Kristofers un Ēnu Ordenis by Arno Jundze

KristofersŠīs grāmatas iznākšanu es gaidīju, ne tā, ka dikti dikti, bet gaidīju. Līdz ar to iznākšanas brīdis man nepagāja garām nepamanīts, un ko tu domājies, nākamās dienas vakarā pateicoties Zvaigznei ABC “Kristofers un Ēnu Ordenis” jau atradās manās somā.

Kristoferam ir četrpadsmit gadu, un viņš dzīvo Rīgā mazā pagrabstāva dzīvoklītī kopā ar veco radinieku Freimaņonkuli. Neviens zēnu neuzskata par kaut ko īpašu – arī viņš pats ne. Taču gluži parasta mācību gada pēdējā skolas dienā sāk risināties dīvaini notikumi. Vispirms zēnu autobusā uzrunā savāds tips ar šujmašīnai līdzīgu priekšmetu. “Lai kas arī notiktu, saglabā mieru. Ordenis par tevi parūpēsies,” viņš apgalvo. Kas ir šis mistiskais Ordenis, un ko tas vēlas no Kristofera?

Sākumā, lasot šo grāmatu, bija neliela škrobe uz autoru par viņa neslēptajiem mēģinājumiem ieintegrēt visu grāmatā notiekošo mūsdienu popkultūrā. Par to, ka brīvi tiek mētāti zinātniski termini, un tas rada priekšstatu, ka autoram nav īstas sajēgas ne par dimensijām, ne par portālu atvēršanas tehnoloģijām (vai, to man gan nevajadzēja teikt). Tad par veco šarlatānu Ūri Gelleru, kas nez kādēļ tika saukts par Ūri Helleru. Un vēl tas netiešais salīdzinājums ar Hariju Poteru (es gan neesmu briļļainā puišeļa fans) man atstāja sirdī rūgtumu, nav lāga savā grāmatā norādīt, ka šī grāmatas realitāte ir pārāka par citu grāmatu realitātēm. Tā izlasīju pirmās simts lapaspuses vakarā un devos pie miera.

Pārējo grāmatas daļu izlasīju, kurinot pirti, vienā elpas vilcienā. Nenoliegšu, mans prāts bija daudz atvērtāks. Sapratu, ka grāmata tomēr ir domāta pamatskolniekiem. Un lasīt to vajag nevis kā cilvēkam, kura mīļākā lasāmviela ir populārzinātniskās grāmatas, bet kā bērnam, kurš pirmo reizi lasa kaut ko par slepeniem ordeņiem. Atminējos sevi bērnībā, es biju kā traks uz visādu mistiku un noslēpumiem un man lasīšana uzreiz aizgāja. Šī grāmata man bērnu dienās ar savām piramīdām, portāliem, paralēlo telplaiku, vēsturiskām vietām, brīvu pseidoarheoloģisku faktu interpretāciju un slepeniem ordeņiem būtu īsta medus maize. Esmu drošs, ka es viņu izlasītu un tūlīt izlasītu vēl vienu reizi. Un tur nav par ko uztraukties – bērni izaug, saprot, kas patiesība, kas ne, taču interese par nopietnām lietām jau ir radusies. Galvenais šajā vecumā ir labs stāsts un, vēlams, ne pārāk moralizējošs.

Stāsts ir tāds, ko es savā bērnībā sauktu par labu pionierus stāstu, ja atskaitām materiālisma elementu trūkumu un pieskaitām šarlatānisma pārbagātību. Idejas pamats ir tas pats – lielie cilvēki ne vienmēr tiek ar savām lietām galā. Tādēļ reizēm bērniem, skolniekiem ir viņiem jāpalīdz. Palīdzēšana, protams, izdodas daudz labāk, ja Tev kā Kristoferam un Katrīnai (to autors labi izdarījis, ka ir abu dzimumu bērni, grāmatas mērķa auditorija pieaug divkārt) piemīt kādas īpašas spējas (telekinēze, telepātija, empātija, psihokinēze, translokācija). Vēl labāk ir tad, ja tevi pieņem Ordenis, kurā ir sapulcēti tev līdzīgi domājoši cilvēki. Bērnus jau neviens neņem pa pilnu, nenovērtē, bet viņi visu redz un saprot. Vienu vārdu sakot, Kristofers pasauli gluži neizglābj, bet ļaunumu samazina. Jaunajam lasītājam viegli būs sevi identificēt ar grāmatas varoņiem, iemīlēt tos un varbūt pat pasapņot, kā viņi rīkotos to vietā.

Ar Kristoferu viss vairāk mazāk ir skaidrs, tēls, kuram pieķersies katrs pamatskolnieks. Arī viņa pasaules redzējums tīri labi iekļaujas devītklasnieka zināšanu līmenī. Viņš ir dzirdējis par daudzām lietām, daudz lasījis, visnotaļ apdāvināts puika. Viņa cīņu biedrene Katrīna savukārt ir tipiska teicamniece. Taču man patika arī klasiskie ļaunie tēli un viņu tieksme izrunāties lielajā finālā. Nenoliedzami tā ir, žanra klasika, toties dod iespēju atbildēt uz visiem jautājumiem, kuri lasītājam varētu būt radušies. Pie reizes uzskatāmi tiek parādīts, ka tādam īstam neģēlim tomēr nav vērts būt. Ja neģēļu metodēm es nepiekrītu, tad motivāciju gan spēju saprast.

