Navigate / search

Viesnīcas “Holivuda” rēgi by Anatols Imermanis

Viesnīcas Holivuda rēgi

Turpinu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu. Šoreiz gadījuma skaitļu ģenerators man iedeva lasīšanai šo grāmatu. It kā jau Mūna un Deilija cikls skaitās pie detektīvžanra, taču patiesībā tā ir nesaudzīga un tieša kapitālisma kritika.

Detektīvi Mūns un Deilijs nelielā Spānijas kūrortpilsētiņā Panotarosā izmeklē šķietami triviālu nāves gadījumu: ar konserviem saindējušies un miruši pazīstama miljonāra sieva un dēls. Bet tā kā šeit nokritis arī viens no amerikāņu stratēģiskajiem bumbvedējiem, tad izmeklēšana iegūst pavisam necerētu pavērsienu.

Lasot šo grāmatu, vajag ņemt vērā vēsturisko kontekstu. Septiņdesmitajos gados aktuālās tēmas bija kodolkara draudi un komunisma uzvara pār kapitālismu. Detektīvs te ir tikai tāds šķidrs sižeta pavediens, kas vijas cauri stāstam pieskaroties pareizajiem kapitālisma aspektiem. Tie atspoguļoti tā, lai padomju cilvēkam saraukt pieri un riebumā novērsties (iespējams, nākamajā dienā pēc grāmatas izlasīšanas mudināt uz normas pārpildīšanu pa 20 %). Apskatīšu, manuprāt, galvenos propagandas aspektus, kas atrodami šajā grāmatā.

Pirmais un galvenais ir militārisms. Aptrakušie amerikāņi nepārtraukti žvadzina savus kodolieročus, viņi tur gaisā stratēģisko bumbvedēju armādas, kas riņķo virs rietumu pasaules 24 stundas diennaktī. Viņi visur saredz padomju uzbrukumu. Viņu rīcība jau vairākkārt ir gandrīz novedusi līdz kodolkara sākumam. Tikai padomju cilvēku vēsās galvas ir apturējušas eskalāciju. Tiek piesauktas radaru kļūdas, nekompetenti ģenerāļi un, protams, stratēģiskie bumbvedēji, kas zaudē savas ūdeņraža bumbas. Augstākais komandējošais sastāvs ir atainots kā salašņu un bezprincipiālu karjeristu bars. Viņi būs gatavi pāri līķu kaudzēm rāpties pēc jauniem uzplečiem, viņi darīs visu, lai noslēptu savu nekompetenci un nogrūst vainu uz apakšniekiem. Netiek aizmirsti arī bumbvedēju piloti, tie no pārguruma ir prātā sajukuši indivīdi, kas neatšķir realitāti no savas fantāzijas. Viņi visur redz kara liesmas. Kā jau labā propagandas materiālā pienākas, te patiesība ir sajaukta ar meliem, piešķirot notikumiem pareizu nokrāsu.

Kapitālisma vienaldzība pret parastajiem cilvēkiem. Miljonārs nemaz nenojauš, ka viņa ģimene iet bojā viņa paša darbības dēļ. Savus kapitālus tas ir sarausis apkalpojot militāristu pasūtījumus. Viņa dēls ir stratēģiskā bumbvedēja pilots. Savukārt sieva un meita ir tipiski dīkdieņi, kas nesaprot ko darīt ar savu brīvo laiku. Varētu teikt, paša radītais ļaunums vienmēr atnāks atpakaļ. Kā uz to norāda autors, tā nebūt nav tikai neveiksmīgu atgadījumu ķēde.

Avīzes un manipulēšanu ar sabiedrisko domu. Jā, buržuju avīzes nebūt neatspoguļo tikai patiesību un dziļus analītiskus PSKP lēmumu izklāstus. Tur ārzemēs avīzes publicē tikai lētus skandālus. Jo atgadījums ir skandalozāks, jo labāk. Pusplikas aktrises pelde jūrā spēj novērst sabiedrības uzmanību no ūdeņraža bumbas vienā mirklī. Nemaz nerunāsim par to, ka objektīvu informāciju no avīžniekiem neizdabūsi. Taču šai skandalozai presei ir arī savi plusi, ja kas izies tautās, tad politiķi dabūs trūkties, vai būs spiesti izdomāt kādu uzmanību novērsošu manevru.

Gangsteri, tie iet roku rokā ar militāristiem. Mafija spēj darboties tikai tādās atpalikušās valstīs kā Itālija un ASV, pārējās valstīs pat kapitālistiskajās tās sen ir nospiestas. Vismaz tā uzskata autors. Šeit ir grūti izšķirt, kurš ir militārists un kurš gangsteris, viņu intereses pārklājas, sevišķi, ja kāds jānoliek pie vietas. Labie ļaudis no gangsteriem mēģina bēgt, bet viņi ir visur.

Reliģija te izpaužas interesanta ordeņa “Opus Dei” veidolā. Tās pārstāvis par visu varu mēģina pievērst slavenu aktrisi katoļticībai, lai popularizētu savu maldu mācību. Vispār jau viņš bija iebāzts sižetā, lai nedaudz jauktu gaisu. Tomēr autors nepalaida garām iespēju parādīt, ka katoļu baznīca nav tikai ticība vien, tās pakļautībā ir slepenas un bīstamas organizācijas.

Franko režīma apspiestie ļautiņi. Parastie cilvēki, kuri spiesti turēt savas domas pie sevis un pakļauties režīmam. Gaidot brīdi, kad varēs sacelties un satriekt pīšļos diktatoru. Tie ir parasti zemnieki, zvejnieki un citi darbaļaudis, kas nodzīti pagrīdē pašu zemē. Ir skaidrs, ka jebkurā kapitālistiskajā valstī cilvēki to vien gaida, kad viņiem tiks dota iespēja nomest savus kaklakungus.

Un nu nedaudz par sižetu. Tie ir gan gangsteri, kinoaktrises, militāristi, nabadzīgi spāņi, nēģeri. Vienu vārdu sakot, pilns komplekts. Notikumi risinās tik spraigi un juceklīgi, ka lasītājam lielākoties nekas nav skaidrs, tāpēc drošāk ir turēt aizdomās visus 20+ personāžus. Mūns kā detektīvs nerada pārliecinošu iespaidu. Tā vien šķiet, ka viņš dara visu, lai iestieptu izmeklēšanu, kas zina, varbūt viņam maksā par stundām. Viņš regulāri aizmirst apskatīt svarīgus pierādījumus, parasti tos iebāžot kabatā un tad pievēršoties kam citam. Tādēļ beigās, kad notiek konfrontācija, viss pārvēršas par farsu, kur viens pēc otra visi personāži ieslīgst atklāsmēs, pinas savos melos, un lasītājs tā arī nevar saprast, pa kuru laiku Mūns to visu uzzināja.

Izlasās jau naski, taču nopietnu gandarījumu kā no detektīva šeit nevarēs gūt. Grāmata ir vairāk ar politinformatorisku raksturu, kas vairāk atsedz sliktās buržuju iekārtas puses un militārās diktatūras, nevis lai radītu komplicētu detektīvsižetu. Lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt neiesaku, ja vien neinteresē “detektīvi” LPSR laikos.

Comments

Fledis
Reply

Nu gan sabiedēji 🙂 Pašlaik lasu Lidmašīnas, kas vienā sējumā ar Hamburgu, un Holivuda būs nākamā. Savulaik tā bija pirmā, ko izlasīju no MūnDeilija sērijas, un, cik atceros, patika gluži labi. Literārais paņēmiens, ka autors beigās atklāj, ka viss noticis tikai varoņa iztēlē, protams ir… nu labi, neizteikšos, kāds… Bet atceros, kā es toreiz sajūsmināti atstāstīju- “iedomājies, to visu Mūns iztēlojās, un tikai pēc tam uzzināja, ka bumba patiešām nokritusi! Tāda sagadīšanās!” Hmm- laikam pavisam sīcenis būšu bijis… 🙂

asmo
Reply

Es to literāro paņēmienu kā reiz biju piemirsis, citādi man būtu grūti bijis sevi piedabūt viņu lasīt. Rakstīšanas ziņā, lai gan visnotaļ juceklīgs, viņš tomēr ir viens no labākajiem Mūna Deilija cikla stāstiem.

Bērnu dienās cilvēks vēl nav kļuvis par ciniķi un skatās uz pasauli atvērtu prātu un šādas “sagadīšanās” šķiet kaut kas ģeniāls.

Leave a Reply to asmoCancel reply

name*

email* (not published)

website