Navigate / search

The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives by Leonard Mlodinow

Drunkards walk

Šīs grāmatas liktenis manā grāmatu plaukta nav apskaužams. Viņai nācās noskatīties, ka viena pēc otras tiek paņemtas citas grāmatas par matemātiku, izlasītas un atliktas atpakaļ. Taču viņai nācās gaidīt savu kārtu veselus sešus garus gadus.

Mūsu dzīve ir pilna ar nejaušiem gadījumiem, varbūtībām un mazvarbūtīgām notikumu sērijām. Tai pat laikā cilvēka prāts absolūti nav piemērots tam, lai galvā analizētu varbūtības teorijas dažādus aspektus. Tā nav nekāda saskaitīšana, kas mums padodas intuitīvi. Cilvēka prāts mīl veidot sakarīgu stāstījumu par pasauli, un tādēļ lielam blāķim ar savstarpēji nesaistītu informāciju tiks mēģināts rast skaidrojumu smuka stāsta viedā. Ja kāds cilvēks pelnīs daudz naudas, mēs viņam piedēvēsim izcilas spējas, ieklausīsimies viņa idejās, tas nekas, ka algas apjoms ir gadījuma lielums. Taču mēs neiedomāsimies, kas braucot pirkt loterijas biļeti mūsu izredzes iet bojā autoavārijā ir aptuveni divas reizes lielākas nekā uzvarēt loterijā. Šī grāmata ir par to, kā cilvēki gadsimtu gaitā lēnām atklāja lietu patieso dabu, noskaidroja, kas ir varbūtība, un kāpēc mēs psiholoģiski to nespējam pareizi interpretēt ikdienas dzīvē.

Īsumā par grāmatu varētu izteikties sekojoši: var matemātiski pierādīt, ka visu mūsu dzīvē nosaka gadījums. Vari censties cik lien, bet, ja nebūsi pareizajā vietā pareizajā laikā, nekas nemainīsies. Mācība: nekad nepadodies, jo vairāk mēģināsi, jo lielāka iespēja būs atrasties pareizajā vietā un laikā. Tas tāpat kā skolā, ja tu esi izsities tik tālu, ka tevi skolotāji uzskata par teicamnieku, tad vari neuztraukties, tāds tu paliksi līdz skolas beigām. Bet vispār jau šī grāmata tomēr ir par matemātiku un par to, cik ļoti cilvēka ikdienas pieredze ir nederīga, ja sākam runāt par varbūtībām.

Lēnām esmu nonācis pie secinājuma, ja autors neraksta grāmatu kopā ar kādu citu autoru, tad viņa darbi ir pat ļoti lasāmi. Arī šajā grāmatā autors ir izvilcis gaismā lielāko daļu no vēsturiski interesantajiem notikumiem, kas saistīti ar varbūtību teorijas vēsturi. Arī varbūtību teorijas pamatkoncepti tiek pasniegti interesantā izklāstā, tā negarlaiko un nav pārvērsta par nebeidzamu formulu virknējumu. Tā kā savulaik esmu diezgan nopietni iedziļinājies statistikā, ekonometrijā un varbūtību teorijā, nācās ar nožēlu konstatēt, ka ļoti lielu daļu no reiz zināmā esmu pamatīgi aizmirsis. Reiz es visas tās lietas, kuras autors piemin grāmatā, varēju mierīgi uz tīras papīra lapas izvest pats un izvērsti pierādīt. Tagad līdz tādam līmenim man būtu nepieciešamas pāris nedēļu laika investīcijas, lai visu atkārtotu.

Daudzlasītājiem būs risks saskarties ar nekā jauna neuzzināšanu. Arī es lielāko daļu no autora stāstītā jau zināju no citiem avotiem, un man pat radās priekšstats, ka es šo grāmatu droši vien jau noteikti esmu reiz lasījis. Tomēr ja statistika un varbūtību teorija nav tavs ikdienas interešu objekts, tad grāmata noteikti kalpos kā ļoti labs ievads problemātikā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Vērts lasīt, ja līdz šim par varbūtību teoriju un matemātikas vēsturi kopumā esi interesējies ļoti maz.

Comments

spigana
Reply

O, lieliski. Tieši jaunajā gadā, spēlējot galda spēles, diskutējām par to, vai cilvēka prāts vispār ir spējīgs uztvert randomness (daļai šķita, ka viens no spēles metamajiem kauliņiem visu laiku izkrīt tikai ar viena spēlētāja krāsu). Gribējās par šo tēmu palasīt kaut ko vairāk, tagad zināšu, kam ķerties klāt.

asmo
Reply

Ja izkrīt tikai ar vienu krāsu, tas mierīgi varētu būt gadījuma rakstura. Taču, lai to noteiktu jāveic vesels eksperiments, daudzas reizes (teiksim 1000) jāmet kauliņš, lai noteiktu vai kādas krāsas uzkrišanas biežums nedominē. Ja dominē, tad jāveic papildus statistiskā analīze, lai noskaidrotu vai šāda novirze varētu būt gadījuma rakstura. Ja gadījuma rakstura varbūtības hipotēze neapstiprinās, tikai tad var teikt, ka metamais kauliņš ir feiks.

Grāmatu tiešām ir vērts izlasīt.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website