Savam brālim sargs by Vladimirs Mihailovs

Šo „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu lasīju ar prieku. Bērnībā man viņa ļoti patika, un cerēju, ka patiks arī tagad. Savulaik viņa bija tāds kā mini bestsellers, jo izdota ir vismaz trīs reizes. Divas reizes krievu valodā kā atsevišķa grāmata „Сторож брату моему” un diloģijā „Капитан Ульдемир” un latviski Fantastikas pasaule sērijā kā „Savam brālim sargs”.

Zemei draud briesmas. Divpadsmit gaismas gadu attālumā kāda zvaigzne draud pārvērsties par supernovu. Sprādziena radītais cietais starojums iznīcinās visu dzīvo uz Zemes. Taču zinātnes attīstības līmenis ļauj salīdzinoši viegli novērst supernovas sprādzienu. Zvaigznes tuvumā ir jānogādā agregāts, kas daļu no zvaigznes atbrīvotās enerģijas iemetīs pārtelpā. Zvaigzne lēnām izdzisīs, un cilvēce būs glābta. Tā kā ceļš ir tāls un riskants, bet nākotnes cilvēki nav gatavi riskēt ar savām dzīvībām, viņi ir nokomplektējuši kosmosa kuģa komandu ar cilvēkiem no pagātnes. Viņi tāpat būtu gājuši bojā savā laika līnijā, tādēļ mirkli pirms nāves viņi aizstāti ar biorobotiem, bet paši nogādāti nākotnē. Tā nu kuģi vada kapteinis Uldemīrs, kurš noslīka Gaujā, inženieris ir indiānis Garā roka, pilots ir Luftvaffes pārstāvis, vēl komandā ietilpst viens no 300 spartiešiem, pikeantrops Piteks, kurš dzīvoja laikā, kad verdzības iekārta vēl bija tikai gaišā cilvēces nākotne, un kāds krievu garīdznieks.

Ja par „Viņpus durvīm” es sajūsmā nebiju, tēma šķita nodrāzta un variācija ne pārāk izdevusies, tad šīs grāmatas ideja par kontaktu bija labi realizēta. Šeit ekspedīcija uz vienas no zvaigznes planētām atrod dzīvību. Saprātīgās būtnes ir humanoīdi un vēl vairāk, tie ir kādas Zemes ekspedīcijas pēcteči. Vēl vairāk viņi joprojām runā Zemes universālajā valodā. Šķiet nekādām problēmām ar kontaktu nevajadzētu būt, cilvēki viens otru saprot un ir cēlušies no vienas planētas. Taču te sākas grūtības.

Grāmatas nosaukums ir radies no Bībeles, kur Kains Dievam pēc Ābela nogalināšanas saka: „ … vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. Autors apspēlē sev iemīļotu tēmu, kā cilvēkiem palikt par cilvēkiem. Ja resursi ir ierobežoti, vai ir iespējams saglabāt noteiktu attīstības pakāpi. Vai ir iespējams izveidot sabiedrību, kura plāno savu nākotni racionāli paceļot sabiedrības intereses pāri indivīda interesēm? Autora piedāvātais risinājums ir diezgan filigrāns – Līmenis. Balstoties uz pieejamajiem resursiem un enerģijas daudzumu, civilizācija tiek nostabilizēta noteiktā attīstības Līmenī. Savukārt cilvēkiem, kuri iestājas par progresu, izgudro kādas lietas, tos sūta savu potenciālu realizēt uz karstajām smiltīm, tur var būvēt torņus un citādi izpausties.

Otra tēma ir par to, vai puses, kuras kontaktē, spēj saprast viena otru. Zemes pārstāvji, kuru zinātne ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, uzskata planētas Dāla iedzīvotājus par tādiem kā pastarīšiem. Bērni, kas nepazinās situācijas nopietnību. Tādus, kas jāpasargā un jāglābj. Viņi pat nespēj iedomāties, ka patiesība nemaz nav tik viennozīmīga. Savukārt planētas iedzīvotājiem Zemes pārstāvji ir gaisa jaucēji, viņi ierodas, lai izjauktu rūpīgi kopto balansu starp resursu pieejamību, iedzīvotāju skaitu un attīstības līmeni. Viņi grib cilvēku evakuēt uz Zemi, solot tiem brīnumu lietas, nemaz nepainteresējoties vai viņi to vēlas.

Maiteklis. Vienu lietu gan es nesapratu. Kāda velna pēc Uldemīram uz planētas bija jāsastopas ar savas mīļotās klonu. Un mīlestība tur ar vairāk platoniska un idealizēta nekā faktiska. Pie tam šīs līnijas ienesums sižetam bija minimāls. Pat nepieķeroties atsevišķām indivīdam, komanda psiholoģiski bija gatava darīt visu iespējamo, lai visus izglābtu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ļoti patika, veiksmīga un ironiska kontakta interpretācija. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Ready Player One by Ernest Cline

Šī ir viena no tām grāmatām, par kuras iegādāšanu un izlasīšanu es esmu daudz domājis. Domāšana noteikti ne ar ko nebūtu rezultējusies, ja vien es nesastaptos ar tādu fenomenu kā choice overload. Proti, iegāju lielākajā Dubaijas grāmatu veikalā Kinokunija. Kā grāmatu lasītājam man tas bija salīdzināms ar nonākšanu paradīzē. Bode ir uz kādu pushektāru un pilna ar grāmatām. Pirmo reizi no tās iznācu ar tukšām rokām, jo nevarēju izvēlēties, ko pirkt. Pēc tam uz veikalu gāju tikai ar iepriekš sastādītu sarakstu. Un šī grāmata no saraksta atradās arī veikala plauktā.

2044. gadā pasaule vairs nav rožu dārzs. Cilvēces dzīves līmenis lēnām sāk iet uz leju. Resursi ir izsmelti, elektrība tiek piegādāta ar pārtraukumiem. Visi, kas vien to var atļauties, dzīvo virtuālajā pasaulē Oasis. Realitātē viņi atgriežas tikai, lai paēstu. Šīs pasaules izveidotājs visu savu daudzmiljardu vērto mantojumu novēlēja tam, kas spēs atrisināt viņa mīklu. Kvests nav no vienkāršākajiem, pret to zobus ir salauzuši jau daudzi gunteri (saīsinājums no egg hunters). Wade ir viens no viņiem, nabadzīgs puišelis, kas dzīvo pie tantes treileru parkā. Viņš mīklas atrisinājuma meklēšanai ir veltījis piecus gadus. Un brīdī, kad viņš ir atminējis pirmo tās daļu, viņam nākas saskarties ar reālo pasauli. Konkurenti viņu vēlas fiziski iznīcināt.

