Navigate / search

X RALPHI INDRAE by Didzis Sedlenieks

X RALPHI INDRAE by Didzis Sedlenieks

Teikšu, kā ir, šīs grāmatas iznākšanu es gaidīju. Diemžēl latviešu autoru fantastikas grāmatas neiznāk tik bieži, lai varētu kādu arī negaidīt. Un ja jau gaidīju, tad liku uz to arī cerības. Tādēļ tās iznākšanas dienā, ieraudzījis grāmatu bodē, nopirku un pa ceļam uz mājām arī gandrīz izlasīju.

Sešpadsmitgadīgais Ralfs ir spiests pamest ierasto vidi, lai vasaras brīvlaikā pēc vecāku vienošanās dotos pie sava tēva, izcilā paleoantropologa Papandreu uz Āfriku. Dzīve fanātisko zinātnieku nometnē puisim tomēr iepatīkas, it sevišķi pēc iepazīšanās ar pārgalvīgo meiteni Indru. Viņi Afaras tuksnesī pilnīgi nejaušā kārtā kļūst par kādas cilvēku priekšteču sugas atklājējiem, un abiem par godu tā tiek nodēvēta par x ralphi indrae. Drīz vien negaidīta izdevība jauniešus nogādā ļoti tālā pagātnē, kur pašiem ir jāiejūtas pirmcilvēku x ralphi indrae ādā, un sākas piedzīvojumi, par kādiem neviens nebija spējis pat iedomāties.

Izlasījis grāmatas anotāciju, uzreiz sapratu, ka nevar būt nekā labāka par telepātiskiem cilvēkpērtiķiem, citplanētiešiem un vēl laika mašīnu. Sākšu ar labo, grāmata ir laba. Nav tā, ka ļoti laba vai izcila, bet vienkārši laba. Ja piesēžas, tad grūti no notikumiem atrauties. Pusaudžu piedzīvojumi pēc pilnas programmas. Valoda salīdzinoši vienkārša, tie pāris svešvārdi nav nekas smags, un vietām pat atrodamas zemsvītras piezīmes. Pie tam pareizajā vietā lapas apakšā nevis grāmatas beigās.

No sižetiskā viedokļa vērtējot pret zinātniskās fantastikas žanru kopumā, tad šeit nav nekādu inovāciju un jaunu konceptu ieviešanu. Viss ir kaut kur jau redzēts vai kas līdzīgs lasīts. Taču prieks, ka autors ir izvairījies no pārliekas aizraušanās ar laika mašīnas darbības principu izskaidrošanu. Autors izvēlas, manuprāt, vislabāko metodi – vispārīgi ieskicēt un detaļas, lai katrs piedomā pats pēc savas vēlmes. Arī par slaveno laika ceļotāju biedu – “tauriņa efektu” autoram ir savas idejas par telplaika inerci, un arī te viss ir pēc kanona. Nīgrāks lasītājs gan laika mašīnas pamatprincipā saskatīs veco labo teoriju (zinātniskās fantastikas literatūrā) par informācijas laukiem, kas caurvij telplaiku, kas netieši paredz laiktelpa noturību pret globālām izmaiņām.

Ceļošanai laikā ir izvēlēta tiešās iemiesošanās metode. Tai ir zināmas priekšrocības – galvenajam varonim nav jātērē laiks, lai ieberztos aborigēnu uzticībā. Viņš jau pats ir gatavs aborigēns un ierodas viņu ciltī kā vietējais. Sākumā domāju, ka autors aizies “Alu lauvas” un “Cīņa par uguni” sliedēs. Man jau nebūtu nekas pretī, senvēstures rekonstrukcija, lai ar’ kāda, vienmēr ir bijusi mana vājā vieta. Taču ar to šeit bija daudz par maz. Varēja jau nedaudz pacensties, ja nu ne pirmajā grāmatas daļā, tad vismaz otrajā.

Autors uzsvaru liek nevis uz pasaules attīstību, bet uz galvu aizraujošiem piedzīvojumiem. Kas gan liedz citplanētiešiem nolaupīt rūsganu pērtiķi, kuri savstarpēji sazinās telepātiski? Tādēļ visa darba gaitā parādās tāda nepabeigtības sajūta. Galvenie varoņi visu laiku lēkā no vienas situācijas uz otru, nedodot atelpu un atstājot daudzas lietas neatbildētas. Vietām parādās epizodes, kuras nekur tālāk neattīstās, piemēram, Ralfa tēva un katoļu kardināla saruna. Viņa acīmredzot ielikta, lai pafilozofētu par apziņu un dvēseli, bet nekādu ietekmi uz grāmatu tā neatstāj. Iespējams, ka pusaudzis nav tik cimperlīgs un viņam pietiek, ka tiek rosināta viņa fantāzija. Bet man kā pieaugušajam cilvēkam ir zināmas pretenzijas. Es negribu lasīt grāmatu ar izslēgtu loģisko aparātu. Sižeta struktūra ir laba asaka, uz kuras gribēju redzēt vairāk uzaudzētas miesas.

Nākamā problēma ir konflikta trūkums. Galvenais varonis Ralfs ir puņķains tīnis, kuram visa dzīve vēl priekšā. Tēvs ar mammu dzīvo katrs savu dzīvi, un bērni ir pamesti novārtā. Tik daudz viss ir labi, kuram bērnam gan neliekas, ka viņam pievērš pārāk maz uzmanības? Vecāki viņam liek darīt lietas, kas nepatīk. Taču tā kā grāmata nav smalks psiholoģisks romāns, kur galvenais varonis ir pats savs lielākais ienaidnieks, trūkst tāda nopietna spēka, kas uz dzītu uz priekšu sižetu. Laiku pa laikam situācija saasinās, bet pat pret saasinājuma izraisītājiem nerodas nekādas sajūtas, tie ir bezmaz vai kā dabas spēki un ko nu uz tiem apvainoties. Tas pats ir sakāms par Ralfu un Indru, bija grūti ar viņiem identificēties un just tiem līdzi. Skraida pa pasauli tāds standarta pusaudzis un pusaudze, un nav nekas kur emocionāli pieķerties.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Var labi lasīt kā piedzīvojumu grāmatu, un jaunākajai paaudze labi noderēs kā ātrs grāmatu bada remdinātājs. Lasīt var, bet pieaugušā vecumā būs diezgan daudz iebildes pret varoņu rīcību un notikumiem, tā kā riskējiet paši!

Comments

Marii
Reply

Tu apstiprināji manas aizdomas, ka romāns tomēr augstāk par pusaudžu līmeni nepavilks. Žēl. Cerēju uz ko vairāk.

asmo
Reply

Tieši tā, es arī cerēju uz ko vairāk :(

Fledis
Reply

Veru vaļā, pamanu piezīmi: “vāka noformējumam izmantots Evijas Freidenfeldes-Sedlenieces autora foto”. Skatos uz vāku- kaut kāds pterodaktīlis, pārītis pitekantropu, metāla kapsula… izmantots Freidenfeldes-Sedlenieces autora foto… pterodaktīlis, pitekantropi, kapsula…E? Nu labi, grāmatai, izrādās, ir arī pakaļvāks.
Nez, kāpēc Ralfam jābūt tādam pusgrieķim- pusfrancūzim. Droši vien tāpēc, ka par pasaulslaveniem latviešu paleoantropologiem nekas nav dzirdēts. Kāds grieķis tai barā varbūt arī ir. Un kāpēc Indra ir kanādiete? Nu vispār jau skaidrs- lai arī runātu franciski. Drīzāk jājautā otrādi- kāpēc kanādiete ir Indra? Indra kā sieviešu dzimtes vārds, manuprāt, ir tikai pie mums, ne? Runājot dzejnieka vārdiem “…pats Indra tai vārdā un mazliet nāk smiekli, ka Indra ir skuķis..” :) bet nu labi- tie ir sīkumi.
Pārceļošana laikā un vēl caur iemiesošanos, plus tauriņefekts- droši vien veselu romānu varētu uzrakstīt par morālo pusi vien, piedzīvojumus nemaz nevajadzētu. Šis tomēr ir piedzīvojumu romāns. Bez tam- tā kā tikšanās ar kardinālu notiek jau pēc ceļotāju atgriešanās, tad ej nu sazini, kāda īsti tagad ir tā morāle. Pēc otrās atgriešanās varbūt pat vairs nav kardinālu?
Un nez- tie citplanētieši no Mēness otrās puses- vai tie nav tie paši Apziņas parazīti, kā viņus tur- catogāņi? Ja jau pa apziņām vien dzīvojas…
Kopumā kā pusaudžu stāstiņš ir labs. Kādus droši vien pat “aizdedzinās”, ja ne par ceļojumiem laikā, tad par paleoantropoloģiju. Stāsts par Lūsiju tak arī ir latviski pieejams.

asmo
Reply

Tas kardināls tur vispār bija pielīmēta struktūra visā sižetā. Nē šai grāmatā diez vai būs Lavkrafta parazītu tipis. Te viss ir bērnišķīgi.

Fledis
Reply

Skaidrs, ka Sedlenieka kungs nav domājis ne par Lavkraftu, ne Kolinsu. Bet paskat- atbraukuši citplanētieši, apmetušies uz Mēness, paši ir tīrā apziņa un prot ievākties citu apziņās. Nu catogāņi taču- kas gan cits! Jeb citiem vārdiem sakot- neko nebijušu izgudrot vispār nav iespējams :)

Leave a comment

name*

email* (not published)

website