Ir pagājis knapi gads, un Aberkrombijs ir uzrakstījis un izdevis veselu triloģiju. Shattered sea nav nekāda First Law pasaule. Tas ir saprotams, jo grāmata paraudzēta jauniešu auditorijai. Bet šāds nieks netraucē galvenajiem varoņiem laiku pa laikam brist līdz ceļiem pa asinīm.

Princeses Skara radagabalus ir apslaktējuši Augstā karaļa (High King) pakalpiņi. Viņa ir princese tikai pēc titula, jo ir zaudējusi gan pili, gan zemes iekarotājiem. Pati spējusi aizbēgt tikai ar viltu. Taču arī vārdi var būt ieroči, un runāt viņa prot. Viņa ir gatava darīt visu, lai atgūtu to, kas viņai pienākas no dzimšanas. Tēvs Jarvi vēlas izpildīt savu zvērestu, kuru tas devis Mēnesim un Saulei. Tas, ka tādēļ ir jāizraisa karš, viņu nesatrauc. Reizēm nākas izvēlēties mazāko ļaunumu, reizēm lielāko labumu. Katra no šīm izvēlēm rada līķu kaudzes, bet tāda ir dzīve. Daži ir dzimuši karot, daži stāvēt gaismā, bet kad Kara māte izpleš savus spārnus, visi nokļūst tās ēnā.

All agreed it had been an excellent death.

Neapgalvošu, ka šī ir triloģijas labākā grāmata. Vislabākā ir pirmā, šī ir cienījama triloģijas noslēguma grāmata. Autors pacenšas,s un galvenie varoņi nokārto visus savus vecos rēķinus. Pasaule nestāv uz vietas, un arī šeit rodas jauni varoņi, kuru likteņi ļauj paskatīties uz visu pasauli no cita skatu punkta. Princese Skara cenšas atgūt savu karalisti. Viņai nākas veidot aliansi ar varenākajiem Shattered sea karavadoņiem. Raith dzimis karotājs, beidzot var izbaudīt karu pilnībā. Koll Tēva Jarvi māceklis nevar izšķirties, vai palikt par parastu amatnieku, vai kļūt par pasaules likteņu lēmēju.

Taču viņi visi ir tikai figūras lielo spēlētāju rokās. Un lielie spēlētāji te ir Tēvs Jarvi un Vecmāte Wexen. Viņiem ir kārtojami savi rēķini, un katra skatījums par mazāko ļaunumu ir savādāks. Patiesībā šo divu cilvēku konflikts ir novedis pie Shattered Sea sašķelšanās it kā uz reliģijas pamata, taču tā ir oficiālā versija. Jo vairāk lasīju, jo vairāk pārliecinājos, ka Jarvi ir īstens Bayaz no autora iepriekšējām grāmatām. Tas nu ir viens īstens manipulators, kuram neviens nav konkurents. To, ka viņš ir īsts maitas gabals, es sapratu jau pirmajā grāmatā, taču viņš ir mūsu maitas gabals (braucām kopā ar viņu kā vergi uz kuģa, ar kājām šķērsojām tundru un pārņēmām valsts vadību) un tādēļ viņam daudz ko var piedot.

Sižets nenoliedzami ir pietiekoši spraigs, lai ielīmētu lasītāju starp grāmatas vākiem. Arī es izlasīju grāmatu pāris piegājienos, gribējās tak beidzot uzzināt, kā triloģija beigsies un saprast, kas Jarvi atkal ir padomā. Un jāatzīst, ka padomā viņam bija daudz vairāk nekā cerēju. Jāatzīmē arī tas, ka ja ir lasītas daudz grāmatas fantāzijas pasaules vikingu pasauļu apakšžanrā, tad šī grāmata sagādāja ļoti maz pārsteigumu. Jā galvenās sižeta idejas un risinājumi ir spainī pamatīgi sakratīti, un mozaīka, kas salikusies, gadās reti, tomēr sižetam piemīt zināma paredzamība, kas parasti autoram nav raksturīgi. Iespējams arī, ka nu ir pienācis tas brīdis, kad esmu izlasījis gandrīz visu viņa daiļradi, un esmu pietiekami iepazinies ar viņa paņēmieniem, lai spētu tos prognozēt.

Ir viena lieta, kas man autora rakstītajā nepatika, tas, ka viņš nespēja iztikt bez klavierēm. Visu triloģiju fonā dzirdamas runas par elfu drupām. Saliekot visu kopā sanāk, ka pirms tūkstoš gadiem pasaulē notikusi kataklizma. Pēc tā, ka elfu drupu apmeklētāji sprāgst kā mušas no staru slimības, var spriest, ka tā ir radījusi radioaktīvu piesārņojumu. No šīm drupām tad autors var izvilkt ārā visu, kas nepieciešams sižeta problēmu ātram atrisinājumam. Tas rada ievērojamu disbalansu triloģijas noslēgumā. Daudz netrūkst, ka kara laukā iebrauktu SS karavīri ar BMW motocikliem. Nezinu, ko lai pārmet autoram – slinkumu vai vēlmi dramatizēt situāciju. Un te es nemaz nerunāju par radiācijas sekām uz materiālu struktūru un to pārvēršanos par sekundārajiem radiācijas avotiem.

Liku 8 no 10 ballēm. Autors raksta labi un visu triloģiju silti iesaku izlasīt. Galvenie varoņi būs neaizmirstami, labi nostrādāti. Un pats galvenais, viņi nedzīvo melnbaltā pasaulē, viņi bieži dara lietas, kas nebūt nav labas. Daži vēl vēlas kļūt par „labākiem cilvēkiem”, daži tam ir atmetuši ar roku, jo labums ir pārāk relatīva lieta, lai spētu uz to koncentrēties.