Navigate / search

Rančo “Akmens stabs” by Aleksandrs Grīns

Rančo Akmens stabs

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Šoreiz paņēmu kādu ļoti plānu grāmatu. Zinu, ka reiz viņu jau esmu lasījis, bet neko nespēju atcerēties. Izlasot grāmatu, sapratu kādēļ man bija radusies amnēzija.

Reitānam ir apnicis reportiera darbs, un viņš atgriežas savā dzimtajā zemē. Tēva mājas ir pārdotas, bet viņa draugs Vermonts joprojām saimnieko savā rančo “Akmens stabs”. Linsejs visu mūži ir bijis klerks, vecumdienās viņš ir nolēmis realizēt savu mūža sapni, redzēt pampas. Roberts ir vienpadsmit gadus vecs puika, kura vājība ir ģenerāļu atbrīvošana. Neveiksmīgs dzērāja joks viņu ir aizdzinis ceļojumā pa Dienvidameriku. Huans ir bagātnieka dēls, taču viņam patīk kinematogrāfija, tēvam tāda lieta nav pa prātam un Huanu iesloga trako namā. Visu šo cilvēku likteņi stāsta gaitā savijas vienā sižeta līnijā, kuras darbība notiek uz Dienvidamerikas pampu fona.

Grāmatas titullapa braši vēsta, ka šis ir stāsts bērniem. Ja bērns ir nolēmis kļūt par gaučo, tad jau pirmajās lapaspusē viņam tiek pasniegtas īstas dzīves gudrības. Tāds, ierodoties pilsētā, noteikti uzreiz aizies uz bāra iedzert rumu un uzpīpēt cigāru. Protams, piešiem šķindot. Tad iedzers matē (autors informēti paskaidro, ka eiropiešiem viņa diez ko negaršo, bet ar laiku pierodot). Uzzināma arī, ka galvas uzlikšana uz pleca un sišana ar plaukstu pa muguru ir gaučo paradums. Tad pirmajās pāris lapaspusēs tiek aprakstīti dažādi lopu ganu mirstības iemesli, un tad jau var doties pie Vermonta.

Izlasot grāmatu pirmais jautājums, kas ienāca galvā ir – ko es pie velna nupat izlasīju? Autors ir sagatavojis lasītājam rasolu. Te ir ģimenes drāma, piedzīvojumi, mīlestība, apšaudes, apslēpti dārgumi, bēgšana no trakās mājas, izsekošana ar velosipēdu, apšaude negaisā, slepkavības, nepiedienīgi piedāvājumi un liellopi. Mūsdienās tādu grāmatu sauktu par trilleri, taču diemžēl pareizo elementu klātbūtne nenodrošina labu grāmatu. Tie visi ir sakrāmēti cits aiz cita, bez nekādas jēgas, tik vien lai radītu piedzīvojumu dotajā brīdī. Kāds no varoņiem ir nabags, nekas, tūlīt ar vienkārša skaitāmpantiņa palīdzību padarīsim viņu bagātu! Tas nekas, ka esi vienkāršs kinooperators, tev taču ir draugs ar kuģi, kas labprāt tevi un tavus draugus aizvedīs uz Eiropu. Autors vienmēr ir gatavs izstumt klavieres ne tikai no krūmiem, tās var nokrist arī no saules, vai uzskriet virsū uz ielas – gadās.

Paši tēli ir nekādi, rodas priekšstats, ka autors tos ir vispārēji ieskicējis, izmantojot standarta šablonus. Viņu pasaules redzējums ir un paliek noslēpums. Viņu jūtas ir vienkāršas, naids, mīlestība, dusmas. Kā personības viņi nekā neizceļas. Piemēram, par Inesi lasītājs uzzina, ka viņa ir skaista un histēriska. Tas arī izskaidro faktu, kādēļ izlasot šo grāmatu tās tēli izgaist pēc pāris nedēļām. Savā starpā viņi lielākoties atšķiras tikai ar to, ka daļa valkā kleitas, bet pārējie skraida biksēs.

Grāmatai lieku 2 no 10 ballēm. Pat kā stāsts bērniem viņa ir totāls mēsls. Nav neviena kolorīta varoņa, piedzīvojumos Vinnijs Pūks viņu pārspēj 100 reizes. Vienīgais, ar ko šis stāsts izceļas, ir tas, ka varoņi labprāt šaudās ar revolveriem, pie pirmās iespējas, taču pat tas nespēj glābt grāmatu. Grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Ja vien ir iespēja, izvairieties no šīs grāmatas lasīšanas.

Atnācēji no nekurienes by Fransiss Karsaks

Atnācēji no nekurienes

Tā kā bija ieplānojies lidojums, tad nolēmu paņemt lasīšanai kaut ko kompaktu, un tādu grāmatu, kuru jau sen esmu velējies izlasīt. Izvēle krita uz šo Fantāzijas pasaules sērijas grāmatu. Vienīgā visā sērijā, kuru vēl neesmu lasījis.

Jaunais, spējīgais fiziķis F. Borī dodas ciemos pie sava drauga Klēra. Klērs praktizē medicīnu, un par viņu klīst baumas, ka nesen viņš esot uz kādu laiku pazudis. Klēra stāstījums pārsteidz Borī nesagatavotu. Atklājas, ka Klērs Isi civilizācijas kosmosa kuģī aizceļojis uz to planētu Ella. Piedalījies cīņā ar mislikiem Apdzīvoto Planētu Savienības pusē un paveicis vēl daudzus citus varoņdarbus.

Ja es būtu lasījis grāmatu bērnībā, man viņa ļoti patiktu. Tagad, kad nācies lasīt daudz un dažādas grāmatas, es autoram plusu spēju dot tikai tādēļ, ka savulaik viņa stāsts bijis nedaudz inovatīvs pasaules būvniecības ziņā. Sižets ir tipiskā kosmiskā opera, kurā skaidri definēti ļaunie un labie. Labie – saprātīgās būtnes, kas beigušas savstarpējos karus, dzīvo pārticībā un attīsta zinātni. Ļaunie ir misliki, metāliskas būtnes, kuras mīl temperatūras tuvu absolūtajai nullei. Viņas ienīst visu dzīvo un, lai tās iznīdētu, ir gatavas izdzēst pat veselas galaktikas. Kāpēc tā autors nepaskaidro, sliktie un ļaunie vienkārši ir slikti un ļauni.
Stāstījuma stils ir pavisam vienkāršs. Autors iespējams ir iespaidojies no sava elka Herberta Velsa, tādēļ stāsta ritējums un pasniegšanas metode ļoti atgādināja „Laika mašīnu”. Doktors Klērs stāsta savus piedzīvojumus, Borī klausās muti pavēris un visu pieraksta. Tēli kā jau kosmiskajai operai pienākas ir pilni ar pompozumu un vēlmi darīt lielas lietas. Visi ir lieli cilvēki savās planētās, bet Zemes cilvēks ar nav ar pliku roku ņemams un ātri izsitas virsotnē. Viņš ir tāds kā izredzētais, vienīgais no saprātīgajām būtnēm, kas nenomirst no misliku raidītajiem stariem. Pamatojums šai veiksmei ir visnotaļ pavājš – sarkanās asinis.

