Ceļš uz ziemeļiem by Vladimirs Sņegirjovs, Dmitrijs Šparo
Šī jau būs četrdesmit trešā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmata, kuru pēdējā laikā būšu izlasījis. Tā kā ar fantastiku un piedzīvojumiem man jau ir bijis bagāts gads, tad nolēmu nedaudz palūkoties ceļojumu virzienā. Un kas gan varētu būt jaukāks par Padomju polārpētnieku sasniegumiem Ziemeļu ledus okeāna piekrastes un Ziemeļpola ledāju izpētē?
Grāmatas anotācija ir tik laba, ka nemaz necentīšos ko pats no savas galvas izdomāt. Šās grāmatas autori — žurnālists Vladimirs Sņegirjovs un ekspedīcijas priekšnieks, fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts Dmitrijs Šparo stāsta par laikraksta «Komsomolskaja pravda» polārās zinātniski sportiskas ekspedīcijas pārgājieniem Arktikā 1970.—1976. gadā. Tās dalībnieki uz slēpēm šķērsoja pašus bargākos Padomju zemes rajonus aiz polārā loka gan Taimiras pussalā, gan Severnaja Zemļā, gan pa dreifējošiem lediem un no Vrangeļa salas pāri okeāna lediem sasniedza staciju «Ziemelpols-23». Grāmatā spilgti tēlota gan Arktikas daba, gan varoņdarbi, ko padomju jaunieši-sportisti veica par godu Dzimtenei, gan Arktikas izpētes spilgtākās lappuses.
Patiesībā jau viss ir tieši tā kā rakstīts anotācijā padomju jaunieši-patiešām ir sportisti, kuri daļu sava mūža ir veltījuši polāro apgabalu izpētei. Darbojās uz pliku entuziasmu un kā šajā gadījumā ar avīzes atbalstu (vairāk gan publicitātes un iespējams finansējuma). Neesot polārajos apgabalos, vīri nopietni trenējās stiepjot uz muguras mugursomas pilnas ar ķieģeļiem. Piešaujot roku iglu būvēšanā Piemaskavas apkārtnē, saliedējot komandu īsos pārgājienos un norūdot sevi morāli. Viss šis process grāmatā vairāk vai mazāk tiek aprakstīts. Autori lielu uzsvaru liek tieši uz katra dalībnieka psiholoģisko sagatavotību un spēju iekļauties grupā. Ja cilvēkam visu dienu ir jāstiepj piecdesmit kilogramu smaga mugursoma, tad spēja uztvert citus adekvāti ir zelta vērta.
Paši ceļojumu apraksti ir izdevušies tādi pablāvi. Tā kā visas ekspedīcijas dienasgrāmatas pēc tam tika nodotas avīzei un viņu gaitām sekoja liela daļa PSRS, tad ieraksti dienasgrāmatās ir pilni pacilājoša patosa un vairāk pauž rūpes par padomju ļaudīm, nevis par to, ka kāds komandas biedrs, saķēris sniega aklumu un kavē visu pagastu. Lai gan tas, ka komandas iekšējās nesaskaņas (ja tādas maz bija) netiek iznestas ārpusē, iespējams, ir labi. Varbūt viņi tiešām ir patiesi ideālisti, kas visam dzīvē redz jēgu un tādēļ par pāris cara laika ekspedīcijām spriež ar izbrīnu, nu kā gan cilvēki var padoties, ja vēl ir dzīvi. Kādēļ šauties nost, ja ir cerība izglābties?
Grāmatas lielākais pluss ir padomju polārpētniecības vēstures apraksts. Mūsdienās par šo tematu mūsu infotelpā vairs nekas neizskan. Nez vai kāds maz atminas Papaņinu vai pat šīs grāmatas autoru, kurš ar slēpēm nokļuva ziemeļpolā, vai kāds vairs zina par Herkulesa pazušanu ar visu apkalpi un to, ka savulaik Severnaja Zemļa tika uzskatīta par mītu vai maksimums mazu saliņu grupiņu? Šīs visas vēstures peripetijas lasītājam tiek izstāstītas. Viens no grāmatā aprakstītajiem ceļojumiem arī bija saistīts ar pazudušo kuģu apkalpes pēdu meklējumiem arktiskajās salās.
Interesanti ir lasīt par septiņdesmito gadu polārpētnieku aprīkojumu. Te nav nekādas runas par ultraviegliem materiāliem, te kinokameras vien sver 25 kilogramus. Atrašanās vietu nosaka pēc sekstanta nevis ar GPS ierīci. Rācija ir nopietna iekārta, kura viegli lūzt un kuras pārklājums nav ideāls. Šie vīri radīja jaunievedumus polārpētniecības aprīkojumā, un paši arī tos testēja. Viņu pārgājieniem līdzi sekoja veseli zinātniskie institūti, lai noskaidrotu kā cilvēka organisms panes ekstremālus apstākļus, kā glabājas pārtika un kā uzvedas instrumenti. Vienīgais, manuprāt, autori nepamatoti piesienas leduscirtņa izgatavotājiem, tas redz salūza. Domāju, ka tur pie vainas bija lielais sals, kas izmainīja metāla īpašības padarot to trauslu.
Lieku 7 no 10 ballēm, ja atmet ideoloģisko slāni, tik un tā pāri paliek pietiekoši daudz interesantu lietu, lai būtu vērts šo grāmatu lasīt.
Comments
Nu re, aizlasījos līdz šitam arī. Jā, šodienas acīm lasot, atmetamās ideoloģijas tur tiešām ir daudz. Tīri vai jātic, ka toreiz visi bija vai nu baigi idejiskie vai liekuļi. Teiksim- kā nozīmīgu lietu uzsvērt, ka kāda darbība (iglu celtniecība laikam) notikusi tieši Ļeņina dzimšanas dienā… Es gan savā tā laika draugu lokā tāda domāšanas veida cilvēkus neatceros, varbūt ne tas loks bija 🙂 Bet citādi- gods un slava, ko nu zēni paveica, to viņi tiešām paveica.
Domāju, ka tā bija nodeva laikmetam, diez vai visi viņi dzīvē reāli tā bija. Bet tā kā šis pasākums kalpoja arī propagandai, tad nācās vien iesvīst ar saukļiem un zīmīgu datumu pareizu pieminēšanu. Bet tik un tā vīri bija malači.
Dalasīju. Bija piemirsies, bet varbūt arī nebija uztvēries, ka īstenībā par pašu galveno- pārgājienu līdz dreifējošajai stacijai- tur nekā lāga nav. To gabalu raksta autors, kurš sēdējis Maskavā un koordinējis radiogrammas. Būtu gribējies palasīt tieši par gājienu- kā tur pa tiem torosiem rāpās un lāsmeņus šķērsoja. Par salūzušo ledus cērti- nu nezin, vai pie vainas varēja būt zemā temperatūra. -60 tak tur gluži nebija, ne? Vai ar -30 pietiek, lai metāls kļūtu trausls? Frizonam-Rošam ziemotājs saplēš cirvi un sabendē kāju, bet tur, man šķiet, bija baigi auksts?
Metāla trauslums ir atkarīgs no sēra saturu, ja ir augsts sēra saturs, viņš var sākt drupt pat pie -1. Ja ledus cērtes izgatavotāju cērtē sērs ir bijis daudz tad pie -30 var mierīgi sadrupt.