Šoreiz „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas lasīšanā izvēlējos grāmatu, kuru līdz šim vēl nebiju lasījis. Kā man tas bija izdevies, nezinu, domāju, ka pie vainas ir diezgan dīvainais grāmatas vāks, kurš pārāk neuzrunā lasīšanai. Nu bija pienācis laiks šo nolaidību labot.

1857. gads britiem Indijā padevās slikts, neveiksmīgas koloniālās pārvaldības rezultātā sākās bads, sadusmojās sipaji, un sākās dumpis. Koloniālā karaspēka vadībā sākumā nespēja apspiest dumpi un tas izvērtās asiņainā kampaņā, kura guva lielu atbalstu britu salu iedzīvotāju vidū.

Grāmata ne vairāk ne mazāk mēģina atainot šos notikumus kā centrālo tēlu izmantojot Insuru Pandi, kurš autores prāt ir visa šī dumpja cēlonis. Insurs ir ne tikai nošāvis virsnieku, viņš tiek pacelts līdz visas tautas vadoņu līmenim. Viss pasākums tiek atainots ne tikai kā cīņa pret koloniālistiem, bet arī kā šķiru cīņa. Taču tā kā vēsturi visi labi zina, tad te nekādi “happy end” nav sagaidāmi.

No stāsta viedokļa autorei galīgi nepadodas galvenie varoņi. Insurs ir cilvēks- ideja, kas staigā no ciema uz ciema un iedvesmo zemniekus sacelties. Viņš ir idejas pārņemts, ka pat uz ceļa nejauši atrodot mirušu savu desmit gadus neredzētos sievu, viņš dodas vienkārši tālāk, un pat necenšoties uzmeklēt savu meitu Lelu. Tā sakot, revolūcija ir pāri visam.

Lelu autore mēģina pārtaisīt par tēva ideju ideoloģisko mantinieci. Taču viņai ir trīspadsmit gadi un kopumā atstāj bērna iespaidu. Tādēļ tā visa ideoloģijas uzkrautā nasta no zemākās kastas uz revolūcijas mantinieci, šķiet nedaudz smieklīga. Arī visas grāmatas garumā Lela to vien dara kā cieš, sākumā no faķīra, kas viņu apzīmogo kā zemākas kastas pārstāvi, beidzot ar to, ka laikā nespēj padot ziņu. No vienas puses reālistiski, bet no otras puses bezjēdzīgi likt bērnam nodot ziņas, ja neviens viņu neņem par pilnu.

Dženija ir kāda angļu virsnieka meitiņa, kas pa visu burzmu pamanās nokļūt indiešu ieņemtā pilsētā. Viņas uzdevums ir saprast indiešu cilvēku plašo dvēseli un paraudzīties uz savu valsti kā visu šausmu iemiesojumu.

Tad vēl ir skots Makfernejs, filologs, kurš cenšas pierādīt, ka indiešiem ir sena kultūru, kuru tādēļ vajā britu administratori. Tā sakot, valdošās elites atkritējs, kuru mīl parastie ļaudis, bet ienīst un baidās paša tautieši.

Viss stāsts pretendē uz vēsturiska atstāsta statusu. Daži fakti ir piepušķoti, dažos ir pieļautas kļūdas, piemēram, par Deli arsenāla uzspridzināšanu. Bet kopumā galvenajās līnijās faktu izklāsts ir pietiekoši līdzīgs reāliem notikumiem, lai daļēji to var saukt par vēsturisku romānu. Diemžēl notikumi tiek atainoti tik bezkaislīgi, ka lasītājam beigās ir vienalga gan apkautie indieši, gan badā mirstošie bērni, viņi izskatās pēc fona, kurš tiek mākslīgi uzsvērts, lai izceltu kolonizatoru nežēlastību. Nevar noliegt, patiesībā bija skarba, taču autorei to nav izdevies nodot lasītājam.

Aizkustināja autores atsauce uz Kārli Marksu, kurš savā vēstulē Fridriham Engelsam piesauc Deli sacelšanos un klāt pievieno Deli plānu. Tas gan vēlāk būs jāatdod. Tā nu ir tik mākslīga nodeva sarakstīšanas laikam, ka smiekli nāk.

Lieku 4 no 10 ballēm par mēģinājumu popularizēt maz zināmus vēsturiskos notikumus. Taču mēģinājums visu pabāzt zem šķiru cīņas un citām komunistiskās ideoloģijas tēzēm nav diez ko veiksmīgi izdevies. Tēli ir vāji, un „action” arī nekāds nav. Grāmatas pluss ir tās īsums, nav ilgi jāmokās.