Navigate / search

Ceļojums pa Austriju XI

8. jūlijs (Traunkirchen – Stift Melk – Vīne)

No rīta pamostamies agrāk, iekožam brokastis, sakraujam mantas busiņā, atvadāmies no saimniekiem. Līst lietus, un nav vairs tā trakā karstuma. Kad viss ir trīs un vairākas reizes pārbaudīts, dodamies prom. Pirmā pietura nav tālu, vieta kas saucas Traunkirchen.

Pils uz ezera

Tā ir tāda pils ezerā uz saliņas, kas savienota ar tiltu. Ejam uz turieni tikai tādēļ, ka smuki izskatās. Nu labi, kad nomācies un līst lietus, tad nemaz tik smuki neizskatās. Pārejam pāri tiltiņam, apejam pilij pa saliņu apkārt. Atturam Ernestu no akmeņu mešanas ezerā. Par to tiek uzrīkots skandāls. Un dodamies atpakaļ uz stāvvietu. Kājas izlocītas, nu būs jāsēž līdz Lincai.

Lincā izveicam šopingu. Neko dižu jau nenopērku, tik vien kā noblandos stundu pa veikaliem. Vietējais Maķītis ir īsts apkaunojums, tur nav pat vietas, lai viss mūsu bars nieka astoņi cilvēki spētu paēst. Nākas ņemt rijamo līdzi un ieturēties autostrādes malā. Nekas izcils jau tas nav.

Melkas klostera sēta

Pēcpusdienā esam pie viena slavena klostera Stift Melk. No malas tas izskatās brangi un iespaidīgi. Arī parkplacis ir milzīgs. Visapkārt ir nomācies un izskatās, ka būs pamatīgs gāziens. Iesākumā pastaigājam pa dārzu, nopērkam biļetes. Ārija un Ernests nolemj neapmeklēt. Skaidra lieta – vienam nepatīk tumsa otrs jau tur reiz bijis.
Klosterī viss ir papilnam. Skaidra lieta, ka nabadzīgi viņi te nav dzīvojuši, viss zeltā un dārgakmeņos. Kā Matīss saka, pilns ar trežeriem. Gan relikviju kastītes, gan bīskapu spieķīši, baznīcu altāri un griestu gleznojumi. Iespaidīgi. Bet visiespaidīgākā vieta šeit ir bibliotēka. Vēl nevienā vietā nebiju redzējis tik daudz ar roku rakstītas grāmatas un inkunābulas. Žēl, ka te ir aizliegts fotografēt. Skatoties uz to, kā katra grāmata ir unikāla un kā mākslas darbs. Nodirnu, cik vien ilgi iespējams, lai neaizkaitinātu citus un ar nožēlu dodos ārā. Te neko pat nedod pašķirstīt. Viss ir aiz nožogojuma un/vai stikla. Teorētiski, ja esi no Vīnes universitātes un studē atbilstošu tēmu, tad grāmatu lasīšanai var dabūt.

Melkas klostera apkaime

Kad dodamies prom no klostera, iegriežos suvenīru bodē un kamēr domāju pirkt vai nepirkt vietējo baznīcvīnu, sākas īsta lietus gāze. Pufaikas man nav, lietussarga arī ne. Nākas uz busiņu doties skriešus. Visu ceļu līdz Vīnei sēžu salijis un nedaudz salīgs. Mūsu viesnīca ir netālu no Vīnes lidostas, jo dažiem no rīta ir plānots reiss, bet citi brauks pa zemi uz mājām. Viesnīca ir viena no ekonomiskākajām, kādu esmu redzējis. Istaba, kurā ierīkota pat izlietne, tualete un duša gan ir vienā stūrī atsevišķi nožogota. Neskatoties uz savu lētumu, logu rāmjos ir iemontēts spēka lauks, kas neļauj ieplūst istabā svaigam gaisam. Logu var droši atvērt līdz galam, gaiss iekšā nenāk. Taču lai vakars nebūtu galīgi tukšā, nolemjam doties uz Vīni.

Stephansdome

Sākotnējā ideja ir pastaigas pa Šonbrunnas pils dārziem. Taču, kamēr tiekam līdz centram. Te nu parādās Ivara īstās spējas, viņš ir informēts par visiem korķiem, zina kas un kā, aizbraukšana, lai ar ir nīkšana korķī, tomēr ir visnotaļ prognozējama. Kad esam pieparkojušies sākas tāds gāziens, ka pastaiga pa dārzu vairāk izskatītos pēc laivošanas pasākuma. Nolemjam ņemt metro un braukt uz centru. Stefana doms noteikti izskatīsies labāks arī lietū.

Red sky

Cerības, ka pa laiku, kamēr brauksim ar metro lietus pāries neattaisnojas. Ārā gāž joprojām. Neskatoties uz to, nolemjam turpināt ekskursiju. Tik dulnus cilvēkus kā mūs nemaz nevar tik daudz atrast. Vecpilsēta ir gandrīz tukša. Doms izskatās kā jau domam pienāks, liela baznīca, augsti torņi un izskatās, ka nesen nedaudz uzpucēts. Turpat netālu iegriežamies nelielā krodziņā, lai uzēstu vīnes štrūdeli un padzertu kafiju. Kad ejam ārā, lietus jau beidzies un debesis saulrietā ir ieguvušas brīnišķīgu sarkanu nokrāsu. Līdz ar to visa pilsēta izskatās nedaudz sirreāla. Atpakaļceļš jau ir pa pustukšu pilsētu.

