Navigate / search

Septiņu varoņu postenis by Ļevs Ļinkovs

Septiņu varoņu postenis

Šoreiz izvēloties nākamo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sērijas lasāmo grāmatu biju dilemmas priekšā. Lasīt tālāk Jurija Senkeviča piedzīvojumus ar plostu vai paņemt ko pilnīgi nelasāmu. Tas nu pie sērijas izlasīšanas projekta ir diezgan skarbi, ka reizēm nākas lasīt grāmatas, kurām citādi dotos ap līkumu. Nolēmu sevi pārvarēt un izlasīt par padomju robežsargiem.

Sešdesmit tūkstoši kilometru pa jūru un okeānu, upju un ezeru krastiem, pa tundru, mežiem un tuksnešiem, pāri kalniem stiepjas Padomju Sociālistisko Repub­liku Savienības valsts robeža. Un visur — gan vasaras svelmē, gan ziemas salā, gan lietū un vētrā — kaujas postenī stāv uzticamie Dzimtenes dēli -robežsargi. Šajā grāmatā jūs iepazīsieties ar daudziem lieliskiem robežsargiem. Te pastāstīts par pirmajiem kaujinie­kiem taigas robežapsardzības punktos un robežsargiem, kuri 1933. gada maijā sagrāva pēdējo basmaču bandu svelmainajā, sausajā Karakumu tuksneša centrālajā daļā. Kopā ar robežsargu Ņikitu Stoibedu un viņa uzticamo četrkājaino draugu pēdu dzinēju Džeku nostaigāsiet neskaitāmus kilometrus pa kalniem, bieziem me­žiem un purviem, lai notvertu un padarītu nekaitīgus rūdītus spiegus un diversantus. Par jaunajiem robež­sargiem Fjodoru Potapovu, Kļimu Kuzņecovu un Zakiru Osmanovu lasītājs uzzinās, ka viņi kopā ar aizturētajiem robežu pārkāpējiem pusgadu pavadījuši kalnu aizā, kur sniega lavīna viņus bija nošķīrusi no visas pasaules. Grāmatā izlasīsiet, kā robežsargi varonīgi cīnījušies kara pirmajā dienā — 1941. gada 22. jūnijā un devuši iznīcinošu prettriecienu hitleriskajiem okupantiem, kas nodevīgi bija iebrukuši mūsu zemē. No šiem stāstiem uzzināsiet, ka mūsu dienās padomju robežsargi pašaizliedzīgi apsargā Dzimtenes robežas Baltkrievijā, Sibīrijā, pie Klusā okeāna un tā­lajās Kuriļu salās. Stāstos cildināta robežsargu drosme un attapība, lielais gribas spēks, kas nepazīst šķēršļus, kā arī pa­domju cilvēku dziļais patriotisms.

Grāmatas anotācija bija tik perfekta, ka nekautrējos pārpublicēt to pilnībā. Grāmatas centrālais uzdevums ir mācīt jauno padomju pilsoni tajā, ka viņš ir savas valsts patriots. Viņa valsts atrodas patstāvīgā aplenkumā, kapitālisti, briti un citi imperiālisti to vien kāro, lai padomju vara pazustu. Tad viņi varētu aizdzīt jūgā padomju ļaudis un izlaupīt valsti. Jābūt modram ienaidnieks ir visur, pat tikko no sniega lavīnas izglābts robežpārkāpējs, cienījams zinātnieks var izrādīties spiegs. Nemaz nerunāsim par britu diversantiem, kas ar sprāgstvielām pārbāztām somām lēkšo gar pierobežu, to vien darot kā mīnējot tiltus un dzelzceļus. Tikai padomju robežsargu modrība šos sabiedrības parazītus spēj nolikt pie vietas. Arī ķīnieši un japāņi nav nekādi PSRS draugi. Austrumu robežu regulāri pārkāpj japāņu zvejnieki, kas iekārojuši PSRS labās zvejas vietas. Savukārt imperiālistisko Ķīnu savulaik amerikāņi un japāņi izmantoja kā placdarmu uzbrukumiem jaunajai padomju valstij.

Krājumā atrodami spilgti stāsti par pēdējo imperiālistu palieku likvidēšanām. Ne jau visos kišlakos, manapi bija priecīgi par padomju varu. Nē, tie grieza zobus, slēpās kaimiņvalstīs un tad apvienojušies bandās to vien meklēja, kā atgūt savus īpašumus. Bet nekas arī ar tādiem privātīpašuma cienītājiem un pretpadomju elementiem robežsargi cīnās īpaši varonīgi. Arī grāmatas nosaukums nāk no stāsta par to, kā septiņi robežsargi nosargāja kalnu pāreju pret basmaču bandas uzbrukumu.

Paši robežsargi attēloti kā pienākuma cilvēki. Kādam taču ir jāsargā padomju zemes robežas, un tas nekas, ka laika apstākļi slikti, ka ienaidnieks uzglūn no katra stūra, darbs ir jāveic un sava valsts jāizstāv. Īstu padomju robežsargu neviens kontrabandists un diversants nespēs apvārdot un uzpirkt. Viņi ir pilnīgi padomju valsts ideālie pilsoņi un pienākums stāv pāri visam.

Kopumā 6 no 10 ballēm. Stāsti paši par sevi ir meistarīgi sarakstīti, un pie pareizas ideoloģiskas mērcītes ieaudzēs jaunajā lasītājā gan patriotismu, gan cieņu pret robežsargu darbu. Tas nebūtu nekas slikts, ja vien nebūtu vēlme ieaudzināt arī to, ka apkārt ir tikai vieni un vienīgi ienaidnieki. Kas vēl trakāk, ienaidnieki var būt visur, kaimiņš kolēģis, jābūt modram.

King of Thorns (The Broken Empire #2) by Mark Lawrence

King of Thorns by Mark Lawrence

Nesen izlasīju The Broken Empire cikla pirmo grāmatu, un viņa man iepatikās. Nevarēju teikt, ka biju stāvā sajūsmā, bet labi uzrakstīts darbs. Tādēļ arī otrās grāmatas lasīšana netika ilgi atlikta. Kārtējā brīdī, kad atkal „nebija ko lasīt”, ķēros vien klāt Jorga turpmākajiem piedzīvojumiem.

Jorg Ancrath piecpadsmit gadu vecumā paveica to, ko bija solījis – atrieba savu māti, iznīcināja savu galveno ienaidnieku un kļuva par karali. Taču tikai kļūstot par karali, viņš saprata – nav liela māksla iecelt sevi karaļa tronī, ir jāspēj tajā arī noturēties. Un, ja tavs mērķis ir kļūt par Imperatoru, tad nevar atļauties sēdēt rokas klēpī salicis. Pasaulē netrūkst cilvēku ar ambīcijām, un ne vienmēr viņi pielieto godīgas metodes. Jorgam priekšā stāv cīņa, kurā viņam ir jāmēģina nosargāt sava karaļvalsts un, kas zina, iespējams, izdosies iznīcināt arī savus tuvākos sāncenšus.

Otrā sērijas grāmata nenovirzās no pieņemtajiem „varoņa ceļa” standartiem. Jorgs cīnās par savu vietu zem saules un pamazām sitas uz augšu. Otrā grāmata kalpo kā pārejas posms starp veco un jauno Jorgu. Grāmatas gaitā pa vienam nebūtībā aiziet Jorga ceļabiedri Brāļi. Brāļi reiz bija viņa bandas kodols, taču laikam ritot viņu paliek aizvien mazāk, dzīve un piedzīvojumi atsijā stiprākos. Tagad viņam vairāk jāpaļaujas uz tādām lietā, kā regulārais karaspēks un sabiedrotie. Jorgam tas nenākas viegli uzticēties citiem, taču viņa mērķtiecība palīdz tikt pāri šīm stratēģiskajā izmaiņām.

Ja iepriekšējā grāmatā Jorgs bija mazs aukstasinīgs rīkļurāvējs, kurš bija ieciklējies tikai uz vienu mērķi, tad šeit nācās konstatēt, ka Jorgs ir izmainījies. Tagad viņam piemīt stratēģiska domāšana, viņš vairs nav gatavs mesties virsū ar nazi pirmajam pretimnācējam (vispār jau ir gan, bet prot savākties). Viņš plāno vairākus gājienus uz priekšu, viņš arī apzinās, ka plāns ir vērtīgs tikai tik ilgi, kamēr to zina tikai viņš. Un pasaulē, kurā eksistē radījumi, kuri spēj ieskatīties citu sapņos, nosargāšana nemaz nav tik vienkārša lieta. Vispār jau pirmajā grāmatas pusē sāka šķist, ka Jorgs vairs nav tas, neviens netiek nogalēts, priesteri paliek dzīvi un ciemi nenodedzināti. Lai galīgu neizmaitātu lasītprieku, pateikšu, galvenais ir pacietība, ar laiku viss būs.

Priecē, ka autors tomēr ir nolēmis piešķirt kaut cik cilvēciskas iezīmes. Viņam sāk rūpēt citi biedri (piemēram, Gogs), viņam parādās šādas tādas vājības. Protams, Katerīna ir viņa vislielākā vājība, un zinot to, cik autors ir nešpetns pret saviem varoņiem, domāju, ka viņa ar laiku būs arī Jorga lielākā ienaidniece. Manuprāt, tas ir prātīgi darīts, jo pievārēt veselas trīs grāmatas ar terminatoram līdzīgu radījumu galvenajā lomā būtu bijis diezgan grūti.

Karļa Jorga galvenais pretinieks cīņā par Imperatora kroni Prince of Arrow ir ļoti laba izvēle. Prince of Arrow jebkurā citā fantāzijas ciklā būtu tas labais varonis, kurš apvienotu visas tautas un ieviestu mieru savā valstī. Taču šī nav tā grāmata, kura labajam obligāti jāuzvar, te uzvarēs apsviedīgākais un reālai dzīvei pietuvinātākais.

Pasaule lēnām atklāj savus noslēpumus, lasītājs var uzzināt par to, kā tas nākas, ka pēkšņi mūsu realitātē ir spējis ielauzties pārdabiskais. Par to, kas īstenībā notika dienā, kad uzmirdzēja Tūkstoš saules. Šo to uzzinām arī par būtnēm, kas nolēmušas izmantot pasauli par savu spēļu laukumu. Un parādās jauns spēks Dead King, kuram ir lieli plāni saistībā ar pasaules iekarošanu.

Stāstījuma maniere saglabāta tāda paša kā pirmajā grāmatā. Darbība notiek tagadnē ar biežām atkāpēm atpakaļ pagātnes notikumos. Šoreiz tie ir Jorga piedzīvojumi tūlīt pēc kļūšanas par karali. Tagadne savukārt ir cīņa pret Prince of Arrow. Autors meistarīgi ir savijis pagātni un tagadni tā, lai lasītājam neko nepateiktu priekšā jau pirms laika. Bonusā ir Katerīnas dienasgrāmatas fragmenti, kurā Jorga darbi tie aprakstīti no viņas skata punkta.

Salīdzinot ar pirmo sērijas grāmatu autors ir pieslīpējis savu meistarību, stāstījums norit loģiski un nekāda laimīga sagadīšanās vairs nav nepieciešama, lai saglābtu sižeta līniju. Lieku 9 no 10 ballēm. Izcila melnā fantāzija. Ja neuztrauc vardarbība, nežēlība un asinis, tad noteikti iesaku izlasīt.

Uz “Ra” pāri Atlantijas okeānam by Jurijs Senkevičs

UZ Ra Pāri atlantijas okeānam

Lasot „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nevarēju noturēties, nepaņēmis palasīt šo grāmatu. Bērnībā viņu jau esmu lasījis un kā par brīnumu neko no tās neatcerējos. Nē, es jau atminos, ka Jurijs Senkevičs bija PSRS galvenais ceļotājs, un savu popularitāti viņš iemantoja tikai pateicoties savam braucienam ar „Ra”. Tajā viņš piedalījās kā ārsts un PSRS pārstāvis, visu pasākumu vadīja Tūrs Heijerdāls.

Grāmata «Uz «Ra» pāri Atlantijas okeānam» adresēta ļoti plašam lasītāju lokam. Autors Jurijs Senkevičs, kuģa ārsts uz «Ra I» un pēc tam uz «Ra II», grāmatas veidošanā izmantojis braucienos rakstītās dienasgrāmatas. Darbs «Uz «Ra» pāri Atlantijas okeānam» pirmām kārtām ir hronika, kas sīki jo sīki vēstī par ekspedīciju, ko organizēja nenogurdināmais ceļotājs Tūrs Heijerdāls. Ekspedīcijas mērķis bija pierādīt, ka ceļojumi pāri Atlantijas okeānam bijuši iespējami jau senos laikos. Jurijs Senkevičs ne vien dzīvi un valdzinoši apraksta notikumus — viņš spriež par šiem notikumiem, balstoties uz faktiem, izdara vispārinājumus, viņu it sevišķi interesē psiholoģijas problēmas, uzvedības normas un savstarpējās attiecības nelielā internacionālā kolektīvā, kas sarežģītos apstākļos veic kopēju uzdevumu.

Teiksim godīgi, pēc šīs grāmatas izlasīšanas es sapratu, kādēļ iepriekšējā reizē lasītais ir pagaisis no atmiņas. Lai arī anotācijā lasītajam tiek solītas interesantas lietas, tomēr autora rakstīšanas stils nav no tiem spožākajiem. Man ir pāris iebildes. Pirmā – autors cenšas iebāzt vienā grāmatā gan ceļojumu ar Ra I, gan ar Ra II. Paralēlie stāstījumi un savstarpējā salīdzināšana rada nelielu jucekli un reizēm ir grūti saprast, par ko tagad ir runa. Nelīdz pat autora izvēlētais kursīvais fonts. Otrkārt autora stāstījums ir tik pieslīpēti precīzs un pareizs, ka nedaudz pazūd pats autors. Tik tālu par vājajām vietām grāmatā.

Stiprās vietas ir pats piedzīvojums, nav nekāds joks doties uz papirusa plosta pāri Atlantijas okeānam. Visi ceļotāji zina, ka ar laiku plosts nogrims un ar to rēķinās. Patīkami, ka Tūrs pierādīja, ka okeāna šķērsošana pat ar akmens laikmeta tehnoloģijām praktiski ir iespējama ar eksperimentu, nevis ar spriedelējumiem. Es gan pats sliecos uz ideju, ka lai arī, iespējams, ēģiptieši ceļoja uz Ameriku, to ietekme uz kultūras attīstību bija minimāla. Vietām autors publicē savas dienasgrāmatas fragmentus, un tie ir superīgi, te vairs nav spriedelējumi un apceres, bet tā brīža emocijas. Žēl, ka viņš izšķīrās par labu teksta pulēšanai tā vietā, lai ieblieztu visu savu dienasgrāmatu.

Nenoliedzams bonuss ir autora kā ārsta un cilvēku psiholoģijas pētnieka novērojumi. Par to, kā izvirzās līderi formālie un neformālie, kā izveidojas dažādas grupas un cik liela nozīme ir tam, lai līderis iekļautos katrā no šīm grupām. Par to, cik liela nozīme ir bijusi Tūra personībai un spējai motivēt un organizēt ceļojuma dalībnieku. Par to, kā brauciena laikā pamazām mainās dalībnieku prioritātes, kā entuziasmu aizstāj rutīna, izlien sīkie kašķīši, veidojas apātija un īgnums. Šeit cepuri nost, autora novērojumi ir trāpīgi un vietā. Tas gan reizēm rada iespaidu, ka lasām praktiskās grupu psiholoģijas rokasgrāmatu, bet ir tā vērts. Autors arī daudz nekļūdās cerot, ka viņa veiktie novērojumi reiz palīdzēs kosmosa ekspedīciju komplektēšanā.

Ir vērts lasīt kaut vai tādēļ, ka tā savā laikā bija klasika. Tās autors piedalījās ceļojumā, par kuru lielākā daļa padomju iedzīvotāju varēja tikai sapņot. Tūra piemērs sākot ar Kon-Tiki un beidzot ar Ra radīja veselu bumu okeāna šķērsošanas mēģinājumos un pierādīja, ka seno laiku cilvēki bija daudz mobilāki, nekā līdz šim domāts. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Zilie jūras vērši. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

Zilie jūras vērši

Kad pirms Ziemassvētkiem grāmatblogeri bija sapulcējušies uz Zvaigznes ABC eglīti, es uzzināju, ka iznāks šāda grāmata. No tā brīža šī grāmata ieņēma augstu vietu manā gaidāmo grāmatu sarakstā. Jo iepriekšējais stāstu krājums “Purpura karaļa galmā” manās acīs kotējās diezgan labi. Tagad janvāra otrajā pusē tas brīdis beidzot bija klāt, grāmata tika izdota. Saku paldies izdevniecībai Zvaigznei ABC par apskatīšanai iedoto “Zilie jūras vērši” eksemplāru.

Krājumu veido divdesmit stāsti, kas ieguva atzinību otrajā fantāzijas un fantastikas stāstu konkursā “Sapņu laiks”. Autoru vidū ir gan jau pazīstami un populāri latviešu rakstnieki, gan debitanti.

Sākot lasīt šo stāstu krājumu, ir jābūt gatavam uz to, ka stāstu kvalitāte un vēriens starp tiem diezgan daudz variēs. Šoreiz nolēmu īsi apskatīt katru stāstiņu, tā lai neviens neapvainojas, ka nav pieminēts.

Zilie jūras vērši by Džeina Tamuļeviča – Pamatā ir distopiska pasaule, kuru pārvalda korporācijas, cilvēki ir tikai skrūvītes. Taču arī skrūvītēm ir dota iespēja sevi pierādīt sociālajos tīklos. Par virtuālās un patiesās pasaules sajaukumu, par to cik viegli ir pašam sevi tajā visā pazaudēt. Manuprāt, stāsts labi ieskicēja pasauli un šādas distopijas problemātiku, par to kā sistēmas bags rutīnā var tapt uztverts kā nebijis piedzīvojums. Tāds vairāk apcerīgs nekā konkrēts.

Domracis by Anna Kalna – stāsta nosaukums jau visu pasaka priekšā. Kur paliek mūsu doma, tās, kas aiziet uz neatgriešanos, gan vajadzīgās, gan prom metamās. Domracis ir šī procesa personifikācija, viņam ir tāds darbs palīdzēt atbrīvoties no domām. Nedaudz ironisks par darba ētiku.

SIA Harons by Anna Kalna – pasaule mainās un mirušo pārcēlājiem ir jāmainās tiem līdzi. Distopiska pasaule, kur sabiedrība savā veidā ir apguvusi mākslu nomirt vai, precīzāk sakot, tapt nomirdinātiem. Neviens dzīvot nespiež, negribi, samaksā un mirsti, kad vien vēlies. Nedaudz paskumjš bet ar ironiju. Te gan jāpiezīmē, ka ir nācies lasīt daudz un dažādas variācijas par Hārona lomu mūsdienu sabiedrībā, un šajā nekas jauns nebija.

Skārda mūza Melānija  by Anna Kalna – arī ironisks stāsts par mūzas un dzejnieka attiecībām. Fantāzija te ir tikai tik daudz kā pārdabiskas būtnes mūzas ieviešanas. Var teikt, ka tāds viegls pastāsts par mīlestību, pienākumu un mūzas būtību. Bija ok.

Filemons by Lilija Berzinska – par mūsu iepriekšējām dzīvēm, regresīvo hipnozi un par to, vai maz ir vērts interesēties par to, kas reiz jau bijis. Bonusā nedaudz demonoloģijas Filemona personā. Šis stāsts man ļoti atgādināja kādu senu A. Šaļimova stāstu „Logs uz bezgalību”. Filemonā darbība ir vairāk vērsta uz fantāzijas plāksni. Vispār ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk Maikla Ņūtona grāmata „Dvēseļu ceļojumi”.

EMP by Jānis Valks – šķiet, kas stāsts tapis bastoties uz Lielā Hadronu Paātrinātāja palaišanas konspirāciju, tad arī „zinoši” ļaudis teica: „Tās ir cilvēces beigas!”. Stāstā cilvēci šīs beigas patiešām ir piemeklējušas, izdzīvojuši ir tikai daži, un nākotnes perspektīvas nav nekādas. Zombiju te nav, bet viņus nemaz arī nevajag, pietiek ar tehnogēnajām katastrofām, kuras izraisa cilvēku pēkšņa bojāeja. Diezgan loģiski, zinātniski un ekonomiski pamatots skatījums uz pēcapokaliptisko pasauli. Ir vērts izlasīt.

Jēzus ķirzaka by Ieva Melgalve – stāsts alegorija par bazilisku, īsti nevarēju saprast, vai lasot man vajadzēja tik daudz meklēt kopīgo ar Jēzus ķirzakas patieso dabu. Iespējams, ka es kaut ko arī palaidu garām, bet noskaņa, stāstījuma veids un nestandarta situācija man patika. Tāds modernizēts mīts par Persefoni, tikai bez Aīda. Patika, noteikti laiku pa laikam par šo stāstu apdomāšu.

Torņkalna dvēsele by Lāsma Ģībiete – stāsts par aizkapa dzīvu un dvēselēm, kas mīt mūsu vidū. Pēc stila nedaudz atgādināja Le Fanu darbus deviņpadsmitā gada beigās. Tad ar dvēseles pēc nāves lāgā nezināja ko darīt un dirnēja netālu no savas nāves vietas. Gribējās no stāsta nedaudz vairāk kā tikai par spoku neizprotamo dabu.

Smiekli by Lūsija Nīdvāla – par to kā ir būt pasaules gala vaininiekam. Oriģināla ideja, nedaudz apsēstības un cerība, ka stāsta galvenais tēls ir vienkārši jucis. Patika.

Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi by Arnis Buka – kādam stāstam taču ir jābūt vislabākajam, un šis man no krājuma patika vislabāk. Dīvaina pasaule un tikpat dīvainas paražas. Ērmu Nīmusu nav par ko apskaust, pēc Brīnuma viņš ir kļuvis citāds. Cik tieši citāds, viņš pats īsti nezina, reizēm jau viņam gribētos mainīties, bet ērmam taču ir jāēd un Māte jāklausa. Labprāt uzzinātu vairāk par Nīmusa pasauli, par Brīnumu un sociālo struktūru.

Rakstāmgalds by Ģirts Šimanauskis – labs spoku stāsts par nolādētām lietām un vietām. Studentiem jau visādi gadās. Tāds sadzīviski humorīgs gabals ar misticisma piesitienu.

Luna Mare by Ilze Eņģele – distopiskais stāsts par zemes sabiedrības noslāņošanos, naidu starp šīm divām cilvēces pusēm. Par atriebību, un vai vispār ir vērts atriebties. Stāstam, manuprāt, viens otrā plāna varonis bija lieks, nedeva nekādu pienesumu sižetam, tā vietā varēja atklāt vēl nedaudz Luna Mare pasaules faktu.

Atklātie by Inga Znotiņa – smieklīgs stāsts par daudzdimensionālām būtnēm un Zemes iedzīvotājiem. Īss, bet labs.

Deja ar citādo by Dace Znotiņa – stīmpanks latviski, tas bija visnotaļ negaidīti. Visnotaļ labs stāsts par dzīves jēgu. Mīlestību un vietu pasaulē. Ir vērts izlasīt.

Zagļi by Armands Skutelis – Stāsts kas noteikti jāizlasa visiem Latvijas patriotiem. Latvieši know-how un latvijas Nokiju nolēmuši uzbūvēt ar nelielu krāpšanos. Viņiem ir laika mašīna un tehnoloģijas tiek zagtas mūsu nākotnē. Aparāti tiek izjaukti Kurzemes mežos un pa kluso patentēti. Taču viņiem pretī stājas kaut kādi citplanētieši. Visnotaļ labi atainota mūsu pasaules un ideālās valdības uztvere, smalki un ironiski.

Saucējs by Ginta Orinska-Spriģe – distopija, par izredzētajiem un izraidītajiem. Bet izrādās, izraidītam nemaz nav tik slikti, iespējams, ka tieši tur ārā ir īstā dzīve. Labs stāstā ir tas, ka pasaule nav bipolāra, tai pat laikā rodas daudz jautājumu par izraidīto nozīmi tautsaimniecībā un notiekošā racionalitāti. Bet tai pat laikā var jau arī teikt, ka stāsts tomēr ir par to, cik labi ir atrast īsto vietu dzīvē.

Buļ by Mārīte Štāla – ūdens personifikācijas mīlestība, pret kādu sievieti. Normāls stāsts, bet nekā tāda, kas paliks vēlāk atmiņā, izņemot nosaukumu.

Ķivere by Rihards Buivids – stāsts par interesantu artefaktu, kura lietošana noved pie interesantām sekām. Pamācība, nebāz galvā to, no kā neko nesajēdz. Labs stāsts.

d3 by Guntis Enģelis – šis jau nedaudz atgādināja Šekliju pēc sava humora, ideja ir ļoti laba un diezgan oriģināla. Problēma aktuāla – par to, kur paliks mūsu rakstītprasme tehnoloģijām attīstoties. Noteikti ir vērts izlasīt, izklaidei labs gabals.

Cilpa by Atis Gūtmanis –  zinātniskās fantastikas stāsts par lidojumu uz Jupiteru, un kas no tā sanāca. Protams, var apšaubīt autora centrālo stāsta ideju, bet mūsdienās ir gadījušies ne tādi joki vien. Labs un bez lieka patosa.

Stāstu krājumam lieku 7 no 10 ballēm, lielākā daļa no stāstiem mani spēja aizraut. Un tie, kuri nespēja, bija pietiekami īsi, lai paspētu mani garlaikot. Mans mīnuss kā lasītājam ir tas, ka fantāzijas un fantastikas stāsti ir mana mīļākā lasāmviela jau no bērna kājas, un katrā stāstā es spēju atrast daudzu citu stāstu ietekmi, neatkarīgi no tā, vai paši autori to apzinās vai nē. Domāju, ka šo krājumu ir vērts izlasīt.

Var jau, protams, spriedelēt vai kādu stāstu vispār ir vai nav vērts publicēt, bet, manuprāt, uz šo lietu vajag skatīties globālāk. Nekas nemudina autoru turpināt rakstīt kā fakts, ka viņa stāsti jau ir izdoti grāmatā. Ne visus, bet daļu tas noteikti pamudinās rakstīt labāk un interesantāk, un kas zina, varbūt pēc laika arī mums Latvijā parādīsies savs Azimovs!

Comic, Curious and Quirky News Stories from Centuries Past by Rona Levin

Comic, Curious and Quirky News Stories from Centuries Past by Rona Levin

Šo grāmatu saņēmu kā dāvanu grāmatblogeru Ziemassvētkos. Dāvinātāja bija MsMarii:

Intam no Asmodeus – dīvainu un traku 1700. – 1900. gadu avīžrakstu kompilācija Comic, Curious and Quirky by Rona Levin. Iznāks 2015. gada sākumā, tā ka šī tik tiešām ir pilnīgi virtuāla dāvana”.

Man kā reizi dīvainas un trakas grāmatas patīk, tapēc nedaudz pacenotos, lai pie grāmatas tiktu pēc iespējas ātrāk, un ticis pie viņas, neatliku plauktā nostāvēties, bet sāku lasīt uzreiz.
Cilvēkiem šķiet, ka sensacionālas ziņas par neticamiem atgadījumiem ir kaut kas mūsdienu pēdējo laiku žurnālistiem raksturīgs. Taču tāda lieta avīzēs ir bijušas jau no to izgudrošanas brīža. Grāmatas autore ir atlasījusi viņasprāt visinteresantākos, dīvainākos un skandalozākos stāstus no britu presē publicētā laika posmā no 1700. – 1930. gadam. Daži stāsti ir šausmonīgi, daži naivi, bet viņi visi liek lasītājam saprast cilvēks pēc savas dabas nemaz neko daudz nav mainījies.

Lasot šāda tipa grāmatas ir jāuzmanās ar lasīšanas dozēšanu. Katrs stāstiņš ir lasām individuāli un atrauti no pārējiem. Tāpēc, lai nemulsinātu smadzenes, kuras par visu varu mēģinās tās sakārtot smukā stāstījumā, iesaku nelasīt vairāk kā piecus uzreiz. Var jau arī vairāk, bet tad viss savērpsies vienā jūklī un prieka nebūs nekāda.

Cilvēki no savām un citu kļūdām nekad nav spējīgi mācīties. Avīžu izgriezumos varam lasīt par to, ka šaujam pulvera nolikšana pie smēdes arī senos nebija laba ideja, vispār ar šaujampulveri vajag uzmanīgi, policistiem nepatīk, ja tu brauc cauri ciematam pulvera ratos ar pīpi zobos. Tāpat kā žurku indes vārīšana uz cepamās pannas – tā var palikt bez vīra un draudzes mācītāja. Ballēs ir jāuzmanās neuzkāpt uz kājas kādai jaunkundzei. Ja tā ir sanācis, tad labāk uzreiz atvainoties, kāds jauneklis tā neizdarīja un jaunkundzei nācās viņu nošaut. Sabiedrības verdikts –pats vainīgs.

Daži raksti ir pravietiski, kaut vai tas, kur sašutis lasītājs raksta par „jauno modi”, kur kalpotāji pieprasa dzeramnaudu. Tīrākā saimnieku nolaidība un kalpu izlaidība. Kalpi tiek pārvērsti par likumīgiem ubagiem un dzeramnaudas nedevējs – neaudzināts vīzdegunis.

Medicīnas sadaļa īpaši neatšķiras no mūsdienu „medicīnas žurnāliem”. Tāpat tiek reklamētas dažādi dziedinoši dabas līdzekļi ar speciālu formulu, garantēti izārstēs no visa, sākot no sifilisa un beidzot ar iesnām. Ja ne uzlabojot veselību, tad iedzenot kapā. Marijas Terēzes pēcnāves sekcijas slēdziens arī ir izlasīšanas vērts. Izrādās, ka cilvēkam, kurš atturas no spļaudīšanās, iekšās uzkrājas tauki un citādas draņķīgas lietas ķermenī. Diemžēl prese mūsdienās nav tikusi daudz tālāk medicīnas izpratnē pa šiem 300 gadiem.

Agrākos laikos īpaši neticami stāsti tika pārpublicēti no amerikāņu avīzēm, tas it kā piedēvē stāstam leģitimitāti, bet tai pašā laikā visi saprot, ka tas ir tikai reportiera izgudrojumus. Intervijas ar slaveniem cilvēkiem gan nav sastopamas, ja tiek rakstīts par sabiedriskiem notikumiem, tiem ir tāda moralizējoša pieskaņa ar nelielu pamācību kā vajadzētu. Nav jau tā, ka nebūtu interesantu cilvēku! Kaut vai cilvēks, kurš nogaršojis visus britu putnus un daļu no dzīvniekiem. Cilvēks uz faunu skatās no viedokļa – garšīgs – negaršīgs. Kaķim neesot nekādas vainas.

Lieku 8 no 10 ballēm, interesants lasāmais vakarā pirms gulētiešanas. Daļa stāstu aizmirsīsies tūdaļ pēc izlasīšanas, bet daļa garantēti paliks kopā ar lasītāju visu atlikušo mūžu. Ja patīk vēsture un dīvainības, tad šis lasāmais būs tieši laikā.

“Altamares” noslēpums by Libērs Karljē

Altamares noslēpums

Arī šī ir “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmata. Domāju, ka ar šo grāmatu bērnībā ir iepazinušies daudz lasītāju. Reti jau gadās lasīt par puikām, kuriem pieder pašiem sava jahta, kuri braukā pa ostas akvatoriju un meklē piedzīvojumus. Arī es šo grāmatu bērnu dienās tiku lasījis, un manās acīs tā kotējās diezgan augstu.

Trīs brāļi – Jans, Bobs un Marks iegādājas sev kuģa “Altamares” glābšanas laivu, pārbūvē to par nelielu jahtu un dodas piedzīvojumos Antverpenes ostā. Šeldas upe ir viņu lielceļš, un ostā notiek tik daudz interesantas lietas. Taču aiz Beļģijas spožās fasādes slēpjas nopietna kapitālistiskās iekārtas trupe, starptautiski noziedznieki, sabotāžas, vietējie zaglēni. Puikām nākas palīdzēt policistu ķerstīšanā, piedalīties burāšanas sacīkstēs un meklēt dēkas.

Karljē pēc profesijas ir tālbraucējs kapteinis, un diemžēl to viņa stāstos var manīt. Te nav atrodami nekādi literārie smalkumi un noslīpēti varoņu tēli. Puikas vienkārši redz un dara, ar cēloņseku analīzi viņi īpaši neaizraujas. Var jau, protams, teikt, ka tāda ir puiku daba šeptēties un tikai pēc tam skatīties. Tomēr autoram trīs brāļi savā starpā ne ar ko neatšķiras, vienīgi ar vecumu un vārdiem. Viss pārējais viņiem gandrīz ir identisks. Tikai viņu regulārās sarunas par ēšanu un zušu makšķerēšana rada nelielu iespēju lasītājam viņus izšķirt. Jans ir vecākais brālis, visa atbilstība laivā gulstas uz viņu, jo viņš ir kapteinis. Brāļiem atvēlētas makšķernieku un mehāniķu lomas. Bet varbūt pusaudžu stāstā pēc tā laika standartiem ar neko daudz vairāk nevajadzēja.

Paši stāsti ar oriģinalitāti neizceļas, puikas kuģo pa ostu, kaut ko pamana, kaut ko izdara un atklāj noziegumu. Pat policisti nekaunas izmantot pusaudžus par saviem aģentiem, tas nozīmē, pakļaut viņus briesmām. Labi, ka puikām ir arī tēvs, kas ir ar mieru, ka viņa puikas izspiego kontrabandistus, laiku pa laikam no kāda noziedznieka dabū pa galvu, attopas ieslēgti metāla cisternās, ienagloti kopā kastē ar kontrabandas preci, zvejo ārā no ūdens mirstošus matrožus un visādi citādi pilnvērtīgi pavada bērnību. Skaidrs, ka te tiek rakstīts par idealizētu bērnības pasauli, kurā ar bērniem nekas slikts notikt nevar. Noziedznieks vienmēr kļūdīsies un iekritīs, savukārt puikas paliks kā varoņi.

Pieaugušā vecumā lasot šo grāmatu tajā nācās vilties. Šeldas modelis, kas bija iespiedies manā atmiņā, aprakstā bija pavisam citāds nekā es to atminējos, arī kuģošanas piedzīvojumi bija daudz blāvāki. Paši varoņi savukārt bija zaudējuši savu dzīvīgumu, un sižets šķita nodrāzts līdz ārprātam. Kaut ko tā pieaugšana ar mūsu smadzenēm nodara, pazūd tā daļa ko bērnībā lasot piefantazē, taču klāt nāk analītiskais aparāts, kas visu notiekošo klasificē kā neveiksmīgi sarakstītu farsu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, divas pieliku klāt par labajām bērnības atmiņām. Ja jums par šo grāmatu no bērnu dienām ir labas atmiņas, nepārlasiet, nemaitājiet savas bērnības baltos sapņus ar skarbo realitāti. Labāk, lai viņa paliek tāda kāda tā ir atmiņās un nepārlasīta. Laimoņa Vāczemnieka Veco vraku noslēpums šajā ziņā ir daudz pateicīgāka grāmata.

The Bone Clocks by David Mitchell

The Bone Clocks by David Mitchell

Pēc Cloud Atlas izlasīšanas šis autors ir nokļuvis manos favorītos. Šīs grāmatas iznākšanu es ļoti gaidīju, tik ļoti, ka man viņu gribējās iegādāties papīra veidā. Galu gala sanāca tā, ka papīra veidā nenopirku un iegādājās elektroniski. Tad sanāca tā, ka lasīšana atlikās uz pāris mēnešiem. Pie tā es vainoju salīdzinoši lēno sākumu, kad pēc pāris izlasītām lapaspusēm mani nekas neaizķēra, lai rautu grāmatu cauri uzreiz. Tomēr nesen pienāca brīdis, kad no grāmatas izlasīšanas vairs nebija iespējams izvairīties.

Kādā saulainā 1984. gada rītā Holly Sykes aizbēg no mājām. Šajā dienā Hollija satiek arī kādu vecu sievieti, kura pret nelielu labu darbu palūdz viņai patvērumu. Paiet daudzi gadu desmiti, līdz Hollija vispār saprot, ko īsti ir nozīmējis šis viegli dotais solījums. Pasaule ir ierauta lēnā un klusā karā, kur savā starpā cīnās Anchorites ar Horology. Vieni ir gatavi nogalināt, lai tikai atliktu savu nāvi, otriem tas nav vajadzīgs, viņi pārdzimst paši no sevis. Cilvēces likteni šī cīņa neietekmēs, bet atsevišķu cilvēku gan.

Kā jau visas Mitčela grāmatas arī šī ir veidota savijot ap centrālo sižeta līniju daudzu cilvēku personīgos stāstus. Tie tad arī definē galveno grāmatas varoni Holliju, nosaka viņas vietu dzīvē un laikā. Šie personīgie stāsti arī rada kontekstu centrālajai sižeta līnijai. Tā pat kā Mākoņu Atlantā arī šeit ir atrodami seši šādi stāsti. Pirmais iesāk stāstījumu un pēdējais saliek visu pa plauktiņiem. Katrs no šiem stāstiem kalpo arī kā ilustrācija cilvēces attīstības tendencēm. Reiz mums nāksies samaksāt par savu izšķērdību un atmaksas laiks iespējams pienāks daudz ātrāk nekā mēs to paši gaidām. Šis romāns kalpo arī kā metagrāmata visām Mitčela iznākušajām grāmatām, te ir atrodamas daudzas atsauces uz viņa iepriekšējiem darbiem. Te gan nevajag satraukties, nebūt nav nepieciešams viņa pārējos darbus izlasīt, lai visu saprastu.

Man šī grāmata lasījās ļoti lēni. Viņa absolūti nav piemērota tam, lai izrautu cauri vienā vakarā. Tai noteikti vajadzēs daudz vairāk laika un uzmanības. Autora rakstīšanas stilā ir kaut kas tāds, kas liek man nesteigties un lēnā garā izlasīt katru vārdu. Viņa izveidotie varoņi ir ļoti spilgti un labi izstrādāti. Lasītājs var ielūkoties viņu dziļākajās domās un kopā atcerēties notikušo. Tas viss ievelk. Papildus ievilkšanai kalpo mūzikas pieminēšana notikumu kontekstā. Un mūsdienās jau nav nekas vieglāk kā lasot uzlikt attiecīgo mūziku. Tas tā lai būtu interesantāk.

Sižeta attīstība risinās ļoti lēni, ja būsim godīgi tad īsta darbība sākas tika ap četrsimto  lapaspusi. Pirms tam lasītājam ir jāpārtiek no nelielām informācijas drumstaliņām, lai vispār saprastu, kas un kādēļ notiek. Ja lielākā daļa no grāmatām, kuras izmanto šādu paņēmienu tiktu ielidinātas stūrī kā nelasāmas, tad šis nav tas gadījums. Informācijas drumstalas ir laba lieta, taču tos pavadošie stāsti ir vērtība paši par sevi. Ja nav nācies lasīt šī autora darbus agrāk, tad pateikšu viņam patīk izmētāt sižetam būtiskas sēkliņas un tad ļaut tām lēnām ienākties visas grāmatas garumā.

Grūti ir uzrakstīt kaut ko par šo grāmatu nesamaitājot citiem lasītprieku. Šajos atsevišķajos stāstos nav redzama kāda noteikta cilvēces tendences analīze, ja vien neizplūst šaubīgās alegorijās. Taču, ja tomēr nolemjam izplūst tajās, tad sanāk visnotaļ interesanta aina. Pirmo stāstu A Hot Spell: 1984, kas risinās Hollijas bērnībā, var uzskatīt par tādas cilvēces ilustrāciju, kura vēl nemaz nav apzinājusies savu likteni, nākotne ir bezrūpīga un viss notiek tā kā tam ir jānotiek.

Otrā Myrrh is Mine, Its Bitter Perfume: 1991, veltīta jaunam sociopātam Hugho Lamb (Hollijas mīļākajam), viņš ir gatavs uz visu lai tikai uzlabotu savu labklājību. Viņam ir vienaldzīgi apkārtējie pasaulē ir tikai viņš. Taču arī viņam pienāk brīdis, kad ir jāizvēlas. Pēc šīs izvēles atpakaļceļa vairs nebūs. Var teikt, ka arī cilvēcei ap šo laiku bija laiks izvēlei.

Trešais stāsts The Wedding Bash: 2005 mums pastāsta par Ed Brandon kara žurnālista dzīvi. Viņš ir precējies ar Holliju, taču ģimenei nav diez ko daudz laika. Viņa visa dzīve ir karš, riskēšana ar savu dzīvību. Var droši teikt, ka šī laika pasaule cilvēkiem neko labu vairs nesola tā ir sākusi plaisāt un cilvēki pamazām ir atgriezušies pie visu laiku mīļākās nodarbošanās nogalināšanas. Irākas stāsts manuprāt ir visspilgtākais visa grāmatā.

Ceturtais stāsts Crispin Hershey’s Lonely Planet: 2015, ir stāsts par rakstnieku, kur slava ir norietējusi. Pēc inerces viņš vēl tiek vilkts līdzi izdevniecībām pa pasauli, piedalās kongresos, tiekas ar saviem faniem. Crispin Hershey ir īsts nīgrulis un arī ļaunatminīgs maitasgabals. Bet rakstniekiem, taču patīk rakstīt par rakstniekiem un domājams, ka Mitčela kritiķi nopietni padomās vai ir vērts rakstīt sliktu atsauksmi. Pasaulē savukārt smaguma centrs nobīdās uz Ķīnas pusi, Eiropa un ASV sāk zaudēt savas pozīcijas. Vecie buki savu ir izšāvuši ir jādod vieta jaunajiem. Ar valstīm ir tāpat kā ar rakstniekiem.

Piektais stāsts An Horologist’s Labyrinth: 2025, ir par kādu horoloģistu Mariniusu, par viņa daudzajām dzīvēm, piedzīvoto un motivāciju cīnīties pret Aklā Katara cilvēkiem. Šis noteikti patiks visiem dvēseļu pārdzimšanas teoriju piekritējiem, savukārt katariem (ja tādi vēl ir palikuši) šī nodaļa noteikti nepatiks. Pasaule lēnām iet uz galu, sāk trūkt resursi, bet cilvēce vēl turas.

Sestais stāsts Sheep’s Head: 2043 – Rietumu civilizācija ir sabrukusi, Ķīna un Krievija vēl turas, pāris mazās salu valstiņas vēl velk savu dzīvi. Hollija jau pieklājīgā vecumā dzīvo laikmetā, kad cilvēki vēl atceras laikus ar elektrību un feodālismu, kas lēnām sāk attīstīties.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viena nost par to, ka neskatoties uz jaukajiem stāstiem, brīnumaino valodu un patiešām interesantajām varoņu dzīvēm, reizēm gadījās aizmirst pašu centrālo sižetu. Lasīt ieteiktu tikai tiem, kuriem nav nepieciešams, lai spriedze tiktu uzturēta visas grāmatas garumā un kuri ir gatavi nedaudz novērsties no sižeta, lai noklausītos kādu labu stāstu.

Prince of Thorns (The Broken Empire, #1) by Mark Lawrence

prince of thorns

Par šīs grāmatu sērijas izlasīšanu es tiku domājis jau sen. Cikla otro grāmatu pat nopirku papīra formātā gada sākumā. Kā jau vienmēr nāca citas grāmatas, un līdz lasīšanai nemaz nenonācu. Tā gadās. Taču ap Jauno gadu man uznāca vēlēšanās izdarīt darbus, kurus esmu ilgi atlicis. Nez kādēļ šī grāmata pamanījās aizlīst priekšā visām pārējām.

Ir jau pagājuši vairāk kā tūkstoš gadu kopš cilvēce izbeidzās ar Tūkstoš Sauļu dienu. Par to laiku ir palikušas leģendas, mutācijas un pēkšņas nāves. Arī robeža starp dzīvajiem un mirušajiem tika padarīta vēl plānāka. Valstis un valdības ir kritušas, ir izveidojusies feodālā iekārta, kurā daudzi hercogi, grāfi un karaļi to vien vēlas kā tikt par valdnieku. Jorgs nomināli skaitās karaļa dēls, taču tā vietā, lai sēdētu blakus tronim un gaidītu savu kārtu, viņš vazājas apkārt pa pasauli kopā ar rīkļu rāvēju bandu. Neskatoties uz to, ka viņš ir vēl tikai pusaudzis, Jorgs ir pamanījies kļūt par bandas vadoni. Viņu vada, vismaz viņam tā šķiet, mērķis atriebt savas mātes un sava brāļa nāvi. Viņa paša tēvs, kurš pie tam ir karalis, nemaz nevēlas atriebties, jo viņam redz politika ir svarīgāka. Taču nez kādēļ atriebība ievelkas, un īsti pēc tādas neizskatās, galvenais vaininieks grāfs Renars kā sēž savā pilī, tā sēž.

Es šo grāmatu ierindotu starp tipiskajiem karaļa ceļa stāstiem. Jā, šeit galvenais varonis ir antivaronis, viņš nebūt nav labs pret pasauli, neglauda visiem galvas un necīnās par taisnīgumu un patiesību. Jorgu interesē tikai viņš pats, un labāk ir ja neviens viņam nerunās pretī. Ar nazi kaklā vispār varētu būt problēmas ar runāšanu. Tikt līdz karaļa tronim Jorgam diezgan daudz palīdz veiksme. Veiksme vispār šajā stāstā ir noteicošais faktors, tā pārtumpos jebkādu varoņa izaugsmes iespēju. Varoni ceļmalā nesabrauks rāceņiem piekrauti rati, jo viņam paveiksies. Un nevienam ar šo lietu nav tik labi kā Jorgam.

Tā kā šis ir autora agrīnais darbs, tad viņš ir īsts meistars ierakstīt sevi stūrī , kur situāciju var glābt tikai ar steigu no krūmiem izstumtas klavieres. Tas diemžēl maitā diezgan labo stāstu un visnotaļ labi izveidotos varoņu un antivaroņu portretus. Tagad sekos maitekļi. Ir grūti noticēt grāmatā lasītajam, ja jau no paša grāmatas sākuma zinām, ka pasaulē eksistē spēlētāji, kuriem cilvēki ir tikai figūras spēles laukumā. Tas, protams,var daļēji izskaidrot Jorga veiksmi, bet neatbild uz jautājumu, kādēļ tieši viņš ir tapis izredzēts un ieguvis spēlētāju uzmanību.

Postapokaliptiskā pasaule autoram ir izdevusies diezgan interesanta. Tā ir laba distopija ar daudziem pagātnes artefaktiem. Šie artefakti var būt gan ķīmisko ieroču glabātuves, gan kodollādiņi. Par kodollādiņu detonēšanu karsējot un kaujasspējām pēc tūkstoš gadiem gan man ir zināmas iebildes, taču ko var zināt no tām nākotnes tehnoloģijām. Tas, ka autors spiež uz nežēlīgu un asiņainu ainu aprakstiem, mūsdienās nav nekas neparasts. Šķiet, ka šī tendence ir iedzīvojusies fantāzijas žanrā un tiek uzskatīta par normālu lietu. Tā sakot, neviena kauja nav iedomājama bez sūdiem, asinīm, laupīšanām, izvarošanām un pirkstu nogriešanām. Autors vienkārši cenšas iedzīvināt asiņainos viduslaikus. Cilvēkiem tas tagad ir topā un, jo melnāk un detalizētāk aprakstīs, jo labāk to novērtēs lasītājs. Tad nu ikdienišķā nežēlība ir lieta, pie kuras lasot šo grāmatu jāpierod vai vienkārši jāatstāj nelasīta.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Cilvēki runā, ka ar katru nākošo grāmatu The Broken Empire cikls kļūstot aizvien labāks, un man patiesi ir ticība šiem apgalvojumam. Šī atsevišķi ir laba grāmata, sižets aizrauj un lasās labi. Taču kā jau augstāk minēju, ir pāris trūkumi.

Платиновый обруч by Бааль Вольдемар, Николай Гуданец, Вячеслав Морочко, Александр Дукальский, Владлен Юфряков, Сергей Кольцов, Любовь Алфёрова, Валентин Сычеников

Платиновый обруч

Kārtējā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas izlasīšanas projekta grāmata. Šoreiz man gribējās izlasīt kaut ko no fantastikas, un paņēmu šo stāstu krājumu. Kaut kad agrāk jau bija nācies viņu lasīt, taču neko konkrēti atcerēties nespēju.

Grāmatā atrodami pāris desmiti lielākoties Rīgā dzīvojošu Latvijas fantastikas rakstnieku darbi. Šī antoloģija ir veltīta nestandarta zinātniskajai fantastikai. Te centrā nav tehnoloģiju attīstība un cilvēka un cilvēces spēja tikt ar to galā. Te lielākoties dominē stāsti par cilvēka sastapšanos ar brīnumaino un neizskaidrojamo. Kā cilvēks rīkosies nestandarta situācijās, autori arī iedziļinās sava varoņa rīcības motīvos, tajā, kas notiek tiem galvās, un pasaules uztveri.

Teikšu kā ir – tāda eksperimentālā fantastika. Varbūt astoņdesmitajos šiem stāstiem bija kāds īpašs novitātes piesitiens, mūsdienās viņus lasot, tie (ar dažiem izņēmumiem), šķiet nedaudz primitīvi un īpaši nesaistoši. Trakākais ir tas, ka pēc izlasīšanas liela daļa no viņiem tūdaļ izplēn no atmiņas. Jo nekā tāda atmiņā paliekoša tur nebija. Daļa no viņiem ir ļoti samudrīti, kādēļ ir jāraksta tik garlaicīgi, riņķī un apkārt, nesapratu. Būšu pavisam godīgs, dažu labu stāstu un viņa būtību es nesapratu nemaz. Izlasot pat divas reizes, tā arī nespēju iebraukt, ko autors ar to mums vēlējies pavēstīt! To, ka dzert ir slikti, var kļūt par zirnekli, dzeršana noved pie sieviešu iekaustīšanas. Reizēm man radās aizdomas, ka daļa no stāstiem ir sarakstīti, lai paustu negatīvu nostāju pret alkoholismu PSRS. Par to, kā tas var novest pie globālas degradācijas un citām sliktām lietām. Lai gan stāsts par pohainu virpotāju frēzētāju man garantēti iespiedīsies atmiņā. Tas nekas, ka tur absolūti nebija nekā fantastiska.

Viens no plusiem, kas jāatzīmē, ka šajā stāstu krājumā Padomju laikmetam neraksturīgi vietām dominē misticisms, tiek piesaukts Dievs, spekulēts par aizkapa dzīvi, un komunisms ne vienmēr ir iestājies. Diezgan detalizēti tiek veltīta uzmanība blatam, deficītam, birokrātijai un tam, ka totalitārs režīms pie laba gala var nenovest.

Arī antoloģijas titulstāsts „Платиновый обруч” by Бааль Вольдемар, godīgi sakot ir nežēlīgi garlaicīgs vēstījums fabulas formā, par to cik slikti būtu, ja zemas attīstības pakāpes radībai būtu iespējams iegūt visu, ko tā vēlas ar dažiem ierobežojumiem. Tiekot līdz pusei, jau sen ir skaidrs kā tas viss beigsies, bet autors to neapzinās, un kā cītīgs grafomāns apraksta putnus, kas piedēvē sev latīniskus titulus un iet aiz sava vadoņa uz savu un pasaules bojāeju.

Kopumā lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu cilvēkiem, kurus interesē nestandarta padomjlaiku fantastu sacerējumi. Antoloģijas mērķis acīmredzot nav bijusi kvalitāte, bet gan iespēja salikt vienā grāmatā Rīgas fantastu darbus. Grāmata sevi ir izsmēlusi jau pēc pirmajām deviņdesmit lapaspusēm, tad vēl nekas eksperimentāls nav sācies un dominē daudz maz zinātniski fantastiski stāsti.

Раб Запертых Земель by Артем Каменистый

Rab zaperih zemelj

Rosa piedzīvojumi datorspēlē „Otrā pasaule” turpinās. Par pirmo es jau nesen rakstīju … . Šo grāmatu es gaidīju ar nepacietību, kaut kā mani tas literārais RPG žanrs ir pavilcis. Bet tas jau arī bija sagaidāms, lielākoties manis spēlētās spēles ir RPG Ja es Youtube skatos spēļu walkthrough, tad tie ir veltīti RPG spēlēm.

Otrā pasaule nav vienkārši spēle, tā ir spēle ar pilnu realitātes simulāciju. Šo spēli nekontrolē cilvēki, ar to nodarbojas vairāki mākslīgie intelekti. Viņi cenšas, lai viss būtu godīgi, un katram tiktu pēc spējām. Tieši tāpēc to spēlē praktiski visi, jo var būt droši, ka sasniegumi ir atkarīgi tikai no tevis paša. Ross ir cilvēks bez ķermeņa, tādu šeit ir daudz, spēle to pieļauj, un visa viņa dzīve ir šī spēle. Iepriekš viņam izdevās tīri labi pacelties, iegūt dažas ļoti neparastas spējas. Šķiet, dzīve iet uz augšu, bet nekā. Viņa provincē pēkšņi iebrūk monstri, kas sagrauj visu infrastruktūru un sagrābj Rosu gūstā. Viņš atkal ir spiests ķerties pie jau pazīstamās cērtes un doties uz raktuvēm rakt zeltu.

Rakstot pirmo grāmatu, autors pats sevi iedzina stūrī. Beigu beigās viņam bija sanācis supervaronis, kas spēja uzvarēt praktiski jebkuru viens pats. Lai izlīdzinātu situāciju, viņš ķeras pie scenārija, kur galveno varoni sāk tvarstīt veselas ģildes. Un beigu beigās atmet tām ar roku un ievieš vēl trešo nezināmo pusi mobus (monstri kurus spēlē parasti galina nost varonis), kuri atgādina spēlētājus un kuri spēj stāties pretī visai spēlētāju impērijai. Ja esam piekasīgi, tad tas ir visnotaļ slikts paņēmiens, kā atrast izeju no situācijas. Bet tiem, kas spēlējuši RPG, tāpat ir skaidrs, ka aiz katra bosa slēpjas nākamais vēl stiprāks boss, tā ir spēles realitāte.

Literārajā RPG, cik rāda pieredze, nav vērts gaidīt varoņa izaugsmi. Nē, levelapi un ieroču līmenis augs nepārtraukti, bet rakstura un citas īpašības īpaši nemainīsies. Visi dialogi būs par spēles mehāniku, jo spēlējot tā ir pieņemts, ka tu neinteresējies par savu biedru reālo dzīvi. Ir daudz priekšmetu (loot) aprakstu un cīņu apraksti. Te gan ir visa sižeta visvājākā vieta, šo spēli spēlē miljardiem cilvēku, un tieši Ross ir tas, kurš atrod spēles mehānikā robu, kas ļauj viņam ātri pacelties nebijušos augstumos. Jā, autors atsaucas uz nestandarta rases izvēli un šķietami nesabalansēto primāro īpašību punktu sadalīšanu, taču tas viss ir ar baltiem diegiem šūts. Cilvēks, kurš spēlē šī tipa spēles zina, ka visi spēlētāji kopā ir izmēģinājuši praktiski visus personāža attīstības scenārijus, atliek tikai palasīt forumus. Un stratēģija, kurā tu iegūsti augsta līmeņa petu (monstrs, kurš pakļaujas spēlētājam), un kurš tad dara melno darbu spēlētāja vietā, ir acīmredzama. Bet nē, Ross ir pirmais, kas to ekspluatē, bet pārējie tikai plāta rokas.

Lai vai kā tur nebūtu ar balansa saglabāšanu, lasīšanas process ir aizraujošs. Cilvēkam, kurš nav spēlējis Diablo, Skyrim, World of Warcraft vai kādu citu no daudzajām RPG spēlēm, ieteiktu droši šo grāmatu nelasīt. Bet, ja esi no tiem, kas var stundām ilgi pētīt sava personāža ekipējumu, mēģinot atrast ideālo kombināciju kārtējai cīņai un lasi katru atrasto informācijas drumstalu par spēles pasauli, tad šo grāmatu ir vērts pamēģināt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tīrākā smadzeņu košļene cilvēkam ar specifisku interešu loku. Taču, ja gadās brīdis, kad pats nevari kapāt RPG, bet gribas, tad šāda grāmata ir laba alternatīva.

%d bloggers like this: