Navigate / search

Zilie jūras vērši. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

Zilie jūras vērši

Kad pirms Ziemassvētkiem grāmatblogeri bija sapulcējušies uz Zvaigznes ABC eglīti, es uzzināju, ka iznāks šāda grāmata. No tā brīža šī grāmata ieņēma augstu vietu manā gaidāmo grāmatu sarakstā. Jo iepriekšējais stāstu krājums “Purpura karaļa galmā” manās acīs kotējās diezgan labi. Tagad janvāra otrajā pusē tas brīdis beidzot bija klāt, grāmata tika izdota. Saku paldies izdevniecībai Zvaigznei ABC par apskatīšanai iedoto “Zilie jūras vērši” eksemplāru.

Krājumu veido divdesmit stāsti, kas ieguva atzinību otrajā fantāzijas un fantastikas stāstu konkursā “Sapņu laiks”. Autoru vidū ir gan jau pazīstami un populāri latviešu rakstnieki, gan debitanti.

Sākot lasīt šo stāstu krājumu, ir jābūt gatavam uz to, ka stāstu kvalitāte un vēriens starp tiem diezgan daudz variēs. Šoreiz nolēmu īsi apskatīt katru stāstiņu, tā lai neviens neapvainojas, ka nav pieminēts.

Zilie jūras vērši by Džeina Tamuļeviča – Pamatā ir distopiska pasaule, kuru pārvalda korporācijas, cilvēki ir tikai skrūvītes. Taču arī skrūvītēm ir dota iespēja sevi pierādīt sociālajos tīklos. Par virtuālās un patiesās pasaules sajaukumu, par to cik viegli ir pašam sevi tajā visā pazaudēt. Manuprāt, stāsts labi ieskicēja pasauli un šādas distopijas problemātiku, par to kā sistēmas bags rutīnā var tapt uztverts kā nebijis piedzīvojums. Tāds vairāk apcerīgs nekā konkrēts.

Domracis by Anna Kalna – stāsta nosaukums jau visu pasaka priekšā. Kur paliek mūsu doma, tās, kas aiziet uz neatgriešanos, gan vajadzīgās, gan prom metamās. Domracis ir šī procesa personifikācija, viņam ir tāds darbs palīdzēt atbrīvoties no domām. Nedaudz ironisks par darba ētiku.

SIA Harons by Anna Kalna – pasaule mainās un mirušo pārcēlājiem ir jāmainās tiem līdzi. Distopiska pasaule, kur sabiedrība savā veidā ir apguvusi mākslu nomirt vai, precīzāk sakot, tapt nomirdinātiem. Neviens dzīvot nespiež, negribi, samaksā un mirsti, kad vien vēlies. Nedaudz paskumjš bet ar ironiju. Te gan jāpiezīmē, ka ir nācies lasīt daudz un dažādas variācijas par Hārona lomu mūsdienu sabiedrībā, un šajā nekas jauns nebija.

Skārda mūza Melānija  by Anna Kalna – arī ironisks stāsts par mūzas un dzejnieka attiecībām. Fantāzija te ir tikai tik daudz kā pārdabiskas būtnes mūzas ieviešanas. Var teikt, ka tāds viegls pastāsts par mīlestību, pienākumu un mūzas būtību. Bija ok.

Filemons by Lilija Berzinska – par mūsu iepriekšējām dzīvēm, regresīvo hipnozi un par to, vai maz ir vērts interesēties par to, kas reiz jau bijis. Bonusā nedaudz demonoloģijas Filemona personā. Šis stāsts man ļoti atgādināja kādu senu A. Šaļimova stāstu „Logs uz bezgalību”. Filemonā darbība ir vairāk vērsta uz fantāzijas plāksni. Vispār ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk Maikla Ņūtona grāmata „Dvēseļu ceļojumi”.

EMP by Jānis Valks – šķiet, kas stāsts tapis bastoties uz Lielā Hadronu Paātrinātāja palaišanas konspirāciju, tad arī „zinoši” ļaudis teica: „Tās ir cilvēces beigas!”. Stāstā cilvēci šīs beigas patiešām ir piemeklējušas, izdzīvojuši ir tikai daži, un nākotnes perspektīvas nav nekādas. Zombiju te nav, bet viņus nemaz arī nevajag, pietiek ar tehnogēnajām katastrofām, kuras izraisa cilvēku pēkšņa bojāeja. Diezgan loģiski, zinātniski un ekonomiski pamatots skatījums uz pēcapokaliptisko pasauli. Ir vērts izlasīt.

Jēzus ķirzaka by Ieva Melgalve – stāsts alegorija par bazilisku, īsti nevarēju saprast, vai lasot man vajadzēja tik daudz meklēt kopīgo ar Jēzus ķirzakas patieso dabu. Iespējams, ka es kaut ko arī palaidu garām, bet noskaņa, stāstījuma veids un nestandarta situācija man patika. Tāds modernizēts mīts par Persefoni, tikai bez Aīda. Patika, noteikti laiku pa laikam par šo stāstu apdomāšu.

