Nu ir pienācis tas brīdis, kad izlasītas visas The Broken Empire sērijas grāmatas. Jāpateicas autoram, ka viņš ir spējis sarakstīt tik aizraujošu sēriju, ka es to izlasīju mēneša laikā. Ar trīs grāmatu sērijām man tā gadās reti. Parasti izlasu pirmo, varbūt vēl otro, bet trešo labākajā gadījumā pēc gada.

Jorga ceļš uz Imperatora troni nav bijis viegls, un vēl jau nemaz īsti nevar zināt, kā tas beigsies. Mirušais karalis sāk vākt kopā savus spēkus, lai iekarotu visu pasauli. Jorgs kopā ar pārējiem no Simts dodas uz Kongresu ar mērķi tapt ievēlētam. Lai to sasniegtu, viņam ir padomā pāris plāni, un lielākā daļa no tiem ietver citiem troņa pretendentiem letālu iznākumu. Šajā salauztajā pasaulē ne visi spēlētāji ir cilvēki, un daļa no viņiem pat nav mirušie. Visas cilvēces liktenis tiek likts uz spēles.

Sākšu ar pašu labāko, grāmatas autors tā ciena savus lasītājus, ka Jorga sižeta līniju izbeidz līdz ar triloģijas noslēgumu. Viņš, kā pats apgalvo, ir nošāvis savu naudas govi un vismaz pagaidām to nenožēlo. Reti kad gadās sastapt rakstnieku ar šādu spēju, parasti jau viņi grib ēst un neparko nevēlas atteikties no sava iemīļotā un sevi pierādījuša varoņa, pat pēc desmit grāmatām ar ne. Te gan iepilināšu nelielu darvas pilienu, no Salauztās impērijas pasaules autors tomēr vēl nav gatavs šķirties.

Jorgs šajā grāmatā izmainās, viņš vairs nav tikai impulsīvs slepkavnieks, tagad viņš ir arī plānotājs. Tas nekas, ka plāni lielākoties rodas impulsīvi. Viņi strādā. Šajā jomā var tikai uzteikt Jorga laterārās domāšanas spējas. Viņš vienmēr spēs atrast netradicionālu risinājumu, kas radīs maksimāli lielu līķu kaudzi realizācijas gaitā. Viņam nav tieksme uz dēmoniskiem smiekliem, nogalēšanai vienkārši tāpat vien. Patiesībā, kamēr viņu liek mierā un nepagadās pa naža dūrienam arī viņš liek cilvēkus mierā. Tāpat viņam nav vēlme finālos veikt garas un filozofiskas apceres par savu un pasaules dabu. Viņš vairāk ir rīcības cilvēks un zina, cik svarīgi ir izmantot katru mirkli. Līdz ar dēla piedzimšanu viņam sāk rūpēt, ja ne pārējie cilvēki, tad dēls noteikti. Tas rada dažas korekcijas viņa plānā, un pasaule vairs nemaz nav tik vienkārša kā pirms tam. Taču pāris cilvēcīguma iezīmju iegūšana Jorgam nemaz nenāk pa sliktu, jo cik gan gadus var par savas dzīves mērķi uzstādīt atriebību.

Šajā grāmatā lasītājs beidzot uzzina par pasauli pietiekami daudz, lai spētu izdarīt pats savus secinājumus. Kultūrai ejot bojā palikušais mantojums ir daudz lielāks nekā varētu domāt. Mašīnas un mākslīgie intelekti zemes dzīlēs turpina savu darbu. Cilvēki ir tikai putekļi viņu plānos. Mākslīgajiem intelektiem ir divas konkurējošas stratēģijas, kuras tiecas maksimizēt viņu darbības ilgumu. Viena ir noslaucīt cilvēkus no zemes virsmas. Otra ir radīt no cilvēkiem labu apkalpojošo personālu. Pasaules konstanšu izmainīšana nenāk mašīnām par labu, jo katra reize, kad kāds izmanto maģiju sapludina kopā reālo un nereālo. Šīs frakcijas jau gadsimtiem ilgi mēģina ieviest savas stratēģijas dzīvē, resursi ir pietiekamā daudzumā. Taču katrs, kurš mēģinājis tikt galā ar žurkām, skudrām vai tarakāniem, zinās, cik grūti ir efektīvi iznīcināt visu populāciju.

Kopumā visu triloģiju atzīstu par ļoti spēcīgu. Tāds patiess antivaroņa ceļš uz troni. Ceļš nav viegls, bet arī Jorgs nav ļauns tikai ļaunuma pēc vien. Arī patiesi labus cilvēkus šai pasaulē būs grūti atrast. Tādi saskarē ar realitāti vai nu izmainās, vai izbeidzas. Postapokaliptiskajās pasaulēs nudien vienīgais, uz ko cilvēki var cerēt ir uz labāku rītdienu un to, ka mirušie vienmēr paliks miruši. No grāmatām visvājākā ir pirmā, tās laikā autors vēl pieslīpēja savu rakstīt prasmi, taču ar katru nākamo stils un meistarība uzlabojas. Ir redzams, ka pēdējā grāmatā autors ir izlēmis kā viss beigsies un neko nedara, lai lieki vilktu sižetu garumā. Lieku grāmatai 10 no 10 ballēm. Noteikti turpināšu lasīt šī autora darbus.