Ar “Džū” pāri Atlantijas okeānam by Dončo Popazovs, Jūlija Popazova

Ar Džū pāri Atlantijas okeānamArī šo grāmatu es izlasīju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas ietvaros. Bērnībā mani grāmata tā arī neuzrunāju, nudien nevaru atminēties, ka būtu viņu lasījis. Nekas labs nāk ar gaidīšanu. Grāmatu es izlozēju gadījuma skaitļu ģeneratorā. Nezinu, kas notiek, bet, ja nostājos pie šīs sērijas grāmatu plaukta, es nespēju izvēlēties ko lasīt nākamo. Acis aizslīd uz sēriju Fantastikas pasaulē, no kuras es būtu gatavs lasīt praktiski visu. Taču neko darīt jāpabeidz viens projekts un tad varēs ķerties pie nākamā.

Bulgāru ceļotāju populāra grāmata, kurā Ikdienas piezīmju veidā attēlots pētniecības brauciens vienkāršā glābšanas laivā no Gibraltāra pāri Atlantijas okeānam līdz Kubai 1974. gadā, Abi ceļotāji — vīrs un sieva — brauciena laikā veica plašu pētījumu programmu un parādīja īstu drosmi un vīrišķību.

Visas šīs ekspedīcijas notiek pēc vienotas shēmas. Entuziasti izvirza kādu hipotēzi un vēlāk mēģina to pārbaudīt praksē. Popazovi izvirza hipotēzi, ka cilvēks pie vajadzības var glābšanas laivā šķērsot okeānu, pat ja uz tās nav nekā ēdama, iztiekot no planktona. Te gan uzreiz ir jāveic vesela kaudze ar piebildēm. No glābšanas laivas standartā viņiem bija tikai korpuss, masts un buras tika pārbūvēti. Arī pārtika un ūdens tika uzņemti pietiekami daudz, lai kritiskā gadījumā izbadējušies viņi varētu noturēties maksimāli ilgi.

Man visinteresantākā daļa bija ekspedīcijas plānošanas un gatavošanas process. Mūsdienās, kad katrai dzīves situācijai ir savs specializēts aparāts, speciāli ietērpi un citas fīčas. Te lai izvilktu jūrā viņi ņem līdz drēbes no skapja, konservus nopērk veikalā, Ūdeni iekonservē rūpnīcā par blatu. Braukā ar Reno, kuram hroniski plīst riepas un bērnu nodod institūtā uz ceļojuma laiku, lai pieskata mediķi.

Pats ceļojums ir diezgan atklāta dienasgrāmata un var tikai apbrīnot, kā divi cilvēki ap diviem mēnešiem var notupēt tik šaurā laivā nevienu reizi pa īstam nesakašķējoties. Tas būtu pāri maniem spēkiem un iespējams tādēļ es šādās avantūrās nepiedalos. Cik var noprast viņiem nav īpaši paveicies un pirmās desmit ceļojuma dienas uz Kanāriju salām paiet vētrā. Tā kā visu laiku kādam jātur stūre un jādežūrē, tad nesanāk nedz izgulēties nedz paēst, tas rada ceļotājos depresiju. Lai viss būtu vēl labāk viņi atklāj ka konservi ir neēdami un iekonservētais minerālūdens ir sabojājies termiskās apstrādes procesā. Šinī brīdī es noteikti tītu makšķeres uz māju pusi, bet šiem nekas brauc vien tālāk.

Kopumā dienasgrāmata ir visnotaļ interesants lasāmais bez nopietnas piedzejošanas, noteikti jau nedaudz vēlāk pieslīpēta, bet abi autori raksta diezgan saskanīgi un interesanti. Neviens nemēģina pūst taures par savu varoņdarbu, vienkārši burā un ēd negaršīgo zooplanktonu. Dončo ir patiesi priecīgs, ka viņam no Gibraltāra ir izdevies ne tikai tikt pāri okeānam, bet arī sasniegt paziņoto beigu punktu Santjago Kubā. Tas nudien ir lielības vērts, jo glābšanas laivas manevra spējas ir visnotaļ ierobežotas un ne visas straumes nes pareizā virzienā. No neinteresantajām daļām bija Dončo ūdensgabali par labu sabiedrību, kurus viņš it kā sacerējis, lai stāstītu savai sievai un kliedētu garlaicību.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kārtējo reizi pierāda, ka nonākot nelaimes situācijā, nekrist panikā un domāt racionāli. Ja neatstiepsies pirmajās stundās, tad visticamāk izvilksi vēl pāris nedēļas, atkarībā no ūdens pieejamības. Un pa šādu laika sprīdi var paveikt diezgan daudz.

Ceļojums pa Austriju VIII

5. jūlijs (Altausee – Loser – Sāls raktuves)

Šodienas plānā ir nopietns pārbrauciens pa Alpu kalniem. Netālu no Altausee ir maksas šoseja, kura ved augšā uz Loser kalnu, jeb latviski Lūzera kalns 🙂 Celiņš ir varens serpentīns, kur pat katram pagriezienam ir piešķirts savs numurs un tiek norādīts augstums virs jūras līmeņa. Kad esam tikuši augšā, atklājas, ka šo vietu ir iecienījuši arī paraplānisti un delatoplānists. Laikam viņiem te ir kāda augšupejošā gaisa strāva. Pāris jau plodzenās pa gaisu, un bariņš vēl gatavojas.

Starta vieta

Arī mēs sākam gatavoties, izlādējam mugursomas. Man īsumā izstāsta šodiena plānu, es jau kā vienmēr neesmu painteresējies, ko precīzi mēs esam ieplānojuši. Plāns izrādās pavisam vienkāršs, mēs ar Kristapu dodamies pārgājienā, bet pārējie tusēsies pie kalnu ezeriņa. Līdz ezeriņam ir neliels kāpiens, tā kā Ernestu nes Reinis, tad man kāpšana ir viegla. Vispār jau smuks skats, apakšā redzams Altausee, bet augstāk kalni. Vienīgais, kas nedaudz kaitina, ir karstums, šī atkal ir diena, kad saulē ir pāri trīsdesmit un, iespējams, pat visi četrdesmit. Tādēļ nolemju paņemt līdzi arī kaut ko dzeramu, ja nu gadījumā uznāk slāpe. Tomēr vasaras vidus, un ej nu sazin vai varēs kaut kur sniegu atrast. Abi ar Kristapu dodamies ceļā. Kad esam tikuši garām ezeriņam un sākuši rāpties augšā pa kalnu taku, Kristaps attopas, ka paķēris līdzi mikroautobusa atslēgas. Nekas, nākas vien viņam jozt atpakaļ, lai atstātu tās pārējiem. Nevar tak zināt, cik ilgi mums tas pārgājiens vilksies. Ja nu palikušie sadomā iet atjaunot ūdens krājumus.

Kalnu ezeriņš

Kad Kristaps ticis atpakaļ, varam sākt iet pa īstam. Takas sākums ir diezgan aizraujošs, diezgan daudz nākas rāpties augšup ap sienu. Nav jau grūti iežu noslāņojumi erozijas rezultātā ir izveidojuši tādas kā neregulāras kāpnes. Pa tām tad arī nākas kāpt. Lai viss nebūtu pavisam vienkārši, tad vienā rokā turu fotoaparātu un otrā ūdens pudeli. Jo aukstāk rāpjies, jo krāšņāki skati paveras.

Logs

Arī pati daba ir piestrādājusi, vienā vietā klints sienā izveidoti tāds kā logs uz ieleju lejā. Nevaru jau galvot, ka to nav izdarījuši uzņēmīgi cilvēki tūristu pievilināšanai, bet izskatās dikti smuki. Atvelkam elpu, ievērtējam skatu un dodamies tālāk. Kalna galā atrodam mazu reliģiskā kulta celtni. Tas nav nekāds brīnums, savulaik viņi tādas sabūvējuši bezmaz vai katrā kalnu galotnē. No šejienes redzams arī mūsu pārgājiena attālākais punkts. Kalns, kas dominē pār Atausee ezeru, tam galā uzbūvēts krusts.

Kalnu taka

Tagad sākas kāpšana lejup, lai tiktu uz nākamo kalnu. Lejā iešanu nedaudz sarežģī tas, ka taciņa reizēm kalpo arī par strauta gultni. Nākas iet pa dažāda kalibra akmeņiem, kas to vien gaida, kad kāds neuzmanīgāks gājējs sagribēs izmežģīt potīti. Lejā tiekam veiksmīgi, taču sākot kāpienu augšā iestrēgstam aiz priekšā gājējiem. Nākas labu gabalu lēnām vilkties nopakaļus, līdz atrodas vieta, kurā apdzīt.

Skats uz Altaussee

Galamērķī atrodas iebetonēts dzelzs krusts un smuks skats uz apkārtni. Izskatās ka te aktīvi strādā arī vietējo putnu piebarotāju biedrība. Te ap cilvēkiem labprāt grozās vietējie putneļi, kas cer un arī dabū tūristu maizes drupačiņas. Atpūšamies pavērojam apkārtni un dodamies atpakaļ.

Altaussee no augšas

Paejamies nedaudz atpakaļ un dodamies gar pirmā kalna otro pusi atpakaļ uz ezeriņu. Kamēr priekšā ir labi iemīta taka, tikmēr nav nekādas problēmas. Brien kā pa lielceļu, var skatīties taureņus, neizkusošo sniegu un citus tūristus. Laiku pa laikam var atrast kādu šortkatu, kas pa pāris metriem saīsina ceļu. Taču pienāk vieta, kad īsti vairs nevar saprast, uz kurieni jādodas. Lejā vai uz veco funikulieru staciju. Izlemjam par labu funikuliera stacijai. Ejam un tad pārdomājam, ka labāk kāpsim lejā, jo tur no funikuliera stacijas ved govju serpentīns. Govju serpentīns no parastā atšķiras ar to, ka viņš ir pamatīgi noķēzīts. Acīmredzot Austrijā populārākā govju šķirne ir nevis Limuzīna, bet Durhfalla. Lai vai kā lejā noklundurējam veiksmīgi. Un sev par nožēlu konstatējam, ka lēmums ir bijis nepareizs. Tagad nākas doties uz stāvlaukumu kāpjot augšā pa asfaltu.

Deltaplāns

Gabals ir uz kādu pusotru kilometru, it kā jau iešana pa asfaltu un līdzeni, bet no tā nāk augšā tāds atstarotais karstums, ka liekas, ka ej pa pannu.
Vienīgais, kas izklaidē, ir deltoplānistu sarunas gaisā, tie tur lidinās un sarunājas. Kad esam nonākuši pie mikroautobusa ar nožēlu konstatējam, ka pārējie nemaz vēl nav atnākuši. Atstāju Kristapu par galveno un pats dodos meklēt. Uzlienu atkal pie Lūzera ezera, un tur jau viņi ir. Visu laiku čilojuši pie ezera. Piknikojuši, bērni vārtījušies pa ezera dubļiem, Ernests mētājis tajā akmeņus. Vienu vārdu sakot, labi pavadījuši laiku. Saku, ka jādodas tālāk, paņemu Ernestu ielādēju viņu mugursomā un dodamies lejā. Tikuši busiņā, uzrīkojam eksprespikniku, iekožot no rīta piemājas maiznīcā nopirktās bulciņas.

Random kalns

Tagad ir pienācis laiks vēl vienai atrakcijai – sālsraktuvei. Tā kā Hallštates sālsraktuves mēs izbrāķējām, tad pie Altausee atrodamās, šķiet, būs labu labās. Protama lieta, ka līdz tām mēs aizbraucam tikai tad, kad nupat nupat ir aizgājusi ekskursija. Mums vēl nieka četrdesmit minūtes jāpagaida. Nopērkam biļetes un savīkšamies uz gaidīšanu. Apskatām vietējo suvenīru bodi. Nekur vēl neesmu redzējis tik dārgu sāli kā šeit. Acīmredzot viņi te tai klāt jauc platīna putekļus, citādi man ir grūti izskaidrot to, ka pārsimts grami ar nātrija hlorīdu maksā virs divdesmit eiro. Sāli nepērkam, Maija nolemj, ka viņai vajadzētu iedzert kafiju. To var dabūt hotelī turpat blakus. Kas dīvaini, kafiju pagatavoja viesnīcas administratore.

Pazemes baznīca

Pārējo laiku pavadām sēžot pie ieejas sālsraktuvēs un spēlējot Candy Crush Soda. Maija, Reinis un Ernests raktuves neapmeklēs. Iemesls triviāls – Ernestam nepatīk tumšas alas, un kādam viņš ir jāpieskata. Ekskursijas sākumā mums izsniedz speciālus tērpus, lai pašu drēbes nepievilktos ar sāls kristāliem, un tādējādi mēs dārgo sāli neiznestu no raktuvēm nesamaksājuši. Matīsam nevar atrast viņa izmēra drēbes, un tādēļ viņam visu laiku nācās cīnīties ar nošļukušām biksēm. Iesākumā mēs kādu kilometru dodamies iekšā kalnā. Gids stāsta gudrības, ka sālsraktuvēs visas ejas esot ar slīpumu uz izeju, lai vieglāk stumt vagoneti, tādēļ, ja nu apmaldās drošākais ir iet uz leju, tad skaidra lieta, ka tiksi arī ārā. Raktuvēs ir nedaudz virs nulles. Tāpēc, ja sanāk ilgāk uzkavēties klausoties par sāls kristāliem vai pētot apakšzemes baznīcu, tad sāk uznākt drebulis. Sāls racēji ir tikuši pat pie svētās, tā savulaik dikti esot pievērsusies kristietībai, bet tētis ne un ne. Iespundējis meitu uz trīs gadiem apakšzemē bez saules gaismas. Bet šī tik un tā neesot atteikusies no savas pārliecības, nācies galēt vien nost. Tad nu vietējie savos mundieros inkorporējuši pogas pēc viņas nodzīvoto gadu skaita un tur vaļā trīs pogas, kas simbolizējot tumsā pavadītos gadus.

Pazemes koncertzāle

Šīs raktuves ir slavenas arī ar vienu atgadījumu Otrajā pasaules karā. Hitleram esot bijusi ideja izveidot mega mākslas muzeju Berlīnē. No okupētajām teritorijām šis uz šejieni savedis salaupītos dārgumus, noglabājot kalna dziļumā, kamēr iekaros pasauli. Taču, kad sākusi svilt pakaļa, nolēmis raktuves ar visām gleznām uzspert gaisā, ievedis tajās kastes it kā ar marmoru. Taču vietējie strādnieki palūrējuši kastēs, a tajās stāv elles mašīnas! Puikas pa nakti kastes izveduši no raktuvēm ārā un sametuši aizā. Fīrers ta Fīrers, bet pēc kara kaut kur būs arī jāstrādā. Ej un atjauno raktuves. Mantu dala joprojām, un ne visiem mākslas priekšmetiem ir īpašnieki atradušies. Pēc šīs zāles nošļūcam pa kalnraču slidkalniņu uz koncertzāli, noskatāmies pasaules rašanās šovu un dodamies atkal pusotru kilometru pa tuneli ārā. Pa ceļam uz izeju Matīss man daudz un dikti stāsta par minecraft niansēm un pārspriež, ko varētu bez sāls izrakt šajās raktuvēs.