Torņkalna dvēsele by Lāsma Ģībiete – stāsts par aizkapa dzīvu un dvēselēm, kas mīt mūsu vidū. Pēc stila nedaudz atgādināja Le Fanu darbus deviņpadsmitā gada beigās. Tad ar dvēseles pēc nāves lāgā nezināja ko darīt un dirnēja netālu no savas nāves vietas. Gribējās no stāsta nedaudz vairāk kā tikai par spoku neizprotamo dabu.

Smiekli by Lūsija Nīdvāla – par to kā ir būt pasaules gala vaininiekam. Oriģināla ideja, nedaudz apsēstības un cerība, ka stāsta galvenais tēls ir vienkārši jucis. Patika.

Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi by Arnis Buka – kādam stāstam taču ir jābūt vislabākajam, un šis man no krājuma patika vislabāk. Dīvaina pasaule un tikpat dīvainas paražas. Ērmu Nīmusu nav par ko apskaust, pēc Brīnuma viņš ir kļuvis citāds. Cik tieši citāds, viņš pats īsti nezina, reizēm jau viņam gribētos mainīties, bet ērmam taču ir jāēd un Māte jāklausa. Labprāt uzzinātu vairāk par Nīmusa pasauli, par Brīnumu un sociālo struktūru.

Rakstāmgalds by Ģirts Šimanauskis – labs spoku stāsts par nolādētām lietām un vietām. Studentiem jau visādi gadās. Tāds sadzīviski humorīgs gabals ar misticisma piesitienu.

Luna Mare by Ilze Eņģele – distopiskais stāsts par zemes sabiedrības noslāņošanos, naidu starp šīm divām cilvēces pusēm. Par atriebību, un vai vispār ir vērts atriebties. Stāstam, manuprāt, viens otrā plāna varonis bija lieks, nedeva nekādu pienesumu sižetam, tā vietā varēja atklāt vēl nedaudz Luna Mare pasaules faktu.

Atklātie by Inga Znotiņa – smieklīgs stāsts par daudzdimensionālām būtnēm un Zemes iedzīvotājiem. Īss, bet labs.

Deja ar citādo by Dace Znotiņa – stīmpanks latviski, tas bija visnotaļ negaidīti. Visnotaļ labs stāsts par dzīves jēgu. Mīlestību un vietu pasaulē. Ir vērts izlasīt.

Zagļi by Armands Skutelis – Stāsts kas noteikti jāizlasa visiem Latvijas patriotiem. Latvieši know-how un latvijas Nokiju nolēmuši uzbūvēt ar nelielu krāpšanos. Viņiem ir laika mašīna un tehnoloģijas tiek zagtas mūsu nākotnē. Aparāti tiek izjaukti Kurzemes mežos un pa kluso patentēti. Taču viņiem pretī stājas kaut kādi citplanētieši. Visnotaļ labi atainota mūsu pasaules un ideālās valdības uztvere, smalki un ironiski.

Saucējs by Ginta Orinska-Spriģe – distopija, par izredzētajiem un izraidītajiem. Bet izrādās, izraidītam nemaz nav tik slikti, iespējams, ka tieši tur ārā ir īstā dzīve. Labs stāstā ir tas, ka pasaule nav bipolāra, tai pat laikā rodas daudz jautājumu par izraidīto nozīmi tautsaimniecībā un notiekošā racionalitāti. Bet tai pat laikā var jau arī teikt, ka stāsts tomēr ir par to, cik labi ir atrast īsto vietu dzīvē.

Buļ by Mārīte Štāla – ūdens personifikācijas mīlestība, pret kādu sievieti. Normāls stāsts, bet nekā tāda, kas paliks vēlāk atmiņā, izņemot nosaukumu.

Ķivere by Rihards Buivids – stāsts par interesantu artefaktu, kura lietošana noved pie interesantām sekām. Pamācība, nebāz galvā to, no kā neko nesajēdz. Labs stāsts.

d3 by Guntis Enģelis – šis jau nedaudz atgādināja Šekliju pēc sava humora, ideja ir ļoti laba un diezgan oriģināla. Problēma aktuāla – par to, kur paliks mūsu rakstītprasme tehnoloģijām attīstoties. Noteikti ir vērts izlasīt, izklaidei labs gabals.

Cilpa by Atis Gūtmanis –  zinātniskās fantastikas stāsts par lidojumu uz Jupiteru, un kas no tā sanāca. Protams, var apšaubīt autora centrālo stāsta ideju, bet mūsdienās ir gadījušies ne tādi joki vien. Labs un bez lieka patosa.

