Navigate / search

Un tas par viņu ir viss by Vils Ļipatovs

Un tas par viņu ir viss

Šī nu bija viena no tām „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, kuru man nu nepavisam negribējās lasīt. Cirsmas detektīva žanrs mani nekad nav uzrunājis, un tādēļ šī grāmata izvēloties „ko lasīt nākamo” vienmēr tika aizbīdīta malā. Bet tā kā manu šīs sērijas lasāmo grāmatu nosaka gadījuma skaitļu ģenerators, tad nācās vien ķerties klāt.

Romāns ir par septiņdesmito gadu jauniešiem, viņu dzīvi un darbu tālajā Sibīrijā. Darba centrālais tēls ir Žeņa Stoļetovs – mūsdienu jaunietis, kas gājis bojā cīņā pret mietpilsonību pret vieglas dīkas dzīves tīkotājiem. Izmeklētājs Prohorovs, noskaidrojot Žeņas bojāejas cēloņus, iepazīstas ar dažādiem cilvēkiem. Šis psiholoģiskais romāns, parādot cilvēkus asās konfliktsituācijās, atklāj viņu morālās īpašības, nostāju pret raksturīgām mūsdienu parādībām, savstarpējās attiecības.

Teikšu godīgi, sen nebiju lasījis grāmatu, kurā būtu tik daudz lieku vārdu. Autoram ļoti patīk dabas apraksti. Pat Prohorova pratinātie Priedaines iedzīvotāji nespēj no tiem atturēties. Visi stāsti sākas ar tā rīta, dienas un vakara metroloģisko apstākļu un gadalaika aprakstu. Visi tādi Andreji Upīši, ka maz neliekas.

Sākums bija reti garlaicīgs, pagāja samērā daudz laika līdz sapratu, kurš ciema iedzīvotājs ir kurš. Viņus visus reizēm sauc uzvārdā reizēm tēvavārdā, un tad reizēm tikai pēc puslapaspuses attopies, ka Pjotrs Petrovičs ir tas pats Gasilovs. Žeņa un Jevgēņijs, tas gan bija viegli! Pirmās simts lapaspuses bija ļoti grūtas, iespējams, tādēļ, ka mūsu kapitālisma sabiedrībā grāmatā aprakstītās mūsdienu parādības vairs nemaz nav mūsdienu.

Bet nu pie mietpilsonības. „… Kriminālkodeksā pagaidām nav panta, kas paredzētu soda mērus par mietpilsonību”. Mietpilsonība ir tas tārps, kas sagrauž sociālisma un komunisma ieliktos pamatus. Cīņa pret mietpilsonismu aizņem daudz laika ko vrētu ieguldīt tautsaimniecības attīstībā. Mietpilsonim neko nevajag viņam ir svešs komunisma pamatpostulāts „Kas nestrādā, tam nebūs ēst”. Nē viņš meklēs tādu vietu, kur algu un prēmiju viņš saņems tāpat vien, neko nedarot. Mietpilsoņiem tādi cilvēki kā Žeņa ir kā dadzis acīs, nemiera cēlāji un ūdens duļķotāji, kas neļauj viegli dzīvot.

Nu būs iespējami MAITEKĻI, lai gan šaubos, vai tuvākajā desmitgadē vēl kāds no mana bloga lasītājiem šo grāmatu maz lasīs. Nav tā, ka Žeņu būtu nogalējusi mietpilsoņu brālība. Tieši nē, bet netieši gan. Viss Priedaines mežistrādes uzņēmums čum un mudž no mietpilsoņiem. Viņi savā purvā ievelk ne tikai sevi, bet arī parastos darbaļaudis. Viltīgi izstrādāts plāns, pēc papīriem viss kārtībā, bet plāns faktiski ir samazināts tā, ka pārpildīt to nav nekādas problēmas. Tas viss rada valstij zaudējumus. Es, jau protams, lasot šos spriedelējumus nespēju nesmieties un teikt, redz, te arī ir kapitālisma priekšrocība. Kapitālismā neviens nepieļaus, lai izstrādes norma ilglaicīgi būtu pazemināta. Ādama Smita neredzamā tirgus roka visu smuki noliks savās vietās. Plānveida ekonomikas trūkums. Žeņa ar visu sirdi un dvēseli cīnās pret Gasilovu. Ne jau tāpēc, lai sodītu, bet gan ļaut viņam laboties. Viņš dedzīgs jauns komunists, bet Gasilovs priekšnieks pirmrindnieks, kas pārliecināts par savu autoritāti.

Papildus Žeņam ir problēmas ar sieviešiem, viņam to ir veseli trīs, Gasilova meita, kāda atraitne un komjauniete. Amorāls dzīvesveids teiksiet. Visas mīl, bet nesaprot, kuru īsti. Skaidra lieta, ka ciema ļaudīm tas nepaliek apslēpts un tenkas izplatās. Mīlestība, lukturīši un nēģeri ir tie, kas noved kapā jauno komjaunieti.