Pasaule pati par sevi ir nedaudz uzpucēts divdesmitā gadsimta vidus. Starpzvaigžņu ceļojumi notiek, pārbaudiet vai esat apsēdušies, ar „ahūna” starpniecību. Ahūns, izrādās, ir telpa ārpus mūsu dimensijām, kura ļauj acumirklī pārvarēt ahūnus attālumus. Kad es izlasīju šo ārpustelpas nosaukumu, es vairs nespēju nopietni uztvert autora rakstīto. Visu laiku galvā rosījās teksts Ahūnā Zemes cilvēka, ahūnais piedzīvojums ahūnā. Tas īsumā raksturo šīs kosmiskās operas centrālo ideju.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nebija īsti tik izcila, kā es biju sacerējies. Viegla lasāmviela pāris stundām. Notikumu pamatojums ir diezgan pašķidrs, taču šādā stilā rakstītajām grāmatām daudz nozīmīgāks ir notikumu mērogs, nevis pārdomāti raksturi un tehnoloģijas.

Gardens of the Moon (The Malazan Book of the Fallen #1) by Steven Erikson

Gardens of the moon

Nevaru paskaidrot, kurā prāta aptumsuma brīdī man galvā ienāca doma, ka vajadzētu izlasīt The Malazan Book of the Fallen ciklu. Kurā, ja tic wikipedia, ir 10 grāmatas, 11’147 lapaspuses un 3’300’026 vārdi. Un tas neskatoties uz to, ka man tādi aizsākti cikli ir vismaz desmit.

Malazan Impērijā, šķiet, viss iet uz galu. Impērija jau daudzus gadus ir ierauta karā, nesen ir noticis valsts apvērsums, un Imperatora vietā tronī sēž Imperatore. Bet paskatoties malazan vēsturē, notiekošais nav nekas īpašs. Lassena dara visu, lai konsolidētu savu varu. Varas absolūtumu nodrošina speciāla slepkavu vienība Claw. Seržants Whiskeyjack vecā imperatora laikos bija viens no ģenerāļiem nu viņš vada sapieru vienību, kuras nosaukums ir Bridgeburners. Kā iepriekšējam valdniekam tuvu stāvošas personas viņi ir nolemti iznīcināšanai. Tādai, kas notiek pa kluso, lai neseceltos dumpis. Impērija notur savu varenību tikai pateicoties iekarojumiem, un nu pienācis laiks uzbrukt Darujhistan, pēdējai Genbackis kontinenta brīvpilsētai. Taču ne tikai imperatorei ir ar šo pilsētu saistīti plāni.

Ir tāda lieta kā apieskās fantāzijas darbi, tādi, kuri aptver gadu tūkstošus, veselas pasaules. Izpildījuma ziņā gadās visādi ir patiešām episki darbi un ir tādi, kuriem episkums atrodams tikai grāmatas anotācijā. Šis cikls viennozīmīgi pieder pie nopietnajām episkajām fantāzijām, tādām, kuru pasaules pamazām ievelk lasītāju sevī un kuras netiek aizmirstas pēc izlasīšanas.

Šī ir no tām grāmatām, kuras no lasītāja prasa zināmu atdevi. Autors ir nolēmis uzticēties savam lasītājam un paredz, ka viņiem piemīt spēja patstāvīgi domāt. Tādēļ lasītājs tiek iemests notikumos uzreiz, neko nepaskaidrojot un bez jebkādas priekšvēstures. Viss ir jāuzzina pašam, tāpat kā grāmatas varoņiem. Arī tiem lielākoties nav ne mazākās nojausmas, kas notiek. Un pareizi vien ir, nevar impērijas likteni piesaistīt vienam supervaronim, tādēļ šeit varoņu ir desmitiem. Katrs ar savu dzīvesstāstu, ambīcijām un nākotnes plāniem. Varoņi nav tikai cilvēki vien, Malazan impērijā atrodami daudz un dažādas rases. Nekur nav teikts, ka cilvēki ir radības kronis. Kas ir cilvēki salīdzinot ar Imass rasi, kuras indivīdi dzīvo simtiem tūkstoš gadu. Vai Tiste Andii, kuri ir praktiski nemirstīgi un atceras Tumsas atšķiršanu no Gaismas. Pret tādiem pat dievi ir tikai sīki izlēcēji, kuri mēģina izmantot dotā brīža iespējas. Neuzskaitīšu šeit visus grāmatas galvenos varoņus, tā būtu pamatīga Maitekļošana, jo lasītājs nekad jau nevar zināt, kurš no nupat iepazītajiem beigās izrādīsies galvenais varonis un kurš tūlīt dabūs tuteni zarnās.

Izcils sērijas sākums. Autors reāli pacenties ar pasaules būvniecību. Te ir lidojošas pilsētas, magu dimensijas un slepenas organizācijas. Sākumā ir visnotaļ grūti orientēties notiekošajā, jo lasītāju iemet notikumos nesagatavotu. Nekad nevari zināt, kurš vada parādi un kuram tikai šķiet, ka viņš vada parādi. Nākas dievus, rases, politisko situāciju un vēsturi salasīt pa drupatiņām. Bet nevajag uztraukties, ar drupatu uzlasīšanu nodarbojas arī grāmatas galvenie varoņi.

Lielākais grāmatas pluss ir tas, ka autors ļauj izvēlēties lasītājam pašam labos un sliktos. Viņš visos varoņos ir ielicis lielu darbu. Katram no viņiem ir sava taisnība, visi viņi ir sākuši kā ideālisti ar naivu skatījumu uz pasauli. Taču dzīve dara savu, viņa pārmaļ un pārveido cilvēkus. Reizēm tas ir ilgs process, reizēm tas notiek uzreiz. Daži pierod pie tā, ka tiek izmantoti, daži tikai izliekas, ka viss ir kārtībā. Stāstā nav skaidri definēts labais un ļaunais, ir atšķirīgi mērķi, kuru piepildīšanai tiek izmantoti visi līdzekļi. Iespējams, ka daudzo varoņu dēļ autoram nav izdevies noslīpēt tos līdz ideālam, un par dažiem es labprāt uzzinātu ko vairāk. Kruppe noteikti ir viens no tiem.