Stāstu krājumam lieku 7 no 10 ballēm, lielākā daļa no stāstiem mani spēja aizraut. Un tie, kuri nespēja, bija pietiekami īsi, lai paspētu mani garlaikot. Mans mīnuss kā lasītājam ir tas, ka fantāzijas un fantastikas stāsti ir mana mīļākā lasāmviela jau no bērna kājas, un katrā stāstā es spēju atrast daudzu citu stāstu ietekmi, neatkarīgi no tā, vai paši autori to apzinās vai nē. Domāju, ka šo krājumu ir vērts izlasīt.

Var jau, protams, spriedelēt vai kādu stāstu vispār ir vai nav vērts publicēt, bet, manuprāt, uz šo lietu vajag skatīties globālāk. Nekas nemudina autoru turpināt rakstīt kā fakts, ka viņa stāsti jau ir izdoti grāmatā. Ne visus, bet daļu tas noteikti pamudinās rakstīt labāk un interesantāk, un kas zina, varbūt pēc laika arī mums Latvijā parādīsies savs Azimovs!

Comments

Marii
Reply

Pirmajā krājumā man bija vairāki stāsti, kurus gribējās lasīt vēl un izvērstākus. Šoreiz tik lielu aizrautību nejutu. Grūti pat nosaukt, kurš man šķita labākais stāsts. Varbūt Lūsijas Nīdvālas “Smiekli”. Jāņa Valka stāstu varētu izvērst par romānu, tas man patika. Ja Guntis Enģelis turpinās rakstīt tikpat asprātīgi, es par to tikai priecātos. Viņam ir potenciāls. Vispār patika lielākā daļa stāstu, atliek vien uzrakstīt atsauksmi par krājumu.

asmo
Reply

Man šos stāstus izvērtēt ir ļoti grūti. No vienas puses es gandrīz katram varētu nosaukt vēl pāris stāstus, kuri ir ļoti līdzīgi krājumā atrodamajiem pēc savas koncepcijas un idejas. Bet tā jau būtu tāda rūkšana, žanrā jau nemaz tik daudz unikālu ideju un netradicionālu skatupunktu uz lietām nemaz nav. Bet daļa bija uzrakstīti tīri tā neko.
No otras puses, prieks, ka vispār kāds vēl kaut ko pie mums raksta. Un es ļoti ceru, ka no šiem rakstītājiem dienās sanāks arī labi rakstnieki, kuru darbus varēšu lasīt.

Fledis
Reply

Re, iznāca stipri tālu šķirt atpakaļ, kamēr atradu šo atsauksmi. Vai tiešām tas bija jau tik sen? Tad nu beidzot grāmata nonākusi arī līdz mūsu pieaugušo ļaužu centra bibliotēkai. Bērnu bibliotēkā kāds jau bija paguvis iesūkt nāsīs un neatdot :)
Vakar tikai pieķēros, tiku līdz Filemonam, bet nospriedu, ka jākomentē pa daļām, citādi aizmirsīsies. Tad nu- no pirmajiem četriem stāstiem nekas īsti neaizķērās. Ja nu Domracim bija tāda agrāk nemanīta ideja. Tikai- kāpēc Dom-racis, ja viņš tās domas slīcināja? Stāsts par Haronu izskatās nepabeigts. (Nerunājot par to, ka autobuss atgādināja knakts autobusu no Harija Potera). Nu, pacēlās tas buss gaisā- un tālāk? Vai Annai nācās lauzt līgumu, jo viņa baidījās atrasties lidmašīnā?
Filemons- tas tā neko. Vismaz ir pabeigtības izjūta, pateikts viss vajadzīgais, un tālāk jau var iztēloties lasītājs- augsne ir sagatavota.

Fledis
Reply

Nu tad par pārējiem.
Atklātie. Ha-ha-hā! Man patika.
Buļ. Arī patika. Galvenokārt tāpēc, ka vajadzēja brītiņu, lai iebrauktu, kas ir stāstītājs. Laba personifikācija.
d3. Labs. Šeklijs? Nu, varbūt arī Šeklijs. Bet kuram bija tas gabals par orbītu skaitļošanu uz skaitāmajiem kauliņiem? Man šķiet, ka Saimakam. Un kapteinī ir kaut kas no Jēriņa Billija.

Fledis
Reply

Precizējums. Pārbaudīju- skaitāmie kauliņi ir A. Klarkam, stāsts “Ar komētu”. Arī tipa- viss elektroniskais iziet no ierindas, bet viens no ekipāžas atcaras savu japāņu izcelsmes vecmāmiņu, kas traki ātri mācējusi skaitīt uz kauliņiem. Tad nu visi arī skaitļo orbītas, ka klaudz vien. “Lūdzu, lūdzu, ātri paziņojiet mums koordinātes, kamēr neesam notrinuši pirkstus līdz kaulam.”

Leave a comment

name*

email* (not published)

website