Navigate / search

The Man Who Couldn’t Stop by David Adam

The Man Who Couldn't Stop by David Adam

Skatījos, ka esmu galīgi palaidies populārzinātnisko grāmatu lauciņā. Ja blogošanas pirmsākumos es populāro zinātni šķaidīju ar krievu fantastiskajiem bojevikiem, tad tagad esmu palicis gandrīz vai tikai par fantāzijas un zinātniskās fantastikas lasītāju. Un es nemaz neskaitu padomjlaiku sēriju ietvaros pārlasītās grāmatas!

Gandrīz katram cilvēkam laiku pa laikam galvā iešaujas kāda uzmācīga doma. Piemēram, stāvot uz klints malas, tilta vai augstas ēkas pēkšņi galvā iešaujas doma nolēkt zemē. Bet varbūt, paņemot virtuvē nazi, sākt domāt, kā būtu, ja es kādam ar to iedurtu, vai ar mašīnu iebraukt pretējā joslā. Cilvēka smadzenes ir sarežģīts orgāns, un šādas ideja ir darbības blakusefekts. Lielākoties mēs par šādām dīvainām domām pašausmināmies un aizmirstam. Taču gadās, ka no tām nav iespējams tikt vaļā. Grāmata ir zinātnes un personīgo pārdzīvojumu sajaukums, kurā autors mēģina izprast un izpētīt dīvaino domu cēloņus un to, kā tās noved miljoniem cilvēkus līdz apsēstībai un kompulsīvai rīcībai.

Sākšu uzreiz ar to, ka kā jau katru grāmatu, kas veltīta kādai medicīnas problēmai, arī šo vajag lasīt ar vēsu prātu un nenodarboties ar pašdiagnozi. Vajag jau arī atcerēties, ka autors ir tikai žurnālists ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem (OKT), tā latviešu valodā tulkojams OCD. Un tādēļ varbūt uzreiz nevajadzētu devi pieskaitīt pie tiem miljoniem, kuriem šī kaite piemīt. Grāmata sarakstīta visnotaļ aizraujoši un lasās pietiekami raiti. Vienīgais viena no pēdējām nodaļām, kur autors iedziļinās slimību klasifikāciju katalogā, ir patiesi garlaicīga. Var jau būt, ka cilvēkam, kas piesaistīts pie britu medicīnas sistēmas, šī lieta ir patiesi aktuāla, bet man tā šķita novirze no tēmas.

Tā kā grāmatas autora OCD izpaužas kā bailes saķert HIV, šī grāmata ir godīgs stāsts par viņa cīņu ar šo problēmu. Un pie reizes arī dot izpratni par sajūtām, kādas rodas cilvēkam, kurš tiek konfrontēts ar savu apsēstību. No malas lielākoties šķistu, kur ir problēma, tas ir neloģiski, pats tak redzi, cik tas ir stulbi, saņemies un viss būs kārtībā. Medicīnā ilgu laiku tas arī bija vienīgā ārstēšanas metode – ieteikt saņemties. Taču nav tā, ka cilvēks pats neapzinātos savas rīcības stulbumu, loģiski viņš to saprot, taču neko nespēj ar to padarīt. Ja OCD ļauj attīstīties, tad tā lēnām pārņem visu cilvēka dzīvi. Autors bieži vien gremdējas atmiņās par dzīvi pirms OCD, atminoties tos kā laikus, kad viņu vēl neuztrauca tādas lieta, vai uz durvju roktura nav svešas asinis.

Ja tev šķiet, ka laiku pa laikam uznākusi istabu kārtošanas lēkme, tad tu kļūdies. Cilvēks ar OCD reti kad tīrīs visu māju, viņš aprobežosies ar noteiktu vietu, tualeti, virtuvi vai istabu. Savukārt, ja tu kļūsti apsēsts ar domu par sienu un sāc to lēnām ēst nost, veltot šai nodarbei pāris stundas dienā, tad droši vari iet pie daktera, labi tas nebeigsies. Mēs visi laiku pa laikam nodarbinām sevi ar domām, vai es aizslēdzu mājas durvis, aizvēru logu? Tad nu parasti pie aizslēgšanas paraustām durvis un pārliecināmies, ka ciet un dodamies projām. Cilvēkam, kuram uzmācīga doma – ir ieslēgts gludeklis vai neaizslēgtas durvis, tikšana prom no mājas nav tik vienkārša, durvju pārbaudei tiks veltīts daudz laika, un beigu beigās viņš tik un tā nebūs drošs, ka viss ir kārtībā. Skarbākais, ko konstatēju izlasot grāmatu, ir, ka OCD var dabūt gandrīz jebkurš cilvēks, jebkurā savā dzīves posmā. Vakarā aizej gulēt kā normāls cilvēks un no rīta jau mazgā rokas desmitiem reižu, jo šķiet, ka tās ir netīras.

Ja ticam šai grāmatai, tad tādas īstas metodes, kā izārstēt OCD, nemaz nav. Dažiem tā pāriet, dažiem ar to ir jācīnās visu mūžu. Reizēm cilvēkus savs stāvoklis ir tik tālu apriebies, ka viņi ir gatavi netradicionālām ārstniecības metodēm, piemēram, izgriežot sev daļu no smadzenēm. Ja ticam autoram, tad viens OCD nomocīts cilvēks nolēmis nošauties. Tas nav izdevies, taču tā daļa smadzeņu, kas izšķaidīta pašnāvības mēģinājumā acīmredzot ir bijusi saistīta ar OCD izraisīšanu, un cilvēks šādā netradicionālā veidā pašizārstējies. Izklausās jau pēc pilsētas leģendas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja grib izlasīt, kas OCD patiesībā ir, un kā šie traucējumi ietekmē cilvēku dzīvi, tad noteikti rekomendēju izlasīt šo grāmatu.

Comments

Fledis
Reply

Vai pēc šīs grāmatas izlasīšanas arī liekas, ka vienīgais, kas tev nav, ir ūdens ceļgalā?
(Sorry, ja joks neveiksmīgs, vnk šorīt noskaņojums tāds- kontroldarbus labot negribas:) )

andris
Reply

Man arī šī bija pirmā doma, kas iešāvās prātā, lasot šo aprakstu :)

asmo
Reply

Ja arī ir tad OCD man dienā neprasa vairāk kā divas minūtes ;) Tādēļ domāju, ka visticamāk ka nav.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website