Navigate / search

Touch by Claire North

Touch

Pēc grāmatas „The First Fifteen Lives of Harry August” izlasīšanas man grāmatas autores sarakstītais dikti iepatikās. Tādēļ nolēmu izlasīt arī vēl kādu darbu. Diemžēl ar šo grāmatu man lāgā neveicās, nekādi neizdevās tikt pāri pirmajām divdesmit lapaspusēm. Lasīju, un man šķita, ka šis būs kaut kāds trilleris, un atmetu grāmatai ar roku. Taču tagad, vizinoties pasažiera statusā ar busiņu pa Poliju un Čehiju, nolēmu dot grāmatai vēl vienu iespēju.

Jozefīne Cebula mirst, viņai ir divas lodes krūtīs un viena kājā. Kaut kas tāds ar Kepleru notiek pirmo reizi. Nav jau tā, ka cilvēkus, kuri spēj iemiesoties citā cilvēkā, neviens nemedītu. Tādi parādās laiku pa laikam un tikpat ātri arī pazūd. Taču tāds gadījums, kad slepkava cenšas ne tikai notvert garu, bet arī ir gatavs nogalināt tā ādu, ir diezgan netipisks. Keplers nolemj noskaidrot patiesību.

Grāmatas galvenajam varonim Kepleram piemīt īpaša spēja, viņš var pārmiesoties (pārlekt) jebkurā cilvēka ķermenī, šādi cilvēki sevi sauc par gariem. Viņam atliek vien pieskarties citam cilvēkam un gatavs. Ķermeni, kurā iemiesojas gars, sauc par ādu. Ja gars ādu atstāj, tā neatceras neko no tā, kas ar ķermeni noticis iemiesošanās laikā. Tik vien kā pārrāvumi atmiņā. Daži no gariem pret savu ādu izturas atbildīgi, taču ir arī tādi, kuriem ādas turpmākais liktenis ir vienaldzīgs. Keplers ir no labajiem, pirms iemiesoties viņš parasti noslēdz ar ādu līgumu par izmantošanas tiesībām un noteiktā laikā atgriež ķermeni atpakaļ saimniekam. Parasti tas ir no dažiem mēnešiem līdz pāris gadiem, jo kurš gan vēlēsies atdot visu savu dzīvi citam? Vēl viņa vājība ir palīdzēt dzīves pabērniem, savākt galīgi paklīdušus cilvēkus un pēc pāris gadiem atstāt tos kā pārticīgus cilvēkus. Jozefīne ir viņa āda jau ilgu laiku, un viņš to mīl, tikai slikts saimnieks nerūpējas par savu ādu. Tādēļ Jozefīnes slepkavība tiek uztverta ļoti personīgi.

Ļaunā frakcija ir kāda organizācija, kas nonāvē garus. Tādas ir bijušas vienmēr, kāds no pārlēcējiem ir bijis pietiekami neuzmanīgs, pārāk daudz cilvēku ir uzzinājuši pa viņiem, un sākas medības. Taču šī organizācija ir kas jauns, viņa pārlēcēju problēmai pieiet ļoti metodiski. No skatuves tiek novākti visi gari, kas nonāk tās redzeslokā. Skaidra lieta, ka tajā ir iejaukti arī paši gari. Kas mani nepārliecināja, bija veids, kā gari tiek izsekoti, šī organizācija intervēja visus cilvēkus ar atmiņas zudumiem. Uz papīra viss izskatās ļoti labi, bet praksē garam atliktu vien izlēkt cauri pārdesmit alkāniem, kuriem atmiņas zudumi ir ikdienas lieta, lai atkal pazustu nebūtībā. Lai arī kādas nebūtu mūsdienu tehnoloģijas cilvēku izsekošanā, garu dzīvesveidā nav nekā tāda, ko laiku pa laikam nedarītu parastie cilvēki. Tādējādi fona troksnis nomāktu signālu.

Grāmata patiešām izrādījās trilleris. Te tiek risināti seni un jauni noziegumi. Šķetinātas pārlēcēju dzīves, kuras ilgušas gadu simtiem. Viņu savstarpējās attiecības, pasaule taču ir maza un nevari cerēt nodzīvot gadsimtiem garu dzīvi, paliekot nepamanīts. Autore spraigo notikumu fonā ietilpina arī savu variantu par tēmu kā veidojas šāda gara personība daudzu gadu gaitā. Par to, kas viņus motivē dzīvot tālāk, un kas palīdz tajos saglabāt cilvēcību. Pateikšu nedaudz priekšā, autore uzskata, ka tā ir mīlestība. Mīlestība ir šīs grāmatas centrālais vadmotīvs. Tās dēļ tiek darītas un attaisnotas gan labas, gan sliktas lietas. Bet vai tā bija pārliecinoši ielikta galvenajā vietā, es teiktu ka nē. Grāmatas nobeigums mani sarūgtināja.

Keplers pēc būtības ir vienīgais garu pārstāvis, kuru mēs iepazīstam. Autore tam ir pieķērusies diezgan nopietni un, lai ar netiekam informēti par viņa visām ādām, ir viens interesants aspekts. Keplers laiku pa laikam palīdz citiem gariem atrast jaunu ādu, veic iepriekšējo dzīves izpēti un par to informē savu klientu. Tādējādi iemiesojoties jaunā ādā nav problēmas ar draugu un ģimenes atpazīšanu. Nav nekā trakāka kā iemiesoties cilvēkā ar sliktu veselību un sarežģītu personisko dzīvi.

Nevar teikt, ka grāmatas stāsta pamatideja būtu inovatīva, tā nedaudz atsit vecos labos Bībeles stāstus, kur cilvēkos iemiesojas ļaunie gari. Šeit ļaunā gara vietā ielikts cilvēks, bet būtība nemainās, ar cilvēka ķermeni tiek darītas lietas, par kurām saimnieks nemaz neko nenojauš. Līdzīgi bija arī slavenajos Heinleina “ The puppet masters”  un veselā kaudzē citos zinātniskās fantastikas darbos par smadzeņu kontroles tēmu. Taču autorei izdevusies neslikta variācija par tēmu, kas pasniegta pietiekami aizraujošā manierē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Spraiga lasāmviela, ielasoties ir grūti novērst uzmanību no grāmatā notiekošā. Protams, rodas arī jautājumi, ko es darītu ar šādām spējām, un kā tas būtu jaunībā pazaudēt kontroli pār savu ķermeni un attapties uz miršanas gultas, saprotot, ka kāds ir nozadzis visu tavu dzīvi. Tādēļ ir vērts padomāt:

 “Have you been losing time?”

Тогда придите, и рассудим by Владимир Михайлов

Atnāciet un izšķirsim

Kārtējā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” cikla grāmata. Šī ir „Капитан Ульдемир” diloģijas otrā grāmata. Lasīju tūliņ pēc grāmatas „Savam brālim sargs”, baidījos, ka citādi man nepietiks spēka viņu atsākt.

Kapteinis Uldemīrs ar savu komandu dodas kārtējā ekspedīcijā. Pēc atgriešanās no Dāla ekspedīcijas viņš un viņa biedri tā arī nespēja atrast vietu nākotnes zemē. Viņiem, cilvēkiem no pagātnes, jaunā pasaule un tās cilvēki neizraisa īpašas simpātijas, un tādēļ viņi dodas ceļā. Taču šoreiz viņu kuģis cieš avāriju  – uzsprāgst tā reaktors, un komanda sadalās atomos. Taču viņi attopas Meistara mājā, zemes cilvēki ir nepieciešami kādam uzdevumam. Kādā kosmosa nostūrī sāk mainīties fizikas likumi, sākumā tas nav pamanāms, un sairst tikai smagākie elementi, taču ar laiku tas var progresēt. Likumu izmaiņa atstāj tiešu ietekmi uz kādas zvaigžņu sistēmas divām planētām, kuras jau daudzus gadu simtus karo viena pret otru. Patlaban viņas atrodas aukstā kara apstākļos, un jebkurš notikums var izjaukt trauslo līdzsvaru. Uldemīram tiek dots uzdevums nepieļaut atklātu karu starp planētām.

Grāmatas autors, kā vienmēr, ar niekiem nekraujas. Šajā grāmatā viņš mēģina rast atbildi uz jautājumu, kādēļ cilvēki vispār dzīvo, un kāds ir to mērķis. Var jau teikt, ka var dzīvot vienkārši dzīvošanas pēc bez mērķa un ambīcijām. Bet kāpēc gan cilvēkam nevarētu būt daudz lielāks mērķis, saglabāt stabilitāti un līdzsvaru ne tikai savā pasaulē, bet visā Visumā. Tā teikt, lielas lietas sākas no maziem notikumiem. Nevaru teikt, ka autora ideja par labo domu un darbu spēku, kas izmaina Visuma struktūru un fiziskās konstantes, mani pārliecinātu. Ideja jau pati par sevi nav slikta, taču visam nākas ticēt tikai balstoties uz Uldemīra sarunām ar Meistaru un Fermeri. Meistars ar Fermeri ir tādi kā augstākas civilizācijas pārstāvji, kuriem zemes iedzīvotāji tādā skudru līmenī vien ir. Taču viņi nevar atstāt saprātīgus radījumus nelaimē. Tieši jau neiejauksies, taču netieši palīdzību sniegs.

Cita lieta ir abas planētas, tajās valda totalitārie režīmi, un autoram kā jau PSRS iedzīvotājam, to atspoguļojums ir padevies visai dzīvs. Režīmā katram ir noteikta funkcija, un par to pienākas atlīdzība. Vienā planētā valda Imperators un Apaļais galds, otrā Pirmie. Taču patiesībā viņi visus lēmumus ir uzvēluši uz skaitļojamo mašīnu pleciem. Visumā viņi ir visnotaļ viduvējas personības, kas uz pasaules procesiem skatās no pamatskolnieku viedokļa, viņi neprot interpretēt informāciju un pat formulēt pareizi jautājumus kibersmadzenēm. Pamiers starp abām planētām saglabājas tikai tādēļ, ka patiesos procesus nosaka divi mākslīgie intelekti, kas savstarpēji ir vienojušies par darbību protokolu. Tas gan neizslēdz kara iespējamību, jo kibersmadzenēm tas viss ir tikai spēle. Pat totālas planētas iedzīvotāju iznīcināšanas gadījumā viņas pašas necietīs.

Капитан Ульдемир

Tad vēl ir tā Uldemīra tieksme copēt sieviešus un runāt par īstu mīlestību. Diloģijas garumā Min Alika ir jau trešā viņa īstā mīlestība. Autors gan apgalvo, ka tikai tā cilvēks iemācas mīlēt un zaudēt. Man gan personīgi tā vairāk šķita tāda kā apgreidošanās uz augšu ar katru jauno „mīlestību”. Lai tas viss neizskatītos amorāli, autors beigās izveic vienu viltīgu sižeta pagriezienu, lai viss nostātos savās vietās.

Galvenais bonuss šai grāmatai ir tas, ka man tā bija pirmā vieta astoņdesmitajos gados, kurā es uzzināju, ka teorētiski var izmainīties fizikas likumi laiktelpā. Tas man no šīs grāmatas pirmās lasīšanas reizes bija vienīgais palicis atmiņā. Jāatzīst, ka joprojām man šķiet, ka parādības fizikālo pusi autors ir labi atspoguļojis. Par novēršanas metodi, kas ir tāda kā karmas rata griešana, man gan ir nopietni iebildumi.

Stāstam lieku 7 no 10 ballēm. Rakstīšanas stils ir tāds nelīdzens, vietām lasās raiti un jauki. Vietām pārņem bezcerīga garlaicība – īsti nevar saprast kādēļ konkrēti šis pārspriedums par cilvēka dabu pēkšņi parādās šajā grāmatā. Temats izvēlēts interesants, iespējams, ka te ir daudz kas pasmelts no Aukstā kara laikiem un tādēļ aprakstītais šķiet īsts. Ja patīk tāda nedaudz savādāka zinātniskā fantastika par sociālām problēmām, tad iesaku.

Es, Robots by Aizeks Azimovs

Es robots

Šo grāmatu izlasīju „Fantastikas pasaulē” sērijas lasīšanas ietvaros. Par grāmatas kvalitāti pirms lasīšanas es ne mirkli nešaubījos, jo kā gan var šaubīties par stāstu krājumu, kuru esi lasījis desmitiem reižu. Pirmo reizi, kad man vēl nebija pat desmit gadu. Sākumā pārlasīju pāris reizes gadā, pēdējoreiz šajā gadsimtā lasīju pirms gadiem desmit.

Ir trīs robotikas likumi:

Pirmais. Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.

Otrais. Robotam jāpaklausa cilvēka pavēlēm, izņemot gadījumus, kad šīs pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.

Trešais. Robotam jārūpējas par savu drošību, ja vien tas nav pretrunā ar Pirmo un Otro likumu.

Šie trīs likumi ir tie, kas zinātniskās fantastikas cienītājam nāk prātā, izdzirdot vārdu robots. Šajā stāstu krājumā Azimovs parāda robotu attīstības vēsturi. No to pirmsākumiem divtūkstošo gadu sākumā līdz piecdesmit gadus attālai nākotnei, kad cilvēce ir izmainījusies līdz nepazīšanai.

Deviņu stāstu mērķis ir pakāpeniski parādīt robotu tehnisko attīstību. Tas viss notiek, izmantojot sarunas ar Sjūzenu Kelvinu. Sjūzenai ir doktora grāds robotu psiholoģijā, un ar robotu – cilvēku attiecībām viņai ir bijusi saskarsme visu dzīvi. Savās atmiņās viņa izceļ galvenos robotikas pavērsiena punktus. No aizlieguma izmantot robotus uz Zemes līdz dienai, kad roboti faktiski pārņem Zemes ekonomikas kontroli.

No bērnu dienām man ir paticis katrs no šiem stāstiem. Tie rosināja mani domāt par nākotni, kad līdzās cilvēkiem staigās mehānismi, kas gudrāki par viņiem pašiem, bet tomēr darīs visu, lai cilvēkiem būtu labi. Nav ko noliegt domāju, ka iespējams tādēļ nemaz nebūs jāstrādā, jo visu manā vietā darīs roboti. Nav jau tā, ka roboti manā dzīvē nebūtu ienākuši, bet es tomēr biju gaidījis ko vairāk kā parastu putekļsūcēju, kas pat neprot runāt. Arī tagad pārlasot grāmatu mani bērnības entuziasms joprojām nav atstājis. Grāmatu lasīju ar interesi, lai ar zinu viņu praktiski no galvas un joprojām ceru, ka reiz pienāks brīdis, kad tiks izgudrots cilvēkam draudzīgs Mākslīgais intelekts.

Azimova pasaules cilvēkiem pret robotiem nav nekādu simpātiju. Pirmkārt, tie var atņemt darbu strādniekiem. Viņi ir it kā saprātīgi, bet nekad nevar zināt vai viņi tiešām ir cilvēkiem paklausīgi. Trīs robotikas likumi it kā nodrošina pašu robotu paklausību, bet nekad nevar zināt, vai zinātnieki kaut ko nenolaidīs greizi. Daļēji tajā iespējams saskatāmas sešdesmitajos ASV aktuālā rasisma atskaņas, bet vairāk cilvēku attieksme pret visu svešo.

Paanalizējot smalkāk Azimova pasauli, redzam, ka cilvēku bažām ir pamats. Robotu pozitronu smadzenes ir daudz pārākas par cilvēkiem. Roboti to apzinās, un tikai Trīs likumi ir tie, kas notur viņus grožos. Var jau pārmest Azimovam, ka, iespējams, augstākam intelektam ne vienmēr ir tendence dominēt pār zemāka intelekta pārstāvjiem. Es personīgi nekad neesmu uzņēmies skudrupūžņa komandiera pienākumus. Taču šeit ja nebūtu šo likumu, tad roboti noteikti censtos pārņemt varu pasaulē. Trīs likumi padara šos robotus par cilvēces kalpiem, viņi eksistē tikai, lai palīdzētu cilvēkiem un nekam vairāk. Te nav runa par nekādu pašnoteikšanos un personības izpausmi, trīs likumi viņos dominē ne sliktāk kā golema mutē ieliktā viņa radītāja zīmīte.

Paši trīs likumi, kurus autors nekautrējas saukt arī par laba cilvēka morāles kompasu, tuvāk aplūkojot, netur kritiku. Grāmatas sarakstīšanas laikā haosa teorija vēl bija tikai iedīgļa formā, un cilvēkiem joprojām šķita, ka, pieliekot nopietnas pūles, ir iespējams vismaz makroskopiskā pasaulē paredzēt notikumus līdz sīkumam. Par sistēmu bifurkāciju punktiem neviens neuztraucās. Realitātē Pirmais likums nozīmētu vien to, ka robots pēc tā iedarbināšanas uzkārtos, jo viņš fiziski nespētu ievērot pirmo likumu. Tai pat laikā robotam ir atļauts diezgan plaši interpretēt šo likumu būtību un nozīmi.

Piemēram, stāstā „Pazudušais robots” rakstītais ļauj secināt, ka nolamājot robotu un noniecinot viņu, var diezgan ietekmēt robota uzvedību. „Riņķa deja” arī liecina, ka trīs likumu ievērošanas prioritāte tiek izvērtēta balstoties uz saņemto balss komandu. „Riņķa deja” un „Noķert trusi” parāda arī citu svarīgu Azimova robotu niansi, viņi neglabā log failus. Viņi neanalizē savu iepriekšējo darbību. Ja viņi to darītu, tad šo stāstu sižets nemaz nespētu attīstīties.

Šie likumi no robota paredz arī, ka robots spēj atšķirt labu no ļauna tā rašanās brīdī. Jo ļaunums taču var būt visdažādākais, tad nu robotam ir jāpaceļas pāri fiziskajam ļaunumam un jāpievēršas arī morālajām traumām, piemēram,  stāstā „Melis”. Tas savukārt paredz, ka robota pozitronu smadzenēs jābūt atrodamam milzīgam informācijas apjomam par cilvēkiem un pasauli vispār. Kā tas tiek panākts, to autors nestāsta. Taču stāsts „Loģika” nonāk pretrunā ar šo pieņēmumu. Jo te izriet, ka robotam nav pieejams nekas vairāk kā liels vārdu krājums un loģisku spriedumu veikšanas spēja ar brīvu apkārtējās pasaules interpretāciju. Nerunāsim nemaz par pašu galveno lietu, robotam ir tieši jāzina, ka viņš ir robots, citādi uz viņu likumi neattieksies vispār.

Roboti lielākoties ir androīdi, tas būtu saprotams, ja viņiem nāktos strādāt cilvēku pasaulē, bet tā kā viņi strādā kosmosa stacijās uz asteroīdiem un citām planētām, tad šāda forma pāri funkcionalitātei izvēle ir visai interesanta. No literārā viedokļa skaidra lieta – ir vieglāk identificēties ar humanoīdu radījumu un piešķirt tam cilvēciskas īpašības. Pat likt iemīlēt kā stāstā „Robijs” vai radīt jauku stāstu „Pierādījums”, kur centrālā sižeta līnija analizē iespēju atšķirt cilvēku no robota.

Par pašu robotu uzbūvi autors neko daudz mums nepavēsta. Viņiem ir pozitronu smadzenes (pozitrons tajos laikos bija top daļiņa, tāpat kā mūsdienu Higgsa bozons), enerģiju viņiem dod atoma dzirksts. Šis universālais enerģijas avots padara tādus stāstus kā „Riņķa deja” nevajadzīgi dramatiskus. Kādēļ viņiem jāuztraucas par Spīdiju un selēnu fotoelementiem, ja viņiem pie rokas ir portatīvie kodolreaktori? Iemontē šīs smadzenes mehāniskā ķermenī un robots gatavs! Saziņas interfeiss ir valoda, robots apkārtni reģistrē ar fotoelementu palīdzību (redze), gadās pa kādam telepātam „Melis!” vai uz datu bāzes sēdošai mašīnai „The Evitable Conflict”, bet tie ir izņēmuma gadījumi.

Kas ir interesanti, PSRS laikos izdotais stāstu krājums sevī neietver stāstu „The Evitable Conflict”, jo tajā tika paredzēts, ka ekonomikas pārvalde un sociālo problēmu risināšanu tiks nodotas kibernētisko iekārtu tranzistoriem. Un autors vēl pamanījās nesmuki izteikties par Marksu, un gaišajā nākotnē neatradās vietā arī Padomju republiku draudzīgajai saimei. PSRS piecdesmitajos gados notika lieli strīdi, vai kibernētika ir viltus zinātne. Tā savā veidā lika šaubīties par zinātnisko jaunradi, cilvēka lomu progresā un citām padomju cilvēkam svarīgās lietās. Sešdesmitajos tika panākts kompromiss, kibernētika nav nekāda viltus zinātne un aizspriedumi radušies tikai no nepareizas buržuju preses interpretācijas. Taču šim stāstam tas nepalīdzēja, pārāk antikomunistisks.

Beigās atliek vien piebilst, ka trīs robotikas likumus izgudroja nevis Azimovs, bet viņa redaktors John W. Campbell. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, neskatoties uz visu augstāk minēto kritiku stāsti ir vienkārši izcili. Ja vēl neesi izlasījis, tad noteikti izdari to, šis ir viens no zinātniskās fantastikas pīlāriem, kas ietekmējis daudzas robotu pasaules un grāmatas.

%d bloggers like this: