Navigate / search

“Tigris” okeānā by Jurijs Senkevičs

Tigris okeānā

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas maratons turpinās. Pret grāmatām un pašu ideju esmu sācis nedaudz atsalt un sāk pietrūkt entuziasma. It kā jau puse pievārēta un atliek tik virzīties līdz finišam, taču atlikušajā kaudzē, neskatoties uz taupīgumu, ir daudz šlakas, kuru lasīšanai grūti saņemties. Senkeviča piedzīvojumus uz Ra es lasīju gada sākumā, neteikšu, ka viņa stils mani aizrāva, bet lasīt varēja.

Pazīstamais padomju ārsts, žurnālists un ceļotājs Jurijs Senkevičs stāsta par starptautisko ekspedīciju, ko vadīja ievērojamais norvēģu zinātnieks Tūrs Heijerdāls. Ekspedīcijas uzdevums bija noskaidrot, cik tālu un cik ilgi var burāt okeānā meldru laiva. Autors pastāsta, kā pēc seno šumeru parauga tika būvēta meldru laiva “Tigris”, un kā sakomplektēta internacionālā komanda, kurā ietilpa deviņu valstu pārstāvji. Lielu interesi rada stāsts par mūsdienu Irāku, Bahreinu, Omānu, Pakistānu un Džibuti, par dramatisku notikumu pilno ceļojumu Indijas okeānā pa seno jūrnieku ceļu.

Jurijs Senkevičs PSRS skaitījās viens no galvenajiem ceļotājiem. Ja nemaldos viņš pat vadījis slaveno raidījumu “Ceļotāju klubs”, kurā padomju pilsonis katru svētdienu (vai sestdienu) varēja apskatīt valstis, uz kurām viņš, iespējams, nekad nenokļūs. Savu popularitāti viņš ieguva tieši sapinoties ar Tūru Heijerdālu un viņa plostu projektiem. Tūrs bija īsts paleoplostotājs, viņam patika izvirzīt hipotēzes par seno ļaužu pārvietošanās metodēm, un tad pierādīt tās praksē. Prakse parasti bija plosts un pēc iespējas autentiskākas tehnoloģijas. Šoreiz ir pienākusi kārta šumeriem un viņu iespējamo ceļošanu pa jūru uz Indas ieleju. Plosta būvmateriāls – meldri tiek uzskatīts par pietiekoši autentisku padarīšanu.

Viss stāstījums ir no autora skatu punkta. Ja būsim pavisam godīgi, tas nudien nav gluds stāsts. Lielākoties tie ir izvilkumi no dienasgrāmatas, kas aptuveni iezīmē ceļojuma gaitu. Autors pats atzīst, ka dienasgrāmatu rakstīt nav viegls process, un lai arī vēlāk par to nākas kost pirkstos, saņemties viņš nespēj tik un tā. Tāpēc vietām ir iestarpināti izvilkumi no LPE ar apmeklēto vietu raksturojumiem. Taču ar šiem dienasgrāmatas izvilkumiem pietiek, lai būtu interesanti. Ja iepriekšējā grāmatā lāga nevarēja saprast, kad rakstīts par Ra I un kad par Ra II, tad te viss notiek uz Tigris.

Kā jau ierasts, komanda ir internacionāla, Tūrs ir savedis kopā visdažādākos cilvēkus no komunistu ārsta līdz meksikāņu miljardieriem. Daļu autors jau pazīst, dažus redz pirmo reizi. Komandas savstarpējās attiecības viennozīmīgi ir viena no interesantākajām grāmatas šķautnēm. Lai ar pasniegta no viena cilvēka skatpunkta, viņiem ir bijuši daudzi stūrīši, ko vienam pret otru aprīvēt. Detlefs, piemēram, no VFR – ej un runā ar tādu par Otro pasaules karu. Vai Normans, kurš ir amerikāņu kapitālists un ar tendenci visus izrīkot. Autors kā ārsts man radīja visnotaļ draņķīgu iespaidu. Vīrs ir totāli ķerts uz pseidozinātnēm, brīnos, ka nesāka visus zieķēt ar homeopātiskām smērēm un apstājās tikai pie mūmija. Interesanti, cik noprotams no mājieniem, puikām bijušas problēmas ar personisko higiēnu un lielākoties pa plostu dzīvojušies pliki. Tāpat pārstiedz autora naivums, vai tulkotāja nezināšana. Ārzemju kolēģis runā par hipotēku, bet grāmatā rakstīts hipotēze.

Lai ar autors mēģināja izvilkt visu pasākumu rožainās krāsās, runājot par koncepta pierādīšanu un teorētiskā pamatojuma bāzes savākšanu. Manuprāt ceļošanas sākuma posms bija totāla neveiksmju sērija. Plostu projektējot pieļautas kļūdas, cauri Persijas līcim viņus praktiski izbuksēja sauskravnieks. Un kad vīri bija iešūpojušies ceļojumam, viņus uzmeta arābu valstis negarantējot drošību – karš, ko, lai dara. Lielākā plostošanas problēma bija kuģu ceļi, kas šumeru laikā nebija. Šķiet, kas var kaitēt plostam, kurā satilpst vienpadsmit vīri, bet ej tu tādu knisli no tankkuģa ieraugi.

Autors sūdzējās arī par vājo ekspedīcijas atspoguļojumu ārvalstu presē. Visu pasākumu sponsorēja ziņu dienestu konsorcijs un tādēļ ekspedīcijas dalībniekiem bija noteikti ierobežojumi, obligāta filmēšanās un jācenšas nenopludināt ziņas. Tajā pašā laikā konsorcijs, kuram piederēja visas tiesības uz dokumentālo informāciju, neko nedarīja, lai vairotu ekspedīcijas atpazīstamību. Reizēm radās arī priekšstats, ka ja ne padomju jūrnieki, tad Tigris tā arī sapūtu kādā no Persijas līča piekrastēm, uzmests uz rifa.

Viegls un interesants lasāmais, aizved uz tālo 1978. gadu, kad pasaule vēl bija pavisam citāda. Lieku 8 no 10 ballēm, ir vērts lasīt.

Comments

Fledis
Reply

Par šito laikam jau kaut kur sūrojos. Mani besīja ārā autora augstprātība. Pat pret Tūru tāda aizbildnieciska izturēšanās- nu nabadziņš, sapinies ar to konsorciju… Detlefs tāds, Hermanis šitāds, Noriss visur lien ar savu mikrofonu- sazin, ko viņš tur ierakstīs. Ak kungs, nu ko ta nu ierakstīs- ko jau nu paši runāsiet, to arī ierakstīs.
Vispār jau, protams, komandai kā senatnes notikumu nespeciālistiem Ra brauciens varēja būt daudz vieglāk saprotams- varēja pieiet kaut vai no sportiskā viedokļa, tipa “jātiek pāri šitai peļķei, vēlams vienā gabalā”. Un pa okeānu nekas pa kājām arī nemaisījās. Te peldi kā pa zupu, pie tam pašam Tūram arī, manuprāt nebija gluži skaidras programmas. “Ja izdosies aizbraukt tur, tad padomāsim, kas tur ir”; un “tur laikam bija tas un tas, tikai tagad nevar aizbraukt un pārbaudīt…”. Plus, protams, konsorcijs- nauda jāatpelna; plus kara apstākļi, pirāti un tamlīdzīgi nedroši pasākumi, plus kuģa bojājumi- neaizbrauksi gluži visur kur un kā gribētos.
Bet lasīt šo versiju bija kaut kā nepatīkami.

asmo
Reply

Viss ko tu piebildi ir tiesa, bet ko lai dara, ka autors tā redz pasauli. Viņam jau cilvēkam, kas strādā par pārsimts rubļiem 250’000 USD šķiet neko nenozīmē. Jā plostošana viņiem padevās reti bezjēdzīga, bet ja jau nauda ir, tad kādēļ ne.

Leave a Reply to FledisCancel reply

name*

email* (not published)

website