Navigate / search

Inženiera Andrē uzbraukšana gaisā by Pērs Ulovs Sundmanis

Inženiera Andrē uzbraukšana gaisā

Šoreiz izvēloties nākamo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu nospriedu pievērsties tādai, kuru jau no bērnu dienām biju gatavojies izlasīt, taču nekad tā īsti nebija sanācis laika. Grāmatu biju cilājis desmitiem reižu, taču vāks kaut kā neuzrunāja, nevarēju īsti saprast, par ko viņa ir, cik tur izdomājums cik patiesība. Lasīšana visu laiku atlikās. Tomēr pēc divdesmit pieciem gadiem grāmata sagaidīja savu kārtu.

Trīs bezbailīgi balonisti un polārpētnieki 1897. gadā nolemj rīkot ekspedīciju uz Ziemeļpolu ar gaisa balonu. Ekspedīcijas dalībnieki ir Andrē, Strindbergs un Frenkelis. Nevienam no viņiem nav lielas pieredzes nedz ar pārgājieniem polārajos apgabalos, nedz balona vadīšanā. Pasākums nodrošina pasaules slavu, jo veiksmīga iznākuma gadījumā viņi būs pirmie cilvēki, kas nokāps uz Ziemeļpola un uzvilks tur Zviedrijas karogu. Autors balstoties uz ceļojuma dienasgrāmatām, vēsturiskām liecībām un avīžu rakstiem ir aprakstījis šo ceļojumu prozas darbā.

Ja gribam pavisam īsi raksturot Andrē ceļojuma būtību, tad varam izteikties šādi – gaisa balons “Ērglis”, opijs, morfijs, ragavas, leduslāču gaļa, trihineloze, roņu gaļa, caureja, krampji, nāve. Ceļotāji ir absolūti diletanti – Andrē pieredze gaisa kuģošanā nesasniedz pat desmit pacelšanās reizes. Balons startējot zaudē lielāko daļu no sava balasta, un tādēļ plānotais ceļojuma ilgums ievērojami saīsinās. Apkalpes komandieris un tās locekļi slimo ar fatālismu un neizlēmību, kas kombinējoties ar lepnumu un kaunu rada visus apstākļus katastrofai. Cilvēki laikus neprot apstāties, saprast, ka pasākums nolemts  neveiksmei, bet tikai dodas tālāk.

Tomēr neskatoties uz visu diletantismu, vīri diezgan veiksmīgi veica pārgājienu no nolaišanās vietas līdz Jaunislandei (tagad Baltā sala), un, iespējams, būtu pat veiksmīgi pārziemojuši. Taču kaut kādu iemeslu dēļ uz salas visi gāja bojā. Pastāv vairākas versijas. Viena no tām ir saslimšana ar trihinelozi, jo vīri cītīgi ēda leduslāči gaļu, sūdzējās par sāpēm muskuļos un mocījās ar caureju. Tomēr pastāv vēl pāris versijas, leduslāča uzbrukums, saindēšanās ar svinu, tvana gāze un narkotiku pārdozēšana. Lai vai kā nebūtu, vīrus atrada tikai pēc 33 gadiem un atliekas tika kremētas bez dziļākas izpētes.

Darbs ir uzrakstīts labi. Izklāstījumā lasītājam tiek sniegti daudz un dažādi fakti. Autors notiekošo stāsta bezkaislīgi, paziņojot galvenos notikumus. Ceļotāju dialogi lielākoties ir paša autora izdomāti balstoties uz to, ko viņš spējis izlobīt no dienasgrāmatām. Ekspedīcijas dalībnieki no vienas puses uzvedas kā cilvēki, dara ikdienas darbus, nedaudz kašķējas un mokās ar caureju. Taču viņi uz savu likteni un nākotni skatās tā kā atsvešināti, it kā viņiem būtu vienalga vai izdzīvos vai neizdzīvos. Šaubos, ka vīri būtu tik viegli pieņēmuši savu likteni, sevišķi pēc tam, kad viņi bija tikuši līdz pat salai ar nopietniem pārtikas krājumiem.

Lai tur kā arī nebūtu, grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Noteikti mani pamudinās izlasīt pārējās agrīnajai aeronautikai veltītās grāmatas, kuras atrodamas manā grāmatu plauktā. Ja patīk ceļojumu apraksti un nebaida tas, ka visi beigās iet bojā (neuzskatu to par maitekli, jo kurš gan nezina kā beidzās Andrē ekspedīcija).

Comments

Fledis
Reply

Man joprojām grāmatas nosaukums liekas tāds jokains- kā Marijas debesbraukšanas diena :)
Lasīts pasen, bet joprojām prātā beigu frāze- “es vēl biju jauns”…
Šparo zēniem gan būtu ko teikt par tādu dzīves beigšanu.

asmo
Reply

Jokainums rodas no tā, ka neviens sarakstīšanas laikos īsti nezināja no kā vīri gājuši bojā. Tad nu autors nolēma tikt no viņiem vaļā pēc paša ieskatiem. Bet man beigas ar pievīla, lai ar zināju vispārīgi kā tas viss beigsies. Bet nu to laiku ekspeditori vismaz šajā gadījumā noteikti ar galvu nedomāja!

Fledis
Reply

Tā kā grāmata stāsta par reāliem notikumiem, tajā minēti daudzi slaveni uzvārdi, bet nezin kāpēc man tā īstu realitātes piesitienu ieguva pēc Svena Hedīna pieminēšanas. Varbūt pārējie uzvārdi (Nansens u.tml.) ir tik slaveni, ka jau šķiet nereāli?
Lasu par Nordenšelda sagaidīšanu- hmm, nez, ko vajadzētu paveikt mūsdienās, lai tādu ambrāžu izpelnītos?
Frenkelis, no kura pozīcijas Sundmans to visu rakstījis, šķita krietni lecīgs tipiņš. Atkārtoti runāt par to, ko būtu vajadzējis paņemt/uztaisīt/izmēģināt brīdī, kad neko vairs nevar paņemt/uztaisīt/izmēģināt- kāda jēga? Bet no otras puses- ej nu zini, kā tur īsti bijis. Tie, kas tur bija, tur arī palika.

asmo
Reply

Mūsdienās kaut kas līdzīgs būs pēc privātā lidojuma uz Mēnesi, vai kādu citu Saules sistēmas objektu. Tagad ar kaut kā paveikšanu uz Zemes ir pa īsu, lai izsauktu ovācijas.

Jā, Frenkelis bija viens interesants personāžs, brīnījos kā tad tik gudrs vīrs tādās ziepēs iekūlies. Bet nu Andrē, manuprāt, nebija pilns rubulis. Šitik švaki sagatavoties Ziemeļpola sasniegšanai ir neiedomājami. Lai gan, ja palasa par Atlantijas pārlidotājiem un mēģinātajiem ar lidmašīnu, tad tie arī dzīvoja paši savā pasaulē.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website