Ja visu dzīvi pavadi spēlējot datorspēles un skatoties vecus seriālus, tad šī grāmata noteikti spēs uzbūstot tavu morāli. Wade jau arī savā nabadzīgajā bērnībā neko citu nav darījis, tikai sēdējis virtuālajā pasaulē, taču viņam tiek dota „Lielā iespēja”. Visa viņa dzīves jēga ir OASIS, tur atrodas viņa vienīgais draugs, un tikai tur kāds saprot viņa absolūtās zināšanas par astoņdesmito gadu popkultūru.

Ja pieejam pavisam kritiski, tad šis ir vecais labais Olivera Tvista modernizēts pārstāsts. Par to, kā ar nelielas veiksmes, draugu atbalstu un smagu darbu izsisties cilvēkos un laimīgā dzīvē. Grāmata faktiski kopē šo standarta sižeta līniju tikai kiberpasaules ietvaros, mūsdienu tīņiem saprotamākā veidā. Galvenais varonis ir introverts visas pasaules nesaprasta personība. Viņa potenciālu neviens nespēj novērtēt līdz brīdim, kad viņš sasniedz panākumus. Ar meitenēm viņam galīgi neveicas, puika no fizisko aktivitāšu trūkuma ir nedaudz uzbarojies, un nav jau tā, ka treileru parkā būtu, kas jēdzīgs atrodams. Tante viņu pie sevis tur tikai viņa pārtikas talonu dēļ, un abi vecāki ir miruši.

Autors lien vai no ādas laukā, lai pierādītu, ka arī tādiem ir iespējams izsisties. Tā teikt – mācies no galvas Monthy Phyton, un viss tev dzīvē būs. Ak jā, nepieciešams vēl būt izcilam astoņdesmito gadu datorspēļu spēlētājam. Iziet visu Pacman un vēl veselu kaudzi ar tikpat aizmirstām spēlēm, tad tev ir cerības. Pat autors sevi uzskata par gīku, un tas no teksta ir redzams, par pusi no viņa piesauktajiem seriāliem es nekad neko nebiju dzirdējis, tas pats sakāms par datorspēļu klasiku.

Sižets ir aizraujošs, un centrālais kvests ir izveidots satriecoši labs. Šī ir no tām grāmatām, no kuras iesākot lasīt nav iespējams atrauties. Piedzīvojumi seko viens otram, virtuālās un nākotnes distopiskās pasaules apraksti ir ļoti labi. Daudz popkultūras atsauču, nedaudz Džeimsa Bonda elementu un, protams, pusaudžu mīlestība.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors spēj radīt aizraujošu sižetu, taču pie varoņiem viņam vēl ir visas iespējas piestrādāt. Ja patīk datorspēles, aizraujoši piedzīvojumi un labā uzvara, tad droši ņemiet ciet šo grāmatu un lasiet, nenožēlosiet.

PS. Man šī grāmata paliks atmiņā ar to, ka viņu lasot man lidostā klāt pienāca drošībnieki un palūdza sekot viņiem.

Baismā ieleja by Rožē Frizons – Rošs

Šo grāmatu es jau reiz biju lasījis pirms gadiem divdesmit pieciem. No viņas atcerējos tikai vienu lietu, ja ārā ir dikti auksts, tad labāk malku neskaldīt. „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā viņu ieskaitīju pie tām grāmatām, kuras var droši pārlasīt un nebaidīties no garlaicīga stāsta.

Kanādas ziemeļos atrodas Baismā ieleja, no kuras nav atgriezies neviens cilvēks. Tieši uz turieni dodas Makss Zils, jo grib dzīvot tālu prom no cilvēkiem un civilizācijas. Taču arī viņam, tāpat kā viņa māsasdēlam Bruno, nākas dārgi samaksāt par dabai mesto izaicinājumu.

Nevaru apgalvot, ka grāmata pieskaitāma literatūras šedevriem. Autors ir saņēmies sabāzt tajā pēc iespējas vairāk izdzīvošanas stāstu. Plānajā ap divsimts lapaspušu biezajā grāmatelē viņam ir izdevies ietilpināt veselus trīs. Nerunāsim nemaz par daudziem pieminētajiem neizdzīvošanas gadījumiem.

Makss pēc sievas nāves nolēmis rast sev mieru, ziemojot neapdzīvotā ielejā. Lai šādu ieleju atrastu, viņš un divi indiāņi dodas nelielā ekspedīcijā. Ielejas meklējumu gaita vismaz man lika noprast, ka Maksam drīzāk vajadzētu blandīties pa apgabalu ar zaļiem līdzenumiem nevis pa krāčainām upēm. Reizēm nepietiek pat indiāņu gudrības, lai stulbu balto pasargātu no slikta gala. Maiteklis! Viens no indiāņiem iet bojā Maksa laivas vadīšanas prasmju dēļ. Makss par to nesatraucas, kā saka, šis jau upi mīlēja, tad jau tajā ņemt galu noteikti bija viņam laba lieta.

Arī pati dzīve Baismajā ielejā, kas gan franču oriģinālā saukta par Ieleju bez cilvēkiem, ir aprakstīta diezgan garlaicīgi. No lāčiem Makss nebaidās, bet tinis liek viņam pietaisīt bikses. Lielāko dienas daļu viņš pavada gādājot malku, izliekot slazdus un mežģījot potītes. Ja nebūtu kamanu suņu, tad būtu pavisam čābīgi. Manuprāt Blekijs bija visizstrādātākais grāmatas varonis, neskatoties uz savu suņa dabu. Viņa rīcību vismaz varēja saprast.

Bruno – izbijis narkomāns, tagad pilots. Ikdienā nodarbojas ar kravu pārvadāšanu Kanādas ziemeļos. Grāmatas sākumā viņa lidmašīna avarē, un viņš var sākt izdzīvot. Tā kā paikas ir atliku likām, tad ikdienu viņš var vadīt, kurot pakalnā ugunskuru un ēdot gaļu. Kā tēls viņš paliek prātā tikai kā tas džeks, kurš bija sadragājis celi un beigās vēl novēlās no klints. Un vēl nekad neļaujiet Bruno sniegt medicīnisko palīdzību, par pārsēju mainīšanu viņš neko nav dzirdējis.

Dabas apraksti nudien nebija tādi, kas spētu izvilkt šo saturā nabadzīgo grāmatu. Varbūt tur pie vainas ir tulkotājs, vai arī pats oriģināls nav izcēlies ar īpašu dabas aprakstīšanu, nemāku spriest.

Grāmatas galvenā mācība ir Kanādas ziemeļos cilvēkam vienatnē ziemojot ir jābūt dikti uzmanīgam, ja pats sev ar cirvi neiecirtīs, tad vējš un sals noteikti piebeigs. Vilku acis vienmēr spīdēs apkārt ugunskuram, un āmrija vienmēr klaiņos apkārt, lai ziemotāju piebeigtu. Nekad neņem līdzi radioaparātu, jo tas saglabās saikni ar ārpasauli, labāk liec cilvēkiem nākt, laivot, lidot pie tevis ciemos. Kas zina, paveiksies un šis netiks prom, nebūs jāziemo vienam.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, viduvējs darbs, kur liels uzsvars likts uz izdzīvošanu un izglābšanos. Lasīt iesaku tikai ziemeļu dabas entuziastiem, kurus nebaidīs kārtējais klišejiskais izdzīvošanas stāsts.