Ar Ēnu Ordeņa motivāciju man bija nedaudz grūtāk, viņi raugās, lai pasaulē nejauši nenonāktu pasakainas tehnoloģijas, kuras spētu sagraut esošo civilizāciju. Bremzē cilvēces attīstību, lai kāds dullais neuzspertu gaisā mūsu realitāti. Viņi paši lielākoties neizprot savā rīcībā esošo portālu un citu tehnoloģiju darbības principus. Sanāk tādi lietotāji, kas vairāk vai mazāk baidās, ka reiz varētu atgriezties īstais saimnieks un ieviest savu kārtību. Pagaidām viņiem nav konkurentu un patiesībā nemaz nenorit diskusija par to vai viņu izvelētais ceļš maz ir pareizs. Visa darbība tiek koncentrēta uz pāris cilvēkiem, kas rada jautājumu, kā gan viņi ar visu to tiek galā?

Papildus gribētu uzteikt autoru par vēsturisko vietu izpēti iekļaujot tās savā grāmatā. Man nebija ne jausmas, ka Svētā Jura baznīca ir tik sens veidojums un tik bagātu vēsturi. Arī Parīze bija labi aprakstīta, vismaz tās vietas, kurās es esmu bijis, atpazinu. Sižeta attīstība notiek raiti un spēj noturēt uzmanību visā lasīšanas procesā. Tai pat laikā nav tā, ka visu grāmatas gaitu raksturotu tikai pakaļdzīšanās un bēgšana no neliešiem. Te ir nedaudz no visa kā, taču autors lielākoties pamanās izvairīties ieslīgšanas pārāk sadzīviskās lietās.

Kopumā labs darbs lieku 7 no 10 ballēm kā pieaugušais. Pamatskolas gados viņa mierīgi dabūtu no manis 9 no 10 ballēm, tad es vēl nebiju tik sīkumains. Šo grāmatu bērnam var droši dot lasīt, tikai jābūt gatavam pēc tam atbildēt uz pāris kosmoloģiskas dabas jautājumiem par telplaika struktūras homogenitāti, kā arī izskaidrot klasiskos piramīdu būvēšanas pamatprincipus. Un grāmatai ir atstātas pietiekami atvērtas beigas, lai autors varētu uzrakstīt vēl kaut ko par Kristoferu un viņa karjeru Ēnu Ordenī.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #36 (02.02.-08.02.). | baltais runcis

  2. Kristofers un ēnu ordenis, Harijs Poters un… nujā, jādomā, ka pēdējais vēl labu laiku daudz ko šajā žanrā ietekmēs un- atkal jādomā- ka ne jau mūsu autori būs/ir vienīgie, kas no viņa kaut ko… hmmm… aizņemsies. Dornbušs un Ēnu ordenis- tā kā kaut kas no Gesera un Zebulona attiecībām, bet lai nu būtu; galu galā labais/ļaunais, melnais/baltais, iņ/jaņ arī ir klasika.
    Drusku dīvaini liekas, ka pie tik niecīga piemēroto personu atlasījuma procenta divi- šobrīd vienīgie- kandidāti ir klasesbiedri. It kā prasījās, lai tajā Stārķa ligzdā pievienotos vēl kāds jauniesaucamais no kautkurienes-citurienes.
    Noslēguma runātīgums- jā, jā- arī klasika. Tikai, klau, labi, viņš nekādus smagumus nenesa, bet tomēr- vai pēc tādas izceļošanās un uzrāpšanās tajā piramīdā vispār kāds ir spējīgs vēl tik daudz un sakarīgos teikumos papļurkstēt? Bet atrisinājums ir labs.
    Kopumā- nu, nekas, labi. Man pat bija drusku sliktākas priekšnojautas, bet bija labi. Nācās izraut vienā vakarā un pie tam vēl pa hokeja starpbrīžiem, bet bija OK (tipa- rīta pusē no bibliotēkas pienāca ziņa, ka var saņemt šo grāmatu no rindas, bet vakarpusē pienāca ziņa jau par nākamo. Un vēl viens 900 lappušu ķieģelis jau ir mājās, tam arī termiņš tuvojas- ak!).

    • Vispār jau varbūtība no diviem procentiem atrasties abiem vienā klasē matemātiski nemaz nav tik maza. Tas tāpat, ka vajag tikai 23 cilvēkus, lai varbūtība, ka diviem būs dzimšanas diena vienā un tai pašā datumā pārsniegtu 50%.

      Par to citurieni, kad klausījos paša autora komentārus, viņš tieši bija vēlējies, lai bērni būtu no LAtvijas un latviešu lasītājam tādējādi tuvāki. Par piramīdu piebilde vietā, bet iespējams, ka abi “tūristi” daudz atpūtās un vilkās lēnu garu.

      “Lielajam cilvēkam”viņa ir tāda kā tu teici izraujamā vienā vakarā vai kā man kopā ar alus pudeli (-ēm). Stāsts ir labs un bērnu dienās tiktu vērtēts atzinīgi.

      • Par 23 cilvēkiem gan ir riktīgi :)- man studiju laikā bija grupas biedrene (grupā 25 studenti), kura dzimusi ne tikai tajā pašā gadā un dienā, kad es, bet pat tajā pašā slimnīcā.