Navigate / search

Dzīve pēc dzīves by Keita Atkinsone

Dzīve pēc dzīves

Šī grāmata kaut kādu iemeslu dēļ stāvēja manā izlasāmo grāmatu saraksta kopš pērnā gada maija. Nudien nespēju atcerēties, kas viņu man lika tajā iekļaut. Iespējams, viņai tur būtu lemts uzkavēties mūžīgi, iespējams, es viņu tomēr ar laiku izlasītu. Taču tas, ka grāmata izdota latviešu valodā noteikti ļoti palielināja grāmatas iespējas tapt izlasītai. Grāmatu “Dzīve pēc dzīves” izlasīšanai man laipni piešķīra izdevniecība Zvaigzne ABC.

1910. gada 11. februārī piedzimst Ursula un tūlīt pat nomirst, nepaspējusi ievilkt elpu. 1910. gada 11. februārī piedzimst Ursula, un pateicoties ārstam, izdzīvo. Pasaulē var gadīties visādi, un visniecīgākās nejaušības var pilnībā izmainīt dzīvi. Kā būtu ja tiktu dota iespēja dzīvot dzīvi neskaitāmas reizes? Vai tas ko mainītu? Vai tādēļ pasaule kļūtu labāka? Vai vispār būtu iespējams atcerēties iepriekšējās dzīves? Ursulai ir dota šāda iespēja.

Jāatzīstas, ka grāmatas, kurās cilvēkiem tiek dota iespēja izdzīvot savu dzīvi vēlreiz, man dikti patīk. Tā taču ir tik superīga ideja – izlabot visas savas kļūdas un izdarīt visu pareizi. Taču, ja viss būtu tik vienkārši. Ursulai ir šāda iespēja, un ne tikai reizi vien, taču ir viens liels BET. Viņa neko daudz no savas iepriekšējās dzīves neatceras, šad tad viņu pārņem deja-vu sajūta, sabīstas no nieka, reizēm viņai rādās sapņi, gadās pa gaišredzības brīdim. Lai arī tas nav nekas konkrēts, tas katrai nākamajai Ursulai palīdz, ja ne dzīvot labāku dzīvi, tad vismaz izvairīties no priekšlaicīgas aiziešanas. Vai tam visam maz ir kāda jēga, to es neteikšu, tādēļ grāmata ir jāizlasa katram pašam.

Kas mani pārsteidza ir fakts, ka grāmatai ir daudz vairāk slāņu, nekā es biju cerējis. Pirmais un visredzamākais ir pārdomas par nāvi kā neizbēgamu dzīves sastāvdaļu un dzīves jēgu. Cilvēks dzīvo un beigu beigās, grozies kā gribi, skanēs kapu zvani. Ursulas dzīvēs nāvju ir pietiekami, un katra no tām tiek uztverta savādāk.

“Tas nozīmē pieņemšanu. Ir vienkārši jāpieņem tas, kas mūs piemeklē, kā labais, tā sliktais. Manuprāt, arī nāve pieder pie tā, kas mums jāpieņem.”

Arī dzīve ir pasaulē ir tāda gaistoša parādība, ka īsti nemaz nevar nodefinēt, kāda ir tā labā un pareizā dzīve, kuru dzīvot. Ar ko viņa atšķirtos no sliktām un nepareizām. Dzīves galvenais uzdevums ir būt dzīvam, viss pārējais ir tikai pakārtots. Ursulai gadās visādi, daži lēmumi šķiet pareizāki un noved pie jaukākām dzīvēm, jaunām mīlestībām, taču lielos vilcienos nekas nemainās.

Šī vēstures inerce ir otrais slānis, par to cik ļoti mēs patiesībā varam ietekmēt pasauli visapkārt. Šajā ziņā Ursulas pasaulē valda visnotaļ liels determinisms, viņas sīkās variācijas pa dzīves tēmu neko daudz nemaina visas pasaules laika līnijā. Jā, pašam indivīdam sava dzīvība ir visnotaļ svarīga, taču vēstures kopaina, kāda cilvēka izdzīvošana vai neizdzīvošana lielu iespaidu neatstāj. Ursula reizēm aizdomājas par vēstures rata neizbēgamību un, kas zina, iespējams, viņa pat zina kāda ir “vislabākā” vēstures līnija. Šis slānis man patika vislabāk, viņš nemaz nekūļājas virspusē, kā to varētu sagaidīt no šāda romāna, bet saliekas kopā tikai pēc grāmatas izlasīšanas. Iespējams, ka es saskatīju to kā nemaz nav.

Un trešais slānis, kura uzdevums ir noturēt lasītāja uzmanību, kamēr tiek runāts par svarīgām lietām. Par dažādām iespējamām britu sievietes dzīvēm laika posmā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Izvēļu jau nemaz nav tik daudz. Ursulai ir paveicies viņa piedzimusi turīgu vecāku ģimenē, viņai ir ekscentriska tante un daudz brāļu un māsu. Tas dod noteiktu elastību, taču pat tad izdzīvot nav viegli, bērnu nonāvēt var pavisam sīkas kļūmes, un arī izaugot pasaule nekļūst labāka. Vēsturiskais pamats ir ielikts nopietns. Piemēram, lasot par 1918. gadu man uzreiz radās ideja kā Ursula tiks galā šoreiz un nekļūdījos. Kauja par Britānijas debesīm bija aprakstīta ļoti labi un var just, ka autore ir piestrādājusi pie izpētes, netiek aizmirsti pat sīkumi.

Viss dzīvju pārdzīvošanas process ir tāda kā modificēta Everetta-Vīlera daudzpasauļu interpretācija, te informācija starp pasaulēm apmainās, un ja tā nenotiktu, tad grāmatai nebūtu lielas jēgas.

Šī ir grāmata, kuru izlasot tas notikumi paliks atmiņās uz ilgiem laikiem. Pa daļai pie vainas ir autores rakstīšanas stils un viņas varone, kura uz dzīvi skatās ar pamatīgu ironijas devu pat dzīves grūtākajos brīžos. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku.

PS. Man ir paveicies atrasties tādā visumā, kur šīs grāmatas zemsvītras piezīmes atrodas pareizajā vietā, lapaspuses apakšā.

Horns by Joe Hill

Horns by Joe Hill

Man jau sen bija plāns pārbaudīt, kā tad ar grāmatu rakstīšanu klājas Stīvena Kinga dēlam. Visu laiku viņa grāmatas atlikās un atlikās. NOS4R2 vien man stāv nelasīta jau vairāk nekā gadu. Tad gada sākumā izlasīju vienu viņa komiksu Locke&Key, tas, lai ar mazliet bērnišķīgs, bija tīri labs. Viņa grāmatai saņēmos tikai septembra nogalē.

Ignats Perrišs kādu vakaru piedzeras līdz autopilotam un no rīta pamodies atklāj, ka viņam ir sākuši augt ragi. Pirms sākam smieties par veco joku ar ragiem, ir jāatceras, ka vēl gadu atpakaļ Ignatam vai Ig, kā visi viņu sauc, viss bija kārtībā. Taču tad vienu vakaru viss mainījās, viņa draudzene pazuda un vēlāk tika atrasta izvarota un nogalināta. Lai ar neko pierādīt nevarēja, visi pilsētiņas iedzīvotāji par vainīgo uzskatīja tieši Ig. Taču tā kā viņš ir ietekmīgu vecāku dēls, visi lietas pierādījumi gāja bojā mīklainos apstākļos. Nu Ig nevar vairs pierādīt, ka viņš nebija vainīgs. Taču ragi viņam paver jaunas iespējas, tikai pieskaroties cilvēkam viņš liek tam atklāt to slēptākās domas un vēlmes.

Tīri labs mazpilsētas stāsts. Ja tā paskatās, tad amerikāņu mazpilsētās vispār notiek briesmu lietas. Vismaz tik tālu, cik tas ir atspoguļots literatūrā. Visiem pilsētiņu iedzīvotājiem ir tumša pagātne un vēl tumšāki noslēpumi. Kādam nepatīk kaimiņi, cits tikai izliekas pieklājīgs, gandrīz visi mēģina izsist kādu labumu no tuvāko nelaimes. Ig jau pirms ragiem iegūšanas zināja, ka nav pilsētiņas populārākais tēls, taču tagad, kad spēj uzzināt visu slēptākās domas, viņam nākas secināt, ka viņš nudien nevienu nav pārliecinājis. Pat viņa ģimene klusībā ir cerējusi, ka Ig kādu dienu pats sapratīs, ka jāpazūd. Tēvs nemaz netic viņa apgalvojumiem, ka slepkavībā šis nemaz nav vainīgs, vecmāte viņu ienīst. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti.

Paša īstā slepkavas atrašana gan noritēja tik viegli, ka pilnīgi atsita lasīt gribēšanu pēc pirmās grāmatas trešdaļas. Nu uzzināja Ig, kurš vainīgs. Un ko viņš dara? Nodarbojas ar nekā nedarīšanu. Pēc tam autors no atlikušās grāmatas pusi velta slepkavnieka domu gājiena par savu nevainību notikušajā un dzīves analīzei. No tās es sapratu, ja reiz esi bērnībā dabūjis smagu galvas traumu, tad dzīvē var visādi sanākt. Un pavisam slikti tas beigsies, ja traumu izraisīs kaķis, tad simts punktu tu būsi psihopāts bez bremzēm. It kā jau labi viss tiek salikts pa plauktiņiem, uzzinām katra lomu notikumā. Bet tie plauktiņi ir tik daudz, un galvenais varonis tik neaktīvs, ka piespiest lasīt tālāk notiekošo ir grūti. Viņš nemaz ar izdomu neizmanto savas spējas un neanalizē iespējas, ko tās paver. Viņa izdoma aprobežojas ar čūsku dīdīšanu un balsu atdarināšanu.

Ragi, skaidra lieta, ir no velna. Citādi jau nemaz nevar būt, bet vai tādēļ Ig būtu Sātana kalps. Autoram uz šo ir pavisam cits skatījums. Sātans jau pats arī pa Zemes virsu neblandās bez Dieva ziņas, viņam ir funkcija. Šis kombinācijā ar ideju, ka grēks vienmēr atradīs veidu, kā izlīst ārā, ir galvenais ideoloģiskais pamatojums stāstam. Nu ir jau vēl arī, labais vienmēr beigās uzvar un visgardāk smejas pēdējais.

Ir jau visnotaļ grūti runāt par autoru, nemēģinot viņu salīdzināt ar tēvu. Lasītājs zemapziņā gaida jaunu Stīvenu Kingu un ar grūtībām spēj pieņemt, ja viņa idejas netiek piepilditas. Vienā Joe Hill no tēva neatpaliek, viņš raksta šausmu žanrā. Viņa tēli ir rūpīgi izstrādāti, un stāsta laikā lasītājs uzzina ne tikai par aktuālajiem notikumiem, bet arī par visu varoņu iepriekšējo dzīves gājumu. Šajās lietās tēva ietekme ir visai jūtama. Taču vēl nāktos nedaudz noslīpēt rakstīšanas stilu un varbūt padarīt stāstu nedaudz koncentrētāku. Nu tādu, lai lasītājam lasot būtu vismaz skaidrs, uz ko virzās stāsts. Lieku 7 no 10 ballēm, autoram vēl ir kur augt.

Alamut by Vladimir Bartol

Alamut by Vladimir Bartol

Šo grāmatu es noteikti nekad nebūtu izlasījis, ja vien to grāmatblogeru Ziemassvētkos nebūtu iedāvinājis Vilis Kasims. Dāvinot viņš man solīja “No savas puses novēlu slovēņu trīsdesmito gadu, hmm, vēsturisko fantasy? romānu Alamut par asasīniem, tirāniem un citām interesantām lietām.” Atlika tikai viens nieks -dabūt rokās šo grāmatu. Atradu viņu tikai jūnijā grāmatu veikalā Dubajā, piegāju pie plaukta un skatos – kaut kur dzirdēts nosaukums, nācās vien maksāt dirhēmus un nest grāmatu mājās. Mājās līdz lasīšanai viņai nācās gaidīt veselus trīs mēnešus. Taču šai grāmatai nebija jāsatraucas, šogad esmu nolēmis izlasīt visas uzdāvinātās grāmatas. Starp citu nelasīta ir palikusi tikai viena.

Alamauta ir cietoksnis, kas atrodas 11. gadsimta Persijā. Cietoksnī valda pašpasludinātais pravietis Hasan ibn Sabbah. Viņam jau no jaunības gadiem ir ģeniāls plāns, ar kura palīdzību pakļaut sev apkārtesošos valdniekus. Plāna ģenialitate slēpjas tā asimetriskajā stratēģijā. Valdnieki ir pieraduši karot izmantojot karavīrus, pašiem atrodoties drošībā pilīs. Taču kā būtu, ja arī dižo kalifu, vezīru un sultānu dzīvības būtu tieši apdraudētas. Hasans nolemj izaudzināt fanātiskus karavīrus, kuri tic, ka pēc nāves viņi nonāks paradīzē. Vēl vairāk viņš ar skaistām sievietēm, dārziem, hašišu un vīnu pārliecinās savus jaunos karotājus, ka viņam pieder Paradīzes atslēgas, un dažiem izredzētajiem viņš tās atvērs jau dzīves laikā.