Deja ar nāvi (Danse Macabre #1) by Laura Dreiže

Deja ar nāvi

Par šīs grāmatas, pareizāk sakot visas triloģijas iznākšanu, uzzināju salīdzinoši nesen. Lasītais un dzirdētais izraisīja interesi, bieži jau negadās dzirdēt, ka kāds no latviešu autoriem ne tikai atspēries, bet arī faktiski uzrakstījis veselu triloģiju. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC es grāmatu Deja ar nāvi izlasīšanai dabūju neilgi pirms tās parādīšanās veikalos.

Londona 1869. gada nogalē nemaz nav tāda, kādu mēs to atminamies no vēstures grāmatām. Pēc kāda no lielajiem Londonas ugunsgrēkiem pilsētas tēvi nolēma pacelt pilsētu virs graustiem un smirdoņas. Jaunā Augšlondona ar golemu un maģijas palīdzību tika uzbūvētu augstu gaisā virs kādreizējās Londonas. Lejaslondonā palika tikai nabadzīgie un strādnieki. Viktorijas Rozes Elingtonas bērnība un jaunība nav bijusi viegla, viņu vienmēr ir nomākusi tēva – Lielbritānijas arhimaga nāve. Patiesos iemeslus viņa varētu noskaidrot tikai iestājoties Karaliskajā Maģijas akadēmijā, taču tajā uzņem tikai vīriešus. Tāds nieks gan nespēs aizkavēt Viktoriju sava mērķa sasniegšanai.

Katru reizi, kad esi izdzirdu par kāda jauna fantāzijas darba iznākšanu, manī mostas Cerība, ka nu reiz būs tas brīdis, kad mums pašiem būs tāds autors, kura darbs noraus jumtu. Pagaidām vēl neesmu sagaidījis.

Izlasījās jau dikti ātri, vienā rāvienā, spēj tik šķirt lapaspuses. Autore māk piesaistīt lasītāja uzmanību notiekošajam, un rakstīšanas manierei ar nav ne vainas. Piedzīvojumu daļa, kad iešūpojas, rauj lasītāju līdzi, ka i ne pretī noturēties. Kā jau katrai Maģijas akadēmijai pienākas, te visi audzēkņi dzīvo kā internātā un Viktorijai, kas nu uzdodas par Viktoru, neklājas visai viegli, grūti būt vienīgajai sievietei vīriešu vidū un vēl slēpt savu identitāti. Pat mazgāties var iet tikai nakts melnumā. Arī mērķis atrast tēva slepkavu ir diezgan nerealizējams, vismaz ar Viktorijas talantiem noteikti ne. No cilvēka, kas visu mūžu audzis sava tēva īpašumos kalpotāju aptekalēts, nav ko gaidīt detektīva talantu. Te nu es varu uzteikt autori – viņas atainotā astoņpadsmitgadīgā jaunkundze, kas augusi siltumnīcas apstākļos, ir aprakstīta diezgan labi. Tāpēc reizēm galvenās varones neizmērojamais naivums kopā ar impulsīvo rīcību reizēm spēj pamatīgi satracināt lasītāju, kurš var tikai bezspēcībā noplātīt rokas par kārtējo izlēcienu. Visādi citādi Viktorija grāmatas gaitā izaug, saprot, ka viss pasaulē nav tik vienkārši un, ka lai cīnītos pret nopietnu pretinieku, vajag nopietnus sabiedrotos.

Stīmpanks

Grāmatas pasaule gan manī radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu. Galvenais, protams, bija – kādēļ Londona? Nu ko visi ir kā traki uz to Londonu, kāpēc ne Rīga vai Jelgava? Visa darbība norit Viktorijas laikmetā, kas ir pazīstams kā laika posms, kad Britu Impērija izpletās, veica varenus zinātniskos atklājumus un vilka uz savu valsti lielas bagātības. Taču vismaz pirmajā grāmatas daļā no šīs bagātīgā laikmeta mēs neko vēl neredzam. Ir pa kādai lidojošai karietei, levitējoši vilcieni, milzīgs drednauts un pati Augšlondona. Lielākoties kopā ar varoni savas dienas vadām Maģijas akadēmijā un internātā. Absolūti nav iespējams noteikt maģisko tehnoloģiju attīstības līmeni. Ja parastās daudzmaz atbilst laikmeta garam, tad maģiskās nekur sadzīvē diži nav iespiedušās, tik cik aristokrātu kariešu dzinējos. Ļoti ceru, ka turpmākajās grāmatas daļās autore izraus Viktoriju no internāta un ļaus viņai vairāk laika pavadīt ārpusē, neaizmirstot aprakstīt redzētos brīnumus.

Par maģijas sistēmu man pagaidām arī nav īsti skaidrības. Grūti saprast, vai ir kādi ierobežojošie faktori, Augšlondona liecina, ka īsti nav, arī tie pāris gadījumi, kad lasītājam ļauts ieskatīties maģijas pielietojumā, ļauj spriest, ka teorētiski ar tās palīdzību var izdarīt gandrīz visu, un tā pastāv gan tīrā formā, gan kopā ar tehnoloģijām. Arī šeit cerības lieku uz triloģijas turpmākajām grāmatām, kurām būtu jāievieš skaidrība.

Antagonists pirmajā triloģijas daļā vēl slēpjas pa stūriem, un izlasot divas grāmatas trešdaļas es sevi pieķēru pie domas, te trūkst nopietna ļaundara, kas spētu padzīt sižetu uz priekšu. Manas domas tika uzklausītas, un drīz vien ļaundaris sevi sāka manifestēt dažādos veidos. Tagad tik atliks sagaidīt viņa vareno pasaules sagrābšanas plānu, un kas zina varbūt pat piebiedroties viņa ļaunajiem smiekliem.

Taču bija viena lieta galvenajā sižeta līnijā, kas lika man saķert galvu un domāt – nu nevar būt, ka uz to balstās visa triloģijas intriga! Nē, tā nav meitenes pārģērbšanās par puiku, tas ir plaši pielietots paņēmiens, kā sievietēm tikt iekšā vietās, kur viņām neklātos, un vismaz literatūrā šī lieta strādā jau kopš literatūras izgudrošanas. Tā ir saistīta ar grāmatas lielo noslēpumu, par kuru neviens nenojauš, bet kas rada briesmas daudziem. Es patiesi ceru, ka šī lieta nav autores nezināšana, bet sižetā speciāli ielikts māneklis. Jo Viktorijas laikmeta pasaulē šo fenomenu būtu pamanījis visdumjākais mērnieks un jebkurš Augšlondonas iedzīvotājs, kuram mājās atrastos tiem laikiem modīgais gadžets – barogrāfs. Es te nemaz nerunāju par britu impērijas gaisa kuģiem un kariešu kučieriem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Patlaban nevaru teikt, ka mums Latvijā būtu sagaidīts Nīla Geimena autors, bet lasīt var, un pusaudžiem viņa noteikti patiks. Lasās labi un piedzīvojumu sadaļa ir visnotaļ aizraujoša. Taču līdz ko izlasīto piesēdi un pārdomā, sāk līst ārā dažādi jautājumi par notiekošā būtību un jēgu, par pasaules uzbūvi un pāris pamatlietām. Trakākais ir, ka dažas sižeta pamatlietas izskatās dikti neloģiskas. Tagad atliek tikai cerēt, ka tas viss ir autores lielajā triloģijas plānā ieplānots, un viss vēlāk taps izskaidrots, un ka pie vainas ir tikai mana nepacietīgā pārgudrība. Domāju arī, ka daiļā dzimuma pārstāvēm šī grāmata patiks labāk nekā vīrieša cilvēkam.

Pirmie teikumi un to pielietojums tautsaimniecībā

Gudri cilvēki apgalvojot, ka grāmatā galvenais ir tās pirmais teikums. Pirmie teikumi nudien nav joka lieta, taču es par grāmatu tomēr spriežu pēc simtās lapaspuses un pirmajiem teikumiem nepievēršu īpašu uzmanību. Taču nu grāmatblogeru vidū ir iesākusies akcija, kuras ietvaros jāuzraksta pieci pēdējo izlasīto grāmatu pirmie teikumi. Stafeti saņēmu no happynorelle.

„Māja bija pārāk klusa.” – Deja ar nāvi Laura Dreiže

„While Adolf Hitler was determined to wage war, it was no more inevitable that his 1939 invasion of Poland precipitated global conflict than that the assassination of the Archduke Franz Ferdinand of Austria did so in 1914.” – Inferno Max Hastings

„Jau gads kopš esam krastā.” – Ar „Džū” pāri Klusajam okeānam Dončo un Jūlija Popazovi

„Pusdienas saulē sasilušās mājiņas durvis bija atvērtas.” – Rūnas Jānis Lejiņš

„С утра не текла вода из крана.” – Нулевой номер by Umberto Eco

Stafeti tālāk man vairs nav kam nodot, jo šķiet visi par šo tēmu jau ir uzrakstījuši. Bet ja nu kāds vēl nav paspējis, tad laipni aicināti.

Нулевой номер by Umberto Eco

Нулевой номер by Umberto Eco

Tā nu ir sanācis, ka Eko es esmu izlasījis praktiski visas grāmatas, nu izņemot tās, kur viņš veido sarakstus un apkopojis bildes. Iepatikās man šis autors jau no laikiem, kad tika izdots „Rozes vārds”. No tā brīža es cītīgi lasīju visu, ko autors izdeva. Tā kā oriģinālā autors raksta itāļu valodā, tad viņa grāmatas es lielākoties lasu krievu tulkojumā. Šajā valodā tās tiek pārtulkotas ļoti ātri un ļoti, ļoti kvalitatīvi. Nu un kad grāmata iznāk latviski, tad es viņu pārlasu. Angļu valodas tulkojumi gan man šķiet draņķīgi.

„Nulles numurs” ir visaptveroša masu mēdiju darba procesa izpēte. Milānā tiek uzsākts darbs pie jaunas avīzes. Mērķis- iegūt politiskās ietekmes instrumentu. Katram cienījamam biznesmenim vajag savu avīzi, bez tās viņu neviens neņems nopietni, viņš nespēs ietekmēt sabiedrisko domu un šantažēt savus oponentus. Avīzes redakcija ir hroniski neveiksminieki, kas salasīti no dažādām tenku lapelēm, viņi nedara darbu, bet rada mītu. Rakstīt par vakardienas un šodienas notikumiem ir neaktuāli, avīzei ir jāraksta par to, kas notiks rīt. Viens no darbiniekiem Braggadaččo – apsēsts ar konspirāciju teorijām izvirza savu versiju par to, kas patiesībā notika ar Musolīni pēc kara un to, kā Sabiedroto specdienesti ir vadījuši Itālijas pēckara politiku. Kolonna savukārt ir pavisam parasts neveiksminieks, kuru dzīvē ir iegāzusi vācu valoda, viņas dēļ viņš nepabeidza studijas un viņas dēļ viņš kļuva par galvenā redaktora vietnieku avīzē „Rītdiena”.

