Navigate / search

Trešā pakāpe by Vladimirs Mihailovs

trešā pakāpe

Kārtējā sērijas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmata. Nu jau esmu izlasījis 38 no viņām, nemaz tik daudz vairs nav palicis. Šo grāmatu lasīšanai izvēlējos banāla iemesla dēļ – kādreiz es viņu tiku lasījis, bet par ko tā ir, nevarēju atcerēties ne sitams. Papildus pamudinājums bija arī tas, ka Mihailova stāsti man vispār lielākoties patīk.

Uz neapdzīvotas planētas, kur kosmiskais kuģis spiests veikt nolaišanos, tā komandieris Juniors sastop pazīstamu sievieti – Zoju, un pilotam nav šaubu, ka viņa ir tikai īstās Zojas kopija, un viss notiekošais paredzēts izmēģinājuma programmā; taču notikumi iegūst tik negaidītu pavērsienu, ka Juniors par to sāk šaubīties… Savā jaunajā garstāstā pazīstamais krievu padomju rakstnieks fantasts Vladimirs Mihailovs risina ļoti aktuālas un sarežģītas tehniskas progresa, dabas aizsardzības un cilvēka morāles kodeksa mijiedarbības problēmas.

Galvenā problēma ir aktuāla arī mūsdienās. Ja eksistē par mums tehnoloģiski pārākas civilizācijas, tad kādēļ viņas ar mums nekontaktē? Juniora pamatuzdevums bija doties uz kontaktu ar šādas civilizācijas pārstāvi sauktu par Kurjeru. Kurjers jau vairākas reizes ir vēlējies kontaktēt ar Zemes civilizāciju, taču katru reizi nolēmis, ka tie vēl nav gatavi kontaktam.  Kaut kas cilvēkos tomēr nav kārtībā, bet kas neviens lāga nespēj saprast. Iespējams, ka problēma ir radīšanā, iespējams, ka attieksmē pret dzīvo. Neviens lāga to nezina, tādēļ demonstrācijai tiek izgatavots Kombinators, kas spēj sintezēt praktiski visu.

Un tas rada nākamo jautājumu, vai cilvēks, kurš ir radīts no nekā izmantojot dzīva cilvēka matricu ir uzskatāms par saprātīgu būtni? Ko ar viņu darīt apstākļos, kad viņu paņemt līdzi nav iespējams? Vai vispār ir ētiski nodarboties ar šādiem eksperimentiem? Junioram šis ir patiesi grūts jautājums. Viņu gan nevar vainot pie radušās situācijas, jo viņš visā šajā pasākumā iepinas negribot. MAITEKLIS Visa tā Zojas lieta man šķita viens vienīgs farss, kas nudien neliecina par labu mūsu nākotnes cilvēkiem. Iedomājieties, kosmosa kuģis, kas ceļo līdztelpā. Līdztelpa (vārds manuprāt skan labāk nekā paralēlais visums). Kombinators visu sintezējoša mašīna. Kuģi vada centrālais skaitļotājs, kura lomu pilda šai lietai pielāgota sēne. Kuģa sensori spēj uztvert par oda pirdienu. Bet to, ka kuģī noslēpts vēl viens cilvēks, to kosmosa kuģis un tā kapteinis nepamana. Jā, tā iespējams bija Kombinatora aizņemtā noliktavas daļa, un tur neviens degunu nebāza. Bet ko teikt par zinātnieku konsīliju, kas gatavo kuģi uz tikšanos (vienīgo iespēju varbūt) ar svešas civilizācija pārstāvi, kuri pat nekontrolē, ko viņu kolēģis iebāž kuģī!

Vispār jau kopumā lasot šo darbu rodas iespaids, ka autors ir diezgan ietekmējies no Saimaka. Arī tam ir raksturīga pietāte pret visu dzīvo un diezgan panaivs skatījums uz augstākajām civilizācijām. Kurjers ir pasniegts tāds kā pilnīgs zaļais, kurš bārsta vārdus par katras dzīvās būtnes tiesībām dzīvot neviena netraucētiem. Tas izklausās labi, taču tad es gribētu zināt, ar kādām metodēm viņi ir attīstījuši savu civilizāciju, kā viņi ieguva resursus pirmajam kosmosa kuģiem. Un ja jau viņi tā mīl visu dzīvo, tad kādēļ viņi piecieš jaunāko saprāta brāļu neziņu, bet nemāca tos? Var jau teikt, ka viņi gaida līdz mēs paši līdz kaut kam tādam izaugsim, bet kādēļ tad meklēt kontaktu tagad?

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nav peļama un tajā tiek risinātas patiešām nozīmīgas problēmas, ar kurām varētu sastapties nākotnes cilvēki pie nopietnas tehnoloģiju attīstības. No otras puses veids, kā šīs problēmas tiek radītas, šķiet pārāk samākslots.

Comments

Fledis
Reply

Akurāt nesen pārlasīju. Njā, ir jau Mihailovam arī labāki gabali. Te laikam galvenais pārdomu moments būtu šitais: ja mums liek apliecināt (pierādīt) savu briedumu (civilizācijas attīstības pakāpi)- kāpēc mēs uzreiz ķeramies pie tehnoloģiju demonstrēšanas? `”Šodienā” arī- nav nemaz vajadzīgas kādas kosmiskās dimensijas.
Kurjers, domāju, ka tikai laiku pa laikam pazondē apstākļus- ir šitie dabrieduši vai nav? Jo, galu galā, lai iemācītu kādu “augstāko pakāpi” vispirms jābūt sasniegtai iepriekšējai zemākajai, citādi nav vērts pat sākt. Protams, var jau pārmest, ka “viņējie” nesāka apmācīt “mūsējos” pakāpeniski, sākot ar kādu zemāku pakāpienu, bet…nu… augstskolas pasniedzējs arī laikam taču diez ko neraujas uz bērnudārzu…

asmo
Reply

Kurjers un kontakts, man šķiet tur ir liela Saimaka ietekme pat ļoti liela. Par gudrajiem skolotājiem, kas skatās kā bērni mācās un cenšas neiejaukties, ja vien tas ir iespējams. Bet no otras puses, tad jau Kurjeram sen bija jākontaktē ar kādu no Zemes oāzes iedzīvotāju, kurš arī cītīgi gadu no gada kopj savas palmas, lai oāze nepazustu un cenšas to paplašināt. Ar to es gribēju pateikti, ka augstākās cilvēces brieduma noteikšanas kritērijs mani nepārliecināja.

Martiniks
Reply

Ja tur piefantazē mazliet tālāk, tad atšķirība starp oāzes kopēju un advancētu zinātnieku varētu būt tāda, ka oāzes audzētājs dara savu darbu īpaši nepiedomājot par tā svarīgumu vai mazsvarīgumu – tas ir tas, ko viņš prot un kas ir svarīgi tieši viņam un tai videi, kurā viņš uzturas. Nu kā tāds laucinieks. Tāpēc tur ir runa tikai par attieksmi, bet ne par intelektuālu izvēli. Savukārt, “augstākas pakāpes” zinātniekam būtu jau apzināti ar savu intelektu jānonāk pie secinājuma, ka katra dzīvības forma ir ļoti svarīga, un tikai tādā gadījumā Zemes civilizāciju var uzskatīt par sasniegušu to jauno pakāpi. Sanāk kā tāda apzināta zinātnes atteikšanās no savas pārgudrības un jaunu vērtību saskatīšana dzīves vienkāršībā. Varbūt skan naivi, taču tur ir tā sāls – ir mežonīgi grūti novērtēt naivu vienkāršību, ja esi kļuvis intelektuāli sarežģīts :D Nu kaut kā tā. Es pats šobrīd arī mokos ar līdzīgu problēmu – atmest lieko sarežģītību un novērtēt dzīvošanas procesu, eksistēšanu visās tā izpausmēs. Nav nemaz tik viegli…

Leave a comment

name*

email* (not published)

website