Navigate / search

Ar “Džū” pāri Atlantijas okeānam by Dončo Popazovs, Jūlija Popazova

Ar Džū pāri Atlantijas okeānam

Arī šo grāmatu es izlasīju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas ietvaros. Bērnībā mani grāmata tā arī neuzrunāju, nudien nevaru atminēties, ka būtu viņu lasījis. Nekas labs nāk ar gaidīšanu. Grāmatu es izlozēju gadījuma skaitļu ģeneratorā. Nezinu, kas notiek, bet, ja nostājos pie šīs sērijas grāmatu plaukta, es nespēju izvēlēties ko lasīt nākamo. Acis aizslīd uz sēriju Fantastikas pasaulē, no kuras es būtu gatavs lasīt praktiski visu. Taču neko darīt jāpabeidz viens projekts un tad varēs ķerties pie nākamā.

Bulgāru ceļotāju populāra grāmata, kurā Ikdienas piezīmju veidā attēlots pētniecības brauciens vienkāršā glābšanas laivā no Gibraltāra pāri Atlantijas okeānam līdz Kubai 1974. gadā, Abi ceļotāji — vīrs un sieva — brauciena laikā veica plašu pētījumu programmu un parādīja īstu drosmi un vīrišķību.

Visas šīs ekspedīcijas notiek pēc vienotas shēmas. Entuziasti izvirza kādu hipotēzi un vēlāk mēģina to pārbaudīt praksē. Popazovi izvirza hipotēzi, ka cilvēks pie vajadzības var glābšanas laivā šķērsot okeānu, pat ja uz tās nav nekā ēdama, iztiekot no planktona. Te gan uzreiz ir jāveic vesela kaudze ar piebildēm. No glābšanas laivas standartā viņiem bija tikai korpuss, masts un buras tika pārbūvēti. Arī pārtika un ūdens tika uzņemti pietiekami daudz, lai kritiskā gadījumā izbadējušies viņi varētu noturēties maksimāli ilgi.

Man visinteresantākā daļa bija ekspedīcijas plānošanas un gatavošanas process. Mūsdienās, kad katrai dzīves situācijai ir savs specializēts aparāts, speciāli ietērpi un citas fīčas. Te lai izvilktu jūrā viņi ņem līdz drēbes no skapja, konservus nopērk veikalā, Ūdeni iekonservē rūpnīcā par blatu. Braukā ar Reno, kuram hroniski plīst riepas un bērnu nodod institūtā uz ceļojuma laiku, lai pieskata mediķi.

Pats ceļojums ir diezgan atklāta dienasgrāmata un var tikai apbrīnot, kā divi cilvēki ap diviem mēnešiem var notupēt tik šaurā laivā nevienu reizi pa īstam nesakašķējoties. Tas būtu pāri maniem spēkiem un iespējams tādēļ es šādās avantūrās nepiedalos. Cik var noprast viņiem nav īpaši paveicies un pirmās desmit ceļojuma dienas uz Kanāriju salām paiet vētrā. Tā kā visu laiku kādam jātur stūre un jādežūrē, tad nesanāk nedz izgulēties nedz paēst, tas rada ceļotājos depresiju. Lai viss būtu vēl labāk viņi atklāj ka konservi ir neēdami un iekonservētais minerālūdens ir sabojājies termiskās apstrādes procesā. Šinī brīdī es noteikti tītu makšķeres uz māju pusi, bet šiem nekas brauc vien tālāk.

Kopumā dienasgrāmata ir visnotaļ interesants lasāmais bez nopietnas piedzejošanas, noteikti jau nedaudz vēlāk pieslīpēta, bet abi autori raksta diezgan saskanīgi un interesanti. Neviens nemēģina pūst taures par savu varoņdarbu, vienkārši burā un ēd negaršīgo zooplanktonu. Dončo ir patiesi priecīgs, ka viņam no Gibraltāra ir izdevies ne tikai tikt pāri okeānam, bet arī sasniegt paziņoto beigu punktu Santjago Kubā. Tas nudien ir lielības vērts, jo glābšanas laivas manevra spējas ir visnotaļ ierobežotas un ne visas straumes nes pareizā virzienā. No neinteresantajām daļām bija Dončo ūdensgabali par labu sabiedrību, kurus viņš it kā sacerējis, lai stāstītu savai sievai un kliedētu garlaicību.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kārtējo reizi pierāda, ka nonākot nelaimes situācijā, nekrist panikā un domāt racionāli. Ja neatstiepsies pirmajās stundās, tad visticamāk izvilksi vēl pāris nedēļas, atkarībā no ūdens pieejamības. Un pa šādu laika sprīdi var paveikt diezgan daudz.

Comments

Fledis
Reply

Jā, vieni no vientuļo ceļotāju komplekta- Bombārs, Danielsons, Villis utt. Interesanti ļauži ar ideju un misiju, tikai- kā tur ar to sauso atlikumu? Kaut kā vairs nav dzirdēts par planktona audzēšanas fermām.
Cik atceros, šķita dīvainas kaut kādas- acīmredzot padomju laika- kuģošanas īpatnības, kad Papazovi kā Sofijas iedzīvotāji nav varējuši dabūt atļaujas braukāšanai pa Melno jūru. Ja dzīvotu Varnā, tad būtu dabūjuši. Jebšu tas bija pieminēts otrā grāmatā?

asmo
Reply

Viņi jau savā grāmatā raksta, ka planktona ieguve ir ļoti dārga un planktons ir zelta vērtē. šķiet, ka nekas nav mainījies. Galvenā Planktona projekta ideja bija pierādīt, ka ieliekot glābšanas laivā planktona ķeršanas tīklus, cietušie spēj sevi apgādāt ar mikroelementiem un ilgāk izvilkt dzīvību.

Vispār tā padomju kuģniecība ir bijusi dīvaina lieta, Bulgāru ieskaitot, cik var noprast no pusvārda. Domāju ka Melno jūru viņi ar šķērsoja gareniski, jo nebija citas izvēles. Par atļaujām es no pirmās grāmatas neatceros, tur viņiem visu laiku bija risks vispār nedabūt atļauju.

Uldis
Reply

Man plauktā ir nolikti lasīšanai šie paši autori, tikai pa citu okeānu- Kluso. Laikam ar bija PFC sērijas grāmata.

asmo
Reply

Negribu saspoilot, bet tagad tieši lasu braucienu pa Kluso okeānu.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website