No vēsturiskā viedokļa te ir daudz neprecizitāšu, pāris cilvēki ir samainīti laikos un vietās, bet tas nav svarīgi; šī grāmata nav tik daudz vēsturisks romāns, cik mēģinājums izskaidrot reliģisko fanātismu. Paanalizēt iemeslus, kas liek jaunam cilvēkam spert sevi gaisā, nogalinot nevainīgus un vainīgus. Autors ir pārliecināts, ka pie vainas ir reliģijas ietekme uz nenobriedušiem prātiem. Reliģija ļauj sadalīt pasauli melnajā un baltajā, tajos, kas ir pret un tajos, kas par. Ja vēl uzdevumu tev uztic pats pravietis, tad jebkurš darbs iegūst pavisam citu nokrāsu. Hasanam piedurknē ir nopietns trumpis, Cietokšņa teritorija atrodas dārzs, kura teritorijā viņš ir izveidojis tādu kā mazu paradīzes kopiju ar izmeklētiem ēdieniem, dzērieniem un hūrijām. Ieliekot tādā pusaugu puiku, pēc teorijas viņš iegūst mērķi, pēc kura tiekties, un šo mērķi otrreiz viņš sasniegs tikai dodoties nāvē.

Hasans pats ir agnostiķis, reliģija viņu neuztrauc jau kopš bērnības. Viņš ir sapratis, ka nav nekādas atšķirības starp šiītiem un sunītiem. Ir vienalga, kurš ir uzskatāms par tiešo Muhameda sekotāju:

“… the Koran is the product of a muddled brain. The truth is unknowable.”

Viņa galvenais mērķis dzīvē ir vara, reiz agrā jaunībā viņš centās stāstīt cilvēkiem patiesību, atbrīvot no reliģijas jūga, taču tad saprata, ka šāds piedāvājums nevienu neinteresē. Tādēļ Hasans mainīja stratēģiju:

“Whoever wants to be a prophet to the masses has to treat them like children and feed them fairy tales and falsehoods.”

Viņš kļuva par kādas visnotaļ izplatītas šiītu sektas pravieti, iekaroja sev cietoksni un kļuva par sacelšanās vadoni , kas vērsta pret turku Seldžuku valdīšanu Persijā. Trenēja savu speciālo uzdevumu vienību fedayeen, kurus vēlāk mēs pazīstam kā asasinus.

Paši asassini ir parasti puikas, katrs ar savu stāstu, taču visus viņus vieno tas, ka tieši Ali bija jāpārņem musulmaņu vadība pēc pravieša Muhameda vadībā. Centrālais tēls Ibn Tahirs arī atzīst Ali par īsteno pravieša sekotāju. Gudrs puika un uz Alamut cietoksni dodas tikai tādēļ, ka viņa vectēvs varoņa nāvē miris par savu ticību, būdams Hasana sekotājs. Ja sākums ir visnotaļ nopietns un rāda jaunā cilvēku izaugšanu par reliģisku fanātiķi, tad grāmatas beigās īsti vairs nevar saprast viņa motivāciju. Izklausās jau smuki, bet dikti neracionāli.

Lasīšanas ziņā grāmatu nevar saukt par ļoti interesantu, tas ir labs mēģinājums aprakstīt reliģiskā fanātisma cēloņus un to, kā cilvēks, kurš ticis pie varas, var manipulēt ar saviem sekotājiem. Taču no loģikas viedokļa ir grūti noticēt, ka ar pāris mēnešiem treniņu, no kuriem pus dienu raksta dzeju un studē korānu, sanāks labs asasins. Grāmata uz beigām kļūst nedaudz haotiska un nesaprotama. Es te nemaz neieminos par “Paradīzes” harēma meiteņu ikdienas dzīves un sarunu aprakstiem, tas nu ir kaut kas pavisam naivs un bērnišķīgs. Izskatās jau dikti komiski.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja skatās vēsturiskajā kontekstā, grāmatas sarakstīšanas laikā, kad pie varas visas valstīs rāvās nacionālisti, kuru vadoņi uz nācijas idejas pamata veikli manipulēja ar tautas ieraujot tās asiņainos un bezjēdzīgos karos. Ja dikti izstiepj interpretāciju, tad var izspriest, ka patiesībā grāmatas autors šādi piedāvā veidu kā nosargāt slovēņu neatkarību trīsdesmitajos gados. Izveidot nacionālistisku fanātisku slepkavu brigādi, kas turēs bailēs visus kaimiņu valstsvīrus.

Zem mākslīgām zvaigznēm (Danse Macabre #2) by Laura Dreiže

Zem mākslīgajām zvaigznēm

Ja iepriekšējo Danse Macabre sērijas grāmatu Deja ar nāvi dabūju neilgi pirms tās nonākšanas veikalu plauktos, tad ar šo man palaimējās daudz nopietnāk. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, es grāmatu “Zem mākslīgām zvaigznēm” izlasīšanai saņēmu nedēļu pirms tās iznākšanas. Kā cilvēkam, kuram piemīt tendence būt visur pirmajam, man tas šķiet visnotaļ pagodinoši. Tādēļ, ticis pie grāmatas, izlasīju to praktiski tās pašas dienas vakarā.

Pirmā grāmata beidzās ar diezgan saspringtu mirkli Viktorijas dzīvē, un bija skaidrs, ka ieplānota sižeta virziena izmaiņa, taču uz kaut ko tik radikālu es pat nebiju cerējis. Viktorija nomirst.

Stemfordas grāfs Taniels Glāss paglābj Viktorijas dvēseli, taču viņiem jādodas prom no Augšlondonas, iekams slepkava ir pabeidzis iesākto. Nelaimīgu notikumu virkne aizved bēgļus uz Lejaslondonu. Tumsā un trūkumā pamestie ļaudis nebūt nav draudzīgi un viesmīlīgi pret viesiem no Augšlondonas, tomēr tieši te Viktorija un Taniels atrod palīgus. Un palīgi viņiem ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad, jo gan Viktorijai, gan Londonai laika ir pavisam maz…

Lasīšanas un intrigas ziņā ar grāmatu viss ir kārtībā. Lasās ļoti raiti, atzīšos man patīk autores rakstīšanas stils, vārdu izvēle un teikumu struktūras. Ļoti labi iet kopā ar maniem lasīšanas paradumiem. Es šo grāmatu klasificētu kā piedzīvojumu ar fantāzijas elementiem un vietām stīmpanka elementiem. Sižeta attīstība ir tieši tāda, kādu sagaidām no dēku stāsta. Varoņi nemitīgi iekuļas visdažādākajās ķezās un daudz laika pavada cenšoties tikt no tām ārā. Nedaudz ir zudis stāsta fokuss, Viktorijai ir radušās jaunas prioritātes – atgūt ķermeni, un ir grūti paralēli risināt ar tēva nāvi saistīto noslēpumu atklāšanu. Vēl jo vairāk, viņai rodas jautājums vai tas maz ir vajadzīgs? Manas lūgšanas daļēji ir tikušas uzklausītas, un par apkārtējo Augš un Apakšlondonas pasauli es uzzināju nedaudz vairāk. Jā, iespējams, ne tik daudz kā es to vēlētos, bet tomēr. Taču vispozitīvākais ir tas, ka otrā grāmata man atbildēja uz pāris iebildēm, kuras radās lasot pirmo.

Piemēram, Taniela Glāsa un viņa pārstāvētā institūta darba apjomu. No pirmās varēja saprast, ka ar dvēseļu pavadīšanu līdz nāves slieksnim nodarbojas viens nabaga Taniels, lai gan parasta kalkulācija parādītu, ka tā laika Londonā būtu nepieciešamas vismaz 120 Taniela darba kolēģu. Šajā grāmatā bija neliels ieskats Nāvju organizācijas struktūrā, un šis fakts mani iepriecināja. Vēl mani nomocīja jautājums, kur baroneses meita ir iemācījusies tādu augstdzimušajiem neparastu mākslu kā ēdiena gatavošana. Taču arī uz to tika rasta atbilde šajā grāmatā. Protams, nebija jau tā, ka šajā grāmatā, man viss šķistu gludi. Zirgi ar alumīnija spārniem ir laba lieta, taču vismaz mūsvēstures pasaulē alumīnija ražošana, lai arī sākās deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito beigās, tas tomēr mazajā aviācijā nebija izmantojams savu īpašību dēļ. Pareizie alumīnija sakausējumi tika iegūti tikai divdesmitā gadsimta sākumā. Bet piedzīvojumu stāstā piekasīties pie šādiem niekiem ir nedaudz nepiedienīgi. Ir tikai viens nieks, kas mani kā ar lidojošu Londonu apsēstu lasītāju kaitināja. Ja jau no jūdzēm augstas Augšlondonas ved lejā kāpnes uz Apakšlondonu, kā var nepamanīt pilsētas augstuma samazināšanos? Šķiet, ka es saprotu, ko autore domā ar to Londonas krišanu, un tas viens teikums pirmajā grāmatā par to, kā Londona cik tur gadu laikā nokritusi par ceturdaļjūdzi noteikti, būs paslīdējis garām rediģēšanas procesā.

Bet nu savus no pārgudrības radušos iebildumus izteicis, pievērsīšos pozitīvajiem aspektiem. Grāmatā parādās viens īstens kaktu mags Misteriums. Tipisks trakais zinātnieks, kas apsēsts ar vienu vienīgu ideju. Viņam ir arī izpalīgs puišelis ar iesauku Putnubiedēklis. Misteriums ir haotisks ļaunais tēls, prātā nedaudz nestabils, bet ar lielu potenciālu, kuru viņš nekautrējas likt lietā. Šajā grāmatā viņš ir arī stīmpanka tēmas dzinējspēks, viņam ir pašdarināti roboti, maģiskas ierīces un tāda kā Betmena laboratorija iekārtota Londonas graustu rajonā. Viennozīmīgi mans mīļākais tēls. Ļaunos varoņus reti kad lasītāji novērtē, bet tieši viņi ir tie, kas dzen uz priekšu sižetu, rada varoņiem šķēršļus un liek tiem izaugt. Ceru sastapt viņus arī triloģijas nākošajā grāmatā. Gribēšu arī uzzināt, kur Misteriums ir ticis pie savas gudrības un visu viņa dzīves stāstu.

Tanielam šajā grāmatā ir uzdota loma auklēties ar Viktoriju sev neierastā vidē. Neteiktu, ka viņš ar to spoži tiktu galā, bet nu lēnā garā viņš saprot kādēļ viņš savu karjeru ziedojis Viktorijas labā. Tanielam gan ir problēmas ar reālo apstākļu pareizu novērtēšanu, bet tas nav nekas tāds, ko ar pāris lauztām ribām nevarētu izārstēt. Visādi citādi saprātīgs puisis, kura aizraušanās ir biotehnoloģijas.

Viktorija atgādina kaprīzu meitenīti, bet ko gan var gribēt no cilvēka, kurš pārdzīvojis smagu psiholoģisku traumu, diez vai nonākot viņas vietā kāds spētu rīkoties racionāli. Nedaudz pārsteidz meitenes kautrīgums no Taniela, ņemot vērā, ka tieši viņš uzkonstruēja ķermeni, kurā pārvietot Viktorijas dvēseli. Bet lai jau būtu, skarbais vīrietis un kautrīgā meitene ir viens no čiklita pīlāriem, un tur nu neko nevar darīt.

Ļaunie tēli, tie tagad sāk līst ārā no visiem stūriem kā žurkas. Nevaru gan teikt, ka tas būtu pārsteigums, otrajās grāmatās uz laukuma ir jāuzliek visas figūras, lai pēdējā varētu visu sasiet vienā mezglā un parādīt atrisinājumu. Mani reizē priecina un skumdina tas, ka esmu galveno ļauno tēlu uzminējis jau no paša sākuma. Taču uzminēt ir viens, bet saprast motivāciju ir kaut kas pavisam cits, to, cerams, uzzināšu triloģijas noslēgumā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labs piedzīvojums ar fantāzijas un nedaudz stīmpanka elementiem. Ja ir lasīta pirmā grāmata, tad noteikti izlasīsies arī šī. Salīdzinoši šī pagaidām ir spēcīgākā triloģijas grāmata. Joprojām rodas iespaids, ka šīs grāmatas auditorija ir daiļā dzimuma pārstāves. Šķiet, ka pēdējā triloģijas daļā autorei nāksies krietni pasvīst, lai visu saliktu savās vietās. Ar nepacietību gaidīšu nākamo grāmatu.

%d bloggers like this: