Savam brālim sargs by Vladimirs Mihailovs

Storozh bratuŠo „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu lasīju ar prieku. Bērnībā man viņa ļoti patika, un cerēju, ka patiks arī tagad. Savulaik viņa bija tāds kā mini bestsellers, jo izdota ir vismaz trīs reizes. Divas reizes krievu valodā kā atsevišķa grāmata „Сторож брату моему” un diloģijā „Капитан Ульдемир” un latviski Fantastikas pasaule sērijā kā „Savam brālim sargs”.

Zemei draud briesmas. Divpadsmit gaismas gadu attālumā kāda zvaigzne draud pārvērsties par supernovu. Sprādziena radītais cietais starojums iznīcinās visu dzīvo uz Zemes. Taču zinātnes attīstības līmenis ļauj salīdzinoši viegli novērst supernovas sprādzienu. Zvaigznes tuvumā ir jānogādā agregāts, kas daļu no zvaigznes atbrīvotās enerģijas iemetīs pārtelpā. Zvaigzne lēnām izdzisīs, un cilvēce būs glābta. Tā kā ceļš ir tāls un riskants, bet nākotnes cilvēki nav gatavi riskēt ar savām dzīvībām, viņi ir nokomplektējuši kosmosa kuģa komandu ar cilvēkiem no pagātnes. Viņi tāpat būtu gājuši bojā savā laika līnijā, tādēļ mirkli pirms nāves viņi aizstāti ar biorobotiem, bet paši nogādāti nākotnē. Tā nu kuģi vada kapteinis Uldemīrs, kurš noslīka Gaujā, inženieris ir indiānis Garā roka, pilots ir Luftvaffes pārstāvis, vēl komandā ietilpst viens no 300 spartiešiem, pikeantrops Piteks, kurš dzīvoja laikā, kad verdzības iekārta vēl bija tikai gaišā cilvēces nākotne, un kāds krievu garīdznieks.

Savam brālim sargs

Ja par „Viņpus durvīm” es sajūsmā nebiju, tēma šķita nodrāzta un variācija ne pārāk izdevusies, tad šīs grāmatas ideja par kontaktu bija labi realizēta. Šeit ekspedīcija uz vienas no zvaigznes planētām atrod dzīvību. Saprātīgās būtnes ir humanoīdi un vēl vairāk, tie ir kādas Zemes ekspedīcijas pēcteči. Vēl vairāk viņi joprojām runā Zemes universālajā valodā. Šķiet nekādām problēmām ar kontaktu nevajadzētu būt, cilvēki viens otru saprot un ir cēlušies no vienas planētas. Taču te sākas grūtības.

Grāmatas nosaukums ir radies no Bībeles, kur Kains Dievam pēc Ābela nogalināšanas saka: „ … vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. Autors apspēlē sev iemīļotu tēmu, kā cilvēkiem palikt par cilvēkiem. Ja resursi ir ierobežoti, vai ir iespējams saglabāt noteiktu attīstības pakāpi. Vai ir iespējams izveidot sabiedrību, kura plāno savu nākotni racionāli paceļot sabiedrības intereses pāri indivīda interesēm? Autora piedāvātais risinājums ir diezgan filigrāns – Līmenis. Balstoties uz pieejamajiem resursiem un enerģijas daudzumu, civilizācija tiek nostabilizēta noteiktā attīstības Līmenī. Savukārt cilvēkiem, kuri iestājas par progresu, izgudro kādas lietas, tos sūta savu potenciālu realizēt uz karstajām smiltīm, tur var būvēt torņus un citādi izpausties.

Капитан Ульдемир

Otra tēma ir par to, vai puses, kuras kontaktē, spēj saprast viena otru. Zemes pārstāvji, kuru zinātne ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, uzskata planētas Dāla iedzīvotājus par tādiem kā pastarīšiem. Bērni, kas nepazinās situācijas nopietnību. Tādus, kas jāpasargā un jāglābj. Viņi pat nespēj iedomāties, ka patiesība nemaz nav tik viennozīmīga. Savukārt planētas iedzīvotājiem Zemes pārstāvji ir gaisa jaucēji, viņi ierodas, lai izjauktu rūpīgi kopto balansu starp resursu pieejamību, iedzīvotāju skaitu un attīstības līmeni. Viņi grib cilvēku evakuēt uz Zemi, solot tiem brīnumu lietas, nemaz nepainteresējoties vai viņi to vēlas.