Visi notikumi tiek stāstīti no izmeklētāja Prohorova skatu punkta. Viņš blandās pa ciematu un ar smalku sietu sijā liecinieku liecības. Viņš runā ar visiem un lēnā garā saliek kopā nozieguma kopainu. Ja skatāmies, tad tipiskais mazā ciemata stāsts, kur no ārpuses visi pirmrindnieki, bet palūkojot dziļāk, redzama morālās stājas trūdēšanas pēdas, Prohorovs ir īsts padomju izmeklētājs, viņš uzreiz zina, kas ir vainīgs. Pat nekautrējas lieciniekiem diktēt kādas liecības jādod un jāparaksta. Nav jau arī joki, labākais milicis visā rajonā. Visa tā ņemšanās ir tikai lai pierādītu viņa taisnību.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, drausmīgi garlaicīga un mietpilsoņu raksturojošām klišejām pārbagāta. Labi dzīvo – mietpilsonis. Labas importa drēbes – mietpilsonis. Hobiji ārpus darba laika – mietpilsonis. Vēlies uzlabot savus dzīves apstākļus – mietpilsonis. Neesi partijā un uzdodies par viduvējību – mietpilsonis. Lasīt brīžos, kad sāk vilkt nostalģija pēc padomjlaikiem, vai redzot, ka kaimiņam iet labāk par tevi.

Comments

Fledis
Reply

Nē, nē- lasīs gan. Es un visai drīz- vairs tikai ceturtdaļ plaukta no “strīpainajiem” atlicis :) Cik atceros, toreiz man patika tā izmeklēšanas nesteidzība- bija tāds kontrasts ar citiem miliču romāniem, kur vajad

Fledis
Reply

… sorry- gadījās no sērijas “es kaut ko nospiedu un viņš kaut ko pateica”…
…, kur vajadzēja sēdēt slēpņos, dzīties kādam pakaļ, šaudīties utt. Kā tagad šķitīs- ej nu sazini; skaidrs, ka morāliskā puse ir nu tāāā novecojusi, tāā novecojusi.
Es pašlaik esmu karalaiku grāmatās- nupat izlasīju Kristālu un nažus un sāku Arī viens ir karotājs. Tas jau arī- nu tik naivi sākas, īsta vakara pasaciņa bērniem :)

asmo
Reply

Tās abas grāmatas man vēl priekšā. Skatos, ka tu izlasīsi strīpaino sēriju daudz ātrāk par mani :)

Fledis
Reply

Nu re, nupat jau lasu. Kopsavilkumu pataupīšu vēlākam, tagad tikai tā- daži nebūtiski momenti.
Galīgi bija piemirsies, ka traktoru sauca par Stepanīdu, bet- kā sāku lasīt, tā atnāca atpakaļ.
Tas upes piestātnes priekšnieks! Kas tad vinš tur ir- vienas laipas pārvaldnieks, bet nu tāda amatpersona, tāda amatpersona! Par aizdomīgu atbraucēju uzreiz jānoskaidro- kas viņš, kāpēc viņš, pie kā viņš, ko viņš te vispār…
Un padomā tik- viņi taču ģimenē ir tikai trīs cilvēki, bet māju uzcēluši ar veselām četrām istabām!
Izmeklētājs Prohorovs- kalsns un sīciņš. Bet pag!- filmā taču, cik atceros, spēlēja Ļeonovs. Nu kāds gan tur kalsns un sīciņš!

asmo
Reply

:D Skatos tevi ar padomju reālisms parāvis, nu laipa ne laipa, bet kādam jābūt par viņu atbildīgam.

Vispār noņemu cepuri tavā priekšā, atsperties lasīt šo grāmatu nudien nav viegli! Un tu esi pat filmu redzējis!

Fledis
Reply

Jā, jā, filma arī bija, arī riktīgs padomju gabals, pat laikam vairākās sērijās. Bet, starp citu, par kapitālismu- ja kapitālismā maksātu nevis par produkciju, bet par kādu mistisku normu izpildi, tad tur ļauži droši vien ne to vien sagudrotu.

Fledis
Reply

Iespējams, ka tāda tā dzīve arī bija. Var jau tagad smīkņāt, skaidrs, ka tagad daudz kas novecojis, un daudz, kas toreiz tika uzskatīts vai oficiāli izsludināts par pareizu, nemaz nebija “pareizs”. Kapitālisma ultrareakcionārā zinātne… hmm, hmm… Bet bija arī kaut kas no tā tīrā naivuma un ticības, kā trūkuma tagad ir pat drusku žēl. Un tēze par to, ka vidusskolas absolventi nav sagatavoti dzīvei ir, manuprāt, pareiza. Joprojām.
Domāju, kādēļ vispār šī grāmata ir šajā sērijā. Piedzīvojums? Nu kam tur piedzīvojums- līķis taču. Ceļojums? Prohorovam ar kuģi pa Obu uz miestu? Atliek tikai fantastika. Zin’- varbūt arī. Varbūt šo jau tagad labāk lasīt kā kādas izdomātas pasaules sadzīves aprakstu, nu, apmēram, kā Mihailova “Togda priģiķe…”. Un vēl pēc pāris paaudzēm- pavisam noteikti. Pieņemot, ka kāds tad vēl lasīs. Vispār. Un šo.

asmo
Reply

Es ar mūsdienās viņu pieskaitītu pie fantastikas, bet savulaik, viņi šai sērijā bāza iekšā arī krimiķus, izmeklēšana jau ar ir piedzīvojums. Sākās tas viss ar pionieru izmeklēšanām, vēlākos gados augot sērijas lasītājiem līdz sāka bāzt iekšā pieaugušo krimiķus, nu tadus, kas atmasko mietpilsonību.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website