Darbība grāmatā rit visnotaļ raiti, un nevienu brīdi netiek ieturēta pauze, lai iestieptu tekstu garumā. Varoņi rosās kā skudras. Viņus visus neapmierina esošā kārtība. Autors nav nolaidies līdz elfu, rūķu un orku līmenim. Viņa rases ir diezgan neparastas. Es izvairīšos no vārda unikālas, jo mūsdienās reti kas tāds vairs gadās. Autoram ir talants uz kauju aprakstiem, tā kā varoņu veidošanā viņš ir investējis daudz laika, tad jebkurā cīņā viņam pa rokai ir kāds vai kāda, kuru iemest cīņā.

Grūti atrast kur autoram piesieties. Bet ir dažas lietas, kuras es vēlētos izprast labāk. Pirmkārt, tā ir burvju un magu maģijas sistēma. Katram no viņiem ir pieejama lieta kuru sauc par Warren. Tā ir tāda kā personīgā dimensija, no kuras smelties maģisko enerģiju. Taču maģiju nekas neierobežo, rodas jautājums, kas atšķir spēcīgu burvi no pašvaka. Un kādēļ pasauli jau nepārvalda magi.

Man grāmata patika un domājams, ka šī būs no tām sērijām pie kuras grāmatām laiku pa laikam atgriezīšos. Lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk nopietna fantāzija, nebaida samudžinātas sižeta līnijas, daudz varoņu un pašam atklāt pasaules noslēpumus kopā ar grāmatas varoņiem, tad uz priekšu – lasi! Te nekas netiks iebarots ar karoti, tekstam būs cauri jāsitas pašam.

Bāskervilu suns by Arturs Konans Doils

Bāskervilu suns by Arturs Konans Doils

Šī ir sešdesmit pirmā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā izlasītā grāmata, vismaz skaitot ierakstus blogā, man tā sanāca. Ja skatīsimies sarakstā, tad sanāks vairāk, jo pāris grāmatas dublējas krievu valodā. Bāskervillu suni izvēlējos izmisuma dzīts. Tajā atlikušo grāmatu kaudzē ir palikušas vai nu ļoti labas grāmatas, vai tādas kuru lasīšana prasītu zināmu piespiešanos. Tā kā patlaban neesmu gatavs lasīt vājus darbus, tad paņēmu vienu no labajām.

Anglijas laukos mīklainos apstākļos miris sers Bāskervils. No Amerikas ierodas viņa vienīgais radinieks, lai nokārtotu mantojuma lietas. Šerlokam Holmsam jāizmeklē muižas īpašnieka nāves apstākļi, kas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, jo noziedznieks darbojies visai neparasti, un pirmajā mirklī šķiet, ka atšķetināt tik sarežģītu lietu nav nekādu cerību.

Sāksim ar pozitīvo, grāmata patiešām ir klasisks detektīvs. Visa darbība noris ierobežotā telpā, informācija ir koncentrēta noteiktā laikā. Ja lasītājam patīk dedukcija, viņš var droši mēģināt noziegumu atšķetināt pats. Stāsts ir salīdzinoši garš, un tā kā grāmatu biju lasījis ļoti sen atpakaļ, tad es vainīgo biju aizmirsis. Stāsta vidusdaļā man atmiņa atgriezās, un lasīšana vairs nebija tik aizraujoša. Bet suni to gan es atcerējos jau no bērnu dienām.

Galvenais tēls šajā grāmatā ir doktors Vatsons. Holmsam nav laika nodarboties ar šo lietu. Rakstīšanas stils ir diezgan nelīdzens. Autors ir ļoti centies radīt autentiskuma piegaršu. Stāsts sākas kā Vatsona stāstījums. Tad tas pēkšņi pāriet vēstuļu formātā, kuras Vatsons raksta Holmsam. Pēc tam notikumus mēs lasām no Vatsona dienasgrāmatas, un pašas beigas atkal pasniegtas kā Vatsona stāstījums. Nezinu, kā agrākos laikos, bet man šis paņēmiens vairāk atgādināja svaidīšanos starp izklāsta formām un nekādu autentiskumu notikumiem nepiešķīra.

Tēli ir spilgti, lai gan viņu raksturiem neļauj izpausties tas, ka viņi visi ir džentlmeņi. Viņi visi uzrunā viens otru uz Jūs, kopā pusdieno, par svarīgām lietām runā aplinkus, lai neaizvainotu viens otru. Stāstā var pamanīt dažus autora uzskatus par cilvēkiem. Autors ir liels piekritējs idejai, ka cilvēka ārējais izskats liecina par tā īpašībām un raksturu. Noziedznieki vairāk izskatās pēc alu cilvēkiem, jo viņu raksturs ir viņus pārmainījis uz dzīvniecisko pusi. Sieviete savukārt pēc savas būtības nevar būt noziedzniece. Vismaz augstdzimusi noteikti ne. Viņu var iepīt noziegumā padarīt par līdzdalībnieci, bet viena pati viņa ne uz ko nav īpaši spējīga. Pat nodot savu kūdītāju. Sava vaina te ir arī britu likumdošanai. Un, ja sieviete ir smuka, tad viņa noteikti būs apstākļu upuris.

Avīzes gabals

Nedaudz tiek veikts arī cilvēku psiholoģijā, noziedznieka motivācijā un nozieguma upura apstrādāšanā. Jāatzīmē, ka savam laikam Doils bijis visnotaļ slīpēts rakstnieks. Viņa noziedznieki lielākoties nav acumirklīga vājuma motivēti. Viņi ir plānotāji ar saviem mērķiem un stratēģiju. Dažs labs pat gadās īsts viltnieks kā šajā stāstā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Detektīva klasika, noteikti vērts izlasīt, ja vien tas vēl nav izdarīts.

PS. Tā kā grāmatu pirku antikvariātā, tad tajā atradu iepriekšējā lasītāja grāmatzīmi, avīzes gabaliņu. Tas bija izplēsts no 2001. gada avīzes, kuras nosaukumu es nezinu.