Un tas par viņu ir viss by Vils Ļipatovs

Šī nu bija viena no tām „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, kuru man nu nepavisam negribējās lasīt. Cirsmas detektīva žanrs mani nekad nav uzrunājis, un tādēļ šī grāmata izvēloties „ko lasīt nākamo” vienmēr tika aizbīdīta malā. Bet tā kā manu šīs sērijas lasāmo grāmatu nosaka gadījuma skaitļu ģenerators, tad nācās vien ķerties klāt.

Romāns ir par septiņdesmito gadu jauniešiem, viņu dzīvi un darbu tālajā Sibīrijā. Darba centrālais tēls ir Žeņa Stoļetovs – mūsdienu jaunietis, kas gājis bojā cīņā pret mietpilsonību pret vieglas dīkas dzīves tīkotājiem. Izmeklētājs Prohorovs, noskaidrojot Žeņas bojāejas cēloņus, iepazīstas ar dažādiem cilvēkiem. Šis psiholoģiskais romāns, parādot cilvēkus asās konfliktsituācijās, atklāj viņu morālās īpašības, nostāju pret raksturīgām mūsdienu parādībām, savstarpējās attiecības.

Teikšu godīgi, sen nebiju lasījis grāmatu, kurā būtu tik daudz lieku vārdu. Autoram ļoti patīk dabas apraksti. Pat Prohorova pratinātie Priedaines iedzīvotāji nespēj no tiem atturēties. Visi stāsti sākas ar tā rīta, dienas un vakara metroloģisko apstākļu un gadalaika aprakstu. Visi tādi Andreji Upīši, ka maz neliekas.

Sākums bija reti garlaicīgs, pagāja samērā daudz laika līdz sapratu, kurš ciema iedzīvotājs ir kurš. Viņus visus reizēm sauc uzvārdā reizēm tēvavārdā, un tad reizēm tikai pēc puslapaspuses attopies, ka Pjotrs Petrovičs ir tas pats Gasilovs. Žeņa un Jevgēņijs, tas gan bija viegli! Pirmās simts lapaspuses bija ļoti grūtas, iespējams, tādēļ, ka mūsu kapitālisma sabiedrībā grāmatā aprakstītās mūsdienu parādības vairs nemaz nav mūsdienu.

Bet nu pie mietpilsonības. „… Kriminālkodeksā pagaidām nav panta, kas paredzētu soda mērus par mietpilsonību”. Mietpilsonība ir tas tārps, kas sagrauž sociālisma un komunisma ieliktos pamatus. Cīņa pret mietpilsonismu aizņem daudz laika ko vrētu ieguldīt tautsaimniecības attīstībā. Mietpilsonim neko nevajag viņam ir svešs komunisma pamatpostulāts „Kas nestrādā, tam nebūs ēst”. Nē viņš meklēs tādu vietu, kur algu un prēmiju viņš saņems tāpat vien, neko nedarot. Mietpilsoņiem tādi cilvēki kā Žeņa ir kā dadzis acīs, nemiera cēlāji un ūdens duļķotāji, kas neļauj viegli dzīvot.

Nu būs iespējami MAITEKĻI, lai gan šaubos, vai tuvākajā desmitgadē vēl kāds no mana bloga lasītājiem šo grāmatu maz lasīs. Nav tā, ka Žeņu būtu nogalējusi mietpilsoņu brālība. Tieši nē, bet netieši gan. Viss Priedaines mežistrādes uzņēmums čum un mudž no mietpilsoņiem. Viņi savā purvā ievelk ne tikai sevi, bet arī parastos darbaļaudis. Viltīgi izstrādāts plāns, pēc papīriem viss kārtībā, bet plāns faktiski ir samazināts tā, ka pārpildīt to nav nekādas problēmas. Tas viss rada valstij zaudējumus. Es, jau protams, lasot šos spriedelējumus nespēju nesmieties un teikt, redz, te arī ir kapitālisma priekšrocība. Kapitālismā neviens nepieļaus, lai izstrādes norma ilglaicīgi būtu pazemināta. Ādama Smita neredzamā tirgus roka visu smuki noliks savās vietās. Plānveida ekonomikas trūkums. Žeņa ar visu sirdi un dvēseli cīnās pret Gasilovu. Ne jau tāpēc, lai sodītu, bet gan ļaut viņam laboties. Viņš dedzīgs jauns komunists, bet Gasilovs priekšnieks pirmrindnieks, kas pārliecināts par savu autoritāti.

Papildus Žeņam ir problēmas ar sieviešiem, viņam to ir veseli trīs, Gasilova meita, kāda atraitne un komjauniete. Amorāls dzīvesveids teiksiet. Visas mīl, bet nesaprot, kuru īsti. Skaidra lieta, ka ciema ļaudīm tas nepaliek apslēpts un tenkas izplatās. Mīlestība, lukturīši un nēģeri ir tie, kas noved kapā jauno komjaunieti.

Visi notikumi tiek stāstīti no izmeklētāja Prohorova skatu punkta. Viņš blandās pa ciematu un ar smalku sietu sijā liecinieku liecības. Viņš runā ar visiem un lēnā garā saliek kopā nozieguma kopainu. Ja skatāmies, tad tipiskais mazā ciemata stāsts, kur no ārpuses visi pirmrindnieki, bet palūkojot dziļāk, redzama morālās stājas trūdēšanas pēdas, Prohorovs ir īsts padomju izmeklētājs, viņš uzreiz zina, kas ir vainīgs. Pat nekautrējas lieciniekiem diktēt kādas liecības jādod un jāparaksta. Nav jau arī joki, labākais milicis visā rajonā. Visa tā ņemšanās ir tikai lai pierādītu viņa taisnību.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, drausmīgi garlaicīga un mietpilsoņu raksturojošām klišejām pārbagāta. Labi dzīvo – mietpilsonis. Labas importa drēbes – mietpilsonis. Hobiji ārpus darba laika – mietpilsonis. Vēlies uzlabot savus dzīves apstākļus – mietpilsonis. Neesi partijā un uzdodies par viduvējību – mietpilsonis. Lasīt brīžos, kad sāk vilkt nostalģija pēc padomjlaikiem, vai redzot, ka kaimiņam iet labāk par tevi.

Drosmīgie by Aleksandrs Voinovs

Šoreiz no „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas nolēmu lasīt par partizāniem. Biju aizspriedumains un domāju, ka grāmata būs kārtējā komunisma propaganda, kas sajaukta ar fantāziju

1943. gada pavasarī Sarkanajai armijai atbrīvojot Belgorodu autors sastapis partizāņu grupu. Partizāņi bija sekmīgi darbojušies ienaidnieka aizmugurē un tagad nāca, lai pievienotos Padomju Armijas daļām. Starp viņiem bija vairāki bērni – divpadsmit, trīspadsmit gadus veci zēni un meitenes. Viņš pierakstīja, ko tie stāstīja un vēlāk uzrakstīja jaunajiem partizāniem veltītu romānu – šo grāmatu.

