Navigate / search

Ultima (Proxima #2) by Stephen Baxter

Ultima

Izlasījis grāmatu Proxima, nolēmu nestiept gumiju un pieķerties arī diloģijas otrajai un pēdējai grāmatai tūlīt pat. Lasot grāmatu sēriju vienmēr ir labi, ja iepriekšējo esi lasījis nesen. Citādi var gadīties, ka nemaz lāgā neatceries par to, kas notika pirmajās grāmatās. Tādēļ pacietīgie cilvēki sagaida, kad autors pabeidz visas sērijas grāmatas un tikai tad ķeras klāt lasīšanai (es pie tādiem nepiederu), nepacietīgie rauj cauri grāmatas, līdz ko tās parādās (mans stils), taču reizēm ir jāizlasa vai puse grāmatas, lai atcerētos, kas notika iepriekšējās. Ir vēl grupa, kas pēc katras jaunas sērijas grāmatas iznākšanas sākumā pārlasa jau iznākušās un tad ķeras klāt jaunajai. Bet nu par Ultimu.

Proksimā kopā ar autoru uz planētas Per Ardua atradām citplanētiešu artefaktus – lūkas, kuras ļāva pārvarēt daudzus gaismas gadus tikpat vienkārši, kā izejot cauri durvīm. Un šķita, ka visums piederēs cilvēkiem. Ultimā mēs atklājam, ka visumā ir miljardiem gadu vecs saprāts, kuram ir plāns, kā izmantot cilvēkus savā labā. Vismaz dažu. Paralēli uzzinām, ka visums jau nemaz nav viens vienīgais, un tas visums, kurā grāmatas varoņi atrodas, nemaz nav nejaušs. Nu viņiem ir jāizlemj, mēģināt kontrolēt notikumus vai ļauties straumei.

Šajā grāmatā autors vairs nenodarbojas ar mūsu nākotnes modelēšanu, viņš pievēršas pagātnei. Tiek radīti scenāriji par to, kas notiktu, ja Romas impērija nesabruktu, cik ātri tad cilvēks dotos kosmosā, un kāda izskatītos ģeopolitiskā karte. Tādēļ sākot lasīt šo grāmatu gribējās bļaut: „Nu beidz! Romas leģions kosmosā. Milzīgā konservu bundžā ar visiem vergiem un kazām!”. Bet no otras puses – kādēļ gan ne? Grāmatas sižeta ietvaros, kur autors pasviež zemes civilizācijai neierobežotu enerģijas avotu, ne tas vien var notikt. Romiešu attīstība diezgan daudz atsauca atmiņā agrāk lasītus Arthur C. Clarke darbus un šķita, ka netieša ietekme piedēvējama arī Dan Simmons Hiperionam.

Nākamais modelis – kā būtu ja inku civilizācija iekarotu Eiropu, kā tad viss būtu attīstījies? Šeit uzburtā aina ir iespaidīga, cilvēku upurēšana notiek joprojām, augstā tehnoloģijas attīstība ir tikai uz neierobežotās enerģijas avotiem bāzēta. Taču inku radītā kosmiskā civilizācija liek viņus apskaust. Iedomājieties – tūkstošiem kilometru gara kosmiskā pilsēta, cilindra formā, kurā izveidota stabila ekosistēma, un lielākā daļa no iedzīvotājiem neko nezina par tehnoloģijām. Te nenoliedzama ir Rendezvous with Rama ietekme.

Galvenais grāmatas noslēpums ir tas kādēļ kāds iznīcināja Yuri Eden visumu un tā vietā radīja visumu, kurā dominē Roma un pēc tā iznīcināšanas visumu, kuras dzinējspēks ir inki. Kam tas ir vajadzīgs un kādēļ tieši Yuri Eden un viņa atvases ir tie, kas katru reizi pārdzīvo kārtējā visuma izdzēšanu? Kaut kam viņi ir vajadzīgi, taču kam un kādēļ, īstas skaidrības nav. Vispār jau ir gan, ja lasītājs ir slīpēts zinātniskās fantastikas un kosmisko operu lasītājs, tad šīs grāmatas pusē viņam jau viss būs vairāk vai mazāk skaidrs.

Pirmā grāmatas puse ir pamatīgi iestiepta un, manuprāt, garlaicīga. Autors ieslīgst detaļās, kas sižetam lielu pievienoto vērtību nerada, tai pat laikā demonstrē, ka stāstījuma nepārtrauktība viņam arī īpaši nerūp. Tādēļ mazsvarīgas vienas dienas apraksts un divpadsmit gadu izlaišana reizēm rada tādu saraustītu efektu. Neņemšos apgalvot arī, ka tas stāstam nāktu par labu. Visuma regulāra pārstartēšana gan sižetā bija īsti vietā un lēnām ļāva lasītājam saprast, kas un kā. Otrā grāmatas puse ir pilna ar diezgan aktīvu darbību, taču neteikšu, ka fināls būtu ļoti varens.

Varoņi pēc savas kvalitātes atšķiras diezgan daudz, daži izstrādāti diezgan labi, daži kalpo tikai, lai parādītu noteiktas rakstura īpašības, pateiktu pāris vārdus un pazustu no sižeta. Daži no tiem, piemēram, mākslīgais intelekts, kuru nosūtīja uz Proximu kā atsevišķu ekspedīciju, vispār paliek karājoties orbītā bez nekādas tālākas attīstības, apvainojās un viss. Cerēju, ka vismaz šo sižeta līniju autors diloģijas pēdējā grāmatā noslēgs. Bet kopumā gali savilkti kopā visnotaļ veiksmīgi.

Grāmatai varu likt 7 no 10 ballēm. Gandrīz izvilka uz astoņām, bet tā kā ir nācies lasīt arī citus darbus no Bakstera, tad šī ir tāds atstrādāta vēstījuma līmenis, kur autors pārāk neeksperimentē un nekādus žanra kanonus netricina. Arī iestieptais grāmatas sākums lasīšanai par labu nenāca.

Kas ir Ultima? Ja Zemei tuvāko zvaigzni saucam par Proximu, tad loģiski tālākā būs Ultima.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website