Navigate / search

The City and the Stars by Arthur C. Clarke

the city and the stars

Klarks vienmēr ir bijis viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas autoriem. Viņa darbos ir kaut kas tāds, kas atraisa lasītāja iztēli. Viņš neiedziļinās tehnoloģijās, taču uzbur tik loģiskas un pilnīgas pasaules, ka lasītājs pats spēj aizpildīt trūkstošo informāciju. Tādēļ katru reizi, kad vēlos palasīt kaut ko fundamentālu un no zinātniskās fantastikas zelta fonda, es pirmkārt metu acis uz Klarku.

Diaspar ir pilsēta, kura tiek apdzīvota jau miljards gadu. Tās desmit miljoni iedzīvotāji ir praktiski nemirstīgi, viņu intelekts pārspēj mūsu ģēnijus par kārtu, viņu dzīves ir ierobežotas ar pilsētas robežām. Diasparas iedzīvotājam psiholoģiski ir neiespējami pamest savu pilsētu, pat iztēloties to, kā tā izskatās no malas. Dienas viņi vada izpriecās, izklaidēs un dažs labs pētniecībā. Ja dzīve apnīk, un pēc tūkstoš gadiem tā apnīk, viņi iet atpūsties. Izrediģē savas atmiņas, un atlikušā personība tiek ierakstīta Centrālajā kompjūterā. Lai vēlāk pēc tūkstoš vai miljons gadiem atkal atdzimtu ar visām iepriekšējo dzīvju atmiņām. Taču neviens nekad nemēģina atstāt pilsētu, jo sen miljards gadus atpakaļ cilvēki bija iekarojuši zvaigznes, izveidojuši Impēriju. Bet tad atnāca ienaidnieks, un tikai ar pūlēm izdevās apturēt Ienaidnieku pie Zemes. Tika panākta vienošanās – Zemes cilvēki nelido kosmosā. Ienaidnieks neuzbrūk. Taču vienu dienu uzrodas kāds indivīds, kuram šķiet nepiemīt pārējo Diasparas iedzīvotāju psiholoģiskās problēmas.

Lasot grāmatu nemaz nevaru noticēt, ka tā sarakstīta 1955. gadā, idejas ir apbrīnojami mūsdienīgas. Superdators, kurš kontrolē visu infrastruktūru. Nanotehnoloģijas un sensori, kas spēj nolasīt cilvēku domas. Transporta sistēmas, ēdiena sintezatori, mašīnas kas pašreplicējas vai saglabā savu struktūru pat individuāla atoma līmenī. Kā tas viss strādā, autors neizskaidro, un tas ir pats labākais. Ja viduvēja SF darba autors vienkārši samet kaudzē labas idejas un tam pārlej pāri šaubīga skaidrojuma mērcīti, tad parasti rezultāts ir bēdīgs. Idejas noveco, un pēc pieciem gadiem mūsu pasaules izpratne ir padziļinājusies, un izskaidrojumi šķiet bērnišķīgi. Tādēļ vislabākais it ieskicēt idejas, likt tām strādāt un ļaut lasītājam pielāgot to darbību atbilstoši esošajam tehnoloģiju līmenim. Padarīt tās pašsaprotamas. Protams, lai to izdarītu, ir jābūt īstam meistaram.

Ir jau arī iebildes. Pirmkārt, autoram daudz būtiskāka ir centrālā sižeta koncepcija par to, kā nodrošināt sabiedrības nemainīgu uzvedības modeli miljonu gadu ilgā laika posmā. Galvenais varonis ir tikai līdzeklis, lai autora pasaule tiktu atklāta. Personības viņam īpaši daudz nepiemīt, un viņam ir grūti pieķerties. Var jau runāt arī par pāris ideju naivumu un atbilstību realitātei, bet kas gan – tos superinteliģentus var saprast. Taču galvenā autora problēma ir nespēja labi nobeigt grāmatu. Atrisinājums šķiet sasteigts un apgāž visas stabilās sabiedrības ideju, kas tiek propogandēta visu grāmatas laiku. Neiztiek arī bez klavieru izstumšanas.

Īsumā, ja beigas netiktu nocirstas kā ar cirvi, ātri izklāstot lietas ar kosmiskās operas elementiem, liktu maksimāli daudz. Bet tā 8 no 10 ballēm būs adekvāts novērtējums šim zinātniskās fantastikas lielmeistara darbam.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website