Tikuši ārā, salecam busiņā un dodamies mājās atpūsties.

Ceļojums pa Austriju VII

4. jūlijs (Zalcburga)

Šodienas plāns ir pavisam vienkāršs. Aizbraukt un apskatīties Zalcburgu. Daļa tajā jau ir bijuši, man tā ir tāda pilsēta, kuru es vienmēr esmu vēlējies apskatīt. Runā, ka tur esot smuka vecpilsēta un brangas baznīcas. Ar to man vajadzētu pietikt. Ir vēl viens plāns iepirkties, un te es esmu nodomājis nomainīt vecos Ivarus pret jaunu. Iepriekšējā vakarā esmu izpētījis visus TomTomu modeļus un esmu sapratis, kurš būs tas, kas vedīs atpakaļ uz Latviju.

Uz Zalcburgu tiekam bez nekādām problēmām, lasot ceļazīmes un meklējot pilsētas centru. Bišķi grūtāk nācās ar stāvvietas atrašanu. Augstuma ierobežojumi daļu no tām padarīja mums par nederīgām, bet neko derīgu mēs nespējām atrast. Konstatējot, ka esam tikuši no ceļa prom, braucām atpakaļ un otrajā piegājienā Mirabellas laukuma tuvumā tādu atradām gan. Izkāpjot ārā nākas konstatēt, ka karstums ir mežonīgs. Ēnā pie trīsdesmit, uz asfalta pie četrdesmit.

Zalcburgas dārzi

Nekas, ejam pastaigāt pa Mirabelles dārziem. Tiem nav ne vainas, izskatās, ka īsts tūrisma un kāzinieku magnēts. Ķīniešu te ir ka biezs, pašiņu kāti kā mežs. Te ir goda lieta uzņemt video ar telefonu par tēmu “Pastaiga pa Mirabellas dārziem”. Man jau sen ir pazuduši kompleksi pagaidīt līdz kāds nofotografēsies. Nepieklājīgi, bet negrasos te visu dienu dirnēt. No sākuma eju pa saules apspīdētajiem celiņiem, taču beigās skats velk uz ēnainajām alejām.

Tiltiņš

Pie izejas (vai ieejas) no dārza var atrast Mocarta dzīvesvietu. Ja ticam visām plāksnēm, tad Mocarts Austrijā ir uzvedies ne sliktāk kā Ļeņins, visur dzīvojis vai nakšņojis. Mocarta mājā iekšā neejam, nav mūsu stilā. Mēs dodamies pāri tiltiņam, kas ir nokrauts ar kāzinieku sastieptām piekaramajām atslēgām. Īsti nevar saprast, degradē viņas pilsētvidi vai nedegradē. Vispār jau izskatās smuki. Ernestam noteikti patīk un tādēļ Zalcas upes šķērsošana nedaudz ievelkas.

Tikuši pāri pie vecpilsētas stāvam un gaidām, kamēr visi savācamies atkal kopā. Kāds cits tūrists man entuziastiski pastāsta, cik liela Sisi fanāte ir viņa meita. Turpmāk zināšu, ka nevajag veikala skatlogos ar pirkstu rādīt uz Mocarta konfektēm un smieties. Pārējiem pie reizes izstāstu savu versiju par Mocarta konfekšu rašanās vēsturi. Tā ir aptuveni šāda.

Kādu vakaru Mocarts neēdis atminējās, ka viņam jāskrien spēlēt pijole uz vietējo konzertzāli. Lai paēstu, pa ceļam iebāzis kabatās pāris šokolādes kumpetes. Taču steidzies tā, ka par kumpetēm aizmirsies. Kad nākamajā dienā atminējies, tad atklājis, ka kabatā kumpetes savēlušās bumbā, kas aplipusi ar zeltainās kabatas oderes diegiem. Tā viņam ienācis prātā ražot savā vārdā nosauktās konfektes.

Patiesība ir daudz triviālāka un stāstu maitājošāka, Mocarta končas izgudrojis kāds konditors un ar to nodrošinājis sev iztikšanu visam mūžam.

Zalcburgas baznīcas

Vecpilsēta ir smuka, bet no ceļa līdz Residenzpalz atmiņā palicis vien Red Bull veikals. Laukums ļauj pavērst skatu uz Zalcburgas domu, baznīca izskatās nudien iespaidīgi. Taču vēl iespaidīgāk izskatās kalna augšā redzamais Hohenzalcburgas cietoksnis. Pie baznīcas savu vietu ir ieņēmuši tirgotāji. Jauno derību šamie nemaz nav lasījuši un nesaprot, ka pie tempļiem nav ko vairot savu mantu, pārdodot ledusskapju magnētiņus nabaga tūristiem, kas karstuma apdulluši nezina ne rīta, ne vakara. Ernests baznīcā iet iekšā nav ar mieru, viņam nepatīk tumšas alas. Matīss gan ir gājējs. Šeit kā pa brīnumu iekšā laiž pa velti, ja grib, var iemest ziedojumu.

treasure

Iekšā baznīca kā baznīca līdz atrodam ieeju pagrabā. Mēs ar Matīsu uzreiz dodamies pētīt dandženu. Kas zina, ko atradīsim. Plānojums ir pavisam vienkāršs, un teorētiski te saglabājusies baznīcas pirmā altārvieta, tur iekārtota lūgšanu zāle. Matīss pasludina tur esošo objektu par trežeru, kas atrasts, un varam doties tālāk.

Hochersalzburg cietoksnis

Tālāk plānā ir cietoksnis. Maija, Reinis un Ernests atsakās tur doties, mēs pārējie gan esam gatavi gājēji. Lai būtu interesantāk, karstumā velkamies pa kalnu uz augšu. Skati jau ir superīgi, taču saule beidz nost. Tikuši līdz ieejai es sev par pārsteigumu atklāju, ka cena par ieeju neatšķiras (galvot nevaru, bet rūgtums sirdī ir palicis) no cenas lejā. Teorētiski mēs te varējām neiesvīstot uzbraukt ar funikulieri. Nekas, pērkam biļetes un dodamies aplūkot cietoksni.

Rāceņu dzimta

Būve ir iespaidīga, un cik var noprast, apsaimniekota bezmaz vai no romiešu laikiem. Mūsdienās bez suvenīru bodēm te atrodama ekspozīcija veltīta cietokšņa vēsturei. Ieroču un spīdzināšanas rīku muzejiņš. No tā prātā iespiedies ģerbonis, uz kura attēloti rāceņi. Ar Aiju nospriežam, ka te reiz valdījusi lepna Rāceņu dzimta, kas tos vien ēduši un visādi citādi pārtikuši dzīvojuši. Muzejā ir forši vēss, un saule ar virsū nespīd.

Zalcburga

Vēl te atrodams marionešu muzejs. Var paskatīties uz Trūpšova ģimenīti un atvērt skapi, no kura ārā lien skelets. Darīt te ir ko uz pāris stundām. Ja vēl ir vēlme apmeklēt ekskursiju pa cietokšņa mūriem, tad vēl var stundu pielikt klāt. Mēs ekskursiju neņemam, jo uz to būtu jāgaida vismaz pusstunda. Ernestam lejā esot apnicis mūs gaidīt, dodamies uz funikulieri un braucam lejā. Laiks kātot atpakaļ uz mikroautobusu. Pa ceļam gan ieejam saldējuma kafejnīcā un uztankojamies ar piena produktiem.

Pēc tam dodamies iepirkties, tieku pie jaunā Ivara, grāmatu veikals iepirkšanās centrā gan ir angļu mēlē nabadzīgs, bet vāciski kaut ko pasākt lasīt nav īsti dūšas. Atpakaļceļā nolemjam paskatīties ko smuku un nobraucam gar Wolfgangsee. Noteikti reiz šis ezers ir nesis kādu Kūtspakaļas nosaukumu līdz Mozarts kļuva slavens un ar savu spozmi nodzēsa veco nosaukumu. Tā kā ir brīvdiena un karsts, tad visa ezermala ir noklāta ar atpūtniekiem. Te beidzot noder tie divi vārdi, kurus es vācu valodā protu – Schoene Unterwaeshe. Pa ceļam vēl iepērkam šausmīgi dārgus ķiršus, kuri tiešām esot vietējie, Reinis paņem ķiršu kauliņu degvīnu. Vakarā to smeķējot viņam vēl sanāks konflikts ar divgadīgo mazdēlu Ernestu, kurš līdz sirds dziļumiem apvainosies. Neskatoties uz neatlaidīgiem pieprasījumiem vectēvs viņam tā arī neko neielēja!

Stūrmanītis nosprauž kursu by Jūlijs Aņņenkovs

Stūrmanītis nosprauž kursuPiedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšana turpinās. Nolēmu noīsināt lasāmā sarakstu par vēl vienu grāmatu. Vāka paskats vien man uzdzina šermuļus. Tā noteikti bija pionieru literatūra, kas stāstīs par tēvzemes varoņiem. Ja vēl varoņu daļai man nekas nebūtu pretī, man dikti negribējās lasīt propagandas gabalu. Taču, lai viņa nebūtu jālasa jums, uzņēmos upuri un izlasīju es.

Grāmatā stāstīts par padomju jaunieti, kurš Lielā Tēvijas kara laikā apgūst izlūka meistarību un veic savu karavīra pienākumu ģērbies gan esesieša, gan vācu flotes virsnieka formas tērpā, darbodamies okupētās Ukrainas teritorijā, Rumānijā un Vācijā, gan uz sauszemes, gan jūrā. Visai grāmatai cauri vijas krievu jaunekļa un vācu meitenes mīlestība, kas saglabāta par spīti gadiem ilgai atšķirtībai un skaudriem pārdzīvojumiem.

Alekseju Dorohovu jau no bērnu dienām vilināja jūra, zirgi ar’ patika, bet jura aizrāva tā, ka mācījās navigāciju pat vācu valodas stundās no grāmatas, kas pievilkusies ar siļķu smaku. Puikam sapņi piepildījās, tēvs militārists saprata, ka valstī bez flotes nekā, atļāva un puika devās uz Sevastopoli skolā. Karš viņu pārsteidza nesagatavotu atvaļinājumā, taču viņam izdevās atgriezties uz sava kuģa un pakarot. Bet pēc tam viņš nonāca vācu karagūstekņu nometnē un kļuva par pagrīdnieku.

Lai arī stāsts par jaunajiem censoņiem, kas īpaši nemācīti spēj veikt lielas lietas, savulaik bija populārs žanrs. Šis pārspēja daudzas iepriekš lasītās grāmatas. Aļošjam, izrādās, piemīt īstens izlūka talants. Viņš bērnībā, dzīvojot kopā ar vāciešiem, ielauzījies vācu mēlē un runā ne sliktāk kā paši vācieši. Izskats arī ir pietiekami ārisks, un pats galvenais, spēj izkulties no jebkuras bezizejas situācijas. Un puisis veic varoņdarbus, kuri liktu pašam Štirlicam, nervozi pīpot aiz stūra. Te pat runa nav par rūpīgi gatavotu infiltrāciju, bet par improvizāciju.

Nevar teikt, ka varonis grāmatā neizaug, viņš izaug pamatīgi un pārliecinoši. No diezgan naiva puišeļa par nopietnu fašistu nīdēju. Viņam bija pamats, tā kā ar racionalizāciju viss kārtībā. Iesauka Stūrmanītis gan viņam palika no pirmajiem kara gadiem, bet reputāciju biedru acīs viņš iemantoja ātri. Kara laikā lode nešķiro cilvēkus pēc izglītības vai acu krāsas, izdzīvo tie, kuriem paveicas. Stūrmanītim paveicas visvairāk, jo daudzi viņa biedri noliek galvas par Tēviju.

Grāmatā ir interesanta lieta, autors nekautrējas apgalvot, ka Padomju Savienība iepriekš saņēmusi informāciju par gatavoto uzbrukumu, taču nav noticējusi. Pirmā grāmata no šī laika posma, kurā šis jautājums tiek apspriests. Fašistu un viņu roklaižu apraksti gan ir tipiski laikmeta garā. Taču kā apgalvo Stūrmanītis, visi vācieši nav vienādi, un par tautu nevajag spriest pēc indivīdiem. Jo ir tak VDR un VFR, vienā dzīvo darba rūķi otrā fašistu līdzskrējēji.

Grāmata kā tāda lasījās kā jau spiegu romānam pienākas – ātri un viegli. Nopietns trillerītis, kuram pat lāga nebija uzlikts propagandas slānis. Autors daudz nerunā par augstām lietām un vairāk centrējas uz mēģinājumiem izdzīvot un uzvarēt. Nav arī nekāda varoņu žēlošana, labi, kas nu viņi par varoņiem tādi kartona tēli ar varoņiem pienākošos īpašību kopumu, bet tomēr.

Lieku 7 no 10 ballēm. Patika, aizveda atpakaļ bērnībā, kad pionieriem domātie stāsti mani patiesi aizrāva piedzīvojumu dēļ. Citiem gan ar viņu nebūtu gatavs uzbāzties, jo žanram ir zināma specifika. Lasīt vai nelasīt ir jālemj katram pašam.

Ceļojums pa Austriju VI

3. jūlijs (Gosausee – Dahšteinas Ledus alas)

Šodienas plānā mums atkal ir Gosausee apmeklējums. Apkārt ezeram gan neiesim. Šodien mēs ar funikulieri uzbrauksim augstāk kalnos un no tā visa paraudzīsimies no augšas. Sākotnējais plāns, kas tika izstrādāts iepriekšējā vakarā, bija ambīcijām pārpilns. Tas paredzēja, ka ap pusastoņiem mēs jau esam pie kalna un ar funikulieri dodamies augšā. Lieki piebilst, ka pusastoņos mēs tikai sākām mosties un startējām ap deviņiem.

Gosausee

Funikulieris iet noteiktos laikos, un mums nākas pagaidīt. Ernestam šodien ir draņķīgs noskaņojums, un viņš ir gatavs izgāzt savas dusmas uz jebko. Viss ir slikti. Ja izdodas novērst viņa uzmanību, tad viss ir labi, bet lielākoties viss tomēr ir slikti. Pārējiem gan viss ir kārtībā, un neviens neraud. Tikuši augšā ar prieku atklājam, ka te var pa velti paņemt bērnu ratus un stumt savus sīkos nenesot mugursomās vai rokās. Ernests pirmajā brīdī uz to arī parakstās, sēž savos ratos un netaurē. Taču, kad esam labi uzstūmušies kalnā, viss atkal kļūst slikti. Nospriežu, ja jau bērns ratus negrib, aizstumšu atpakaļ, nieka puskilometrs vien noiets, un negribas vilkt līdzi tukšus rateļu pārējā posmā. Kamēr es stumjos atpakaļ, pārējie apbrīnodami govslopus un cenzdamies neiekāpt pļekās turpina ceļu.

Ticis lejā, novietoju ratiņus un grasos doties tālāk. Taču man piesienas vēl kāds tūrists, oranžā krekla dēļ šis noturējis par funikuliera darbinieku. Viņam liela bēda – pakāsis fotoaparātu, taču kā viņš par laimi redzot, mēs to jau esam atraduši un ieslēguši kases telpās. Palūru caur stiklu, tiešām esam atraduši. Taču atvainojos un atzīstos, ka neesmu vietējais, lai pagaida atbildīgās personas.

Augšā pie Gosausee 1

Gājējus iedzīt nav viegli, tikuši jau visai tālu, labi, ka Ernesta bļaustīšanās ļauj puslīdz droši identificēt, pa kuru taku iet. Vispār jau skati ir labi. No augšas var redzēt visu ieleju, ezeru, kalnus. Diena ir bez mākoņiem, un redzēt var ļoti tālu. Nav arī akmeņainas takas, tā ved pa kalnu ganībām gar aploku malu. Vietām var novērtēt vietējos teliņus. Tā kā īsti nezinu vietējo raglopu paradumus, drošības pēc turos no tiem pa gabalu. Panāku pirmos gājējus no mūsu bara un nospriežam iedot Ernestam cepumus, maizi, ābolu nu jebko. Lai tikai šis vairs neraudātu. Puika iegājis ciklā un nevar vairs apstāties.

Ēšanas vieta tiek stratēģiski izvēlēta, tā, lai var graužot maizi vērot Gosausee lejā. Skatīties alpu pļavu puķes un tā, lai būtu pēc iespējas mazāk govs mēslu. Kamēr ēdam viss ir labi, taču, kad sākam posties ceļā, atkal sākas kašķis. Nav jau tā, ka Ernests mums būtu kašķīgs puika, viņam ir vienkārši savs viedoklis. Viņa izcilākais dienas pavadīšanas veids ir braukt mašīnā un skatīties ārā pa logu. To viņš spēj turēt stundām. Ja iet pārgājienos, tad visdrošākais viņa apklusināšanas veids ir iekraut viņu mugursomā un iet atstatus no visiem citiem. Nu tiem, no kuriem var izspiest maizi, noteiktu cepumu paveidu, ūdeni un visu ko citu. No manis viņš var dabūt tikai ūdeni, un tādēļ mums viss ir mierīgi. Ejam un baudām dabu, Ernests reizēm mīl kaut ko uzdziedāt, bet parasti viņš skaita alfabētu. Te gan ir iespējamas variācijas, dafoltā tas ir angļu alfabēts, bet, ja sarunā, var noklausīties arī spāņu. Ja ir veiksmīga diena, tad var dzirdēt arī shapes song un klausīties uzskaitījumu līdz pat astoņstūrim, jeb oktagonam, kā to sauc mūsu mājās.

Augšā pie Gosausee

Tā nu nonākam uz panorāmas skatu punkta, izrādās, ka katram kalnam te ir savs nosaukums un visiem ir izmērīts arī augstums, to visu var izlasīt uz informācijas dēļiem. Austrieši vispār ir galīgi aptrakuši, viņi te pat ir nolikuši binokli, kas piesaitēts ar tievu trosīti un ielikts kastē. Ernests ir pilnīgi nomierinājies, un viņu nesatrauc pat pārējo ierašanās. Bez mums ir ieradušies arī divi paraplānisti un sāk gatavoties startam. No sākuma lūram un gaidām, kad tad lidos. Saprotam, ka tas paņems laiku un dodamies tālāk.

Lai tiktu līdz nākošā paugura virsotnei, nākas šķērsot pamatīgi nopļeckātu pļavu. Tas laikam ir veids kā viņi te nodrošina, lai ceļotāji skatās uz kājām. Tikuši virsotnē nedaudz samulstam, nav īsti skaidrs kur gan ir tas rundweg, pa kuru mums jāiet. Mana hipotēze ir, ka nekā tāda te nemaz nav, bet nolemju pārbaudīt. Izvēlos perspektīvāko taku, kas ved vēlamā virzienā un dodamies ar Ernestu pētīt. Viss jau forši, eja pa kalnu uz leju, līdz atduries pie žoga. Nekas griežam atpakaļ un pavēstam arī pārējiem, ka nav vērts. Pēc piecpadsmit minūtēm esam atpakaļ vietā no kurienes startējām un vērojam parplānistus.

Lidotājs

Nu jau tie ir saposušies un startam gatavi, vaktē vēju, lai varētu lidot prom. Nezinu, mani tāda paraplanēšana nekad nav aizrāvusi, bet šiem acīmredzot patīk. Skats jau ir smuks, un līdz šim tik tuvu viņus vēl nebiju novērojis. Kad šie aizlidojuši, nolemjam doties atpakaļ. Tagad jau ceļš tikai pa kalnu uz leju. Es Ernests un Matīss izraujamies vadībā un raiti soļojam uz funikulieru staciju. Ernests, ieraugot teliņu, sāk dziedāt par veco Makdonaldu un viņa fermu, pievēršot uzmanību govju maušanai. Šķiet, ka viss ir ok līdz Matīss uz akmeņiem nepaklūp un totāli nenodrāž savus ceļus. Pazvanu Aijai, lai šī ar pārsienamajiem pasteidzas, un nu jau raudoša puikas pavadībā klundurējam uz staciju. Stacijā kamēr Matīss tiek pārsiets un salāpīts, pārējie apsēžas un atpūšas, un gaida funikulieri.

Ar to pirmās dienas daļa arī beidzas. Tikuši mājās saprotam, ka Ernests noteikti nekur nevēlēsies braukt. Tāpēc dzimst plāns doties uz Dahšteinas Ledus alām. Kamēr visi atpūšas un sagatavojas, par braucējiem paliek tikai pieci cilvēki – es, Maija, Aija, Kristaps un Reinis. Matīss un Kristians kategoriski atsakās veltīt savu laiku šādam pasākumam. Āriju atstājam pieskatīt bērnus un dodamies prom.

Seebliks

Vispār jau ledus alās nav bijuši tikai Aija un Kristaps, es te jau reiz esmu bijis un šo to esmu piemirsis. Pirmā lieta, ko esmu piemirsis, ka pēc funikuliera uz tām alām padsmit minūtes jāvelkas augšā pa kalnu serpentīnu. Te ir neliela dilemma, alās ir mīnus divi grādi, ekskursija ies piecdesmit minūtes. Ārā ir pāri trīsdesmit, ir grūti notrāpīt pareizo ģērbšanās stilu. Man pa labu nenāk arī fakts, ka pirms ekskursijas ir jāpagaida divdesmit minūtes sēžot pie alas ieejas. Ēnainās vietas visas aizņemtas, nākas līst dziļumā pašā alā, tur ir nedaudz vēsāks.

Dahšteinas Ledus alas 5 pietura

Sākas ekskursija, un iestājas patīkams vēsums, var uzvilkt vējjaku, un viss ir kārtībā. Ledus alas ir veidojums, kas sastopams apvidos, kur ūdens spēj izsūkties līdz alai, tad tas ziemas mēnešos atdziest un no ārpuses ieplūstošā gaisa vēsuma sasalst. Vēlāk tas vairs nespēj atkust un lēnām izveidojas stabila ledus kārta, kas visu laiku saglabā vienmērīgu vēsumu, nedaudz atkūstot vasarā un piesalstot ziemā. Tā kā ledus ir daudz dinamiskāks materiāls par akmeni, tad ledus stalagmīti un stalaktīti te izveidojas daudz naskāk un biežāk mainās.

Dahšteinas Ledus alas ūdenskritums

No iepriekšējās reizes te viss ir nedaudz pamainījies, fotografēt var uz velna paraušanu, galvenais jāskatās zem kājām un jāturas līdzi gidei. Gide ekskursiju vada vācu un angļu valodā. Tā kā saprotu abas, tad varu pavēstīt ka vācieši uzzina vismaz par 50% vairāk nekā angliski saprotošie. Es nedaudz pataujāju par ledus veidošanās un kušanas ciklu, nomaiņu un citu mani interesējošas lietas. Alai bez ledus nav ar ko lepoties. Te ir atrasts alu lāča skelets. Bet alu lāči jau bija veģetārieši, un tas nav nekas iespaidīgs. Tāpat iespaidīgi nav arī sikspārņu kauliņu kolekcija, kuru var aplūkot lejā muzejā. Taču ar ledu vien ir pietiekami.

Dahšteinas Ledus alas izeja

Vispār tepat netālu ir arī Mamuta alas, kur arī var iet pārgājienos, taču, ja lasa apskatus, tad tā ir vienkārša ala un izskatās tāpat kā visas citas alas. Un tajos daudzajos desmitos kilometru eju kopgarumā nemaz tūristus iekšā nelaižot. Tāpēc mēs arī izvēlējāmies ledus alas. Bonusā gan ejot, gan nākot no alas paveras smuks skats uz ieleju lejā, nu tāds seeblick, ka maz neliekas.

Ar to arī dienas programma ir izpildīta, un braucam mājās. Lejā tikt gan nav tik vienkārši, nāk vakars un funikulieris ir pamatīgi pārbāzts. Var izostīt citu paduses un ļaut paostīt savas. Vakarā vēl ar bērniem nedaudz pastaigājam pa ciemu. Matīss parāda māju, kurā viņi ar vectēvu iepērk olas un pienu. Apskatām plūškoku audzes, novērtējam savāktā siena apjomus, mašīnas sētās un kārtību sētās.