Navigate / search

Nepieciešamais ļaunums (Milkweed Triptych, #3) by Ian Tregillis

Nepieciešamais ļaunums

Šī nu ir viena no tām retajām grāmatām, kuras ir izpelnījušās to, ka es ar nepacietību gaidu tās iznākšanu latviešu valodā. Pēc tam, kad jau biju izlasījis izdevniecības Prometejs izdotās Asinzāles triptiha pirmās divas grāmatas, mani nomocīja ziņkārība – kā tas viss beigsies? Vai labie uzvarēs? Un ja jā, tad kādā veidā? Protams, varēju jau padoties kārdinājumam un izlasīt pēdējo grāmatu angliski, taču sev nosolījos sagaidīt šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā. Mana pacietība tika atalgota – grāmatu man personīgi izsniedza izdevniecības Prometejs pārstāvis tās iznākšanas dienā. Lieki piebilst, ka visu jau iesākto grāmatu lasīšana tika atlikta uz nenoteiktu laiku.

Lielbritānija ar saviem eidoloniem līdz šim ir izdevies veiksmīgi turēties pretī Trešajam Reiham un vēlāk Padomju Savienībai un to pārcilvēkiem. Taču šis konflikts, kurā maģija cīnās pret tehnoloģiju, beidzas katastrofāli abām pusēm. Tikai Asinzāles aģents Reibolds Māršs, iespējams, spēs izmainīt vēstures gaitu, lai atrastu to vienīgo notikumu scenāriju, kas ļautu saglabāt pasauli. Taču arī viņš ir tikai daļa no ārprātīgās gaišreģes Grētas lielā plāna. Grētas patiesos nolūkus un motīvus nezina neviens, taču viņa ir vienīgā, kas piedāvā reālu risinājumu. Reiboldam Māršam viņa ir pēdējais salmiņš, pie kura pieturēties, lai izglābtu savu valsti un ģimeni.

Labākais grāmatā ir tas, ka tā ir iespaidīga triloģijas noslēdzēja, lielākā daļa sižeta līniju tiek noslēgtas. Lasītājam tiek sniegtas atbildes uz jautājumiem, kas radušies lasot iepriekšējās grāmatas. Un tas, kas iepriekš šķita kā autora nevīžība, tagad parādās pavisam citā gaismā. Ir redzams, ka autors pirms ķerties klāt sērijas rakstīšanai ir to nopietni pārdomājis, un jau rakstot pirmo grāmatu ir zinājis kā beigsies trešā. Nu nevar izslēgt arī citu paņēmienu, kad rekursīvi saliktas nepieciešamās epizodes, lai viss izskatītos slīpēti pārdomāti.

Grēta noteikti ir visas šīs triloģijas dzinējspēks, taču tikai šajā grāmatas autors ļauj mums ieskatīties viņas domās. Saprast, kā tas ir, uztvert pasauli ne tikai attiecīgajā brīdī, bet apjaust arī visus iespējamos vēstures scenārijus. Kā tas ir apzināties, kā katra tava rīcība ietekmē nākotni un pats galvenais, kā šajā procesā saglabāt saprātu. Grēta šo spēju izmanto uz pilnu klapi un neskatoties ne uz kādiem līdzekļiem mēģina maksimizēt savu nākotnes labklājību. Ja man iepriekšējā triloģijas daļā šķita, ka Grēta varbūt nemaz nav ļauna, tad šajā grāmatā nācās vien saprast, ka sižetam labāku antagonistu ir grūti izvēlēties.

Šī grāmata ir tāda, uz kādu cerēju, sākot lasīt sērijas pirmo grāmatu. Tad es vēl savā naivumā cerēju, ka nebūs nekādas alternatīvās vēstures un globāli visi notikumi norisināsies tāpat kā manis lasītajās vēstures grāmatās. Tā vis nebija, un man nācās pieņemt autora radīto alternatīvo vēsturi ar visām tās šausmām un nolemtību. Šeit lasītājam tiek dota iespēja redzēt vēstures pārstartēšanu visā tās pilnībā. Autors gan vairāk pievēršas trillera un piedzīvojumu elementiem, nevis paradoksiem, ko izraisa ceļošana laikā un vēstures līniju kolapsēšana. Un labi vien ir, ka pārmaiņas pēc te netiek apsūkāta vecvecāku nogalināšanas iespēja (bez tā mūsdienās iztiek reti kurš alternatīvās vēstures romāns).