Spoks (Harry Hole #9) by Jū Nesbē

Visas Harija Hola sērijas grāmatas es neesmu izlasījis, tikai kādas četras. Detektīvus jau daudz uzreiz ir kaitīgi lasīt, iestājas piesātinājums un apnikums. Bet reizi pāris mēnešos ir pašā laikā. Uzzinot, ka iznākusi jaunā Jū Nesbē grāmata Spoks, man nebija ilgi jādomā, lai saprastu, ka vēlos šo grāmatu izlasīt. Pateicoties Zvaigznei ABC tiku pie grāmatas eksemplāra.

Norvēģijas galvaspilsēta Oslo tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet miera osta. Ir kāda šķautne, kas atrodas visu acu priekšā, bet lielākā daļa cilvēku to izliekas nemanām. Vismaz tik ilgi, kamēr tā neskar viņu pašu dzīves. Narkotiku patēriņš uzņem apgriezienus, uz ielām notiek slēpti bandu kari, tiek iznīcināti konkurenti. Pēkšņi ielās parādās jauna narkotika – vijolīte, kas izkonkurē pat veco labo heroīnu. Aiz visa tā stāv kāda noslēpumaina persona ar iesauku Dubajs. Pēc triju gadu prombūtnes Harijs Hols atgriežas Oslo. Atgriežas, lai slepeni izmeklētu kādu jau atklātu slepkavību. Harijs ir pārliecināts, ka neviens nezina par viņa ierašanos. Taču jau no lidmašīnas apa viņam seko modras acis…

Šis darbs no Nesbē ir kaut kas pavisam jauns. Šoreiz autors stāstu ir izmantojis, lai ilustrētu modernās Norvēģijas slēptās problēmas. Lai parādītu, ko nozīmē narkotiku lietošana, kā narkomāns lēnām no cilvēka pārvēršas par radījumu, kuram vajadzīga nākamā deva. Par to, kā narkotiku dēļ izjūk ģimenes. Par to, kā nevienam jau īsti šie cilvēki nerūp, līdz tie neizdara nopietnus likumpārkāpumus. Šīs problēmas aizskar Hariju personīgi, jo viņa dēls Oļegs ir kļuvis par narkomānu, dīleri un vēl pamanījies nošaut savu draugu. Vismaz tas izriet no izmeklēšanas rezultātiem, taču Harijam šķiet, ka viss nemaz nav tā, kā izskatās. Stāsts ir par korupciju policijā un politiķiem, kuriem narkomāni ir tikai politiskais kapitāls. Šķiet, ka pašvaldības un policija nevienā valstī nav cieņā.

Grāmatā ir diezgan daudz sižeta līniju. Harijs Hols un viņa izmeklēšana, kas noris reālajā laikā. Nogalinātā puiša stāsts, kuru tas velta savam tēvam. Policijas dedzinātāja un vēl pāris otršķirīgas sižeta līnijas. Stāsti ar laiku savijas un kļūst par vienu, kad mēs uzzinām slepkavas vārdu. Vienu gan iesaku, nekādā gadījumā nelasiet beigas pirms visas grāmatas izlasīšanas.

Harija tēlam šajā darbā tiek dotas daudz lielākas iespējas. Ja agrākajos darbos viņš bija policists, lai vai kāds, bet tomēr policists. Tagad Harijs ir brīvs putns, un nekādi policijas noteikumi viņu neiegrožo. Tas ir pavēris autoram diezgan daudzas iespējas, kuras policistam, lai arī alkoholiķim nebūtu iespējamas. Hariju interesē patiesība, nevis tas kā pareizi noformēt lietu likuma ietvaros. Tādēļ ir daudzas ielaušanās, nelikumīga ieroču nēsāšana un citas lietas, kas sižetam piedod spriedzi. Jo kāda gan var būt spriedze grāmatā, kur pirms katras kratīšanas sazvanās par atļaujas saņemšanu no tiesu instancēm.

Galvenais ļaundaris nudien nav maniakāls slepkava, kuram slepkavošana sagādā baudu. Nē, viņam narkotiku tirdzniecību un ar to saistītās slepkavības ir vienkāršs bizness. Nedaudz asiņains, bet peļņu nesošs. Nekā personīga, viss stingri ievērojot kodeksu.

Pirms lasīšanas domāju, nez vai autoram ir maz palikušas kādas viltus taciņas, pa kurām vadāt savu lasītāju līdz nozieguma atrisinājumam. Bija aizdomas, ka daudz tādu vairs nebūs palicis, ja vien viņš nebūs sadomājis atkārtoties. Nevajag satraukties autoram vēl ir idejas kā maldināt savu lasītāju un kā to izdarīt filigrāni, viņam pat nevajag pusstundu garu ļaundara monologu, kas visu saliktu pa plauktiņiem. Nav jau tā, ka ļaundari nerunātu vispār, un šur tur pa monologam jau arī gadās. Nesbē joprojām prot piesaistīt lasītāja uzmanību un noturēt spriedzi visā grāmatas garumā.

Ņemot vērā pieredzi ar iepriekšējām Nesbē grāmatām, es nolēmu grāmatu sākt lasīt to piektdienā no rīta. Tas man nodrošināja, ka grāmatu pa dienu (braucot uz darbu un atpakaļ no tā) būšu izlasījis jau līdz pusei. Līdz ar to man bija cerības izvairīties no standarta scenārija, ka grāmata tiek lasīta līdz četriem rītā, jo nevar atrauties. Man personīgi stratēģija nostrādāja.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors visu pulveri vēl nemaz nav izšāvis. Ja esi lasījis iepriekšējos Nesbē darbus, tad noteikti izlasi arī šo, spraigs piedzīvojums garantēts. Ja Nesbē vēl nav nācies lasīt, tad var droši ķerties klāt šai grāmatai kā pirmajai. Mani šajā grāmatā nesagatavotu pārsteidza nobeigums, kaut ko tādu es nudien nebiju gaidījis.

 

Cīņa par uguni by Žozefs Ronī vecākais

Cīņa par uguni

Pērnā gada septembrī izlasīju „Alu lauvu”, lieki piebilst, ka biju sagandējis vēl vienu savu bērnības atmiņu. Nu „Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas maratonā pienāca kārta šai grāmatai. Grāmatas notikumi risinās pirms „Alu lauvas” episkā ceļojuma, un vispār vajadzēja sākt ar šīs grāmatas lasīšanu.

Ulamru ciltij ir sākušās grūtas dienas un vēl grūtākas naktis. Viņu plānotais uzbrukums kaimiņu ciltij ir pilnīgi izgāzies. Tā vietā, lai apslaktētu kaimiņu vīrus un pievāktu viņu sievas, ulamriem pašiem nākas ņemt kājas pār pleciem. Cilts ir pamatīgi noplicināti, zaudējumi iespaidīgi. Pēc vecā Gūna datiem vīri ir atlikuši 20%, sievietes 30% un bērni 10%. Bēgšana pa purviem ir diezgan nepateicīgs pasākums. Taču vistrakākā lieta ir tā, ka pa burzmu ir zaudēta uguns. Ja bērnus cilts vēl spēs atražot, tad uguns ir jāatgūst par katru cenu. Cilts vadonis Faums izsludina konkursu, tas kurš atnesīs ciltij uguni dabūs viņa meitu Gamlu. Piesakās divi pretendenti. Nao Leoparda dēls, kas stalko meiču jau labu laiku un Ago Sumbra dēls, kuram jau ir pāris sievas, kas pēc autora vārdiem dzīvo drausmīgā verdzībā. Faumam pēc būtības ir vienalga kurš uzvarēs, viņam vajag uguni.

Tā kā ulamriem līdz sērkociņu izgudrošanai vēl priekšā daudzi gadu tūkstoši, visvienkāršākais veids to iegūt ir, nosperot kādai citai ciltij. Nao nav nekāda īpašā plāna, viņš ir īsts dabas bērns, paņem līdzi divus čomus Namu un Gavu un dodas ceļā. Cilts kurai nospert uguni ir jāatrod, bet garlaikoties nenākas. Laiku pa laikam Nao salecas ar kādu vietējās faunas pārstāvi, un beigās visu izšķir cīņa. Pret Nao viltību un milnu reti kas var turēties pretī. Pēc katras cīņas Nao pasaka savu vienrindnieku, kas visiem liek saprast, kurš te ir saimnieks:

„Nao … ir nogalinājis četrus karotājus kzammu apmetnē un vēl četrus vajātājus!”

Skaidra lieta, ka uz tādiem uzbraucieniem var atbildēt tikai ar kaucieniem un akmens metieniem. Lieki piebilst, ka Nao citādu reakciju nemaz negaida. Nams un Gavs stāstījumā piedalās tikai kā piektie riteņi. Viņi vienmēr iekuļas kādā ķezā, un Nao tādēļ nākas nedaudz pasvīst. Viens pats viņš uguni būtu atdabūjis ap nākamās dienas pusdienas laiku, bet ar šādiem palīgiem pasākums aizņem bezmaz vai gadu.

Galveno personāžu personības ir tikpat daudzšķautņainas kā Nao apdedzinātā runga. Paēst, izlūkot apkārtni un Nao gadījumā pāris reizes padomāt par Gamlu. Visi kā viens ir suicidāli, kas pie iespējas metīsies virsū jebkuram zvēram vai svešai ciltij. Tie ir no džekiem, kas nenāks klāt un neprasīs, vai nevar iedot uguni. Viņi pārgriezīs visiem rīkles, pievāks uguni un izspārdīs ugunskura ogles. Pēc tam muks no vajātājiem un brīnīsies, kas pie velna tiem uznācis, ka tik neganti dzenas pakaļ. Rodas arī iespaids, ka tikai Nao cilts ir vienīgā kas smādē cilvēku gaļu, visas pārējās ir kā trakas uz sev līdzīgo gaļu. Pie tam nevis rituālajos, bet gastronomiskos nolūkos. Dīvaini, jo olbaltumvielu trūkums viņiem īsti nav novērojams.

Nao ir vājība, viņam patīk pieradināt dzīvniekus. Šajā grāmatā mēs uzzinām par diviem veiksmīgiem pieradināšanas gadījumiem. Tīģeris un mamutu bars. Mamuti cik zināms no dabas ir draudzīgi radījumi, ja tiem saplūc leknu zāli un trīsreiz dienā pabaro. Tad no tiem var izdresēt pat kaujas mamutu komandu. Ar tīģeriem ir grūtāk, tie papriekš ir praktiski jānosit un tad jāpalīdz viņiem atveseļoties.

Jautāsiet, bet kā ir ar Sumbra dēlu Ago? Ago ir īsts viltnieks, stratēģis un negantnieks. Bet par viņa likteni nestāstīšu, lai nesamaitātu lasāmprieku citiem.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt var, nevajag gaidīt neko vairāk kā notikumu atstāstu, kas pasniegts no akmens laikmeta cilvēka skatupunkta. Tekstā ir iekļuvuši pāris anahronismi, piemēram, spainis, bet kam negadās skrienot pa nakti ar uguns grozu konstatēt, ka lietus gāž kā ar spaiņiem.

Pasaules mērīšana by Daniels Kēlmans

Psaules mērīšana

Ja Sibilla man šo grāmatu neuzdāvinātu blogeru Ziemassvētkos, tad droši vien es viņu nekad tā arī neizlasītu. Par šo grāmatu nezināju absolūti neko, par autoru tieši tikpat daudz. Bet tā kā grāmatu lasītājs citam grāmatu lasītājam neko sliktu neieteiks, bija nojausma, ka grāmata būs laba.

1828. gadā Vācu Dabas pētnieku kongresā sastopas Aleksandrs fon Humbolts, kura slavenie pasaules apceļojumi likuši pamatus bioģeogrāfijai, un Karls Frīdrihs Gauss, kurš jau kopš agras jaunības pazīstams kā “matemātikas firsts”, un 21 gada vecumā publicējis teoriju par skaitļiem.

Gauss, vienkārša dārznieka dēls, ir dzimis ģēnijs –– tā kā viņam ir skaidrs, kas gaidāms nākotnē, ikdiena viņu kaitina. Savukārt Humbolts ir dzīvespriecīgs ceļotājs. Entuziasms nodrošina viņu ar naivitātes bruņām, kas pasargā no kanibāliem un krokodiliem. Pēc abu tik ļoti atšķirīgo vīriešu sastapšanās Berlīnē romānā nodaļu pa nodaļai savijas viņu dzīves.

Par abiem slavenajiem zinātniekiem daudz jau bija lasīts iepriekš, un šķita, ka nekā jauna vairs neuzzināšu. Nedaudz baidīja, ka autors atražos jau simtiem reižu dzirdētus faktus un beigās nekā jauna tā arī nepateiks. Par slaveniem vīriem var rakstīt dažādi. Ja viņi pacenšas, tad paši uzraksta autobiogrāfiju. Daudz dod ieskats viņu korespondencēs ar citiem slaveniem vīriem. Tad seko biogrāfu bandas, kas visu augstāk minēto saliek pa plauktiņiem un pasniedz lasītājam slavenā cilvēka dzīvi kā uz paplātes. Lielākoties pasausi un kā datumu kompilāciju. Pēc tam pa daļā visa šī informācija iesūcas mācību grāmatās, interesantu notikumu apkopojumos un īsos pastāstiņos. Taču ir vēl viens veids, kas man visnotaļ patīk, autors raksta par šiem cilvēkiem, tā it kā viņi daļēji būtu literāri personāži, ļaujot tiem bŗivi risināt dialogus, monologus ar sevi un aprakstīt viņus kā parastus cilvēkus. Tas viss notiek ar tādu maģiskā reālisma piešprici, ka šķiet, ka autors tev ir iedevis laika mašīnu, ar kuru ieskatīties pagātnē.

Katrs, kas ir lasījis īsos stāstus par matemātiķiem, atminas, cik Gauss viltīgi saskaitījis visus skaitļus no viens līdz simts, taču retais zina, ka Gausa matemātikas skolotājam dikti patika slānīt bērnus. Pilnīgi nopriecājos, ka grāmatas autors to nav palaidis garām nepamanītu. Tas pats sakāms par Humboltu un viņa vēlmi izmērīt visu pasauli, katrs, kuram ir palaimējies apmeklēt Berlīnē muzejus , zina  ka Vācijā viņš ir lielā cieņā, un viņš ir izdarījis daudz vairāk par Humbolta straumes atklāšanu. Viņš savā laikā bija viens no slavenākajiem ceļotājiem. Vienīgais, absolūti nemācēja rakstīt memuārus, tie viņam sanāca kā sausu faktu un tabulu apkopojums.

Bet nu par pasaules mērīšanu. Šī lieta patiesi vieno abus slavenos vīrus. Viens to izdarīja sēžot savās mājās, izstrādājot matemātiskās metodes, otrs vandoties apkārt pa pasauli un uzmērot katru pakalnu un uzkāpjot katrā ievērojamā virsotnē. Autors pievēršas abām pasaules mērīšanas metodēm. Abi vīri ir pilnīgi pretstati. Gauss nevar iedomāties neko drausmīgāku, kā nodarboties ar zemes gabala uzmērīšanu, klīstot pa laukiem un mežiem. Humbolts savukārt darīs visu, lai izrautos kādā ekspedīcijā, kurā viņš varēs justies kā brīvs cilvēks.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasās viegli, nedaudz ironijas, daudz patiesuma un sīku sadzīvisku detālu, kas abus dižgarus pietuvina reālu cilvēku atveidam, nevis padara tos par zināšanu abstrakcijām.

The City and the Stars by Arthur C. Clarke

the city and the stars

Klarks vienmēr ir bijis viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas autoriem. Viņa darbos ir kaut kas tāds, kas atraisa lasītāja iztēli. Viņš neiedziļinās tehnoloģijās, taču uzbur tik loģiskas un pilnīgas pasaules, ka lasītājs pats spēj aizpildīt trūkstošo informāciju. Tādēļ katru reizi, kad vēlos palasīt kaut ko fundamentālu un no zinātniskās fantastikas zelta fonda, es pirmkārt metu acis uz Klarku.

Diaspar ir pilsēta, kura tiek apdzīvota jau miljards gadu. Tās desmit miljoni iedzīvotāji ir praktiski nemirstīgi, viņu intelekts pārspēj mūsu ģēnijus par kārtu, viņu dzīves ir ierobežotas ar pilsētas robežām. Diasparas iedzīvotājam psiholoģiski ir neiespējami pamest savu pilsētu, pat iztēloties to, kā tā izskatās no malas. Dienas viņi vada izpriecās, izklaidēs un dažs labs pētniecībā. Ja dzīve apnīk, un pēc tūkstoš gadiem tā apnīk, viņi iet atpūsties. Izrediģē savas atmiņas, un atlikušā personība tiek ierakstīta Centrālajā kompjūterā. Lai vēlāk pēc tūkstoš vai miljons gadiem atkal atdzimtu ar visām iepriekšējo dzīvju atmiņām. Taču neviens nekad nemēģina atstāt pilsētu, jo sen miljards gadus atpakaļ cilvēki bija iekarojuši zvaigznes, izveidojuši Impēriju. Bet tad atnāca ienaidnieks, un tikai ar pūlēm izdevās apturēt Ienaidnieku pie Zemes. Tika panākta vienošanās – Zemes cilvēki nelido kosmosā. Ienaidnieks neuzbrūk. Taču vienu dienu uzrodas kāds indivīds, kuram šķiet nepiemīt pārējo Diasparas iedzīvotāju psiholoģiskās problēmas.

Lasot grāmatu nemaz nevaru noticēt, ka tā sarakstīta 1955. gadā, idejas ir apbrīnojami mūsdienīgas. Superdators, kurš kontrolē visu infrastruktūru. Nanotehnoloģijas un sensori, kas spēj nolasīt cilvēku domas. Transporta sistēmas, ēdiena sintezatori, mašīnas kas pašreplicējas vai saglabā savu struktūru pat individuāla atoma līmenī. Kā tas viss strādā, autors neizskaidro, un tas ir pats labākais. Ja viduvēja SF darba autors vienkārši samet kaudzē labas idejas un tam pārlej pāri šaubīga skaidrojuma mērcīti, tad parasti rezultāts ir bēdīgs. Idejas noveco, un pēc pieciem gadiem mūsu pasaules izpratne ir padziļinājusies, un izskaidrojumi šķiet bērnišķīgi. Tādēļ vislabākais it ieskicēt idejas, likt tām strādāt un ļaut lasītājam pielāgot to darbību atbilstoši esošajam tehnoloģiju līmenim. Padarīt tās pašsaprotamas. Protams, lai to izdarītu, ir jābūt īstam meistaram.

Ir jau arī iebildes. Pirmkārt, autoram daudz būtiskāka ir centrālā sižeta koncepcija par to, kā nodrošināt sabiedrības nemainīgu uzvedības modeli miljonu gadu ilgā laika posmā. Galvenais varonis ir tikai līdzeklis, lai autora pasaule tiktu atklāta. Personības viņam īpaši daudz nepiemīt, un viņam ir grūti pieķerties. Var jau runāt arī par pāris ideju naivumu un atbilstību realitātei, bet kas gan – tos superinteliģentus var saprast. Taču galvenā autora problēma ir nespēja labi nobeigt grāmatu. Atrisinājums šķiet sasteigts un apgāž visas stabilās sabiedrības ideju, kas tiek propogandēta visu grāmatas laiku. Neiztiek arī bez klavieru izstumšanas.

