Navigate / search

Bāskervilu suns by Arturs Konans Doils

Bāskervilu suns by Arturs Konans Doils

Šī ir sešdesmit pirmā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā izlasītā grāmata, vismaz skaitot ierakstus blogā, man tā sanāca. Ja skatīsimies sarakstā, tad sanāks vairāk, jo pāris grāmatas dublējas krievu valodā. Bāskervillu suni izvēlējos izmisuma dzīts. Tajā atlikušo grāmatu kaudzē ir palikušas vai nu ļoti labas grāmatas, vai tādas kuru lasīšana prasītu zināmu piespiešanos. Tā kā patlaban neesmu gatavs lasīt vājus darbus, tad paņēmu vienu no labajām.

Anglijas laukos mīklainos apstākļos miris sers Bāskervils. No Amerikas ierodas viņa vienīgais radinieks, lai nokārtotu mantojuma lietas. Šerlokam Holmsam jāizmeklē muižas īpašnieka nāves apstākļi, kas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, jo noziedznieks darbojies visai neparasti, un pirmajā mirklī šķiet, ka atšķetināt tik sarežģītu lietu nav nekādu cerību.

Sāksim ar pozitīvo, grāmata patiešām ir klasisks detektīvs. Visa darbība noris ierobežotā telpā, informācija ir koncentrēta noteiktā laikā. Ja lasītājam patīk dedukcija, viņš var droši mēģināt noziegumu atšķetināt pats. Stāsts ir salīdzinoši garš, un tā kā grāmatu biju lasījis ļoti sen atpakaļ, tad es vainīgo biju aizmirsis. Stāsta vidusdaļā man atmiņa atgriezās, un lasīšana vairs nebija tik aizraujoša. Bet suni to gan es atcerējos jau no bērnu dienām.

Galvenais tēls šajā grāmatā ir doktors Vatsons. Holmsam nav laika nodarboties ar šo lietu. Rakstīšanas stils ir diezgan nelīdzens. Autors ir ļoti centies radīt autentiskuma piegaršu. Stāsts sākas kā Vatsona stāstījums. Tad tas pēkšņi pāriet vēstuļu formātā, kuras Vatsons raksta Holmsam. Pēc tam notikumus mēs lasām no Vatsona dienasgrāmatas, un pašas beigas atkal pasniegtas kā Vatsona stāstījums. Nezinu, kā agrākos laikos, bet man šis paņēmiens vairāk atgādināja svaidīšanos starp izklāsta formām un nekādu autentiskumu notikumiem nepiešķīra.

Tēli ir spilgti, lai gan viņu raksturiem neļauj izpausties tas, ka viņi visi ir džentlmeņi. Viņi visi uzrunā viens otru uz Jūs, kopā pusdieno, par svarīgām lietām runā aplinkus, lai neaizvainotu viens otru. Stāstā var pamanīt dažus autora uzskatus par cilvēkiem. Autors ir liels piekritējs idejai, ka cilvēka ārējais izskats liecina par tā īpašībām un raksturu. Noziedznieki vairāk izskatās pēc alu cilvēkiem, jo viņu raksturs ir viņus pārmainījis uz dzīvniecisko pusi. Sieviete savukārt pēc savas būtības nevar būt noziedzniece. Vismaz augstdzimusi noteikti ne. Viņu var iepīt noziegumā padarīt par līdzdalībnieci, bet viena pati viņa ne uz ko nav īpaši spējīga. Pat nodot savu kūdītāju. Sava vaina te ir arī britu likumdošanai. Un, ja sieviete ir smuka, tad viņa noteikti būs apstākļu upuris.

Avīzes gabals

Nedaudz tiek veikts arī cilvēku psiholoģijā, noziedznieka motivācijā un nozieguma upura apstrādāšanā. Jāatzīmē, ka savam laikam Doils bijis visnotaļ slīpēts rakstnieks. Viņa noziedznieki lielākoties nav acumirklīga vājuma motivēti. Viņi ir plānotāji ar saviem mērķiem un stratēģiju. Dažs labs pat gadās īsts viltnieks kā šajā stāstā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Detektīva klasika, noteikti vērts izlasīt, ja vien tas vēl nav izdarīts.

PS. Tā kā grāmatu pirku antikvariātā, tad tajā atradu iepriekšējā lasītāja grāmatzīmi, avīzes gabaliņu. Tas bija izplēsts no 2001. gada avīzes, kuras nosaukumu es nezinu.

Comments

Fledis
Reply

Šitais man ir vecākā izdevumā, bet arī atsevišķā grāmatā. Nu, salīdzinājumā ar citiem Holmsa stāstiem ir jau arī īstais gargabals. Ko lai saka- lūriķi ar teleskopiem, izrādās, bijuši visos laikos; tā jau tikai stāsta, ka astronomi :) Interesanti, ka Stepltonam vispirms izdevās Lauru Laionsu pierunāt lūgt palīdzību Bāskervilam un tūlīt pēc tam tikpat sekmīgi atrunāt- ak, šaudīgie sieviešu prāti!
Par avīzes gabaliņu- īstais uzdevums Holmsam atpazīt pēc šrifta. Vai tur nav teikuma “turieties tālāk no tīreļa”?

Leave a comment

name*

email* (not published)

website