Navigate / search

Inku zelts by Arturs Lielais

inku zelts

Revidēju savas atlikušās “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatas un nevarēju vien izvēlēties, kuru lasīt nākamo. Tika nolemts, ka izlasīšu vienu no tām, kuras atrašana man gāja visgrūtāk. Ja ar latviešu variantu nebija nekādu problēmu, tad krievu versijas grāmata man sagādāja zināmas problēmas. Bija brīdis, kad šķita, ka neko tādu Latvijā nemaz nebūs iespējams dabūt. Beigās dabūju gan. Bet nu par pašu grāmatu.

1524. gadā Fransisko Pizzaro dodas ekspedīcijā. Ekspedīcijas mērķis ir jaunas zemes, sauktas par Peru, pakļaušana un izlaupīšana. Pirms Pizarro Kortess ko līdzīgu bija izdarījis Meksikā, razdams sev slavu un bagātības. Tādēļ Pizarro, Almagro un garīdznieks Ernando de Luke, nodibina ko līdzīgu paju sabiedrībai, kuras uzdevums ir Inku impērijas izlaupīšana. Panamā nav grūti atrast līdzīgi domājošus avantūristus, un karagājiens var sākties.

No skaidra saprāta skatoties Inku impērijas iekarošana ar pārsimts cilvēku lielu armiju varētu šķist bezcerīgs pasākums, taču cilvēkam, kas kaut reiz ir spēlējis Civilizāciju, ir arī skaidrs, ka nav neiespējamu lietu. Pizarro noteikti būtu labs civilizācijas spēlētājs. Viņa pusē ir veiksme, labas spējas motivēt savus sabiedrotos, pieņemt pareizos lēmumus izšķirīgos brīžos, uzvarēt un nodrošināt konkistadorus ar laupījumu. Autors inku iznīcināšanas procesu apraksta balstoties uz dažādiem hronistu avotiem, vēsturiskiem pētījumiem. Stāstījums ir pasniegts saistošā izklāstā. Vienīgais laiku pa laikam pavīd nodevas valdošajai ideoloģijai. Daudz tiek runāts par feodālismu, kapitālismu un šķiru cīņu. Reizēm tas ir vietā, bet bieži nevietā.

Zoloto inkov

Grāmatas vidusdaļa ir veltīta Inku impērijas aprakstam tās ziedu laikos. Šis apraksts lieti noderēs tiem, kuriem par Dienvidamerikas vēsturi un kultūru ir maz priekšzināšanu. Tā ļaus izprast impērijas faktiskos sagruvuma cēloņus. Spānieši bija tikai spēks, kas to paātrināja. Inku valsts bija pilsoņu kara novārdzināta, likt savu monarhu dieva vietā un pielūgt to kā dzīvu dievu ir visnotaļ riskants pasākums. Jo sagūstīšanas rezultātā valsts birokrātija un valdniekam pakļautās struktūras zaudē jebkādu pašiniciatīvu. Pizarro ātri atkoda šo vājo impērijas vietu un tādēļ uzvarēja.

Pēdējā grāmatas trešdaļa tiek veltīta spāniešu cīņai savā starpā par jauniegūtajiem īpašumiem. Par to, kā Pizarro uzmeta savus paju sabiedrības biedrus, par to kā viņš un viņa brāļi meta izaicinājumu savam suverēnam Spānijas karalim. Autors gan nav noturējies un pāris nodaļas atkal ir veltījis Orlejanas ceļojumam pa Amazoņu upi. Tas pēc būtības ir īss konspektīvs pārstāsts grāmatai “Lejup pa amazoņu upi”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vēstures interpretācija īpaši daudz neatšķiras no mūsdienās pieņemtās. Grāmata noteikti pēdējo četrdesmit piecu gadu laikā ir zaudējusi aktualitāti savā informācijā par inku kultūru, jo kopš tā laika ir veikti neskaitāmi atklājumi Peru teritorijā, kas uz dažiem inku kultūras aspektiem varētu likt paraudzīties savādāk. Ja ir interese izlasīt kaut ko īsu un sakarīgu par Dienvidamerikas iekarošanu, tad šo grāmatu ir vērts apsvērt.

Comments

Fledis
Reply

Vairs nezinu, kura bija tā “ļaunā grāmata”, bet kaut kas man noteikti sabojāja priekšstatu par Artūra Lielā rakstīšanas kvalitātēm, tāpēc viņa grāmatas necentos ne gādāt, ne lasīt. Saki, ka var?

asmo
Reply

Droši var. Lejup pa amazoņu upi ir švakāka. Viņam arī dabas apraksti diez ko nesanāk. Bet hronikas viņam pamatā ir labas. Lasot gan jāņem vērā, ka arheoloģija ir gājusi uz priekšu un dažādi materiālie atradumi mūsdienās tiek citādi interpretēti.

ap-17
Reply

Tikko ieliku garu komentaru par konkistadoriem pie gramatas Konkistadori

Leave a Reply to ap-17Cancel reply

name*

email* (not published)

website