Navigate / search

Savam brālim sargs by Vladimirs Mihailovs

Storozh bratu

Šo „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu lasīju ar prieku. Bērnībā man viņa ļoti patika, un cerēju, ka patiks arī tagad. Savulaik viņa bija tāds kā mini bestsellers, jo izdota ir vismaz trīs reizes. Divas reizes krievu valodā kā atsevišķa grāmata „Сторож брату моему” un diloģijā „Капитан Ульдемир” un latviski Fantastikas pasaule sērijā kā „Savam brālim sargs”.

Zemei draud briesmas. Divpadsmit gaismas gadu attālumā kāda zvaigzne draud pārvērsties par supernovu. Sprādziena radītais cietais starojums iznīcinās visu dzīvo uz Zemes. Taču zinātnes attīstības līmenis ļauj salīdzinoši viegli novērst supernovas sprādzienu. Zvaigznes tuvumā ir jānogādā agregāts, kas daļu no zvaigznes atbrīvotās enerģijas iemetīs pārtelpā. Zvaigzne lēnām izdzisīs, un cilvēce būs glābta. Tā kā ceļš ir tāls un riskants, bet nākotnes cilvēki nav gatavi riskēt ar savām dzīvībām, viņi ir nokomplektējuši kosmosa kuģa komandu ar cilvēkiem no pagātnes. Viņi tāpat būtu gājuši bojā savā laika līnijā, tādēļ mirkli pirms nāves viņi aizstāti ar biorobotiem, bet paši nogādāti nākotnē. Tā nu kuģi vada kapteinis Uldemīrs, kurš noslīka Gaujā, inženieris ir indiānis Garā roka, pilots ir Luftvaffes pārstāvis, vēl komandā ietilpst viens no 300 spartiešiem, pikeantrops Piteks, kurš dzīvoja laikā, kad verdzības iekārta vēl bija tikai gaišā cilvēces nākotne, un kāds krievu garīdznieks.

Savam brālim sargs

Ja par „Viņpus durvīm” es sajūsmā nebiju, tēma šķita nodrāzta un variācija ne pārāk izdevusies, tad šīs grāmatas ideja par kontaktu bija labi realizēta. Šeit ekspedīcija uz vienas no zvaigznes planētām atrod dzīvību. Saprātīgās būtnes ir humanoīdi un vēl vairāk, tie ir kādas Zemes ekspedīcijas pēcteči. Vēl vairāk viņi joprojām runā Zemes universālajā valodā. Šķiet nekādām problēmām ar kontaktu nevajadzētu būt, cilvēki viens otru saprot un ir cēlušies no vienas planētas. Taču te sākas grūtības.

Grāmatas nosaukums ir radies no Bībeles, kur Kains Dievam pēc Ābela nogalināšanas saka: „ … vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. Autors apspēlē sev iemīļotu tēmu, kā cilvēkiem palikt par cilvēkiem. Ja resursi ir ierobežoti, vai ir iespējams saglabāt noteiktu attīstības pakāpi. Vai ir iespējams izveidot sabiedrību, kura plāno savu nākotni racionāli paceļot sabiedrības intereses pāri indivīda interesēm? Autora piedāvātais risinājums ir diezgan filigrāns – Līmenis. Balstoties uz pieejamajiem resursiem un enerģijas daudzumu, civilizācija tiek nostabilizēta noteiktā attīstības Līmenī. Savukārt cilvēkiem, kuri iestājas par progresu, izgudro kādas lietas, tos sūta savu potenciālu realizēt uz karstajām smiltīm, tur var būvēt torņus un citādi izpausties.

Капитан Ульдемир

Otra tēma ir par to, vai puses, kuras kontaktē, spēj saprast viena otru. Zemes pārstāvji, kuru zinātne ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, uzskata planētas Dāla iedzīvotājus par tādiem kā pastarīšiem. Bērni, kas nepazinās situācijas nopietnību. Tādus, kas jāpasargā un jāglābj. Viņi pat nespēj iedomāties, ka patiesība nemaz nav tik viennozīmīga. Savukārt planētas iedzīvotājiem Zemes pārstāvji ir gaisa jaucēji, viņi ierodas, lai izjauktu rūpīgi kopto balansu starp resursu pieejamību, iedzīvotāju skaitu un attīstības līmeni. Viņi grib cilvēku evakuēt uz Zemi, solot tiem brīnumu lietas, nemaz nepainteresējoties vai viņi to vēlas.

Maiteklis. Vienu lietu gan es nesapratu. Kāda velna pēc Uldemīram uz planētas bija jāsastopas ar savas mīļotās klonu. Un mīlestība tur ar vairāk platoniska un idealizēta nekā faktiska. Pie tam šīs līnijas ienesums sižetam bija minimāls. Pat nepieķeroties atsevišķām indivīdam, komanda psiholoģiski bija gatava darīt visu iespējamo, lai visus izglābtu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ļoti patika, veiksmīga un ironiska kontakta interpretācija. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Comments

Sibilla
Reply

Šī grāmata man arī bērnībā patika, bet diez vai kādreiz pārlasīšu. Lai gan autora ideja par kodolprocesu vadīšanu zvaigznēs ar domu spēku bija diezgan, hmm, savdabīga. :)
Nesen krievu forumos izlasīju, ka grāmata esot bijusi alegorija par Prāgas pavasari, bet lasīšanas laikā man par tāda eksistenci nebija nekas daudz zināms, tāpēc neņemos spriest vai tiešām tā varētu būt.

Fledis
Reply

Šis gabals man ir FP sērijā, līdz tam plauktam vēl gabaliņš, un iepriekšējo reizi lasīts pasen, tā uz sitiena neko daudz vairs neatceros. Palicis prātā komunikācijas trūkums. Vietējie tak teju teju būtu izskaidrojuši, kā viņi ar to zvaigzni tiek galā, bet atbraucēji savā augstprātībā uzskatīja šos par tādiem nezinīšiem un nosprieda, ka jārīkojas pašiem. Rezultātā tapa pieņemti ne tie labākie lēmumi. Bet citādi jau nebūtu stāsta.
No šīs triloģijas (vai pat tetraloģijas?) man vislabāk patika otrā daļa. Mīļotās “klons” arī tur figurē, tur atšifrējas, kas viņa īsti ir.

Martiniks
Reply

Es šo kāreiz nesen noklausījos krieviski audio grāmatas formātā (pēdējā laikā bieži klausos audio grāmatas, ejot pastaigās pēc darba).

Man arī patika, it īpaši pēc otrās daļas izlasīšanas, kad mazliet atšifrējās tā “klonu būšana”. Taču mazliet kaitināja tā nejēdzīgā sakritība, ka neviens ekspedīcijas dalībnieks līdz pēdējam mirklim nenoskaidroja, ko nozīmē vietējo “skatīšanās uz sauli”, kaut gan vietējie to darīja katru dienu. Nu labi, pirmo reizi tas skatāmais aparāts sagadīšanās dēļ tika izmantots kā ierocis, nesagaidot, kad vietējais astronoms paskaidros aparāta jēgu. Taču tad, kad notika satikšanās ar vienu no planētas galvenajiem, nu tad taču viņam vajadzēja sākt ar pašu svarīgāko un tīri tehnisko paskaidrojumu tam, kāpēc šai planētai nevajag palīdzību, bet tā vietā sākās gara filozofija un beigās tas “profesors” aizgāja, aizbildinoties, ka vairs nav laika. Tas gan bija galīgi garām, manuprāt.

ap-17
Reply

Lai dzivo internets-ir 3un 4 dala par Uldemiru
вроде Властелин Ассарта

Leave a comment

name*

email* (not published)

website