Maiteklis. Vienu lietu gan es nesapratu. Kāda velna pēc Uldemīram uz planētas bija jāsastopas ar savas mīļotās klonu. Un mīlestība tur ar vairāk platoniska un idealizēta nekā faktiska. Pie tam šīs līnijas ienesums sižetam bija minimāls. Pat nepieķeroties atsevišķām indivīdam, komanda psiholoģiski bija gatava darīt visu iespējamo, lai visus izglābtu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ļoti patika, veiksmīga un ironiska kontakta interpretācija. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Ready Player One by Ernest Cline

Ready Player One by Ernest ClineŠī ir viena no tām grāmatām, par kuras iegādāšanu un izlasīšanu es esmu daudz domājis. Domāšana noteikti ne ar ko nebūtu rezultējusies, ja vien es nesastaptos ar tādu fenomenu kā choice overload. Proti, iegāju lielākajā Dubaijas grāmatu veikalā Kinokunija. Kā grāmatu lasītājam man tas bija salīdzināms ar nonākšanu paradīzē. Bode ir uz kādu pushektāru un pilna ar grāmatām. Pirmo reizi no tās iznācu ar tukšām rokām, jo nevarēju izvēlēties, ko pirkt. Pēc tam uz veikalu gāju tikai ar iepriekš sastādītu sarakstu. Un šī grāmata no saraksta atradās arī veikala plauktā.

2044. gadā pasaule vairs nav rožu dārzs. Cilvēces dzīves līmenis lēnām sāk iet uz leju. Resursi ir izsmelti, elektrība tiek piegādāta ar pārtraukumiem. Visi, kas vien to var atļauties, dzīvo virtuālajā pasaulē Oasis. Realitātē viņi atgriežas tikai, lai paēstu. Šīs pasaules izveidotājs visu savu daudzmiljardu vērto mantojumu novēlēja tam, kas spēs atrisināt viņa mīklu. Kvests nav no vienkāršākajiem, pret to zobus ir salauzuši jau daudzi gunteri (saīsinājums no egg hunters). Wade ir viens no viņiem, nabadzīgs puišelis, kas dzīvo pie tantes treileru parkā. Viņš mīklas atrisinājuma meklēšanai ir veltījis piecus gadus. Un brīdī, kad viņš ir atminējis pirmo tās daļu, viņam nākas saskarties ar reālo pasauli. Konkurenti viņu vēlas fiziski iznīcināt.

Ja visu dzīvi pavadi spēlējot datorspēles un skatoties vecus seriālus, tad šī grāmata noteikti spēs uzbūstot tavu morāli. Wade jau arī savā nabadzīgajā bērnībā neko citu nav darījis, tikai sēdējis virtuālajā pasaulē, taču viņam tiek dota „Lielā iespēja”. Visa viņa dzīves jēga ir OASIS, tur atrodas viņa vienīgais draugs, un tikai tur kāds saprot viņa absolūtās zināšanas par astoņdesmito gadu popkultūru.

Ja pieejam pavisam kritiski, tad šis ir vecais labais Olivera Tvista modernizēts pārstāsts. Par to, kā ar nelielas veiksmes, draugu atbalstu un smagu darbu izsisties cilvēkos un laimīgā dzīvē. Grāmata faktiski kopē šo standarta sižeta līniju tikai kiberpasaules ietvaros, mūsdienu tīņiem saprotamākā veidā. Galvenais varonis ir introverts visas pasaules nesaprasta personība. Viņa potenciālu neviens nespēj novērtēt līdz brīdim, kad viņš sasniedz panākumus. Ar meitenēm viņam galīgi neveicas, puika no fizisko aktivitāšu trūkuma ir nedaudz uzbarojies, un nav jau tā, ka treileru parkā būtu, kas jēdzīgs atrodams. Tante viņu pie sevis tur tikai viņa pārtikas talonu dēļ, un abi vecāki ir miruši.

Autors lien vai no ādas laukā, lai pierādītu, ka arī tādiem ir iespējams izsisties. Tā teikt – mācies no galvas Monthy Phyton, un viss tev dzīvē būs. Ak jā, nepieciešams vēl būt izcilam astoņdesmito gadu datorspēļu spēlētājam. Iziet visu Pacman un vēl veselu kaudzi ar tikpat aizmirstām spēlēm, tad tev ir cerības. Pat autors sevi uzskata par gīku, un tas no teksta ir redzams, par pusi no viņa piesauktajiem seriāliem es nekad neko nebiju dzirdējis, tas pats sakāms par datorspēļu klasiku.

Sižets ir aizraujošs, un centrālais kvests ir izveidots satriecoši labs. Šī ir no tām grāmatām, no kuras iesākot lasīt nav iespējams atrauties. Piedzīvojumi seko viens otram, virtuālās un nākotnes distopiskās pasaules apraksti ir ļoti labi. Daudz popkultūras atsauču, nedaudz Džeimsa Bonda elementu un, protams, pusaudžu mīlestība.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors spēj radīt aizraujošu sižetu, taču pie varoņiem viņam vēl ir visas iespējas piestrādāt. Ja patīk datorspēles, aizraujoši piedzīvojumi un labā uzvara, tad droši ņemiet ciet šo grāmatu un lasiet, nenožēlosiet.

PS. Man šī grāmata paliks atmiņā ar to, ka viņu lasot man lidostā klāt pienāca drošībnieki un palūdza sekot viņiem.

Baismā ieleja by Rožē Frizons – Rošs

Baismā ielejaŠo grāmatu es jau reiz biju lasījis pirms gadiem divdesmit pieciem. No viņas atcerējos tikai vienu lietu, ja ārā ir dikti auksts, tad labāk malku neskaldīt. „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā viņu ieskaitīju pie tām grāmatām, kuras var droši pārlasīt un nebaidīties no garlaicīga stāsta.

Kanādas ziemeļos atrodas Baismā ieleja, no kuras nav atgriezies neviens cilvēks. Tieši uz turieni dodas Makss Zils, jo grib dzīvot tālu prom no cilvēkiem un civilizācijas. Taču arī viņam, tāpat kā viņa māsasdēlam Bruno, nākas dārgi samaksāt par dabai mesto izaicinājumu.

Nevaru apgalvot, ka grāmata pieskaitāma literatūras šedevriem. Autors ir saņēmies sabāzt tajā pēc iespējas vairāk izdzīvošanas stāstu. Plānajā ap divsimts lapaspušu biezajā grāmatelē viņam ir izdevies ietilpināt veselus trīs. Nerunāsim nemaz par daudziem pieminētajiem neizdzīvošanas gadījumiem.

Makss pēc sievas nāves nolēmis rast sev mieru, ziemojot neapdzīvotā ielejā. Lai šādu ieleju atrastu, viņš un divi indiāņi dodas nelielā ekspedīcijā. Ielejas meklējumu gaita vismaz man lika noprast, ka Maksam drīzāk vajadzētu blandīties pa apgabalu ar zaļiem līdzenumiem nevis pa krāčainām upēm. Reizēm nepietiek pat indiāņu gudrības, lai stulbu balto pasargātu no slikta gala. Maiteklis! Viens no indiāņiem iet bojā Maksa laivas vadīšanas prasmju dēļ. Makss par to nesatraucas, kā saka, šis jau upi mīlēja, tad jau tajā ņemt galu noteikti bija viņam laba lieta.

Arī pati dzīve Baismajā ielejā, kas gan franču oriģinālā saukta par Ieleju bez cilvēkiem, ir aprakstīta diezgan garlaicīgi. No lāčiem Makss nebaidās, bet tinis liek viņam pietaisīt bikses. Lielāko dienas daļu viņš pavada gādājot malku, izliekot slazdus un mežģījot potītes. Ja nebūtu kamanu suņu, tad būtu pavisam čābīgi. Manuprāt Blekijs bija visizstrādātākais grāmatas varonis, neskatoties uz savu suņa dabu. Viņa rīcību vismaz varēja saprast.

Bruno – izbijis narkomāns, tagad pilots. Ikdienā nodarbojas ar kravu pārvadāšanu Kanādas ziemeļos. Grāmatas sākumā viņa lidmašīna avarē, un viņš var sākt izdzīvot. Tā kā paikas ir atliku likām, tad ikdienu viņš var vadīt, kurot pakalnā ugunskuru un ēdot gaļu. Kā tēls viņš paliek prātā tikai kā tas džeks, kurš bija sadragājis celi un beigās vēl novēlās no klints. Un vēl nekad neļaujiet Bruno sniegt medicīnisko palīdzību, par pārsēju mainīšanu viņš neko nav dzirdējis.

Dabas apraksti nudien nebija tādi, kas spētu izvilkt šo saturā nabadzīgo grāmatu. Varbūt tur pie vainas ir tulkotājs, vai arī pats oriģināls nav izcēlies ar īpašu dabas aprakstīšanu, nemāku spriest.

Grāmatas galvenā mācība ir Kanādas ziemeļos cilvēkam vienatnē ziemojot ir jābūt dikti uzmanīgam, ja pats sev ar cirvi neiecirtīs, tad vējš un sals noteikti piebeigs. Vilku acis vienmēr spīdēs apkārt ugunskuram, un āmrija vienmēr klaiņos apkārt, lai ziemotāju piebeigtu. Nekad neņem līdzi radioaparātu, jo tas saglabās saikni ar ārpasauli, labāk liec cilvēkiem nākt, laivot, lidot pie tevis ciemos. Kas zina, paveiksies un šis netiks prom, nebūs jāziemo vienam.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, viduvējs darbs, kur liels uzsvars likts uz izdzīvošanu un izglābšanos. Lasīt iesaku tikai ziemeļu dabas entuziastiem, kurus nebaidīs kārtējais klišejiskais izdzīvošanas stāsts.

Un tas par viņu ir viss by Vils Ļipatovs

Un tas par viņu ir vissŠī nu bija viena no tām „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, kuru man nu nepavisam negribējās lasīt. Cirsmas detektīva žanrs mani nekad nav uzrunājis, un tādēļ šī grāmata izvēloties „ko lasīt nākamo” vienmēr tika aizbīdīta malā. Bet tā kā manu šīs sērijas lasāmo grāmatu nosaka gadījuma skaitļu ģenerators, tad nācās vien ķerties klāt.

Romāns ir par septiņdesmito gadu jauniešiem, viņu dzīvi un darbu tālajā Sibīrijā. Darba centrālais tēls ir Žeņa Stoļetovs – mūsdienu jaunietis, kas gājis bojā cīņā pret mietpilsonību pret vieglas dīkas dzīves tīkotājiem. Izmeklētājs Prohorovs, noskaidrojot Žeņas bojāejas cēloņus, iepazīstas ar dažādiem cilvēkiem. Šis psiholoģiskais romāns, parādot cilvēkus asās konfliktsituācijās, atklāj viņu morālās īpašības, nostāju pret raksturīgām mūsdienu parādībām, savstarpējās attiecības.

Teikšu godīgi, sen nebiju lasījis grāmatu, kurā būtu tik daudz lieku vārdu. Autoram ļoti patīk dabas apraksti. Pat Prohorova pratinātie Priedaines iedzīvotāji nespēj no tiem atturēties. Visi stāsti sākas ar tā rīta, dienas un vakara metroloģisko apstākļu un gadalaika aprakstu. Visi tādi Andreji Upīši, ka maz neliekas.

Sākums bija reti garlaicīgs, pagāja samērā daudz laika līdz sapratu, kurš ciema iedzīvotājs ir kurš. Viņus visus reizēm sauc uzvārdā reizēm tēvavārdā, un tad reizēm tikai pēc puslapaspuses attopies, ka Pjotrs Petrovičs ir tas pats Gasilovs. Žeņa un Jevgēņijs, tas gan bija viegli! Pirmās simts lapaspuses bija ļoti grūtas, iespējams, tādēļ, ka mūsu kapitālisma sabiedrībā grāmatā aprakstītās mūsdienu parādības vairs nemaz nav mūsdienu.

Bet nu pie mietpilsonības. „… Kriminālkodeksā pagaidām nav panta, kas paredzētu soda mērus par mietpilsonību”. Mietpilsonība ir tas tārps, kas sagrauž sociālisma un komunisma ieliktos pamatus. Cīņa pret mietpilsonismu aizņem daudz laika ko vrētu ieguldīt tautsaimniecības attīstībā. Mietpilsonim neko nevajag viņam ir svešs komunisma pamatpostulāts „Kas nestrādā, tam nebūs ēst”. Nē viņš meklēs tādu vietu, kur algu un prēmiju viņš saņems tāpat vien, neko nedarot. Mietpilsoņiem tādi cilvēki kā Žeņa ir kā dadzis acīs, nemiera cēlāji un ūdens duļķotāji, kas neļauj viegli dzīvot.

Nu būs iespējami MAITEKĻI, lai gan šaubos, vai tuvākajā desmitgadē vēl kāds no mana bloga lasītājiem šo grāmatu maz lasīs. Nav tā, ka Žeņu būtu nogalējusi mietpilsoņu brālība. Tieši nē, bet netieši gan. Viss Priedaines mežistrādes uzņēmums čum un mudž no mietpilsoņiem. Viņi savā purvā ievelk ne tikai sevi, bet arī parastos darbaļaudis. Viltīgi izstrādāts plāns, pēc papīriem viss kārtībā, bet plāns faktiski ir samazināts tā, ka pārpildīt to nav nekādas problēmas. Tas viss rada valstij zaudējumus. Es, jau protams, lasot šos spriedelējumus nespēju nesmieties un teikt, redz, te arī ir kapitālisma priekšrocība. Kapitālismā neviens nepieļaus, lai izstrādes norma ilglaicīgi būtu pazemināta. Ādama Smita neredzamā tirgus roka visu smuki noliks savās vietās. Plānveida ekonomikas trūkums. Žeņa ar visu sirdi un dvēseli cīnās pret Gasilovu. Ne jau tāpēc, lai sodītu, bet gan ļaut viņam laboties. Viņš dedzīgs jauns komunists, bet Gasilovs priekšnieks pirmrindnieks, kas pārliecināts par savu autoritāti.

Papildus Žeņam ir problēmas ar sieviešiem, viņam to ir veseli trīs, Gasilova meita, kāda atraitne un komjauniete. Amorāls dzīvesveids teiksiet. Visas mīl, bet nesaprot, kuru īsti. Skaidra lieta, ka ciema ļaudīm tas nepaliek apslēpts un tenkas izplatās. Mīlestība, lukturīši un nēģeri ir tie, kas noved kapā jauno komjaunieti.

Visi notikumi tiek stāstīti no izmeklētāja Prohorova skatu punkta. Viņš blandās pa ciematu un ar smalku sietu sijā liecinieku liecības. Viņš runā ar visiem un lēnā garā saliek kopā nozieguma kopainu. Ja skatāmies, tad tipiskais mazā ciemata stāsts, kur no ārpuses visi pirmrindnieki, bet palūkojot dziļāk, redzama morālās stājas trūdēšanas pēdas, Prohorovs ir īsts padomju izmeklētājs, viņš uzreiz zina, kas ir vainīgs. Pat nekautrējas lieciniekiem diktēt kādas liecības jādod un jāparaksta. Nav jau arī joki, labākais milicis visā rajonā. Visa tā ņemšanās ir tikai lai pierādītu viņa taisnību.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, drausmīgi garlaicīga un mietpilsoņu raksturojošām klišejām pārbagāta. Labi dzīvo – mietpilsonis. Labas importa drēbes – mietpilsonis. Hobiji ārpus darba laika – mietpilsonis. Vēlies uzlabot savus dzīves apstākļus – mietpilsonis. Neesi partijā un uzdodies par viduvējību – mietpilsonis. Lasīt brīžos, kad sāk vilkt nostalģija pēc padomjlaikiem, vai redzot, ka kaimiņam iet labāk par tevi.

Drosmīgie by Aleksandrs Voinovs

DrosmīgieŠoreiz no „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas nolēmu lasīt par partizāniem. Biju aizspriedumains un domāju, ka grāmata būs kārtējā komunisma propaganda, kas sajaukta ar fantāziju

1943. gada pavasarī Sarkanajai armijai atbrīvojot Belgorodu autors sastapis partizāņu grupu. Partizāņi bija sekmīgi darbojušies ienaidnieka aizmugurē un tagad nāca, lai pievienotos Padomju Armijas daļām. Starp viņiem bija vairāki bērni – divpadsmit, trīspadsmit gadus veci zēni un meitenes. Viņš pierakstīja, ko tie stāstīja un vēlāk uzrakstīja jaunajiem partizāniem veltītu romānu – šo grāmatu.

Grāmatas centrālais varonis ir Koļa, padsmit gadus vecs puišelis, kuram nupat gestapovieši pakāruši māti, un tēvs ir kritis vācu gūstā. Apkārt notiek karš, un nekādas nākotnes perspektīvas viņam īsti nav. Viņa tēvocis ir gestapoviešu rokaspuisis, un dzīve pie tā nešķiet īpaši cerīga. Tādēļ Koļa nolemj bēgt un pievienoties pagrīdniekiem. Domāju, ka autors izvēloties savu varoni neko nemaz nav pārspīlējis, kara laikā notika ne tādas vien lietas.

Koļa izrādās ir puisis ar īstu diversanta ķērienu. Viņš var uzlaist gaisā tanku ešalonu un iefiltrēties koncentrācijas nometnē. Centrālais partizānu intereses objekts ir nocietinājumu būve Belogorodas apkārtnē. Tā tiek veikta pilnīgā slepenībā, un piekļuve šim objektam ir praktiski neiespējama. Un tas jau viss būtu nieks, bet riņķī vēl ir nodevēji. Pat koncentrācijas nometnē tu nemaz nevari zināt, vai tavs biedrs nav gestapoviešu roklaiža, kuru labāk būtu nosist ar sliedi.

Taču lai viss nebūtu tikai jauno partizānu piedzīvojumi vien, tad autors ir ieviesis vēl vienu paralēlos sižeta līniju. Tā skar pilsētas komendantu Kurtu Meijeru (īsts fašistu cūka, kuram vienaldzīgi iekaroto ļaužu likteņi), burgoministrs Bļinovs (it kā krievu cilvēks, bet ar pamatīgu jumtu Reihā) un kāds noslēpumains fašistu spiegs S-A-87. Tam visam klāt par piemest Belogorodas mākslas fondu, kuru fašisti cenšas izlaupīt. Nevar teikt, ka autors spētu veiksmīgi saglabāt intrigu līdz beigām. Viņš visa stāsta garumā dod tādus mājienus ar mietu, kas, kur un kā, ka lasītājam nevajag īpaši sasprindzināties, lai atšķetinātu patieso notikumu gaitu.

Grāmatu vērtēju ar 7 no 10 ballēm. Tipisks padomju laiku pusaudžu literatūras paraugs – karš, partizāni. Priecēja, ka nebija nekādas milzīgas ideoloģijas piešprices, autors tiešām rakstījis no sirds par jaunajiem partizāniem. Grāmata ir sarakstīta interesanti, lasās kā trilleris, lai ar’ pusaudžiem domāts. Notikumi risinās spraigi, un nolikt malā ir grūti. Autors spiež uz visām savam laikam raksturīgajām pogām. „Ticēt! Cīnīties! Uzvarēt!” tā ir šī grāmatas devīze. Jaunajam pionierim šī būtu iedvesmas pilna lasāmviela.