īsti bija ar “sauso atlikumu”- vai pēc tam kāds avārijā cietušais no šis pieredzes tiešām kaut ko arī pasmēlās.
Kā instrukcija precīzām darbībām drīzāk varētu kalpot viena cita, nesenākos laikos krieviski izdota grāmata. Precīzi jau vairs neatceros- vajadzēs parakties plauktā- bet tur autors deva pat uzrasētas shēmas, kādos gabalos viņš dalījis noķertās zivis, lai izspiestu no tām maksimālo labumu, un tamlīdzīgi. Vienīgā nelaime- kamēr tu kaut ko tādu lasi dīvānā, tas ir drusku garlaicīgi. Kurš tad ņemtos kaut ko tādu iegaumēt, tā teikt, katram gadījumam :)

Leave a comment

name*

email* (not published)

website