Skarbā pirmatnība by Rokvels Kents

Skarbā pirmatnībaTurpinu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas maratonu. Šoreiz paņēmu no plaukta vizuāli visplānāko grāmatu. Viņu es nekad līdz šim vēl nebiju lasījis, kur nu lasījis, pat atvēris nebiju! Arī par autoru manas zināšanas aprobežojas tikai ar to, ka savulaik viņš PSRS nodevis savu mākslas darbu kolekciju, un tādēļ padomju republiku draudzīgajā saimē bijis visnotaļ cienījams ārzemnieks.

Mākslinieks Rokvels Kents nolemj 1918. gada ziemu pavadīt Aļaskā kopā ar savu dēlu. Mākslinieks cer pirmatnīgajā dabas skarbumā atrast sev iedvesmu un radīt jaunus darbus, puikam savukārt tā būs iespēja padzīvoties brīvā dabā. Viņi par savu apmešanās vietu izvēlas Lapsu salu, tur vietējais iemītnieks Olsens viņiem piedāvā savu kazu māju dzīvošanai. Tiek iepirkti pārtikas krājumi, mākslinieku piederumi, saremontēta un iztīrīta būdiņa, un ziemošana var sākties. Lasītājam tiek dota iespēja iepazīties ar ziemošanas dienasgrāmatu, kura nedaudz pieslīpēta un vietām papildināta.

Man personīgi grūti iedomāties, kas cilvēkus var aizdzīt tik tālu no civilizācijas. Labi, 1918. gadā internets vēl nebija un tehniski mūsdienu cilvēkam visa pasaule skaitītos nost no civilizācijas. Taču tajā laikā bija pasts, un pat uz tādu nomaļu vietu kā Lapsu sala, tas pāris reizes gadā pienāk. Taču nevar teikt, ka abiem ziemotājiem būtu garlaicīgi. Mākslinieks, kad ir iespēja, skicē un glezno, viņa puika skraida pa mežiem un pēta dzīvnieku paradumus. Radio vietā viņiem kalpo Olsens, kurš šad tad pa vakariem atnāk un pastāsta pa kādam stāstam. Papildus diena tiek aizpildīta ar malkas gādāšanu. Tā kā būda nav diez ko hermētiska un spraugu aizdrīvēšana ar sūnām situāciju diezko neuzlabo, kurināt nākas pamatīgi.

Vienīgais piedzīvojums ir braukšana ar laivu uz tuvīno pilsētiņu. Ziemā Aļaskas piekrastes laika apstākļi nemaz nenodrošina vieglu laivošanu. Un tas, ka motoram regulāri paliek slapjas sveces, arī piešķir pasākumam asumu. Tā reiz Olsena brauciens pēc pasta uz kontinentu reiz ievilkās gandrīz uz veselu mēnesi. Tad nu gan autors bija satraucies par vecā vīra likteni. Taču šajā nošķirtībā ir arī pozitīva puse, lielo gripas epidēmiju autors palaida garām, jo atradās uz salas. Citādi, kas to lai zina, vai maz viņa darbus mēs reiz lasītu.

Šķiet, ko gan jēdzīgu var uzrakstīt par ikdienu. Taču, ja ir labs rakstnieks, tad viņš katrā dienā atradīs pa kādam mazam prieciņam, pa kādam notikumam, un ja nebūs nekā cita, par ko rakstīt, tad rakstīs par gleznošanu. Vietām gan šķiet, ka autors ir nedaudz robots, jo viņa skats uz pasauli ir pārmērīgi pozitīvs. Nu labi, kazu viņš dusmās noslānīja un vienreiz ar Olsenu sabārās, bet tā īsts miera mika.

Tāda laba un mierīga grāmata. Liek lasītājam aizdomāties, vai viņš vēlētos dzīvot tā uz salas meža vidū, ziemā prom no civilizācijas. Es domāju, ka ne, man nepatīk visu dienu gādāt malku. Lieku 8 no 10 ballēm.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

  1. Re, es savā strīpainajā plauktā arī akurāt līdz Kentam tiku. Tikai man kaudzītē pirmā iznāca Salamina. Nu interesants zellis, interesants. Vientuļa vandīšanās pa ziemeļiem viņam tā kā raksturā- to vien dara, te Aļaskā, te Grenlandē, te pavisam zemes otrā pusē, bet tur jau arī ir auksts… Aizkulties līdz tādām vietām arī mūsdienās nebūtu vienkārši, bet varbūt tolaik ļauži kaut kā vispār vieglāk piegāja lietām?
    Viņam ir arī varen bieza biogrāfija krieviski ‘Eto ja, eto ja, eto ja, gospoģi’.

    • No Salaminas jau ar neizbēgšu, bet to kaut kad vēlāk. Viņam tie Ziemeļi, ja pareizi noprotu, dikti asociējušies ar pirmatnējo dabu un radījuši iedvesmu mākslā.

      • Jā, man tās gravīras dikti patīk; cik nu var spriest pēc reprodukcijas grāmatā. Un tā daba viņam laikam arī stipri asociējās ar Nīcši, īpaši jau Skarbajā pirmatnībā. Īstenībā tīri jābrīnās, ka viņam labi saskanēja arī ar Padomju Savienību, jo tur jau Nīcšes pārcilvēks un Zaratustra bija kā sarkana lupata vērsim.