Taču ir arī lietas, kurām autors, manuprāt, varēja veltīt vairāk uzmanības. Nopietni izstrādāti ir tikai Reibolds un Grēta. Tomēr arī viņu iekšējā pasaule ir vairāk tādu „rīcības cilvēku” kategorijās. Jā, Reibolds mīl savu sievu un meitu, viņš darīs visu, lai glābtu viņas. Ar šī fakta konstatāciju viss arī aprobežojas, tas ir viņa virsmērķis, un ar nekādiem citiem motīviem un iekšējās pasaules analīzēm lasītājs netiek apgrūtināts. Grēta ir pusjukusi gaišreģe, kas spēj no tūkstošiem scenārijiem izvēlēties vienu sev vispiemērotāko, viņa ir egoiste, viņa ir pusdieviete un viņai vajag Reiboldu – ar to arī ir viss ir izskaidrots. Vils, Līza un visi pārējie ir tikai fona tēli, pat Klauss, kurš bija izveidots kā personība atkal pārvērties par figūru stāstā. Varbūt autors paļāvās uz to, ka šai lietai jau veltījis pietiekoši daudz uzmanības iepriekšējā grāmatā, un šeit ir pienākusi kārta lielajam finālam. Šis tomēr ir zinātniskās fantastikas un fantāzijas trilleris, nevis attiecību romāns, tādēļ šo lietu esmu gatavs autoram piedot. Kaut vai tādēļ vien, ka man ļoti patika Grētas apziņas plūsmas apraksti.

Vēl varētu pārmest pāris paviršības sižetā, nav tā, ka no krūmiem lēktu ārā glābēji un uz naidniekiem no gaisa kristu klavieres. Autors tik rupji nestrādā, te vairāk ir iebildes par cilvēku psiholoģiju. Neminēšu konkrētas lietas, lai nesamaitātu citiem lasītprieku, taču vietām varoņu pārliecināšanas spējas un spējas tapt pārliecinātiem liek pasmīkņāt. Un visu jau nevar norakstīt uz Grētu. Taču šī lieta patiesībā ir maznozīmīga un iespējams nav pat pieminēšanas vērta.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viņa beidzas tieši tā, kā triloģijas grāmatai ir jābeidzas. Daļa no varoņiem tiek novākta, daļa paliek, tiek ciesti zaudējumi un gūtas uzvaras. Iepriekšējo grāmatu notikumi nezaudē savu aktualitāti, bet piešķir notiekošajam jēgu. Pirms ķeries pie lasīšanas uzmanies, ja rīt būs jāiet uz darbu, var rasties problēmas ar pamošanos. Grāmatu nav iespējams atstāt puslasītu.

Šī ir viena no grāmatu sērijām, kuru es ieteiktu izlasīt visiem, kas mīl zinātnisko fantastiku, nebaidās, ja tajā iepinas pa kādam fantāzijas elementam un nav nekas pretī kopā ar autoru padomāt par „kā būtu, ja būtu” scenārijiem. Visas sērijas grāmatas ir atzīstamas par ļoti labām, viņu mierīgi var izlasīt vienā piegājienā visas trīs pēc kārtas. Šis ir arī viens no tiem retajiem gadījumiem, kad visu grāmatu summa kopā ir lielāka par katru grāmatu.

Comments

Fledis
Reply

…tikai kā no pienanezāles sanāca asinszāle…?

asmo
Reply

To es tev patiešām nespēšu nokomentēt.

Andris
Reply

literāri.
P.S. Ļoti latvisks komentārs :)

Fledis
Reply

Laikam jau vēl laiciņš paies, kamēr bibliotēkā parādīsies, tikmēr smalkumi/sīkumi no pirmajām divām būs jau aizmirsušies. Varbūt tiešām vajadzēs ņemt visas trīs kaudzītē (kā droši vien būtu vajadzējis darīt ar Sīnaja gobelēnu utt.).
Šķiet, ka atšķirībā no citām “burviskajām” vidēm uzsvērti parādās, ka tā vis nav nekāda mīlīgā “nūjiņu pavicināšanas” pasaulīte, bet nežēlīgs un asiņains pasākums. Un tai pārdabiskajai pasaulei- eidoloniem- mēs nu nepavisam neesam nozīmīgi. Vispār jau loģiski- priekš kam viņiem? (Varbūt zināma paralēle ar Strugacku ļaudeņiem- “Viļņi dzēš vēju”.)

asmo
Reply

Nu šajā grāmatā burvestības ir patiešām asiņainas, eidoloniem asinis ir vajadzīgas, citādi viņi nekust ne no vietas. Mūsu pasaule viņiem ir kā dadzis acīs, viņiem ir sava interese cilvēkos.

Marii
Reply

O jā, es Tev pilnīgi piekrītu par “vietām varoņu pārliecināšanas spējas un spējas tapt pārliecinātiem liek pasmīkņāt”. Vietām pabrīnījos, kāpēc visi tā tic komandierim. Un ko Tu domā par atrisinājumu ar Vilu? Bet es piedodu visu, jo triloģija ir lieliska. Un galu galā tas nav nekāds psiholoģiskais romāns, drīzāk spiegu trilleris.

Fledis
Reply

Nu jā… brrr… jā… Kā lai cīnās ar cilvēku, kurš jau priekšlaikus zina visus tavus gājienus, gājienu variācijas un variāciju labojumus? Nu labi, par laimi ne pavisam visus.
Cilpošana laikā ir viena interesanta lieta. Kā lai saprot, kas īsti notiek, kas nenotiek, kas nekad nav noticis, kas bija noticis, bet tagad nekad nebūs noticis, un kas ko ietekmē? Piemēram- kāpēc vecajam Māršam pārstāja sāpēt ceļgals pēc tam, kad viņš nepaspēja sašaut kāju jaunajam Māršam? Viņa pagātnē taču šāviens bija noticis. Savukārt nākotne mainījās, tātad nebija arī tā ugunsgrēka- kāpēc vecajam Māršam nepazuda apdeguma rētas?
Ja eidoloni, pārvietojot identisko asiņu dvīnes, pārvietoja tās uz vienu un to pašu fizisko vietu- kāpēc tas nenotika ar identiskajiem Māršiem? Bija pieminēts, ka parkā viņi abi stāvēja atstatus un tāds attālums saglabājās arī pārvietojot- bet dvīnes taču arī nebija kopā! Vai tiešām pietika ar to, ka eidoloniem vienu reizi bija norādīts, ka ir divi atsevišķi Māršveidīgi objekti? Un nākotne taču aizgāja citā gultnē- vai Māršs eidoloniem arī šajā variantā vispār bija tik ļoti svarīgs?
Happy-end manuprāt stāstu kaut kādā veidā sabojā. Ir vairāki romāni, kuros tā notiek: “ne-happy” būtu pārlieku jau nu nejēdzīgs, bet tomēr… tomēr… Un vēl tas, ka “pa lielam” visa putra ievārījās tāpēc, ka viens sievišķis sagribēja vienu vīrišķi. Bet nu labi- šis motīvs laikam gan iekustina lielāko daļu vēstures :)
…tā arī nesapratu, kā no milkweed iznāca asinszāle. Kādu brīdi domāju, ka tas vnk ir viens un tas pats augs tulkojumā, bet nu nav…

asmo
Reply

Eidoloni cik noprotu ir būtnes, kuras stāv pāri laikam un visiem iespējamajiem visuma gadījumiem. Viņi tieši dzīvo starp šim varbūtējajiem scenārijiem un iespējams tādēļ cilvēki ar savu darbību ražojot iespējamos visumus viņus tracināja.

Par Mārša nākotnes ceļojumu es vairāk domāju, ka tā bija atkāpšanās atpakaļ uz vvarbūtējo visumu scenāriju koka citu zaru, tādu kurā vēl ko var mainīt. Jautājums ir kā Grēta saprata kurš ir īstais zars.

Eidoloni cilvēkus atpazina pēc asinīm, acīmredzot vecā Mārša visuma variantā tehnoloģiju attīstības dēļ būs bijuši nedaudz savādāki tehnogēnie metālu piemaisījumi (bet iespējams, ka autors patiešām nav izķēris visas kļūdas) un tādēļ kļuvis atšķirīgs.

Neteiktu ka šī grāmata bija ar Happy end, vienam no Māršiem tas noteikti nebija happy. Tas ir tikpat kā tev ļautu ielūkūties paralēlajā visum, kurā tu esi laimējis miljardu. Priecāties par savu paralēlo es jau vari, bet tas nebūs tas.

Cik noprotu Andra atbilde literāri nozīmē to, ka Asinszāle labāk skan.

Fledis
Reply

Nujā- asklēpija tik labi neskanētu :) un darīšana jau tur bija ar asinīm, tā ka viss ir štokos. Īstenībā pareizāk būtu brīnīties, kāpēc autors to oriģinālā ir nokristījis par milkweed.
Jā, vecajam Māršam necik happy nesanāca un Grētai jau arī. Vispār man laikam visvairāk žēl Klausa.
Tomēr, grozi kā gribi, beigas nāca ar tādu kā atslābumu “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi…”. Kas nu tur pavisam- normāla dzīve, tikai pēc visām tām asiņainajām un pārdabiskajām darīšanām palika sajūta, ka normāla dzīve vairs nevienam nepienākas.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website