Īsumā, ja beigas netiktu nocirstas kā ar cirvi, ātri izklāstot lietas ar kosmiskās operas elementiem, liktu maksimāli daudz. Bet tā 8 no 10 ballēm būs adekvāts novērtējums šim zinātniskās fantastikas lielmeistara darbam.

Пещера отражений by Сборник

Пещера отражений

Šoreiz izvēloties, kuru „Piedzīvojumi. Ceļojumi. Fantastika.” grāmatu lasīt, nolēmu paņemt kādu no fantastikas stāstu krājumiem. Ļoti, ļoti sen atpakaļ jau biju viņu lasījis, bet, kas tajā iekšā, neko neatcerējos. Pēc anotācijas zināju tik vien, ka grāmatā apkopoti veseli 21 autora darbi, no kuriem daļa izdošanas brīdī bija nostabilizējušies kā nopietnie autori, bet daļa iesācēju darbi. Visus autorus vieno tas, ka viņi dzīvoja Latvijā, un kas to lai zina, iespējams, dzīvo vēl šobaltdien. Antolģijā ietverties stāsti ietver plašu problēmu spektru – zinātnes attīstību, nākotnes tehnoloģijas, cilvēku attiecības un atbildība par savu pasauli.

Kā jau bija sagaidāms, stāstu kvalitāte bija kā pa kalniem, no laba uz vāju, no interesanta uz garlaicīgu. Diemžēl jāatzīst, ka ne visi no autoriem sēja izpatikt manai gaumei. Daži stāsti lika uzdot jautājumu, kādēļ viņi te vispār atrodas. Piemēram,  stāsts Сауна by Юрий Касянич. Kinouzņemšanas grupa piedzeras pirtī un viņu dvēseles mēģina nolaupīt citplanētieši. Iespējams, ka tur bija baigā psiholoģiskā fiška, bet es tajā īsti neiebraucu. Nācās veselas 32 lapaspuses garlaikoties. Un tad man radās arī tāds visnotaļ šovinistisks priekšstats, ka vismaz šajā grāmatā atrodamo rakstnieču darbi ir diezgan viduvēji, maigi izsakoties. Astoņdesmito gadu beigās rakstniecēm acīmredzot pienācās rakstīt tikai par jūtām un veidot tik samudrītus darbus par savu varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem, ka tos uztvert bez smīkņāšanas man bija lielas problēmas. Iespējams, ka tā vairāk ir mana, nevis grāmatas problēma.

Uzskaitīšu stāstus, kurus atzinu par lasīšanas un ievērības cienīgiem. Pirmkārt, ievērību ir pelnījis Николай Гуданец. Viņa darbos ir daudz ironijas, pasmiešanās par pasauli un varoņiem. Kaut kas viņā man atgādina Katneru.

Ягненок Билли и серый ящик – kāds kosmosa kuģa kapteinis nemāk lāgā uzvesties, lamājas, apspiež komandu. Viņam tiek piešķirts uzvedību koriģējošs robots. Pēc kāda laika ar kapteini viss ir štokos, to gan nevar teikt par robotu. Pavisam īss un kodolīgs 8 no 10 ballēm.

Петля – ceļošana laikā un tā paradoksi. Reizēm pirms iekāpt laika mašīnā, kuru tikko esi izgudrojis, vajadzētu pārbaudīt visus savus izvedumus un izsvērt izrietošās sekas. Savas dzīves izmainīšana ir laba lieta, taču to vajag darīt ļoti, ļoti uzmanīgi. 8 no 10 ballēm, galvenais varonis pārāk ir ieciklējies uz savu labklājību.

Машина счастья – kāds puisis šķūnī uzbūvē mašīnu, kura piepilda katra cilvēka viskvēlāko vēlēšanos. Cilvēku ar vēlmēm netrūkst, taču problēma ir tā, ka viskvēlākā vēlēšanās ne vienmēr ir tā ,kuras piepildīšanos vēlamies. 10 no 10 ballēm, jautrs stāsts par cilvēka patieso dabu.

Otrs pieminēšanas vērts autors ir Владимир Михайлов. Viņa darbi man ir patikuši jau no bērnu dienām.

Приглашение на ночную охоту – zemes diplomātiskā misija tiek nosūtīta uz Sinerianas impēriju. Tur viss būtu normāli, ja ne Kodekss, kurš atspoguļo tikai un vienīgi patiesību. Sen atpakaļ kāds no impērijas monarhiem izteica apgalvojumu, kas neatbilda realitātei un civilizācijā sākās lielas problēmas. Labs stāsts par dogmatismu, nespēju mainīties un autokrātiju. 9 no 10 ballēm.

Trešais autors, kura darbi man iepatikās bija Вячеслав Морочко. Viņam gan ir tendence likt saviem varoņiem uzupurēties cēlu mērķu vārdā. Stāstā На грани – kādam kosmosa kuģa pilotam ir jāizvēlas paša dzīvība vai planēta, kuru viņš tikko ir apmeklējis. «Пыль» – runa vairāk ir par patiesību un vēlmi tās vārdā mirt.

Kopumā stāstu krājumam var likt 6 no 10 ballēm. Par daudz ir tādu stāstu, kurus var šķirt pāri, neko nezaudējot. Taču ir atrodama arī laba un kvalitatīva zinātniskā fantastika. Daļa no autoriem ir amatieri, kuriem sanāk ne pārāk. Bieži gadās, ka ideja ir laba, taču dikti samudrīts izpildījums. Pavisam traki ir, ja nav ne idejas, ne izpildījuma, taču darbs ir nopublicēts. Vienam stāstam uz trīs lapām pat bija divi autori, un pats stāsts veidots kā lasītas grāmatas pārstāstījums. Kādēļ viņš iekļauts šajā krājumā –  nesapratu.

Lielā pasaule by Vilis Kasims

Kasims_vaks.cdr

Jāatzīstas uzreiz, ka es nebiju uz grāmatas atklāšanas pasākumu. Iemesls pavisam vienkāršs  – vājā atmiņa, jo laiku es būtu varējis atrast. Tas viss aizkavēja arī grāmatas iegādes procesu. Parastajā grāmatu veikalā, tajā, kuru es katru dienu apmeklēju pēc pusdienām (ir cilvēki, kas tā dara), viņa parādījās tikai pāris dienas pēc izdošanas (nevar izslēgt, ka es viņu nepamanīju, un savā iedzimtajā kautrībā es arī nekad neprasu palīdzību no pārdevējām). Lai ar kā tur nebūtu, Lieldienās atradu laiku grāmatu izlasīt, un nu padalīšos ar saviem iespaidiem.