Lai Dievs nogrābstās! Kaut ko tādu es no autora nebiju gaidījis. Ar savu darbu viņš pierādīja, ka arī labi autori reizēm mēdz radīt pa kādai mēslu čupai. Grāmatas galvenais mīnuss ir sižeta trūkums. Nē, galvenais varonis mums ir, un viņa dzīves gaitas arī tiek daļēji aprakstītas, taču viss notiekošais ir kaut kas bezjēdzīgs un neraksturīgi vienkāršs. Sižetu var pateikt pavisam vienkārši. Neizdevies rakstnieks, ticis avīzē par redaktoru, iemīlas un nonāk briesmās. Taču izpildījums ne tuvu nestāv autora iepriekšējiem darbiem ne detalizācijas, nedz tēlu izstrādes ziņā. (Ja nu es dikti gribētu būt autora apoloģēts, tad es te noteikti varētu piepīt, ka masu mēdiji un ziņu veidotāji jau visi ir tādi cilvēki, par kuriem mēs maz ko zinām, un viņi arī dzīvē mums ir tikai ieskicēti tēli). Konspirāciju teorijas ir laba lieta, manipulācijas ar masu saziņas līdzekļiem aktuāla lieta, varas un preses attiecības interesanta lieta. Taču ir traki, ja to visu nevieno kopā nopietna sižeta līnija. Jā, varbūt es jutos pamudināts beidzot aizbraukt līdz tiem Milānas kanāliem, uzzināju daudz vairāk par Itālijas pēckara vēsturi nekā gribētos. Taču tas Eko, kas bija iepriekšējās grāmatās, te nav atrodams.

Man vien ir jāpievienojas autora domām, kuras viņš izsaka par dažām grāmatām:

„Да и кто читает книги после того, как уже прочел рецензию? Зряшная трата времени. Рецензенты тоже не читают их. Хорошо, если их читал сам автор. Есть такие книги, что по ним и того не скажешь.”

Nezinu, vai viņš pats savu grāmatu ir pārlasījis. Iespējams, ka tā ir autora ironija par grāmatām, kuru es nespēju aptvert, bet, iespējams, ka viņam vienkārši bija pienācis laiks pamest kaulu saviem lasītājiem.

Ja ir lasītas autora esejas par masu mēdijiem, tad šajā grāmatā neatradīsiet nekā jauna. Tā pati universālā recepte, ja uz pirmās lapaspuses ir kādas slavenības pliks dibens, tad īstās ziņas ir jāmeklē avīzei kaut kur vidusdaļā. Nenoliedzami propaganda un mēdiju atkarība mūsdienās ir tikpat aktuāla kāda tā bijusi vienmēr. Ziņas vien jau neviens nedrukā ir vajadzīgs viedoklis – interpretācija. Vispār jau pati ziņa kā tāda nemaz nav svarīga, svarīgs ir pasniegšanas veids. Protams, ievērojot viedokļu dažādību un sabalansētību, lai nedod dies kāds vēl nepadomātu, ka mēdijs ir atkarīgs no akcionāra un/vai īpašnieka.

Konspirāciju teorija ir tikai viena, un tā pati par Musolīni nāvi vai bēgšanu. Tai veltītas pārdesmit lapaspuses, un tā bija viena no labākajām grāmatas sadaļām. Vairāk tāds vingrinājums, kas parāda kā izzīst sazvērestību no nekā, pielasot faktus pēc vajadzības, nevajadzīgo noklusēt, pasniegt atrasto kā anomālijas un uz tās bāzes izveidot loģisku taču bezjēdzīgu teoriju. Tās patiesums ir otršķirīgs jautājums, galvenais, lai tā būtu aizraujoša, aktuāla un šķietami būtu ietekmējusi lasītāja vai klausītāja dzīvi. Šo procesu autors ir atainojis perfekti.

Otra interesantā vieta ir tā, kur Braggadaččo stāsta Kolonnam savas nākamās automašīnas izvēli, nu tad kad viņš beidzot tiks pie naudas. Šķiet, ka šis cilvēks zina par automašīnām visu – garumu, platumu, augstumu un ātrumu. Viņš pats atzīst, ka sākumā studējis katalogus, bet vēlāk tos jau zinājis no galvas. Tāds piemērs ar bezjēdzīgām zināšanām, kuras mums pašiem ir dārgas, bet cietiem šķiet smieklīgas.

Maksimums, ko varu autoram, likt ir 5 no 10 ballēm. Ja negribat vilties rakstniekā, nelasiet, izlasiet tā vietā kādu viņa eseju par masu mēdijiem, sazvērestības teorijām un Itālijas politiku. Grāmata nav nekāds romāns, tas vairāk ir īsstāsts, kas lielā drukā iespiests uz divsimts lapaspusēm.

Ceļojums pa Austriju X

7. jūlijs (Verfene – Eisriesenwelt – Bad Ischl)

Šodien ir mana lielā diena, izmantojot to, ka dažiem jau ceļošana ir apnikusies, es izdīcu ekskursiju uz Eisriesenwelt. Tās ir vēl vienas ledus alas, taču, iespējams, vienas no lielākajām Eiropā. Maija visu laiku centās mani no šī pasākuma atrunāt, piesaucot garas rindas pie funikuliera, tur jāvelkas pa serpentīnu ar kājām augšā, būs dikti karsts, bet alā auksts, un viņa jau tur ir bijusi. Tad nu nokomplektēju grupu no cilvēkiem, kas tur nav bijuši un speramies prom. Maija, Ernests un Reinis paliek mājās.

No pašas Verfenes mēs apskatījām tikai cietoksni, tas pa gabalu izskatās iespaidīgi un viltīgā vietā uzbūvēts. Bet tā kā esam nosolījušies tikai uz alām un tad fiksi atpakaļ, tad braucam augšā pie funikuliera stacijas. Šis ir viens varens mikroserpentīns, kurā knapi, knapi var izgrozīties tūristu autobusi. Mums nākas vilkties aiz diviem tādiem. Tas piešķir braucienam zināmu asumu, jo lielie autobusi vietām padod atpakaļ, lai izgrozītos.

Kad esam tikuši pie stāvlaukuma, mums ierāda parkošanās vietu. Vispār jau labi, tas samazina bardaku. Saģērbjamies siltāk, kam nu ir ko vilkt mugurā un dodamies pirkt biļeti. Lai tur kā nebūtu ar tām biļetēm, mēs atceramies, ka aiz mums palika pāris tūristu autobusi, un nebūtu prāta darbs iekulties aiz tiem. Tādēļ kustamies īpaši sparīgi. Lai tiktu līdz funikulierim ir divas iespējas, viena pa smuku ceļu, kur var vērot ieleju, kalnus un sauli. Otra, kur pusi ceļa nogriež ejot cauri mākslīgi izraktam tunelim. Tā kā ārā ir karsts kā ellē, mēs ejam pa tuneli. Maijai bija tiesa, pie funikuliera ir pamatīga rinda. Vagoniņš iet bez apstājas, bet līdz brīdim, kad pienāks mūsu kārta, ir jāpagaida kādi pieci vagoniņi.

Ceļš uz alu

Kad beidzot esam tikuši augšā, nolemjam nestiept gumiju un doties uz alu. Uzreiz. Nav jau tā, ka stacijā būtu ko darīt. Var jau iedzert kapiju vai apmeklēt tualeti. Ņemu Matīsu pie rokas un velkamies augšā pa serpentīnu, tam vietām ir jumts un tādēļ saule virsū visu laiku nespīd. Jāatzīst, ka iešana uz alas pusi mani pamatīgi piekausēja, taču ierakstījāmies grafikā. Ala man no attāluma atgādina putnu koloniju, pilns ar cilvēkiem, izskatās, ka mēs neesam vienīgie, kas vēlas to apmeklēt. Taču mums paveicas, līdz ekskursijai nenākas gaidīt ilgi.

Kā jau īsteniem latviešiem pienākas, esam rindā pirmie. Tā ka esmu pats pirmais, tad tieku pie karbīda lampas, ar kuru teorētiski man vajadzēs sev gaismot ceļu. Spiediena dēļ no alas nāk ārā vējs ar ātrumu uz simts kilometru stundā, vismaz tā apgalvo gids. Vispār tas ir efektīgs alas sākums, sīkākos nākas vilkt iekšā aiz rokas. Labi, ka caurvējš ar tādu vilkmi strādā tikai pie alas ieejas/izejas.

Gids mums pastāsta par to, kā ala tika atklāta tikai aizpērnā gadsimta beigās. Pajautāju ko tik vēlu? No lejas viņu esot nereāli ieraudzīt, un neviens jau baigi pa kalniem nelodāja. Bet arī viņš diez ko tālu nebija ticis – līdz pirmajai ledus sienai un tad beigušies spēki gājis atpakaļ. Gadu laikā ala izpētīta un pa to var klimst dienām, tā ir veselus 40 kilometrus gara, taču ekskursantus ved tikai pusotru stundu garā ekskursijā. Lai nebūtu jākaļ pakāpieni ledū, alā ir daudz kāpņu, kopumā mums sola 1400??? pakāpienus.

Izskatās, ka gidam šī ir kāda miljonā ekskursija šosezon, viņā nemaz nav entuziasma. Laiku pa laikam šis apstājas, lai nobļautu savu sakāmo, un virzās tālāk. Viņu vairāk aizrauj līdzpaņemtās Bikforda auklas analoga dedzināšana nevis ekskursanti. Viņu var saprast, aukla deg dikti spoži un metāla skaidiņas krīt uz trepēm. Tad viņam ienāk galvā ideja parunāties ar mani. Neko darīt, apstāstu viņam visas alas, kurās esmu bijis. Paslavēju šo, parunājam par ūdens filtrācijas iespējām vietējās klintīs. Beigās man radās aizdomas, ka viņš mani uzskata par speleologu. Labi, ka laiku pa laikam viņam nācās atrauties sakāmā teikšanai, izgaismot pa kādai ledus skulptūrai.

Verfene

Kad esam tikuši līdz tālākajam punktam un sākam iet atpakaļ, Matīss sāk čīkstēt, ka viņam salst, nav jau ar’ nekāds brīnums, te tak riņķī ir ledus. Atpakaļceļā vairs nekas daudz stāstīts netiek un nākas izklaidēties novērojot, ka kāda neuzmanīga tūrista salauzta karbīda lampas daļa slīd lejā pa ledu. Ātrums ir iespaidīgs. Cerība, ka gids, kurš mīl noiet no takas, lai paskraidītu pa ledu, kur citi nedrīkst, izdarīs tāpat, nepiepildās, puika ir dikti uzmanīgs.

Pēdējais šova elements mūs sagaida pie alas durvīm, tā kā tā palikusi atvērta, nākošā tūristu grupa nav vīžojusi aizvērt, vējš svelpj pamatīgi. Gids mēģina viņas aiztaisīt ciet. Bet kā tautā saka – dibens pa vieglu. Durvis viņu pāris reizes parauj atpakaļ, neļaujot aizvērt, visi sāk nedaudz smieties. Kad viss pateikts, tad visus izpūš pa durvīm ārā, atņem karbīda lampas un izdzen svelmē.

Verfenes cietoksnis

Vispār jau alu apmeklē nopietns tūrismu daudzums, kur beidzas viena ekskursantu grupa, sākas nākamā. Laiku pa laikam rodas nelieli sastrēgumi. Tā, ka jāapbruņojas ar pacietību. Atpakaļceļš jau ir no kalna uz leju un tādēļ vieglāks. Pie funikuliera nākas izstāvēt rindu, kad braucām augšā, tad atpakaļceļam rindas nebija. Laiki mainās. Tikuši zemāk pasēžam kafejnīcā, uzēdam salčuku un iedzeram vietējos zāļu limonādi. Vismaz tā tiek rakstīts uz bundžas, īsti jau ticēt nevar, bet garša ir tāda dīvaina.
Tad dodamies uz busiņu un braucam mājās. Mājās nevienam ceļošanas gars šajā pirmspērkona laikā nav atgriezies. Uzēdam makaronus un kaļam tālākus plānus. Reinim šķiet, ka laba ideja varētu būt Bad Ischl pilsētas un parka apmeklējums. Esot dikti smuka, šoreiz braucēju paliek pavisam maz – vien četri.

Upe

Jaunais Ivars par Bad Ischl zina visu, un tādēļ līdz centram tiekam braši. Atrodam pat, kur novietot busiņu. Grūtāk ir ar slavenā dārza atrašanu. Tajā savulaik mīlējuši atpūsties Austroungārijas varenie. Ķeizaram Vilhelmam te esot dikti paticis staigāt un vērot dabu. Reinim izdodas atrast divas vietējās tautiskās kopas pārstāves, kuras parādīšot ceļu. Ieejas maksa dārzā ir astronomiska, ja salīdzinām pret piedāvājumu. Taču mums paveicas, tā kā dārzu tūlīt slēgšot ciet, mums ieejas biļete maksā uz pusi mazāk.

Fotogrāfijas muzejs

Ja diena nebūtu bijusi tik karsta, tad varbūt dārzs man būtu paticis labāk. Grūti ir pētīt rozes, ja karstums spiež pie zemes. Nav viegli saņemties noturēt uzmanību fotomuzejā, ja tajā ir sajūta kā pirtī. Mani pilnīgi pārņem vēlme, kaut es te nemaz nebūtu braucis. Sēdējis mājās un dzēris aukstu alu. Varonīgi paciešu visu, aizeju pat uz spoguļpaviljonu, kur viss no spieģeļiem izlikts. Apmeklējam arī konceptuālo dārza paviljoniņu, kas izrādās no metāla sieta saklopēta būve. No sākuma pat negribas ticēt, ka tas nopietni skaitās mākslas objekts. Kad šķiet, ka nauda ir atsista, dodamies atpakaļ. Es nicīgi izsakos par ķeizaru un gandrīz noveļos no celiņa. Tālāko ceļa gabalu turu muti.

Bibliotēka

Pilsētiņa ir smuka, ir jau vakars un visas bodes jau ciet. Te ir tāda modīga grāmatu apmaiņas vieta, telefona būda (nu tāda kā pie britiem) ar grāmatām, kuras vari ņemt par velti. Taču ir viens liels mīnuss, lielākā daļa no viņām ir izdotas septiņdesmitajos. Un vienīgo ko varēja arī ņemt, man jau mājās bija. Tīrā neraža. Nedaudz vīlies pastaigāju vēl pa ieliņām un dodamies atpakaļ mājās. Vienīgā veiksme ir parkošanās automātā, kas man izdod veselas divas jubilejas eiro monētas kā atlikumu.
Vakarā mājās sākas somu pakošanas darbi. Rīt no rīta mums šī vieta jāatstāj, un būtu vēlams, ka viss jau ir salikts somās un nekas netiek aizmirsts.

Kurss N by E by Rokvels Kents

Kurss N by E

Ar šo grāmatu man ir bijušas īpašas attiecības. Pirmkārt, neskaties uz kompasu, kas attēlots uz vāka, es viņu ne reizi bērnībā neatšķīru. Neuzrunāja. Tieši tāpēc man nebija ne jausmas, ka arī šī grāmata ietilpst „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā. Tikai sākot vākt sērijas grāmatas, es atklāju, ka šie dīvainie vāki te piederas. Nezinu kādēļ, bet Rokvela Kenta grāmatām šajā sērijā ir nestandarta vāki un grāmatas muguriņas.

Centrālais sižets ir autora ceļojums pa jūru no Amerikas uz Grenlandi. Ceļo viņi mazā jahtā trīs vīri. Rokvels ir tīri apmierināts ar kapteini Arturu Allenu, kura kuģis „Direction” ir ekspedīcijas peldlīdzeklis. Taču viņš ne acu galā nevar ieredzēt kapteiņa palīgu Kupidonu. Tas ir resns, baudkārīgs franču jauneklis, kas piedevām ir slinks un neko lāgā bez bakstīšanās nedara. Rokvels ir ticis pie stūrmaņa amata, par navigāciju viņam nav pārāk liela saprašana, taču pamatus viņš zina.

Neskatoties uz dīvaino komandu, Rokvels ir nelabojams optimists. Vismaz viņš tā pasniedz sevi stāstā. Viņš mīl Arktiku un ir gatavs doties uz turieni vienalga kādā veidā. Arī pārējie biedri nav nekādi čīkstētāji un īpaši neiespringst briesmu priekšā. Mūsdienās, kad GPS uztvērēji ir katrā štruntā, ekspedīcijas dalībnieku nespēja noteikt savu atrašanās vietu šķiet smieklīga Bet savulaik, ja tevi pāris dienas pašūpoja vētrā bez saules, un krasta līniju uz aci nepazini, bija problēmas. Šiem puišiem šādu problēmu bija ļoti, ļoti daudz. Ja turies tuvu krastam, var uzdurties rifiem, ja vilksies nostāk, var sabraukt milzīgie tvaikoņi, ja iespersies miglā jūrā, nebūs ne jausmas, kur straume tevi aiznesīs.

Noteikti savulaik, kad cilvēki nebija pieraduši pie komforta, tā bija normāla lieta. Mūsdienās šādu pasākumu iespējams sauktu par ekstrēmu, bet tad tā bija ikdiena. Jūrnieki deva viens otram padomus – līdz vakaram šķērsojiet šaurumu un tieciet ostā.

Kad autors neraksta par pašu ceļojumu un trauku mazgāšanas kārtību, viņš pievēršas dabas aprakstiem. Nav ko noliegt tie viņam sanāk labu labie, un arī pašam sāk šķist, ka aizbraukt uz Labradoru, Ņūfaundlendu un Grenlandi nemaz nav tik slikta ideja. Kali, jūra un saullēkti patīk arī man.

Grāmatas pēdējā daļa ir veltīta Grenlandei un tās iedzīvotajiem. Eskimosi divdesmito beigās vēl bija tautiņa, kuru vēl nebija civilizējuši. Cilvēki vēl devās jūrā, pārāk ar alkoholu neaizrāvās un Kristu kā savu pestītāju lāgā neatzina. Pats Rokvels viņus uzskatīja par bērniem, vismaz sākumā. Taču ar laiku guvis ieskatu viņu dzīvēs, saprata, ka šiem cilvēkiem ne velti ir izdevies pārdzīvot tūkstošiem ziemu, un tieši savu paražu dēļ viņi ir noturējušies pie dzīvības.

Grāmatas bonuss ir autora ilustrācijas, es gan neteiktu, ka man viņas dikti patiktu, taču PSRS laikos Rokvelu Kentu atzina kā labu sociālā reālisma mākslinieku. Viņš uzskatīja, ka mākslai nav jābūt atrautai no darbaļaužu sadzīves (kur nu vēl kaut kāds abstrakcionisms), nedaudz simbolisma var iepīt, lai nebūtu realitātes tiešs atveidojums, bet neko vairāk.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Man patika, autors prot aizraut lasītāju līdz savos ceļojumos un pavēstīt tam savus novērojumus. Ja gribas palasīties par to, kā ceļoja pērnā gadsimta pirmajās desmitgadēs iesaku.

Ceļojums pa Austriju IX

6. jūlijs (Filzmoos – Krimmlas ūdenskritums)

Šonakt bija pērkona negaiss, pamodos no pērkona grāvieniem. Forši, citādi viss jau bija uzsilis tā, ka vakarā no karstuma knapi varēja gulēt ieiet. Tas gan rada jautājumu par to, ko darīsim šodien. Ir jau grūti priecīgi kāpaļāt pa kalniem, ja līst lietus. No rīta puses pārbaudām meteoprognozi un secinām, ka aiz kalna Filzmoos ielejā saule staigā pa zemes virsu. Nolemjam doties uz turieni. Maija apgalvo., ka tur ir smuka dabas taka, kuru ir vērts apmeklēt.

Pārmaiņas pēc daļu no ceļa mēs braucam pa lietu, nav jau tā, ka saulīte man nepatiktu, bet lietus ar reizēm ir derīga lieta. Arī šeit ir maksas ceļš, tas piešķir vietai tādu kā izredzētības sajūtu, sak, gribi braukt – maksā ragā. Tuvojoties mērķim mēs nedaudz nošaujam greizi un braucam augšā pa grantētu serpentīnu pa kalnu augšā. Riņķī kalni un meži. Kad esam tikuši arī līdz pļavām, kļūst skaidrs, ka šajā vietā dzīve ir tikai ziemā, un vispār mēs esam ne tur atbraukuši. Ripinām lejā.

Bergbliks

Nezinu kādēļ, bet man tas pārgājiens nepatika jau no sākta gala. Piebraucam pie kaut kādas palielas viesu mājas, kur viss vēl ir slēgts un raušamies ārā no busiņa. Vēl labi neesam uzsākuši gājienu, kad Matīss noveļas uz ceļa un atkal viņu var pārsaitēt un pārplāksterot. Viss ir tā nedaudz nomācies , tā kā velk uz lietu. Skati, ja neskatāmies uz Ķemmi, nav nekas pārāk īpašs.

Pa ceļam atrodas mazs ezeriņš un upīte. Skaidra lieta, ka Ernestam nekur tālāk vairs nav jāiet, viņš lādē ūdenstilpnē iekšā akmeņus. Mani ar ne uz kādiem pārgājieniem īpaši nevelk, es dirnu uz soliņa. Pēc kādām desmit minūtēm Maijai izdodas daļu samotivēt, ka vajag vien iziet to taku. Nekas raušamies augšā un dodamies pa taku tālāk. Mežs bija ok, ēna un koki. Kad izejam no meža, ir divas izvēles – doties atpakaļ vai līst kalnā augstāk vēl stundu. Bērni izlemj, ka jāiet atpakaļ, un man nekas nav pretī. Atpakaļceļu Durhfallas šķirnes govis ir pamatīgi noķēzījušas, un vietām gribas, lai kājās būtu kārtīgas galošas. Aizvelkamies atpakaļ pie ezeriņa, savācam Ernestu un dodamies pie busiņa. Ja Matīss neievilktu pa busiņu ar akmeni, tad nekas prātīgs arī vairs nenotiktu.

Krimla 2

Pēc pārgājiena visi piekrīt, ka ir pienācis laiks doties uz Krimmlas ūdenskritumu. Gabals vismaz ir pamatīgs, bet man šķiet, ka tas būs tā vērts. Līdz šim es to biju redzējis tikai pa gabalu un gribējās apskatīt to tuvāk. Mani arī informēja, ka tur esot taka, kas ļaujot kāpt gar ūdenskritumu uz augšu. Neteiksim, ka ceļš uz ūdenskritumu bija viegls. Vietām bērni kļuva niķīgi, nācās viņus motivēt ar saldumiem un gudrām runām. Taču beigu beigās līdz Krimmlai nokļuvām, tur ir tīri laba maksas stāvvieta.
Te Ernests un Matīss nolēma, ka viņi ies uz tuvējo atrakciju parku Reiņa pavadībā, bet pārējie ies pie ūdenskrituma. Jāatzīst, ka iepriekšējo reizi, kad ūdenskritumam vienkārši pabraucām garām, un nospriedām, ka tur jau nemaz nekā daudz nav ko redzēt, mēs bijām nenovērtējuši ūdenskrituma takas piedāvātās iespējas. Lai arī visu laiku ir jārāpjas pret kalnu, tas ir tā vērts. Uz takas atrodamie skatu laukumiņi labi izrāda ūdenskritumu no dažādiem rakursiem. Ūdens pilieniņu varavīksnes var redzēt uz katra stūra. Viss pa smuko.

Krimla 3

Noteikti iesaku aiziet un izmirkt ūdenskrituma pakājē, pakāpaļāt pa akmeņiem, tas nekas, ka ūdens pilieniņi diezgan ātri padara drēbes un fotoaparātu slapju, ir tā vērts. Vispār jau izmirkšanas iespēja kāpjot augstāk tiek piedāvāta vēl pāris reizes. Uz dažiem skatu laukumiem praktiski visu laiku līst lietus. Vasarā, kad saule ir nedaudz nogurdinājusi, tādas vietas ir pašā laikā, lai atvēsinātos un atdzesētos.

Krimla 4

Līdz pašai augšai gan neuzvilkāmies. Sanāca tā, ka atrakciju parku lejā slēdza un bija jāiet atpakaļ pie puišeļiem, kurus lika ārā no telpām. Kristianu visi saslavēja, jo šis kā liels vīrs bija kāpis augšā kalnā bez čīkstēšanas un niķiem. Varēja manīt, ka puika ir pats lepns ar sevi. Lejā kāpšana jau rit raitāk, uz skatu laukumiņiem ar vairs neejam. Sāk gribēties ēst.

Skats uz ieleju

Matīsam ar Ernestu ir gājis visai jautri. Matīss pat ar kādiem vācu pensionāriem apmeklējis tur izstādi. Ernestam jau bail no puskrēslas, un tur viņu iekšā nevarēja dabūt. Tad ar laiku puikas iešūpojušies un šeptējušies uz nebēdu. Kad pienākam pie viņiem, abiem zobos ir kantvurste un izskatās tīri apmierināti ar dzīvi.
Tagad atlicis tāds nieks vien kā aizpērties atpakaļ uz mājām. Gabals ir labs, šurp ceļā es esmu izziņojis, ka braucot atpakaļ noteikti piebrauksim pie tās mājas, kur izkārtne sola tirgot vietējo speķi. Diemžēl atpakaļceļā aiztarkšķos un pilnīgi aizmirstu skatīties uz ceļmalas bodi. Attopos tikai, kad esam pamatīgu gabalu nobraukuši. Ekspresvakariņas ieturam Maķītī. Bērniem jau ir zināma atkarība no kartupeļu frī un kolas. Pēc tam neviens vairs busā nebļauj, ka grib ēst, un mājās tiekam veiksmīgi.

%d bloggers like this: