Navigate / search

Deadhouse Gates (The Malazan Book of the Fallen #2) by Steven Erikson

Deadhouse Gates

The Malazan Book of the Fallen cikls turpinās. Kurš tur īsti ir kritušais, vēl īsti nesaprotu, visi viņi sevi uzskata par tādiem, kas pacēlušies bezmaz vai Dieva kārtā. Pēc pirmās grāmatas izlasīšanas manas domas par sēriju bija labas. Piekritu pat apgalvojumam, ka, ja vēlies patiešām episku fantāziju, tad šī ir grāmatu sērija, kura obligāti jāizlasa. Vienīgais, kas atturēja no otrās grāmatas uzsākšanas, ir apjoms. Parasti jau mani grāmatas, kuras ir ap tūkstots lapaspusēm, mani īpaši neuztrauc. Taču lasīt vienu pēc otras tūkstošnieces ir par traku pat man. Tādēļ mēnesi atpūtos.

Svētajā Raraku tuksnesī praviete Sha’ik gatavojas pareģojuma piepildījumam. Septiņas bijušās brīvpilsētas beidzot sacelsies pret saviem apspiedējiem un sāksies Viesuļvētra. Un viesuļvētra nebūs tikai cilvēku radītais haoss, bet arī kā dievības izpausme. Otaral raktuvēs verdzībā tiek turēta augstmaņu nama atvase Felisin. Viņu vada naids un vēlme atriebties savai māsai, pateicoties kurai viņa atrodas raktuvēs. Ārpus likuma izsludinātie Brigdburners (Sapieri) Fiddler un Kalam plāno nogalināt ne vairāk ne mazāk kā pašu Malazan impērijas Imperatori. Tai pat laikā Coltain vadībā Septītās armijas atliekas pavadot tūkstošiem bēgļu ar kaujām dodas pāri Genebakis kontinentam uz pēdējo vēl sacelšanās nepārņemto pilsētu  – Aren.

Sākšu ar lietām, kas man nepatika. Galvenā grāmatas problēma ir maģija. Es tā arī neesmu sapratis, uz kā balstās katra atsevišķa maga spējas. Šķiet, ka magi var praktiski visu, un īsti nav saprotams, kas ir viņu panākumu pamats. Viena lieta ir “warren” paralēlās realitātes, no kurām mags smeļas enerģiju. Šī dimensija lielākoties ir pati par sevi, un tai var pieslēgties praktiski jebkurš ar maga spējām. Taču kādā veidā tas rezultējas ugunsbumbā vai masu ilūzijā, nav īsti skaidrs. Katru reizi, kad kāds pelēks vīriņš vai sieviņa sāk slaktēt ļaudis ar savām burvju spējām, tas izskatās kā “dievs no mašīnas”, un tad vēl visas tās maģiskās būtnes, kas parādās no nekurienes un aiziet turpat.

Tad vēl mani nervozu dara daudzie personāži, tas, ka viņiem ir tik līdzīgi vārdi. Saprotu, ja es dzīvotu Malazan pasaulē, tad es viņus noteikti izšķirtu, bet reizēm bija grūti saprast, kas kurš īsti bija. Bet tā jau noteikti ir tikai mana problēma.

Grāmatas centrālais tēls ir Coltaine, Septītās armijas vadonis. Viņa virzīšanās ar kaujām cauri visam Genebakis kontinentam, nenoliedzami ir episkākais stāsts, kuru man nācies lasīt. To visu mums vēsta kāds vēsturnieks no sava skatu punkta. Coltaine ir izcils taktiķis, un viņam ir mērķis. Viss notiekošais ir pasniegts skarbi, cilvēki iet bojā – gan bēgļi, gan karavīri. Cerības izglābties nav praktiski nevienam, atmosfēra ir drūma un tikai ticība Coltain nekļūdīgumam spēj dzīt visu šo baru uz priekšu. Ja karavīriem ir disciplīna, tad bēgļiem tādas nav viņi pat nāves briesmās ir gatavi plēsties savā starpā un justies aizvainoti uz saviem glābējiem.

Felisin sižeta līnija ir vairāk tāds kvests, kas savā izpildījumā nav uzskatām par izcilu. Varones izaugšana notiek lēcienveidīgi no naiva bērna līdz rūdītai ciniķei pāris mēnešu laikā. Lielākā problēma ir viņas dialogi, kur ietiepīga bērna idejas mijas ar dziļi filosofiskiem spriedumiem. Tas nedaudz nepārliecina. Taču viņas izdzīvošanas pamats ir skaidri definēts un labi iekļaujas kopējā sižetā.

Fiddler un Kalam stāsts ir tipisks atentāta stāsts ar kvesta elementiem. Puišu galvenā problēma ir tā, ka viņiem nepatīk tieši imperatore, taču tai pat laikā viņi ir gatavi darīt visu, lai pati Impērija saglabātos. Viņiem, lai ar’ ārpus likuma izsludinātiem karavīriem, galvenais ir Impērijas saglabāšana par katru cenu. Viņus savā labā cenšas izmantot ne tikai mirstīgie vien. Arī dievi labprāt gribētu dabūt savā pārvaldībā cilvēku impēriju.

Papildus šiem sižetiem ir vēl pāris mazāki stāsti, taču arī tie ir smalki nostrādāti, un kas zina, iespējams, vēlākās grāmatās izvērsīsies daudz nopietnākos apjomos.

Runā, ka šo grāmatu autors esot rakstījis veselus 8 gadus, iespējams, ka tā ir taisnība. Tādu pasauli nevar izveidot pāris dienās, pat ja tu pēc profesijas esi arheologs. Autors nekad nevienā vietā nenolaižas ar aizrautīgu bijušo laiku atstāstīšanu. Viss tiek nodots ar mājieniem, nedaudz iezīmējot pagātnes notikumus. Laikus, kad cilvēki uz zemes nebūt nebija valdnieki, par spēkiem, kas no sava senuma ir pilnīgi aizgājuši no esošās realitātes. Taču, ja viņus pamodinās, viņi varbūt būs gatavi atgriezties un ieviest savu kārtību. Par Ascended – saprātīgām būtnēm, kuras kļuvušas gandrīz par pusdieviem un kuru motīvus parastam mirstīgajam nav viegli izprast.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja Tev patīk notikumu neprognozējamība, nešausmina galveno varoņu nāves, reālistiski kauju apraksti, tad noteikti rekomendēju šo grāmatu. Nedaudz gan būs jāsamierinās ar iestieptu sižetu un pāris liekām epizodēm.

Comments

Lasītāja
Reply

Tu mani pilnīgi sāpini. Es arī gribu, bet apjoms man šobrīd neapšaubāmi ir par lielu. Hmm, ja nu jūlijā…
Skatos, ka drīz būsi ticis galā ar šīgada lasīšanas izaicinājumu. :)

asmo
Reply

Ļaudis runā, ka jātiek pāri pirmajām divarpus grāmatām un tad kļūstot pavisam interesanti. Kad saņemšos trešajai grāmatai vēl nezinu, bet tas būs drīz.
25 grāmatas tomēr ir diezgan daudz, no 9000-25000 lappusēm, nāk arī vasara, kuru plānoju pavadīt tuksneša pilsētā. Un nevar zināt vai man būs daudz brīvā laika.

pozists
Reply

nav manam līmenim :(

Leave a comment

name*

email* (not published)

website