Lielā pasaule ir kopiena, kuras pamatmērķis ir radīt labāku, gaišāku un jaunu Latviju kādā Salacas ielokā. Tā pulcē jauniešus un „mūžīgos” jauniešus, kuri it kā jau ir izauguši, bet vēl īsti nav gatavi doties dzīvē. Nu vismaz ne tādā, kāda tā ir pašreizējā Latvijā. Armands un Dāvis ir divi šādi jaunieši, kas gatavi uzupurēties labākas Latvijas labā un darīt visu iespējamo, lai šī kopiena kalpotu kā paraugs pārējai pasaulei. Vismaz sākumā.

Manā uztverē grāmata ir spilgta un ironiska ilustrācija par runāšanu un darīšanu. Gadās, kad cilvēki sanāk kopā, lai darītu lielas lietas. Ja idejas lielākoties padodas ģenerēt visiem, tad ar to realizāciju parasti ir čābīgi. Šī kopiena nav izņēmums, viņiem nav pat lāga ideju, galvenā ideja ir, ka vajag kaut ko darīt, bet kā par to īstas skaidrības. Tāpat ir skaidrs, ka utopiju un ideālu pasauli ar tādu pieiešanu lietām neuzbūvēsi.

Grāmatas tēli ir jokaini, visi kā viens. Taču savā jokainumā viņi viens otru harmoniski papildina. Ir tādi, kurus nosauktu par galvenajiem, un tad tādi, kuri katrs reprezentē kādu mūsdienu sabiedrības elementu. Ir vietējas nozīmes rusofobs, kāds, kuru nomoka „apziņas parazīti”. Ir arī tāds, kuram viss pofig, galvenais, lai var normāli pačillot un apdolbīties. Padalīšos ar spilgtākajiem.

Armands sevi pieskata pie darītājiem (puisis ir izlasījis praktiski visus Praktiskā latvieša numurus) viņa ideja par labāku Latviju ir praktiska (un ģeniāla savā vienkāršībā) – ušņu duramais. Domāju, ka puisis tālu tiktu, ja vien visu viņa nodomu nesačakarētu skuķi. Viņa prātu pamazām pārņem Gundega, un dzīve aiziet iepazīšanās scenāriju blokshēmu virpulī.

Dāvis – manuprāt, klīnisks gadījums, puika uzaudzis pilsētciemā un tur nelielu naidu pret rīdziniekiem, taču izņemot viņa valodu nekas neliecina, ka viņš pazītu mežu un saprastu upes valodu. Toties labs Armanda – darītāja reklamētājs. Taču arī viņa prātu tāpat kā Armandam 90% no nomoda dzīves aizņem sievieši.

Ilvars ir no mūžīgi jaunajiem, par viņa vecumu varam tikai nojaust:

„Manā laikā bērni spēlējās arī ar beigtiem putniem un žurkām. Mūsdienās jaunieši ir pārāk izlepuši, tieši tāpēc jaunā Latvija nevar pacelties pie saules. Gribam pārāk daudz un pārāk ātri.”

Īsts dabas bērns, viņam galvā ir nopietni tarakāni, no kuriem upes valodas izprašana ir miermīlīgākais. Profesionāls demagogs, kā var redzēt no citāta, visu vainu uzgrūž jaunajiem un pats notrauc pīšļus no savām kājām. Dīvaini – jauni skuķi viņu nemaz neinteresē. Taču, acīmredzot, ir iespaidojies no grāmatas “Apziņas parazīti“.

Jurijs – no sākuma domāju, ka tas ir kāds prototips par tiem laikiem, kad Latvija lika lielas cerības uz ārzemju latviešiem. Tie nu atnākšot un došot mums savu pieredzi. Dabūjām Kariņu un Zīgeristu. Taču paskatījos uz autora dzimšanas gadu, nodomāju, diez vai viņš to varētu neatcerēties, bet sakritība ir pārāk laba, lai es spētu to atmest. Jurijs ir mācījies Anglijā politoloģiju veselu pusgadu, es domāju, ka tas izsaka pietiekoši daudz.

Un tad vēl ir meitenes, bet, būsim godīgi, Jaunas Latvijas celšanai viņas par labu nenāk.

Lielāko daļu no grāmatas tēliem, ja viņi būtu dzīvi cilvēki, varētu droši vest pie vetārsta iemidzināšanai. Bet viņi ir izveidoti kā mūsu sabiedrības hipertrofēti aspekti. Viņi ļauj paskatīties no malas uz sevi un grupām, kurām mēs katrs piederam. Laiku pa laikam mēs katrs esam neapmierināti ar pašreizējo situāciju, un lielākoties sanāk tā, ka arī paši esam tikai tukšu salmu malēji. Runājam, ka kaut ko vajadzētu darīt, bet ar to darīšanu ir tā, kā ir. Zāles un sēņu vietā ikdienā biežāk patērējam avīzes un televīziju. Bet tas nekas, efekts ir tikpat apdullinošs un paralēlu realitāti radošs.

Grāmatas lasīšanas process pats par sevi ir visnotaļ interesants. Iesākumā ir grūti aptvert, ka autors patiešām ir atvēzējies rakstīt par tādu pusjokainu tirliņu baru un viņu skatu uz labākas dzīves būvēšanu. Tad radās arī jautājums – vai man tas ir vajadzīgs? Atbilde: iespējams, ka ne, bet interesanti palasīties, kā tas viss beigsies. Varbūt Armands tomēr uztaisīs ušņu duramo un pacels Latviju? Ja grāmatai bija kāda dziļa mācība par dzīvi, izņemot: ka dzīvē gadās visādi un lielākoties dzīvojam bez konkrēta plāna un idejām un to, ka jaunībā (un ne tikai) reizēm gadās būtu neadekvātam un stulbam, tad es viņu esmu palaidis garām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, patika. Ja autors izdos vēl kādu grāmatu, noteikti izlasīšu. Lasīt ieteiktu tiem, kuriem nav nekas pretī ironiski paskatīties uz kādu sevis daļu nedaudz no malas. Pavērtēt, cik daudz esi darītājs un cik daudz runātājs. Padomāt par to, ko tu dod tautsaimniecībai, un kāda jēga ir no tavas darbošanās. Un neapvainoties, ka viss tas pasniegta ar jaunatnes, kas pīpē zāli un ēd sēnes, palīdzību.