Grāmatas centrālais varonis ir Koļa, padsmit gadus vecs puišelis, kuram nupat gestapovieši pakāruši māti, un tēvs ir kritis vācu gūstā. Apkārt notiek karš, un nekādas nākotnes perspektīvas viņam īsti nav. Viņa tēvocis ir gestapoviešu rokaspuisis, un dzīve pie tā nešķiet īpaši cerīga. Tādēļ Koļa nolemj bēgt un pievienoties pagrīdniekiem. Domāju, ka autors izvēloties savu varoni neko nemaz nav pārspīlējis, kara laikā notika ne tādas vien lietas.

Koļa izrādās ir puisis ar īstu diversanta ķērienu. Viņš var uzlaist gaisā tanku ešalonu un iefiltrēties koncentrācijas nometnē. Centrālais partizānu intereses objekts ir nocietinājumu būve Belogorodas apkārtnē. Tā tiek veikta pilnīgā slepenībā, un piekļuve šim objektam ir praktiski neiespējama. Un tas jau viss būtu nieks, bet riņķī vēl ir nodevēji. Pat koncentrācijas nometnē tu nemaz nevari zināt, vai tavs biedrs nav gestapoviešu roklaiža, kuru labāk būtu nosist ar sliedi.

Taču lai viss nebūtu tikai jauno partizānu piedzīvojumi vien, tad autors ir ieviesis vēl vienu paralēlos sižeta līniju. Tā skar pilsētas komendantu Kurtu Meijeru (īsts fašistu cūka, kuram vienaldzīgi iekaroto ļaužu likteņi), burgoministrs Bļinovs (it kā krievu cilvēks, bet ar pamatīgu jumtu Reihā) un kāds noslēpumains fašistu spiegs S-A-87. Tam visam klāt par piemest Belogorodas mākslas fondu, kuru fašisti cenšas izlaupīt. Nevar teikt, ka autors spētu veiksmīgi saglabāt intrigu līdz beigām. Viņš visa stāsta garumā dod tādus mājienus ar mietu, kas, kur un kā, ka lasītājam nevajag īpaši sasprindzināties, lai atšķetinātu patieso notikumu gaitu.

Grāmatu vērtēju ar 7 no 10 ballēm. Tipisks padomju laiku pusaudžu literatūras paraugs – karš, partizāni. Priecēja, ka nebija nekādas milzīgas ideoloģijas piešprices, autors tiešām rakstījis no sirds par jaunajiem partizāniem. Grāmata ir sarakstīta interesanti, lasās kā trilleris, lai ar’ pusaudžiem domāts. Notikumi risinās spraigi, un nolikt malā ir grūti. Autors spiež uz visām savam laikam raksturīgajām pogām. „Ticēt! Cīnīties! Uzvarēt!” tā ir šī grāmatas devīze. Jaunajam pionierim šī būtu iedvesmas pilna lasāmviela.

Играть, чтобы жить by Дмитрий Рус

Uznāca vēlme izlasīt kaut ko viegli aizraujošu un interesantu. Tādēļ nolēmu palasīties savu iecienīto litRPG žanru. Galu galā šāda tipa spēles man patīk, un monstru apkaušanas apraksti spēj aizraut. Lai prieks būtu pilnīgs, nolēmu nestiept gumiju un izlasīt vienā piegājienā veselu sēriju. Lai aiztaupītu sava bloga lasītājiem sešu grāmatu (Срыв, Клан, Долг, Инферно, Битва, Война) individuālus apskatus nolēmu uzrakstīt uzreiz par visām.

Rit divtūkstošo gadu trīsdesmitie. Uz pasaules viss ir izmainījies ASV zaudējusi savas pasaules līdera pozīcijas, taču izmisīgi cenšas atrast veidu kā tās atgūt. Gļebam par to nav nekādas daļas, viņam nesen ir diagnosticēts smadzeņu audzējs un nākotnes perspektīvas nav nekādas spožās. Viņam ir trīs izejas tapt iesaldētam, aiziet virtuālajā pasaulē vai vienkārši nomirt. Pirmajai opcijai Gļebam vienkārši nav naudas, trešā neparedz nākotnes perspektīvu, bet otrā šķiet ir īstā. Pasaulē spēles jau labu laiku spēlē pilnībā integrējoties virtuālajā pasaulē. Un, ja integrācijas laiks ir pārāk liels, tad persona var arī „norauties” un palikt tajā kā pilnīga sava saimnieko kopija. Fiziskais ķermenis ieiet komā un ar laiku nomirst. Gļebs izvēlas otro versiju un pārceļas un maģijas un zobena pasauli.

Sākšu ar pozitīvo, pirmās trīs grāmatas pat ir ļoti lasāmas, jo visa uzmanība tiek pievērsta galvenajam varonim. Ja sākumā viņš ir pilnīgs nūbs un no spēles neko lāga nesaprot, tad laika gaitā viņa izpratne par pasauli un savām spējām kļūst dziļāka un paveras plašas iespējas. Protama lieta, ka autors no otršķirīga varoņa gaitām neveidos veselu sēriju. Tādēļ Gļebs pavisam nemanot kļūst ļoti, ļoti izcils spēlētājs. Viņam daudz veicas, viņš atrod veidus kā apmānīt spēli veidā, kuru ķīniešu miljoni ir palaiduši garām. Taču tāda ir žanra klasika, tur neko daudz izmainīt nevar. Kad spēlē Diablo III tad jau ar mūždien nepaliec pirmajā līmenī.

Autoram ir dažas interesantas idejas par reālās un virtuālās pasaules mijiedarbību. Tās katra attīstās pa savu ceļu, bet paliek saistītas kopā. Virtuālajā pasaulē maģija spēj paveikt brīnumainas lietas un tās fons lēnu garu sāk spiest uz realitāti. Virtuālā pasaule ir stratēģisks objekts, un to saprot visas lielvaras. Viņas cenšas monetizēt jauno resursu pēc pilnas programmas. Speciāli institūti strādā pie tā, lai apgrieztu portālus otrādi. Darīt visu, lai uz reālo pasauli varētu transportēt virtuālos priekšmetus, un kas zina, arī tās radījumus.

Pasaule ir dzīva un brīnumu pilna, arī pats spēles un spēlēšanas process ir saprotams un nekādus šablonus nerauj. Šī saprotamība tad ļauj pieņemt arī visdīvainākos notikumu pavērsienu kā realitātei atbilstošus, nevis kā „klavieres no krūmiem”, un par to autoram liels paldies.

Grāmatas galvenais mīnuss ir notikumu globalizācija. Autors nav spējis novaldīt sava varoņa levelapu. Ja sākumā viņš krūmos sit trušus un krāj pieredzi, tad sestās grāmatas beigās viņš jau ved kaujā leģionus. Varoņa krutums pieaug eksponenciāli, un bieži vien viņa jauno spēju apgūšana „lauž” jau esošo pasauli. Ja tas novestu pie kaut kādām loģiskām beigām, nebūtu problēmas, bet šķiet, ka autors nespēj apstāties, un laikam jau Gļebam ir lemts liktenis kļūt par abu pasauļu valdnieku. Tas viss uz beigām noveda pie situācijas, ka pēdējās trīs grāmatās absolūti nebiju spējīgs just līdzi varonim, viņš jau ir tāds megazvaigzne, ka skaidrs, ar viņu nekas vairs nevar notikt.

Saprotu autoru un viņa mērķauditoriju. Nav jau nekas slikts, ka sižeta centrā rodams urrā-patriotisms, tāda lieta nevienai tautai par sliktu nav nākusi. Taču vadmotīvs apkārt ir ienaidnieks izraisa smaidu. Taču tā kā Gļebs te ir pārcēlies uz dzīvi, tad viņš to lietu uztver ļoti nopietni. Amerikāņu un Eiropas spēlētāji (arī latviešu mežabrāļi) to vien gaida, lai pilnībā iekarotu krievu klāsteru un aizdzītu visus verdzībā. Krievus apspiež pat spēles algoritmi, viņu lokācijā var dabūt mazāk pieredzi, un labs lūts arī izkrīt retāk. Nu pilnīgi apspiež nabaga spēlētāju nu tā, ka jāceļas un jāiet dot pa muti. Beigās jau aiziet līdz Gregorija lentīšu fabrikas atvēršanai virtuālajā pasaulē. Acīmredzot tagad pēc tādām lietām ir pieprasījums un atradīsies, kam tāds notikumu pavērsiens patiks. Smīdina arī līdz tekstam nonākušās klišejas par ļaunajiem pindosiem, ķīniešiem, kas nozog krievus verdzībai, un galvenā varoņa uzskati par sievietēm. Autors ir reāls šovinists ar tīņa izpratni par sievietēm, galvenais, lai mīl vīru, saprot, ka tas ir mājā saimnieks un vienmēr dod.

Grāmata nav lasāma katra individuāli, tām pat nav sakarīga nobeiguma. Tās beidzas ar klifhangeriem. Starp grāmatas nobeigumu un katras atsevišķas nodaļas nobeigumu nav nekādas saistības. Tāda sajūta, ka paņemts viens pamatīgs ķieģelis un sadalīts reizinātājos. Varbūt pie vainas ir tas, ka visas grāmatas izlasīju reizē vienā rāvienā, un tādēļ bija redzams kvalitātes kritums uz beigām.

Sērijai kopumā lieku 6 no 10 ballēm. Pirmās trīs ir labas un interesantas, var likt 7–8 pēdējās gan paliek jūtami švakākas, sākumā notikumi vēl nav ieguvuši tādu episkuma līmeni, ar kuru autors vairs nespēj tikt galā. Pārvēršot Gļebu par tādu kā Maķedonijas Aleksandru un korķi visām pudelēm. Izklaide ir labu labā, nepretendē uz nekādu literāro dziļumu un stāsta par to, kas nosaukumā rakstīts. Ja interesē litRPG žanrs, tad sērijas sākumu rekomendēju, pēdējās lasiet paši uz savu risku.

Bīstamais bēglis by Emma Vigodska

Šoreiz „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas lasīšanā izvēlējos grāmatu, kuru līdz šim vēl nebiju lasījis. Kā man tas bija izdevies, nezinu, domāju, ka pie vainas ir diezgan dīvainais grāmatas vāks, kurš pārāk neuzrunā lasīšanai. Nu bija pienācis laiks šo nolaidību labot.

1857. gads britiem Indijā padevās slikts, neveiksmīgas koloniālās pārvaldības rezultātā sākās bads, sadusmojās sipaji, un sākās dumpis. Koloniālā karaspēka vadībā sākumā nespēja apspiest dumpi un tas izvērtās asiņainā kampaņā, kura guva lielu atbalstu britu salu iedzīvotāju vidū.

Grāmata ne vairāk ne mazāk mēģina atainot šos notikumus kā centrālo tēlu izmantojot Insuru Pandi, kurš autores prāt ir visa šī dumpja cēlonis. Insurs ir ne tikai nošāvis virsnieku, viņš tiek pacelts līdz visas tautas vadoņu līmenim. Viss pasākums tiek atainots ne tikai kā cīņa pret koloniālistiem, bet arī kā šķiru cīņa. Taču tā kā vēsturi visi labi zina, tad te nekādi “happy end” nav sagaidāmi.

No stāsta viedokļa autorei galīgi nepadodas galvenie varoņi. Insurs ir cilvēks- ideja, kas staigā no ciema uz ciema un iedvesmo zemniekus sacelties. Viņš ir idejas pārņemts, ka pat uz ceļa nejauši atrodot mirušu savu desmit gadus neredzētos sievu, viņš dodas vienkārši tālāk, un pat necenšoties uzmeklēt savu meitu Lelu. Tā sakot, revolūcija ir pāri visam.

Lelu autore mēģina pārtaisīt par tēva ideju ideoloģisko mantinieci. Taču viņai ir trīspadsmit gadi un kopumā atstāj bērna iespaidu. Tādēļ tā visa ideoloģijas uzkrautā nasta no zemākās kastas uz revolūcijas mantinieci, šķiet nedaudz smieklīga. Arī visas grāmatas garumā Lela to vien dara kā cieš, sākumā no faķīra, kas viņu apzīmogo kā zemākas kastas pārstāvi, beidzot ar to, ka laikā nespēj padot ziņu. No vienas puses reālistiski, bet no otras puses bezjēdzīgi likt bērnam nodot ziņas, ja neviens viņu neņem par pilnu.

Dženija ir kāda angļu virsnieka meitiņa, kas pa visu burzmu pamanās nokļūt indiešu ieņemtā pilsētā. Viņas uzdevums ir saprast indiešu cilvēku plašo dvēseli un paraudzīties uz savu valsti kā visu šausmu iemiesojumu.

Tad vēl ir skots Makfernejs, filologs, kurš cenšas pierādīt, ka indiešiem ir sena kultūru, kuru tādēļ vajā britu administratori. Tā sakot, valdošās elites atkritējs, kuru mīl parastie ļaudis, bet ienīst un baidās paša tautieši.

Viss stāsts pretendē uz vēsturiska atstāsta statusu. Daži fakti ir piepušķoti, dažos ir pieļautas kļūdas, piemēram, par Deli arsenāla uzspridzināšanu. Bet kopumā galvenajās līnijās faktu izklāsts ir pietiekoši līdzīgs reāliem notikumiem, lai daļēji to var saukt par vēsturisku romānu. Diemžēl notikumi tiek atainoti tik bezkaislīgi, ka lasītājam beigās ir vienalga gan apkautie indieši, gan badā mirstošie bērni, viņi izskatās pēc fona, kurš tiek mākslīgi uzsvērts, lai izceltu kolonizatoru nežēlastību. Nevar noliegt, patiesībā bija skarba, taču autorei to nav izdevies nodot lasītājam.

Aizkustināja autores atsauce uz Kārli Marksu, kurš savā vēstulē Fridriham Engelsam piesauc Deli sacelšanos un klāt pievieno Deli plānu. Tas gan vēlāk būs jāatdod. Tā nu ir tik mākslīga nodeva sarakstīšanas laikam, ka smiekli nāk.

Lieku 4 no 10 ballēm par mēģinājumu popularizēt maz zināmus vēsturiskos notikumus. Taču mēģinājums visu pabāzt zem šķiru cīņas un citām komunistiskās ideoloģijas tēzēm nav diez ko veiksmīgi izdevies. Tēli ir vāji, un „action” arī nekāds nav. Grāmatas pluss ir tās īsums, nav ilgi jāmokās.

Deadhouse Gates (The Malazan Book of the Fallen #2) by Steven Erikson

The Malazan Book of the Fallen cikls turpinās. Kurš tur īsti ir kritušais, vēl īsti nesaprotu, visi viņi sevi uzskata par tādiem, kas pacēlušies bezmaz vai Dieva kārtā. Pēc pirmās grāmatas izlasīšanas manas domas par sēriju bija labas. Piekritu pat apgalvojumam, ka, ja vēlies patiešām episku fantāziju, tad šī ir grāmatu sērija, kura obligāti jāizlasa. Vienīgais, kas atturēja no otrās grāmatas uzsākšanas, ir apjoms. Parasti jau mani grāmatas, kuras ir ap tūkstots lapaspusēm, mani īpaši neuztrauc. Taču lasīt vienu pēc otras tūkstošnieces ir par traku pat man. Tādēļ mēnesi atpūtos.

Svētajā Raraku tuksnesī praviete Sha’ik gatavojas pareģojuma piepildījumam. Septiņas bijušās brīvpilsētas beidzot sacelsies pret saviem apspiedējiem un sāksies Viesuļvētra. Un viesuļvētra nebūs tikai cilvēku radītais haoss, bet arī kā dievības izpausme. Otaral raktuvēs verdzībā tiek turēta augstmaņu nama atvase Felisin. Viņu vada naids un vēlme atriebties savai māsai, pateicoties kurai viņa atrodas raktuvēs. Ārpus likuma izsludinātie Brigdburners (Sapieri) Fiddler un Kalam plāno nogalināt ne vairāk ne mazāk kā pašu Malazan impērijas Imperatori. Tai pat laikā Coltain vadībā Septītās armijas atliekas pavadot tūkstošiem bēgļu ar kaujām dodas pāri Genebakis kontinentam uz pēdējo vēl sacelšanās nepārņemto pilsētu – Aren.

Sākšu ar lietām, kas man nepatika. Galvenā grāmatas problēma ir maģija. Es tā arī neesmu sapratis, uz kā balstās katra atsevišķa maga spējas. Šķiet, ka magi var praktiski visu, un īsti nav saprotams, kas ir viņu panākumu pamats. Viena lieta ir “warren” paralēlās realitātes, no kurām mags smeļas enerģiju. Šī dimensija lielākoties ir pati par sevi, un tai var pieslēgties praktiski jebkurš ar maga spējām. Taču kādā veidā tas rezultējas ugunsbumbā vai masu ilūzijā, nav īsti skaidrs. Katru reizi, kad kāds pelēks vīriņš vai sieviņa sāk slaktēt ļaudis ar savām burvju spējām, tas izskatās kā “dievs no mašīnas”, un tad vēl visas tās maģiskās būtnes, kas parādās no nekurienes un aiziet turpat.

Tad vēl mani nervozu dara daudzie personāži, tas, ka viņiem ir tik līdzīgi vārdi. Saprotu, ja es dzīvotu Malazan pasaulē, tad es viņus noteikti izšķirtu, bet reizēm bija grūti saprast, kas kurš īsti bija. Bet tā jau noteikti ir tikai mana problēma.

Grāmatas centrālais tēls ir Coltaine, Septītās armijas vadonis. Viņa virzīšanās ar kaujām cauri visam Genebakis kontinentam, nenoliedzami ir episkākais stāsts, kuru man nācies lasīt. To visu mums vēsta kāds vēsturnieks no sava skatu punkta. Coltaine ir izcils taktiķis, un viņam ir mērķis. Viss notiekošais ir pasniegts skarbi, cilvēki iet bojā – gan bēgļi, gan karavīri. Cerības izglābties nav praktiski nevienam, atmosfēra ir drūma un tikai ticība Coltain nekļūdīgumam spēj dzīt visu šo baru uz priekšu. Ja karavīriem ir disciplīna, tad bēgļiem tādas nav viņi pat nāves briesmās ir gatavi plēsties savā starpā un justies aizvainoti uz saviem glābējiem.

Felisin sižeta līnija ir vairāk tāds kvests, kas savā izpildījumā nav uzskatām par izcilu. Varones izaugšana notiek lēcienveidīgi no naiva bērna līdz rūdītai ciniķei pāris mēnešu laikā. Lielākā problēma ir viņas dialogi, kur ietiepīga bērna idejas mijas ar dziļi filosofiskiem spriedumiem. Tas nedaudz nepārliecina. Taču viņas izdzīvošanas pamats ir skaidri definēts un labi iekļaujas kopējā sižetā.

Fiddler un Kalam stāsts ir tipisks atentāta stāsts ar kvesta elementiem. Puišu galvenā problēma ir tā, ka viņiem nepatīk tieši imperatore, taču tai pat laikā viņi ir gatavi darīt visu, lai pati Impērija saglabātos. Viņiem, lai ar’ ārpus likuma izsludinātiem karavīriem, galvenais ir Impērijas saglabāšana par katru cenu. Viņus savā labā cenšas izmantot ne tikai mirstīgie vien. Arī dievi labprāt gribētu dabūt savā pārvaldībā cilvēku impēriju.

Papildus šiem sižetiem ir vēl pāris mazāki stāsti, taču arī tie ir smalki nostrādāti, un kas zina, iespējams, vēlākās grāmatās izvērsīsies daudz nopietnākos apjomos.

Runā, ka šo grāmatu autors esot rakstījis veselus 8 gadus, iespējams, ka tā ir taisnība. Tādu pasauli nevar izveidot pāris dienās, pat ja tu pēc profesijas esi arheologs. Autors nekad nevienā vietā nenolaižas ar aizrautīgu bijušo laiku atstāstīšanu. Viss tiek nodots ar mājieniem, nedaudz iezīmējot pagātnes notikumus. Laikus, kad cilvēki uz zemes nebūt nebija valdnieki, par spēkiem, kas no sava senuma ir pilnīgi aizgājuši no esošās realitātes. Taču, ja viņus pamodinās, viņi varbūt būs gatavi atgriezties un ieviest savu kārtību. Par Ascended – saprātīgām būtnēm, kuras kļuvušas gandrīz par pusdieviem un kuru motīvus parastam mirstīgajam nav viegli izprast.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja Tev patīk notikumu neprognozējamība, nešausmina galveno varoņu nāves, reālistiski kauju apraksti, tad noteikti rekomendēju šo grāmatu. Nedaudz gan būs jāsamierinās ar iestieptu sižetu un pāris liekām epizodēm.

Viņpus durvīm by Vladimirs Mihailovs

„Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā ir daudz lasāmā atlicies, un gadījuma skaitļu ģenerators man lasīšanai izdeva šo grāmatu. Bērnībā viņu biju lasījis vairākas reizes, bet cik atcerējos, diez ko daudz nepatika. Tā nu lasīšanu nācās sākt ar bērnības nepatiku.

Grāmatas anotācija skan sekojoši: „Krievu padomju autora fantastisks romāns. Tā darbība noris Transgalaktikas kuģī, kuram sarežģītu apstākļu dēļ liegta iespēja atgriezties uz Zemes vai kādas citas planētas. Šajā dramatiskajā situācijā spilgti atklājas romāna varoņu rakstura īpašības. Šie varoņi ir šauri specializējušies dažādu profesiju pārstāvji, kas bieži vien neatrod kopīgu valodu. Darbā risinātas svarīgas morāles problēmas, autors uzsver, ka cilvēkam jebkādos apstākļos jāsaglabā cilvēciskas īpašības. Lasītājam tiek piedāvāti vairāki nākotnes sabiedrības modeļi.”

Nevar jau zināt, kā tai nākotnē būs, bet stāsta autors ir izvēlējies interesantu tematu. Kā izdzīvot apstākļos, kad materiālie resursi netrūkst, bet trūkst mērķa kādēļ dzīvot. Kuģis uz Zemes vairs neatgriezīsies, taču ko tas nozīmē kuģa komandai un pasažieriem, to autors apņēmies izklāstīt un modelēt.

Sāksim ar pašu galveno, romāns ir padevies varen garlaicīgs. Nākotnes cilvēki ir pilnīgi neracionāli un nesaprotami radījumi. Viņi visi mīl dot vaļu emocijām, labi situācija ir visnotaļ kritiska, un visi var norauties, bet vai tieši tādā veidā. Grāmatai nedaudz dzīvīgumu piedot vienīgi rakstnieks, kad viņš savos stāstos ieskicē „Vaļa” (tas pats Trangalaktiskais kuģis) iespējamos nākotnes scenārijus. Viss pārējais ir romāna varoņu iekšējās pārdomas, savstarpējo attiecību veidošana (starp citu grāmatā vienā vietā ir pieminēts sekss) un bezjēdzīga darbība. Tā kā kuģī ir samesti kopā aktrise, fiziķis, ārste, futbolists, izmeklētājs, ceļotājs, aktieris un pāris kuģa komandas cilvēki, tad it kā visam vajadzētu sanākt tīri labi. Taču pirms vienoties cēlam mērķim kuģa iemītnieki izmēģina visgarlaicīgākos scenārijus. Sākas viss ar sieviešu dalīšanu, tās tiek uztvertas kā ierobežots resurss, bet tā vairāk ir tad teorētiska ņemšanās. Visa pārējā darbība notiek tikpat traģikomiskā gaisotnē. Tā vietā, lai izveidotu labu Robinsona stāstu, autors ir izvēlējies 75% laika garlaikot savus lasītājus.

Laiku pa laikam tiek ieviesti apakšsižetiņi, kuriem būtu jāieklaidē lasītāju, bet tie uz kopējā sižeta fona šķiet nereāli. Ko jūs domātu par ārsti, kas kosmosa kuģī slēgtā telpā eksperimentē ar bīstamu vīrusu, tāpat intereses pēc. Vai indivīdu, kas pa visu varu cenšas sagrābt kuģī varu, bet pēc atmaskošanas tiek aizdzīts trimdā, kravas telpā, kuru neviens pirms tam nepārbauda. Nemaz nerunāsim par to, ka visi kuģa iemītnieki ir kautrīgi un depresīvi tipiņi.

Bet gods kam gods, autors nemeklē vieglus risinājumus un klavieres no krūmiem netiek izstumtas pat galīgi draņķīgos brīžos. Īsti Transgalaktikas cilvēki spēj uzvarēt tikai paši ar saviem spēkiem, tikt pāri ķildām un nesaskaņām un atrast kopēju mērķi. Taču savā starpā viņi atšķiras diezgan minimāli, šaubos vai pēc pāris mēnešiem man galvā būs palikuši viņu vārdi un spilgtākās rakstura īpašības izņemot neizlēmību un kautrīgumu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, ja nu nekas cits nav pa rokai gadījies. Protams, ja esi cilvēks, kuram patīk lasīt psiholoģiskus romānus, kuriem ar realitāti nav nekāds pārāk liels sakars,tad uz priekšu.

Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē by Bārbala Simsone

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu nevarēja būt nekāda runa. Tam ir vairāki iemesli. Pirmais, autores iepriekšējā grāmata „Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā”, lika man saprast, ka, ja tiks sarakstīts kaut kas līdzīgs, es noteikti būšu lasītājs. Otrkārt, es grāmatu dabūju ar pašas autores ierakstu tajā.

Katra cilvēka dzīvē pienāk tāds brīdis, kad viņš aizraujas ar šausmu literatūru. Man šis brīdis pienāca pēc tam, kad es izlasīju Edgara Alana Po stāstu krājumu „Nodevīgā sirds”, tad sekoja „Drakula”, vesela kaudze ar gotisko šausmu romāniem, Lavkrafts, un apogeju šī aizrautība sasniedza ar Stīvena Kinga daiļrades iepazīšanu. Tagad varu teikt, ka šausmu literatūra mani vairs tā neaizrauj, protams, ja vien tas nav Kinga jaunākais romāns, jeb stāstu krājums Lavkrafta pasaulē. Bet bija laiks, kad kvalitātei nebija nekādas nozīmes. Loģiski, ka rodas jautājums, kāpēc tā. Šī grāmata atbildēs uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem.

Pirmā daļa ir vispārīgs ieskats Šausmu literatūras teorijā un analizēti slavenākie rietumu autoru darbi. Te nekāds jauns ritenis nav atklāts, sevišķi cilvēkiem, kas par šo tēmu jau ir padziļināti interesējušies. Taču tāds, kas ar šādu padziļinātas literatūras analīzi saskaras pirmo reizi, te atradīs daudz kā jauna un interesanta. Centrālā ideja ir, ka cilvēkam dzīvē šausmas ir neatņemama sastāvdaļa, atzīstam to mēs sevī vai neatzīstam, realitāte no tā nemainās. Šausmu literatūra ir līdzeklis kā dažādas neracionālas bailes sevī pārvarēt un, iespējams, pat gūt prieku no paša pārvarēšanas procesa. Lasot šo nodaļu sapratu, ka visa mana iepriekšējā šausmu literatūras lasīšana ir bijusi pakārtota tā, lai lasot šo grāmatu es visus te pieminētos darbus būtu lasījis. Es esmu lasījis pat Šeridanu Lefanī un juku laikos izdotu stāstu krājumu, kurā ietilpa stāsts “Kā divi balti zirnekļi”. Protams, tā nav nekāda sakritība, jo autore savā darbā cenšas apskatīt to, kas jau ir izdots latviešu valodā un ko viņas potenciālais lasītājs, varētu būt lasījis.

Lasot sadaļu par Lavkraftu es, protams, pie sevis iesaucos “Ph’nglui mglw’nafh Cthulhu R’lyeh wgah’nagl fhtagn” nevis ikdienā lietoto saīsinājumu „Cthulhu fhtagn” tik labi bija uzrakstīts par viņa daiļradi! Varbūt es lāgā negribētu piekrist, ka viņa pakaļlēcēji nav spējuši radīt līdzvērtīgus stāstus Lavkrafta pasaulē, domāju, ka Nīls Geimens izdzirdot tādu apgalvojumu raudātu spilvenā.

Par pilsētas fantāzijas žanra attīstību, šausmu literatūras ietvaros man bija nedaudz cits skatījums, bet nevaru garantēt, ka man ir vispareizākais, jo es atšķirībā no autores neesmu pacenties visu hronoloģizēt un pārbaudīt.

Otrā daļa par bibliskajiem motīviem šausmu literatūrā jau ir daudz specifiskāka un labi ilustrē, ka ar Bībeles citāta pierakstīšanu grāmatas nodaļas sākumā vien ir par īsu, lai klasificētos kā no Bībeles iedvesmots darbs. Var autorei piekrist, ka Bībele ir daudzu šausmu stāstu pamatā. Taču jāņem vērā arī tas, ka Bībele, kā jau tas biezai grāmatai pienākas, satur sevī tik daudz stāstu un sižetu, ka tai pie lielas vēlēšanās var pielāgot jebko. Tomēr šajā grāmatā šis nav tas gadījums, autore “aiz matiem” neko nepievelk un izceļ saulītē darbus, kas tieši atbilst tematam. Godīgi sakot, es pat iedomājies nebūtu, ka par biblisku motīvu šausmu stāsta skaitās arī tas, ja kāds varonis iemet vampīram ar Bībeli, un tas pačib. Tā teikt fiziskā Bībeles dimensija. Šajā daļā ir iztirzātas vairākas Stīvena Kinga grāmatas, man personīgi tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Pirmkārt, varēju atsaukt atmiņā jau pasen lasītos darbus, un otrkārt, paraudzīties uz viņiem no nedaudz savādāka skatupunkta, kurā īpaši izcelta Bībeles ietekme.

Trešā daļa par šausmu žanru latviešu literatūrā, manuprāt, ir grāmatas lielākā pievienotā vērtība. Ja par iepriekšējo nodaļu tematiem man jau bija nācies lasīt pa kādai grāmatai, tad šī informācija bija pilnīgi svaiga. Vispirms viņa mani aiznesa atpakaļ bērnībā, kad lasīju Grīna darbus. Atgādināja par Kaijaka stāstiem, kurus es sev par brīnumu atcerējos. Puriņu un Stradiņu šausmu grāmatas. Stradiņa “Dēmonu villa”, lai ar nebija nekāda augstā literatūra, man no pusaudža gadiem ir iespiedusies atmiņā uz mūžiem. Arī secinājumam, ka latviešu šausmu literatūras sižetiem un tēliem ir maz līdzības ar rietumu tradīcijām, ir segums. Manuprāt, tas gan vairāk tādēļ, ka vēl neesam pietiekami “rietumniecskojušies”, un gan jau ar laiku atradīsies kāds rakstnieks, kurš kleibēs stāstus atbilstoši šausmu kanonam. Bet, kamēr tas nav vēl noticis, priecāsimies par to, ka mums viss ir mazliet citādāks. Biju arī patīkami pārsteigts, ka šausmu žanrā rakstošo rakstnieku, lai ar’ maz, tomēr ir atradušies. Būs jāizlasa kaut kas no Bereļa darbiem, vismaz viņa šausmu stāstus es noteikti sapratīšu.

Un tagad par pašu lasīšanas procesu, „Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā” bija ļoti laba un informatīvi bagāta, bet pats rakstīšanas stils bija akadēmiski pasauss. Šajā grāmatā stāstījuma struktūra ir jau tuvāka parastajam lasītājam, un teksts ir ne tikai piesātināts ar informāciju, bet arī raitāk lasās. Vēl lasot grāmatu, man bieži galvā ienāca doma, bet kāpēc nav pieminēts autors X vai grāmata Y. Tad nu nācās atcerēties, ka šausmu literatūras žanrs ir tik plašs temats, ka visu viņu pilnībā vienā grāmatā nemaz nevar iekļaut, un šī grāmata ir tikai ieskats, nevis kaut kāda pilnīga visaptveroša analīze. Un vēl ja šķiet, ka kādu aspektu autore palaidusi garām, tad nevajag satraukties (visticamāk, ka nodaļas sākumā autore ir jau definējusi, ko viņa grasās apskatīt), otrkārt, tas nozīmē, ka grāmata ir sasniegusi savu mērķi, izraisīt lasītājā interesi par tematu.

Ja patīk šausmu literatūra, tad šī grāmata ir obligāta lasāmviela. Nevajag baidīties (ja lasot grāmatu par šausmu grāmatām, vispār vēl ir iespējams baidīties) par to, ka autore ar nazi izķidās visus šausmu stāstus kā tādu zivi un parādīs, ka pēc būtības tajos ir atrodam vienādas asakas. Un tādēļ, lasītājam būs jāmet viss šausmu literatūras žanrs pie malas, jo nebūs vairs interesanti. Tā nav! No tā lasīšana kļūs tikai interesantāka. Šīs grāmatas izlasīšana palīdzēs salikt jau lasīto šausmu literatūru vēsturiskajā un kultūras kontekstā, kur katra nākamā šausmu stāstu grāmatiņa iekritīs kā puzles gabaliņš savā vietā un ļaus paskatīties uz tās sižetu ne tikai grāmatas ietvaros vien. Lieku 10 no 10 ballēm.

Un tagad neliela darvas karotīte, pāris vietās autore nebija izdomājusi, kā izvairīties no viena un tā paša citāta lietošanas vairākas reizes. Tas radīja sajūtu, ka lasi to pašu lapaspusi vēlreiz. Bet, ja man jautātu, vai būtu reāli no tā izvairīties, tad atbilde būtu nē, jo citādi autores apgalvojums bez citāta šķistu nepamatots.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …