Navigate / search

Off the Map: Lost Spaces, Invisible Cities, Forgotten Islands, Feral Places and What They Tell Us About the World by Alastair Bonnett

Off the map

Šo grāmatu man atveda no Briseles grāmatveikala. Man nez kādēļ šķita, ka būs ļoti labs lasāmais, un pēc nosaukuma vien gribējās uzreiz izlasīt. Taču plauktā viņa nogulēja veselu pusgadu. Ne visām grāmatām manos grāmatu plauktos ir tā laime tapt izlasītām uzreiz, lielai daļai nav cerību pat pēc pusgada.

Šķiet, ka mūsdienu pasaulē, kur katrs zemes kvadrātmetrs tiek nofiksēts ar satelītiem vismaz reizi nedēļā, tad tādu apslēptu vietu nemaz nav daudz palikušas. Autors ir pielicis visas pūles, lai parādītu, ka ne viss ir ielikts atlantos izpētīts, un uz zemes vēl ir pietiekoši daudz nedokumentētu un interesantu vietu, kuras nebūt nav pieejamas katram tūristam.

Grāmata sastāv no daudziem īsiem stāstiņiem, kas veltīti kādai dīvainai pasaules vietai, kuru atlantā ir grūti ieraudzīt un pat ieraugot saprast tās dīvainumu. Sākumā ir vislabākais stāsts par Sandy island, kādu salu, kura ir atrodama gan Google Earth un daudzās kartēs, taču dabā tur ir tikai okeāns. Izrādās, ka Google arī visus datus ņem no satelītiem, bet daļu ģenerē no dažādām kartēm. Un tā sākas klejojumi pa visu pasauli, tiek apskatīti dažādi anklāvi un anklāvi anklāvos. Robežas, kuras realitātē pastāv tikai kartē, dabā viss ir pavisam savādāk. Autors nesmādē arī prātošanu par zemes pleķīšiem, kurus norobežo automaģistrāļu barjeras, kuros nenotiek nekas un, kuri neparādās nevienā kartē. Par dažādiem zemes pārpalikumiem pēc pilsētbūvniecības, kuri pieder savdabīgiem kolekcionāriem, un kuriem nav iespējams piekļūt. Ir arī padomjlaiku slēgtās pilsētas un pilsētas, kuras pamestas pēc dabas katastrofām. Propogandas pilsētas Ziemeļkorejā un tukšās Ķīnas pilsētas, kurās nav iedzīvotāju.

Šķiet jau visnotaļ interesanta izlase, un daļa no stāstiem patiešām ir interesanti. Taču lielākoties autors ir aizrāvies ar internetā salasītu faktu izklāstīšanu. Vietām es viņu pieķēru stāstām nepatiesību vai atgremojot pilsētas leģendas. Līdz ar to man nav diez ko lielas uzticības par autora stāstīto citos stāstos. Tādēļ, ja kaut ko no šajā grāmatā izlasītā vēlies stāstīt tālāk, tad vēlams būtu atrast apstiprinājumus faktiem kādā nopietnākā avotā par diskusiju forumu internetā.

Kā jau visas sīko stāstiņu grāmatas, arī šīs lasīšanas process mani nogurdināja. No vienas puses daudz vietu un daudz informācijas. No otras puses informācija nav diez ko uzticama un vietām teiktais ir man kaut kas pavisam jauns un grūti pārbaudāms. Tēmas un ģeogrāfiskās vietas ātri mainās, un nav viegli izsekot visam līdzi. Šī ir no grāmatām, kuras lasīšanu ideālā pasaulē vajadzētu izstiept mēneša garumā, katru dienu pa vienam stāstam, tā lai nenogurtu no grāmatas, lai izlasīto atcerētos, un daļa no stāstiem nešķistu neinteresanti.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja ir interese par ceļošanu un to, kā cilvēki dzīvo citur, tad iesaku palasīties. Dažas vietas ir ļoti interesantas, piemēram, par kruīza kuģi “The World”, kurā var nopirkt kajīti un, ja esi pietiekoši bagāts, ceļot tajā visu mūžu neizejot no mājas.

Turing’s Cathedral: The Origins of the Digital Universe by George Dyson

Turing's Cathedral The Origins of the Digital Universe by George Dyson

Uz šo grāmatu acis metu sen, kopš tā parādījās 2012. gadā. Mani vienmēr ir interesējuši skaitļošanas mašīnu pirmsākumi, gribējās vairāk uzzināt, kā no Tūringa universālā skaitļotāja radās mūsdienu datori, kādas tehnoloģijas izmantoja pirmsākumos, un galu galā, ja paveicas, iespējams, saprast, kā tas viss notiek dzelžu līmenī. Kad grāmatu kārtējo reizi sastapu Dubajas grāmatu veikalā, padevos un nopirku.

Grāmatas anotācijā tiek solīts, ka autors izvērsti un izjusti parādījis ciparu visuma sprādzienu pēc Otrā pasaules kara beigās. Izgaismos elektronisko skaitļotāju dabu un to cilvēku dzīves, kuri pielikuši savus prātus, lai modernie datori vispār rastos. Pagājuša gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados Džons fon Neimans Prinstonā sapulcināja spožākos matemātiķus un mehāniķus, lai realizētu Tūringa ideju par Universālo Mašīnu. Sākumā digitālais visums bija vien piecu kilobaitu liels – mūsdienās vienas ikonas atainošanai aiziet vairāk resursu, taču ar to pietika, lai simulētu kodolsprādzienus, evolūciju un pavērtu durvis digitālajai revolūcijai.

Ar iesaistīto cilvēku dzīvēm viss ir kārtībā, tās ir aprakstītas līdz sīkumiem. Autors ar entuziasmu ataino katra jaunā projekta dalībnieka izcelsmi līdz vectēvam, to ar ko šis precējies, ja ir un laiku pa laikam kādai sievai paveicas, un arī viņas dzīves gājums uz pāris lapaspusēm tiek izklāstīts. Priekš manis tā bija grāmatas garlaicīgākā un lielākā daļa. Man nav nekas pret biogrāfijām un, iespējams, pats vien esmu vainīgs, vajadzēja būt uzmanīgam lasot anotāciju. Šīs biogrāfijas manu lasītprieku beidza nost, nu neinteresē mani, kā Neimanis ar savu sievu saticies, vai kā katrs mucis no Eiropas. Vietām vieni un tie paši fakti ir jālasa pat pāris reizes. Taču, ja slavenu fiziķu un matemātiķu dzīves ir Tava vājība, te varēsi izvērsties uz nebēdu.

Paralēli tam visam rit arī Prinstonas universitātes pieguļošas teritorijas vēstures izklāsts. Mēs sīki un smalki uzzinām par katra šķūņa vēsturi. Tas var būt pat no revolūcijas laikiem. Ja būvēts kas jauns, lasītājam ir iespēja uzzināt, kurš ir bijis pret, kurš par. Cik tas maksājam, un par cik lielu summu sākotnējā tāme atšķīrās no beigu cipara. Kurš to finansēja, un kuram zinātniekam bija gali ar finansētāju. Ja uz visu to neskatās ar vēlmi redzēt, kā ASV aizsardzības struktūras attīstīja jaunus ieročus un bija galvenais skaitļošanas tehnoloģiju finansētājs, tad arī šī sadaļa ir drausmīgi garlaicīga.

Taču no visas grāmatas aptuveni ceturtdaļa ir visnotaļ interesanta. Izņemot vietas, kur autors propagandē no pirksta izzīstus apgalvojumus vai nepamatoti postulē interneta saprātīgumu. Tajā patiesi stāstīts par agrīnajām skaitļošanas mašīnām un problēmām, kuras ar tām risinātas. Laikos, kad viss balstījās uz lampām, galvenā problēma bija, kā no daudziem neuzticamiem elementiem uzbūvēt uzticamu skaitļošanas sistēmu. Papildus problēmu sagādāja atmiņa, un te nu inženieri lika lietā visu izdomu, nesmādēja pat konvertēt no digitālā signāla uz akustisko, un tad, izmantojot dzīvsudrabu, saglabāt rezultātu pāris milisekundes līdz nākošajam ciklam. Pamatprincipu aprakstam gan piemīt saraustīta stāstījuma iezīmes. Vietām pat rodas priekšstats, ka autors pats lāga neapjēdz, ko viņš ir vēlējies pateikt.

Toties viss ir kārtībā ar to, kas saistās ar simulācijas iespējām izmantojot piecu kilobaitu atmiņu. Pilnīgi neticas, bet tika izveidoti pirmie metroloģijas modeļi, kas pat reizēm spēja izrēķināt prognozi pāris dienas pēc prognozes datuma, labi nosimulēt kodoltermisko reakciju radīto sprādzienvilni un tā ietekmi uz bumbas struktūru un pasauli apkārt. Daži entuziasti testēja pirmos digitālos radījumus, un bija tikai pāris soļus līdz datorvīrusa radīšanai. Par to kā simulāciju starpposmus rezultātus lasīja no katodstaru lampas, perfokartes vai magnetizēta vada.

Kopumā 7 no 10 ballēm. Īsti nesapratu, vai autoram vispār ir nojausma, kā pirmie elektroniskie skaitļotāji strādāja, varbūt viņš vienkārši neprata to paskaidrot man saprotamā veidā. Iespējams biju pārpūlējies lasot cilvēku biogrāfijas un faktiem par mašīnām, kas kā likums bija atrodami nodaļu beigās, vairs nepietika spēka. Lasīt jau var, ir daudzas interesantas lietas, taču viss ir nedaudz izplūdis un noslēpts.

Blogam deviņi!


3394902236_03dd9d7544_o

BRĪDINĀJUMS! Šis ieraksts ir pašslavinošs un neobjektīvs!

Šodien ir tā diena, kad mana blogam asmodeus.lv aprit veseli deviņi gadi. Dienā, kad veicu savu pirmo ierakstu, nudien necerēju, ka šis izvilks tik ilgi, jo iepriekšējie divi atdeva galus pat īsti nesākot dzīvot. Tajos aizgājušajos laikos blogi bija savā plaukumā. Ja tev nebija savs blogs, tu nebiji vispār. Blogi radās pa dienu desmitiem, un cilvēki pat centās piešķirt tiem sfērisku formu, runājot par blogosfēru. Patiesībā tas bija tikai blogu burbulis, jo šim pasākumam bija tikai sieniņa bez nekāda piepildījuma. Nevaru noliegt, ka arī šo blogu sagaidītu iznīkšana, blogs bija, bet ko tajā rakstīt, nezināju. Atstāstīt ikdienas notikumus negribēju, pārrakstīt ziņu virsrakstus likās pastulbi, tādēļ blogam radās pārrāvums no Decembra līdz Jūnijam.

Un tad man ienāca galvā ideja, ka ir jāraksta par grāmatām. Galu galā es viņas lasīju pāris nedēļā. Tādēļ vismaz viens ieraksts blogā nedēļā tiktu nodrošināts (tad es vēl nemaz neapjautu, ka lasu vairāk par piecdesmit grāmatām gadā), lieki piebilst, ka sākumā man nebija ne jausmas, kā pareizi par grāmatām jāraksta. Varētu jau atgriezties pie vecajiem ierakstiem un visus uzprišināt, bet turu tos sev par atgādinājumu no laikiem, kad par grāmatu nespēju no sevis izspiest vairāk kā divas rindiņas.

Aizbraucu ceļojumā uz pāris nedēļām, un kļuva žēl visu pieredzēto nodot aizmirstībai, tādēļ ieblogoju arī par to. Un tad man ienāca galvā ideja iegūt apmeklējumu, paeksperimentēju ar sensacionāliem paziņojumiem, tie, protams, deva labus ciparus, bet jēga no tā nebija nekāda. Vēlāk nolēmu sev piesaistīt domājošu publiku un katru nedēļu publicēju uz matemātiku balstītu atjautības uzdevumu. Šo uzdevumu risinātāji patiešām bija gudri un atjautīgi cilvēki. Man joprojām ir žēl, ka viņus pievīlu, jo ievērības cienīgas problēmas man bija tikai 88. Piedodiet, ja varat! Laiku pa laikam es salasu kādus piecus uzdevumus un domāju atsākt, bet saprotu, ka lielāka jēga būtu, ja es sagatavotos uz vismaz vēl 80.

Ierakstu rakstīšana nudien nav nekas grūts, vajag tikai saņemties un rakstīt. Nav tādas lietas kā iedvesma, ir tikai slinkums un aizbildinājumi. Skaidra lieta, ka rakstīšana rakstīšanas pēc ir diezgan bezjēdzīgs pasākums, kas robežojas ar sadomazohismu. Tādēļ ir vēlams, lai visam ir kaut kāds mērķis. Mans mērķis nav glābt pasauli, mans mērķis ir ierobežot savu zināšanu zudumu. Cik nav gadījies, ka paskatoties uz grāmatas vāku, tu zini, ka esi lasījis, taču neko neatceries. Domāju, ka tā ir daudzlasītājiem aktuāla problēma. Grāmatu apraksti ļauj man sistematizēt savas domas un izveidot nelielu atmiņas projekciju laikā pēc grāmatas izlasīšanas.

Daļa no grāmatām ir tādas, kuras aizmirstas, un izlasot atsauksmi nekādu iebildumu nerodas pat pēc pieciem gadiem. Taču ir grāmatas, kuras pēc izlasīšanas tiek pārdomātas vēl un vēl, un lasot aprakstu bieži vien rodas kognitīvā disonanse. Reizēm šķiet, ka novērtēta par labu, reizēm, ka esmu nepamatoti piesējies sīkumiem un palaidis garām galveno. Gadās visādi. Cenšos uzrakstīt par visām izlasītajām. Reizēm patiešām nākas piespiesties, lai savu atmiņas projekciju digitalizētu. Taču gadās, ka mēnešiem ar rakstīšanu nav nekādu problēmu.

Visgrūtāk bija pirmos gadus, īsti nebija ar ko sevi salīdzināt. Taču tad atradu MsMarii blogu un sapratu, ka neesmu viens. Ja sākumā nebūtu viņas bloga (kuram ar starp citu tūlīt būs deviņi gadi), tad, iespējams, neskatoties uz savu motivāciju, būtu atmetis visam ar roku. Ar laiku par grāmatām sāka rakstīt Lasītāja, Baltais Runcis, Burtkoki, Spīgana, Andris un Sibilla, un tad bija gan citi, uz ko paskatīties, motivāciju smelties un labu frāzi nospert. Vēl labāk ir atrast aprakstu par grāmatu, kuru arī es, apraksta iedvesmots, vēlētos izlasīt. Un vispār man ir patiess prieks, ka neesmu vienīgais trakais, kurš ne tikai lasa grāmatas, bet arī par tām raksta. Tagad jau vairāk vai mazāk grāmatblogeru skaits ir mērām desmitos, un es cenšos izlasīt viņu visu domas par grāmatām. Reizēm, ja ir ko teikt, tad arī ierakstu pa komentāram. Nekas jau tā neuzmundrina rakstītāju kā komentārs ;)

Pavisam deviņu gadu laikā esmu publicējis 1345 ierakstus, un no tiem lielākā daļa ir veltīta tieši grāmatām. Ja mani dati ir pareizi, tad drīzumā ir gaidāms tūkstošais grāmatas apskats. Pagaidām nekas neliecina, ka būtu gatavs mest mieru grāmatām un blogošanai.

Sarkanā sacelšanās (Red Rising #1) by Pīrss Brauns

Sarkanā sacelšanās

Izdevniecība “Prometejs” pēdējā visa savā pastāvēšanas laikā ir nodarbojusies tikai un vienīgi ar kvalitatīvas fantāzijas un zinātniskās fantastikas darbu izdošanu. Tādēļ nudien nezinu, ko darīšu brīdī, ja viņiem pagadīsies kāds vanckars. “Sarkanā sacelšanās” nudien ir pieskaitāma pie labākajiem un aizraujošākajiem zinātniskās fantastikas darbiem no šogad lasītajiem.

No grāmatas anotācijas: “Derovs ir kalnracis un sarkanais, zemākās kastas loceklis krāsās klasificētajā nākotnes sabiedrībā. Līdzīgi kā viņa sarkanie biedri, Derovs visu dienu pavada rokot, ticēdams, ka viņš un viņa ļaudis palīdz planētas virsmu padarīt apdzīvojamu turpmākajām paaudzēm. Derovs nekad nav redzējis debesis. Tomēr viņš dzīvo ar prieku, ticot, ka kādu dienu ar savām asinīm un sviedriem būs parūpējies par labāku nākotni saviem pēcnācējiem.”

Šī grāmata ir no tām, kas izlasās vienā elpas vilcienā un ir kosmiskajai operai netipiski daudzslāņaina. Lasot grāmatas sākumu, es viņu identificēju ar standarta varoņa ceļu, kur puisis no putekļiem pacelsies līdz virsotnēm. Taču nudien ir vērts laiku pa laikam nedaudz apstāties un mēģināt saprast, ko autors ir vēlējies pateikt, un tieši kādēļ viņš ir izveidojis šādu pasauli. Kādus riskus viņš saskata mūsdienu pasaulē, par kuriem mums visiem ir vērts nedaudz padomāt un censties izvairīties. Grāmata ir daudz dziļāka par parastu piedzīvojumu. Bet par to nedaudz vēlāk. Šo aprakstu rakstu mēnesi pēc izlasīšanas un daudz liekā ir aizmirsies, taču, manuprāt, svarīgākās lietas ir iesēdušās smadzenēs uz palikšanu.

Sarkanie dzīvo ideālā darba nometnē, tā savā ironiskā veidā ir Paretto efektīva. Ar esošo situāciju ir apmierināti apspiestie sarkanie, kad nometnes pārvaldītāji, kas rīkojas zeltu vārdā. Sarkanajiem jau kopš bērnības tiek pilnīgi izskalotas smadzenes, viņu dzīves uzdevums ir nodrošināt gaišo nākotni saviem pēcnācējiem. Šī ideja prevalē viņu kultūrā. Viņi ir gatavi ziedot savu dzīvi iegūstot Hēliju-3, kas kalpo kā enerģijas avots. Savukārt zelti nevēlas mainīt neko esošajā iekārtā. Viņi patur pie sevis informāciju, ka Marss jau ir teraformēts jau pirms daudziem gadsimtiem, un sarkanie ir vienkārši palikuši kā vergu slānis, kurš pats to nemaz neapzinās.

Sabiedrības modelis autoram ir padevies labu labais, tas sevī ietver kastu sistēmu, kurā piederību nosaka ne tikai piedzimšana konkrētajā kastā. Kastu atšķirību nosaka arī tās ģenētiskais materiāls. Sarkanie ir radīti kalnrūpniecībai. Rozā izklaidēm, bet zelti, lai valdītu. Šī ģenētiskā atšķirība ir tāda kā nākotnes rasisma izpausme, konkrētai grupai piederīgie atšķiras arī tīri fizioloģiski. Un jo augstāk tu esi sabiedrībā, jo tu esi stiprāks, veiklāks un gudrāks. Zeltus īpaši nepārspīlējot var droši saukt par “pārcilvēkiem”, tādi kā Hitlera slapjais sapnis. Viņus interesē tikai valdīšana, viņus vada personīgas ambīcijas, kuru vārdā viņi ir gatavi ziedot visus, pat savus tuvākos. Grāmata ir daudz aizguvusi no Spartas, zelti pēc savas būtības ir nākotnes spartieši, kas cieņā tur spēku, nežēlību un prasmi komandēt. Tādēļ grāmata ir pilna ar romiešu un Grieķijas mitoloģijas un vēstures atbalsīm.

Derova iefiltrēšanās zeltu kārtā ir rīcība, kas draud sagraut visu pastāvošo sistēmu. Zelti sevi uzskata par elitāru kastu, un piederību tai nodrošina piedzimšanas tiesības, ja nepieciešams viņus vēl ģenētiski uzlabos, bet pilngadību sasniedzot viņi būs pilnvērtīgi kastas pārstāvji. Derovs ir dzimis sarkanais, kurš ģenētisko manipulāciju rezultātā kļūst par zeltu. Pirmkārt, viņš ir pierādījums, ka jebkuras kastas pārstāvis var kļūt par zeltu, nonivelējot to elitārismu. Otrkārt, šāda infiltrācijas iespējamība nozīmē, ka zinātne ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, ka šādas ģenētisko manipulāciju tehnoloģijas pagrīdē kļūst pieejamas plašākiem sabiedrības slāņiem, un ir skaidrs, ka tas var novest tikai pie vienas lietas revolūcijas.

Autors mēģina lasītājus brīdināt, ka ar laiku iespējams ģenētiski būs iespējams no parasta cilvēka izveidot pārcilvēkus. Un te rodas jautājums, kuri būs tie, kas varēs šo pakalpojumu atļauties. Ja šāda ģenētiskā manipulācija būs par naudu, tad neizbēgami bagātie kļūs ne vien bagātāki, bet arī fiziski pārāki pār pārējiem. Tas neizbēgami novedīs pie sabiedrības noslāņošanās, un cilvēcei ir visas iespējas atgriezties feodālajā sistēmā.

Jūtams, ka revolūcija būs šīs triloģijas centrālais temats, ja atmetam visu virspusējo jaunā varoņa ceļš caur ērkšķiem uz zvaigznēm un Institūtu, kurā zelti diezgan netradicionālā veidā tiek izkalti par īstiem cilvēkiem. Visa šī zinātniskā fantastika balstās uz veco labo marksismu un šķiru cīņu. Te nav nekas tik tiešs kā runas par darba līdzekļu iegūšanu savās rokās un patriekt kapitālistus. Patiesībā sarkanie pat nenojauš, ka tuvojas vētra. Viņi ir miljardi, bet tūlītēja sacelšanās nudien ne pie kā laba nenovestu, jo zelti un viņu represīvais aparāts mierīgi spētu tikt gala arī ar šādu revolucionāru daudzumu. Tādēļ grāmatas galvenais varonis Derovs un viņa līdzgaitnieki – Areja dēlu grupējums atgādina piecdesmitajos gados žanrā populāros racionālos varoņus. Viņi ir gatavi darīt visu, lai realizētu savus mērķus augstāka labuma vārdā, un pēc būtības gatavi ziedot arī daļu no populācijas, ja vien tas nodrošinās uzvaru. Tā kā laiks vēl nav pienācis, ir jānogaida. Jāatzīmē, ka šeit Areja dēlu filozofija nudien neatšķiras no zeltu pasaules skatījuma. Sanāk nedaudz ironiski, lai pieveiktu ienaidnieku, tev viņš ir jāpazīst un burtiski jāielien viņa ādā. Reizēm šī ielīšana ādā var beigties ar paša identitātes zaudēšanu un pilnīgu iejušanos lomā. Tiešām gribēšu redzēt, kā Derovs turpmāk tiks ar savu slogu galā.

Pasaule ir smalki nostrādāta, zelti ir kolonizējuši praktiski visu Saules sistēmu. Atsevišķi saules sistēmas sektori tiek pārvaldīti kā feodālas teritorijas, kurā valdošais nams ir galvenais lēmējs. Zeltu vara ir praktiski neierobežota, un kļūstot par pilnvērtīgu zeltu, viņi to ir pierādījuši bieži vien ar savām asinīm. Taču nav tā, ka zelti nepazinās situācijas bīstamību. Viņus vairāk uztrauc pašu kastas degradāciju, jaunie ir pārāk pieraduši, ka viņiem viss tiek pienests uz paplātes un neapzinās, ka esošo lietu kārtību nodrošina tieši totāla kontrole, varas izrādīšana un šķietamas taisnības nodrošināšana. Zeltu atlases process tiek parādīts grāmatas otrajā daļā. Tā kā īstu karu vairs nav, tad zeltiem nav kur noslīpēt savas prasmes, tādēļ topošajiem zeltiem ir jāpiedalās savdabīgā kara simulācijā, kur instruktoru uzraudzībā uzvar stiprākie. Šī simulācija ir galvenais Institūta mācību posms.

Taču arī šī grāmatas daļa, lai arī ir aizraujošs piedzīvojums, paralēli kalpo arī par kastu struktūras iekšējām problēmām. Šajā gadījumā vadošās kastas pūšanu no iekšpuses. Kādreiz labā ideja par godīgu cīņu un labāko kadru atlasi tiek devalvēta uz jau pie varas esošo ietekmes pārdales instrumentu. Tas vienā ziņā priecē, jo liecina par to, ka Derova mērķis nebūt nav tik nesasniedzams.

Vēl diezgan būtiska tēma ir kolonizētāji un to mātes valstis. Šajā grāmatā autors ir izveidojis situāciju, kurā Zemē ir ne tikai zaudējusi varu pār savām kolonijām, bet arī kolonijas ir iekarojušas Zemi. No loģikas viedokļa tajā nav nekā pretrunīga, tā kā, teiksim, Mēness iedzīvotājiem nomest bumbu uz Zemes ir vieglāk nekā Zemei uz Mēness, tad pie vienādas ražošanas kapacitātes Zeme neizbēgami zaudēs. Planēta ar lielāku gravitāciju un līdzīgiem resursiem vienmēr būs zaudētāja lomā.

Ko es ieguvu izlasot šo grāmatu? Pirmkārt, iepazinu nākotnes pasauli, kurā cilvēce ir kolonizējusi visu Saules sistēmu, teraformējusi daudzas planētas un asteroīdus. Otrkārt, lasīju par visnotaļ smalki izstrādātu nākotnes sabiedrības modeli, kur autors ir pacenties gan izskaidrot tā rašanās iemeslus, gan vājās vietas. Treškārt jauka izklaide daudzu stundu garumā, sekojot Derova un viņa biedru piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem uz jaunā Marsa.

Jāpiezīmē, ka autors šai triloģijai ir izveidojis pats savu slengu, kas raksturo dažādus sadzīves aspektus. Tas nav nekas ārkārtējs un piešķir tekstam papildus autentiskuma izjūta. Jāatzīmē, ka tulkojumā ir daudz kas darīts, lai šī slenga nianses pēc iespējas pārnestu uz latviešu valodu.

Kopsavilkumā lieku grāmatai 10 no 10 ballēm. Ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, tad noteikti nepalaid garām šo triloģiju, viņa ar laiku noteikti tiks pieskaitīta pie klasiskajiem darbiem. Savukārt, ja reiz ir patikušas “Bada spēles”, tad šī grāmata noteikti paplašinās tavu redzējumu distopiju pasaulēs. Un ja neesi lasījis neko no zinātniskās fantastikas, tad šī grāmata ir ļoti labs sākums.

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Mīļais, nesteidzies by Gunārs Cīrulis

Mīļais nesteidzies

Šo grāmatu, izvēloties kā nākamo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasāmo, man nācās saņemties. Gunārs Cīrulis kā autors man nemaz nepatīk. Ja skatāmies viņa agrīnos darbus, tad tie ir vairāk propaganda, nevis sakarīgs literārs veikums. Tas radīja nelielu demotivāciju, kuru atsvēra grāmatas salīdzinoši mazais apjoms un pārliecība, ka šī ir no tām lietām, kas jādara tikai reizi mūžā. Šo grāmatu bija jāizlasa arī tādēļ, ka ir taču Raiņa gads, un būtu grēks neizlasīt kaut ko par šo šīgada super karsto tēmu. Te gan gribētu piebilst, ka reiz jau esmu izlasījis Raiņa kopotos rakstus un ar to jūtos savu pienākumu jau sen izpildījis.

Rit astoņdesmitie gadi, kādā apdzīvotā vietā starp Dundagu un Valdemārpili literatūras skolotāja Laimdota Vaivara audzina divus bērnus Aspu (par godu Aspazijai) un Jari (par godu Jānim Rainim). Aspa strādā par milici, Jaris pie onkuļa kaimiņa žiguļu servisā. Kāds literāts pārdzīvo literāro krīzi. Viņš ikdienā raksta kriminālhroniku kādai avīzei, bet tāda nodarbe ir rutīna. Tādēļ viņš izvēlas uzrakstīt kaut ko par milicijas darbinieku ikdienu un pierunā miličus, lai ļauj viņam novērot to, kā notiek izmeklēšana. Miličiem no tautas nav nekas slēpjams, un kā reiz nupat pie operas ir nosperts sestais žigulis tintes krāsā. Cienījamais skribents var piedalīties.

Pirms lasīšanas man bija aizdomas, ka bez nopietnas iedzeršanas es šo grāmatu nemaz nespēšu sagremot. Gunārs mani kā savu darbu potenciālu lasītāju bija atbaidījis. Taču tā kā katrā mēslu kaudzē var atrast graudu, tad arī katra autora daiļradē noteikti atradīsies vismaz viens darbs, kurš ir lasāms. Šajā gadījumā izvilku vienu no autora graudiem.

Rakstīts tiek par laiku, kad ar žiguli braukt uz simts divdesmit bija ievērības cienīgs notikums, automobiļa nozagšana bija ārpuskārtas gadījums, narkomānu pritonus varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, un  pēc importa kurpju zoles nospieduma viegli varēja identificēt cilvēku. Autors patiešām raksta par miliču ikdienu un cenšas parādīt, ka arī tie ir tikai cilvēki, nevis tikai iekšlietu orgānu pārstāvji. Jā, varbūt tēli savā starpā atšķīrās tikai ar dienesta pakāpi un uzvārdiem, taču tas lasīšanai pārāk netraucēja, centrālā sižeta līnija ir par noziegumu.

Autoram arī šeit patīk lēkāt pa personāžiem un stāstīt notikumus no to skatu punkta. Ja iepriekšējos darbos tas mani kaitināja, tad šeit autors necentās uzspiest sociālisma celšanas uzvaras, un viss bija kārtībā. Vēl vairāk – paša nozieguma atrisināšana bija labi pārdomāta un smuki nostrādāta. Viss sākas ar nozagtu žiguli, pāris nejaušām sakritībām, un no smukā sociālisma cēlāju vidus ārā sāk līst dīvaini indivīdi.

Ir atmests ar roku pamācošai morāles lasīšanai. Tā diemžēl ir dzīves ikdiena, ka daži cilvēki tā vietā, lai strādātu algotu darbu, vairāk nodarbojas ar papildu ienākumu gūšanu šaubīgā ceļā. Nē, ir jau parādīts cik viegli aiziet pa kriminālo taku sākot ar niekiem, bet tā ir tikai fakta konstatācija, ka bezmugurkaulniekus pievāks un izmantos nadzīgāki pilsoņi.

Miliču cildenais darbs tiek pasniegts bez patosa, tas ir viņu darbs. Tāds, uz kuru ne vienmēr negribas iet, kur reizēm redzētais liek noklāties nervu sistēmai vai uzdod pa sirdi. Par to kā atšķirt mazsvarīgus noziegumus no patiešām bīstamiem. Visi kaut kur piehaltūrē un pelna uz valsts rēķina, šī ir sistēmiska problēmām, un ja visus savāksi, tad nebūs neviena, kas strādā. Taču ja kāds blandās riņķī ar parabellumu un šauj cilvēkus, tas ir nopietni. Autors pat ir nedaudz iedziļinājies noziedznieka psiholoģijā, un noziedznieks nav tikai parasts atsaldenis.

Grāmatai 7 no 10 ballēm. Viegls un skarbs padomjlaiku miliču stāsts. Diezgan pietuvināts realitātei, bez idealizācijas un pat ar pāris sociālisma elementu kritikas iezīmēm. Ja gribas ko ātru un nostalģisku, tad droši lasiet!

PS. Šķiet, 1982. gadā izdevniecība Liesma ir eksperimentējusi ar grāmatas iesiešanas veidu. Lapas tiek vienkārši salīmētas kopā bez audekla muguriņas, kas saturētu līmējumu kopā. Rezultātā lasot šo grāmatu, tā rokās burtiski sadalās reizinātājos. Laikam tipogrāfijā kāds būs līmējamo marlīti pārdevis pa kreisi kā piena kāšamdrānas. Bet līme savukārt izmantota kāda dzīvokļa iztapsēšanai.

Pāri melnajam kontinentam by Arturs Lielais

Pāri melnajam kontinentam

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz izvēlējos paniekoties ar Artura Lielā garadarbu. Bērnībā man viņa rakstītais patika. Vienkāršā valodā, daudz interesantu lietu par vēsturi un dabu. Tagad gan mans entuziasms ir noplacis, bet ko lai dara – sērija ir jāpabeidz.

Dāvids Livingstons, slavenais ceļotājs un Āfrikas pētnieks, aizvadīja Melnajā kontinentā ar nelieliem pārtraukumiem trīsdesmit trīs gadus līdz pat nāvei, un šajā laikā devās tālos, bīstamos ceļojumos, veica plašus pētījumus. Šī grāmata stāsta par Dāvida Livingstona mūža sākumu, misionāra gaitām, pirmajiem lielajiem ceļojumiem.

Dāvids Livingstons nāca no vienkāršas strādnieku ģimenes, taču puika nevēlējās visu mūžu strādāt rūpnīcā un tādēļ izvēlējās kļūt par misionāru. Un kur nu vēl labāk sludināt Dieva vārdu kā jauniegūtajā Dienvidāfrikā. Taču pievērst turienes iedzīvotājus kristietībai nebija viegli. Vietējiem visi mācītāju sprediķi bija vienaldzīgi. Labākajā gadījumā viņi ieteica stāstīt pasakas bērniem, jo tie vēl no dzīves neko nav redzējuši. Pēc kāda laika arī pats Livingstons saprata, ka misionārs no viņa nav nekāds un nolēma pievērsties teritorijas apceļošanai. Ja ar kristīgās ticības ieviešanu viņam diez kā neveicās, tad kā diplomāts viņš bija izcils. Ar cilšu vadoņiem viņam sadraudzēties nebija problēmas. Šķiet, ka vietējo paražu un valodas saprašana arī ir bijis nopietns bonuss. Livingstons bija viens no pirmajiem baltajiem, kurš atklāja Viktorijas ūdenskritumu, veica Āfrikas iekšējo upju kartēšanu un šķērsoja Āfriku no Angolas līdz Mozambikai.

Šī grāmata ir arī labs ieskats kā padomju laikos uzrakstīt piedzīvojumu grāmatu. Varētu jau pārtulkot Livingstona memuārus un dot, lai lasa. Taču ir jāatzīst, ka šādi memuāri nudien nebūtu labi nenobriedušam jaunekļa prātam. Tajos ir par daudz Dieva vārda pieminēšanas, britu impērijas slavināšanas un britu iekārtas pārākuma uzsvēršanas. Portugāļi un holandieši ir maitas gabali gan no Livingstona, gan padomju iekārtas viedokļa, tādēļ tekstus par viņiem var atstāt nemainīgus. Tādēļ lai izvairītos no lieka riska Livingstona memuārus pārstrādā Arturs Lielais un šaubīgās vietas tiek izmestas vai arī pasniegtas ar autora piebildēm. Tādēļ grāmatu īsti nevar saukt par vēsturi, piedzīvojumu vai biogrāfiju, jo viss tiek pasniegts pareizās domāšanas kontekstā, nemaz neuzticoties lasītāja spriestspējai. Līdz ar to visa grāmata ir slēpta PSRS ideoloģijas uzspiešana jaunajam lasītājam.

Neviena grāmata nevar tikt izdota, ja tajā nav pieminēts Kārlis Markss. Šeit tas ļoti labi iederas, jo ap Livingstona laikiem viņš arī bija aktīvs manifestu rakstītājs. Tādēļ sākumā var samulst un domāt, ka grāmata patiesībā ir par Marksu, jo viņa idejas par šķiru cīņu tiek piesauktas visai bieži. Livingstonu autors ir nolēmis atainot kā no realitātes atrautu pamuļķu entuziastu, kurš ir sava laikmeta produkts. Ar aizmiglotām acīm viņš skatās uz pasauli, bet neredz patiesās problēmas. Lai ar vergu tirdzniecības ietekmi uz Āfrikas ciltīm viņš vēl spēj identificēt, tad britu mantrausīgo ekspluatējošo kapitālismu viņš neparko nespēj saskatīt. Viņam šķiet, ka ekspluatācija nav nekas slikts. To parāda arī epizode, kurā Livingstons pēc atgriešanās no Āfrikas dodas runāties ar savas dzimtenes strādniekiem un tiem saka, ka jāpakļaujas saviem saimniekiem. Strādnieki uz viņu apvainojas un vairs uz vieslekcijām neaicina. Nezinu,  cik daudz šajā notikumā ir faktu un cik izdomājumu.

Vispār jau grāmatas autora moralizēšana ir diezgan kaitinoša un visnotaļ apgrūtina lasīšanas procesu. Sevišķi, ja to dari laikos, kad neviens vairs nenēsā pie žaketes pioniera zīmotni, un pa lielam ir pie kājas komunisms kā nākotnes pasaules mērķis. Varbūt grāmata atstātu labāku iespaidu, ja to lasītu dzerot maniokas kandžu no kaltēta ķirbja trauku un fonā klausoties čibokvi cilts dziedājumu. Nešaubos, ka paša Livingstona grāmata ir labāka lasāmviela par autora atstāstījumu. 4 no 10 ballēm.

Slade House by David Mitchell

Slade House by David Mitchell

Šīs grāmatas iegādes iemesls bija visur klāt pieliktās atsauces uz “Bone Clocks”. Tās vēstīja, ka šīs ir stāsts, kas norit paralēli “Bone Clocks” notikumiem. Man ar to pilnīgi pietika, iepirku, mēnesi uz kindles pamarinēju un tad vienā dienā izlasīju.

Londonā ir tāda vieta Slade House, par to praktiski neviens neko nezina, bet tie, kas uzzina, parasti par to vairs nespēj pavēstīt pārējiem. Reizi deviņos gados Slade House apkaimē pazūd cilvēki, pazūd, lai vairs nekad neatrastos. Lasītājam tiek piedāvāta iespēja visu uzzināt pašam, skatoties uz notikumiem ar piecu pazudušo cilvēku acīm.

Sāksim ar to, ka sākumā autors publicēja stāstu tviterī, kurš vēlāk izauga par šo grāmatu. Tas gan vairāk bija domāts cilvēkiem, kuriem izlasīt vairāk ko par simts četrdesmit zīmēm sagādā galvassāpes. Šķiet, ka pasākums bija populārs, un autors nolēma to monetizēt veselas grāmatas veidā, kurā apkopoti veseli pieci uz vienas sižeta līnijas uzvērti stāsti.

Ja ir lasītas autora grāmatas – “Cloud Atlas”un “Bone Clocks”, tad viņa rakstīšanas maniere nebūs sveša. Te ir vairāki stāsti, kas katrs notiek savā desmitgadē un kurus visus kopā vieno vien Slade House. Kā jau katrs šausmu stāstu pazinējs mācēs teikt: “Nekad neej pa tumšu aleju, neej iekšā pa dīvainiem vārtiem, neej iekšā svešās pamestās mājās. Ja esi kļūdījies, tad neko neēd un nedzer. Citādi ar tevi ir cauri!”. Šeit lasītājs var iepazīties ar veseliem pieciem cilvēkiem, kas pielaiduši šādu kļūdu.

Slade House patiesībā nemaz nav tik viegli nokļūt, var tikai šķist, ka te reizi deviņos gados var nejauši kāds ieklīst. Taču tā nav neviens pats neieklīst, viņi visi tiek ievilināti. Gan Nātans ar autismu sirgstošs puika, gan detektīvs Gordons Edmonds, kuram patīk skaistas atraitnes, gan Sallija – meitene ar pāris kompleksiem, gan Freja Timma – žurnāliste, kuru interesē Slade House. Visi viņi ir rūpīgi izraudzīti, viņi ir Apdāvinātie, un tieši šī Apdāvinātība ir vajadzīga Slade House īpašniekiem.

Ir grūti aprakstīt šo grāmatu nenomaitekļojot visu saturu stāstot par lakūnām (vietas, kas atrodas ārpus laika), orsioniem (virtuālām simulācijām, kas pakļauj cilvēku prātus), atemporāļiem (cilvēki, kuri izmantojot Apdāvinātos cilvēkus spēj dzīvot mūžīgi) un horoloģisti (cilvēki, kas pēc būtības ir nemirstīgi, viņu dvēseles pēc nāves pārdzimst no jauna). Ja esi lasījis “Bone Clocks”, tad tas būs skaidrs, taču priekšzināšanas nav obligātas. Rūdīts autora daiļrades cienītājs zinās, ka visi Mitčela romāni notiek vienā un tajā pašā pasaulē, un tie visi ir nedaudz savstarpēji saistīti. Arī te īstens entuziasts varēs atrast daudzus saskares punktus.

Grāmata lasās kā aizraujošs piedzīvojums. Aizraujošs lasītājam; nudien negribētu būt to vietā, ar kuriem piedzīvojums notiek. Viss lielākoties sastāv no dialogiem, un gandrīz visiem stāstiem ir vienādas beigas. Visnotaļ šausmīgas un neatgriezeniskas. Autors ir pacenties un mēģinājis katru no stāstiem radīt kā unikālu. Varbūt Sallijas stāsts bija pārāk klišejisks studentu dzīves un X failu sajaukums, bet viņš ir vajadzīgs. Autoram joprojām patīk pasniegt informāciju dozēti, pa kripatiņai. Tādējādi dodot iespēju lasītājam visu kopsakaru aptvert tikai beigās. Vislabākie ir pirmais, ceturtais un piektais stāsts. Piektais un ceturtais tādēļ, ka viss kļuva skaidrs, un visi mozaīkas gabaliņi sakrita savās vietās.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nav tiks noslīpēts kā autora pārējie darbi, varbūt nedaudz par daudz piesaistīts iepriekšējai grāmatai. Nav arī īsti tāds šausmu stāsts, par kādu to mēģina pataisīt. Toties vēsturiski viss ir smuki un pareizi, un katra upura stāsts nudien ir interesants.

The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

The Book of Barely Imagined Beings A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

Par šo grāmatu biju dzirdējis jau sen. Pirmo reizi viņa man acīs iekrita, kad 2013. gadā tā iekļuva Royal Society Winton Prize šortlistā. Šķita tāda laba grāmata par dzīvniekiem un ekoloģiju. Taču lasāmā bija daudz, un grāmatas iegāde atlikās. Šogad ar viņu sastapos grāmatu veikalā, pašķirstīju un sapratu – vajag izlasīt. Tas bija jūnijā, līdz lasīšanai tiku tikai piecus mēnešus vēlāk.

Šī grāmata ir veidota kā moderns bestiārijs. Lai arī anotācijā rakstīts – no Aksolota līdz Zebraszivīm, grāmata nav tikai par divdesmit septiņiem dzīvniekiem. Šī grāmata ir veidota pēc viduslaiku bestiāriju parauga. Stāsts ir ne tikai par kādu konkrētu radību, bet arī satur diezgan nesaistītas tēmas, kuras sevī lielākoties ietver ekoloģiju, cilvēku ietekmi uz dabu. Autors nevairās arī no anekdotiskiem notikumu atstāstiem un nepiemirst iekļaut arī pa kādai morālai pamācībai. Taču vislabākais ir tas, ka daļa no pieminētajiem dzīvniekiem pārsit viduslaiku iedomātos briesmoņus. Dabas iespējas ir daudz lielākas nekā cilvēka fantāzija, un bieži vien daba ir daudz skaistāka un dīvaināka, nekā mēs spējam iedomāties.

Šī grāmata noteikti ir viena no labākajām grāmatām par dabaszinātnēm, kuru pēdējā laikā ir nācies lasīt. Viņā ir viss, ko es sagaidu no grāmatas par dzīvniekiem.

Pirmkārt, tie ir zīmējumi un fotogrāfijas, ir taču tik forši, kad sākot lasīt nodaļu tu galveno vaininieku vari apskatīt mākslinieciskā izpildījumā. Man gan nav krāsainā ilustrētā versija biezajos vākos, tur skats noteikti ir daudz iespaidīgāks.

Otrkārt, stāstījuma stils. Tas neaprobežojas tikai ar faktu atstāstīšanu vien. Nu tā kā enciklopēdijās – vidējais svars, izplatības areāls, grūtniecības ilgums un metiens. Reizēm šie fakti tiek pieminēti, bet, ja nav pārāk interesanti, tad tie ir palikuši aiz borta. Toties autors apzinoties papīra kā mēdija formāta ierobežotību, brīvi tekstā dod padomus kā internetā atrast visforšākos video, ko par zvēreļiem vien var dabūt.

Treškārt, dzīvnieki ir ielikti kontekstā. Šis konteksts ir cilvēks un tā ietekme uz ekosistēmām. Cilvēkam ir dots ne tikai saprast un izpētīt citas sugas, viņam ir dots arī tās iznīcināt un noslaucīt no zemes virsmas. Tādēļ laiku pa laikam stāsts novirzās uz šķietami nesaistītām tēmām. Kā stāstot par japāņu makakiem pēkšņi sākt runāt par tirāniju un elitārismu. Taču visas atkāpes ir par tēmu. Kas to būtu domājis, ka foršie Japānas makaki, kurus parasti rāda vannojoties siltajos avotos ziemas spelgonī, patiesībā ir tikai izredzētākie no makakiem. Pārējais bars lielākoties sēž un drebinās turpat netālu sniegā.

Saliekot visu šo kopā un autora spēju atrast interesantus faktus. Pie tam viņam piemīt tā retā spēja interesantās lietas interesanti pastāstīt. Jā varbūt ne visas šīs interesantās lietas ir zinātniski pamatotas, bet kādēļ gan neļaut savai fantāzijai izmest līkumu. Galu gala lasām taču bestiāriju nevis ievadu zooloģijas kursā. Un veids, kā autors ir iemanījies iespiest iekšā faktus, kurus nekādi nav sanācis iekļaut stāstījumā, ir izcils. Šeit ir nevis zemsvītras piezīmes, bet lappušu malas piezīmes, kurās var atrast daudzas interesantas lietas, piebildes un lietas, kuras būtu grēks nepieminēt.

Izlasot šo grāmatu, mans personīgais ieguvums ir daudzu balto plankumu aizpildīšanu gan vēsturē, gan bioloģijā. Piemēram, nekad nebiju iedomājies par vālu medību industriālajiem apmēriem un to ietekmi uz vaļu populāciju. Tas savukārt samazināja vaļu mēslu nonākšanu okeānā, kas savukārt ir laba barotne fitoplanktonam, kurš savukārt ražo skābekli. Pasaulē nekas nav tā pat viss ir sasaistīts kopējā sistēmā un šī grāmata lieliski ilustrē šo sistēmu no dažādiem aspektiem. Skumjākais ir tas, ka iespējams esam pēdējā paaudze, kad zemes klimats ir vēl kaut cik normāls. Un es nemaz nepieminu murēnu, kura uzbrūkot atvemj otru žokļu pāri labākam satvērienam vai sūkli Tetrahymena thermophilia ar septiņiem iespējamiem dzimumiem un 21 veidu kā radīt pēcnācējus.

Lieku 10 no 10 ballēm. Ja es pie šādas grāmatas tiktu bērnu dienās, tad droši vien nekad neizlaistu to ārā no rokām. Noteikti zinātu daudz vairāk nekur lāgā nevajadzīgus faktus un, iespējams, tomēr būtu kļuvis par arheologu. Ja interesē pasaule mums apkārt, noteikti izlasiet, dabūsiet bagātu faktoloģisku materiālu, uzzināsiet daudzus interesantus atgadījumus un pie reizes labi pavadīsiet laiku!

The Cambridge Companion to Science Fiction by Edward James (Editor), Farah Mendlesohn (Editor)

The Cambridge Companion to Science Fiction

Tā kā zinātnisko fantastiku jau lasu no bērna kājas, nolēmu nedaudz pacenties un izlasīt par šo jomu kaut ko gudru un akadēmisku. Vajag jau reizi pa reizei izglītoties un sistematizēt savas zināšanas. Es sevi uzskatu par rūdītu zinātniskas fantastikas lasītāju un zinātāju. Patiesībā atrast normālu grāmatu, kurā autori nebūtu aizrāvušies ar literatūras teoriju vien, bija grūti, beigu beigās izvēle krita uz šo grāmatu.

Grāmata izdota pirms divpadsmit gadiem, un tādēļ jaunākās vēsmas tā vairs neaptvers, lielākoties analīze beidzas ar divtūkstošo gadu. Grāmata sadalīta trijās daļās – pirmā vēsta par zinātniskas fantastikas vēsturi, otrā par kritisko pieeju. Ja pavisam smalki tad – marksisma, feminisma, postmodernisma un homoseksuālistu kontekstā. Pēdējā nodaļa veltīta apskatot apakšžanrus un galvenās tēmas. Te var izlasīt esejas par žanra ikonām, utopijām, kosmiskajām operām, alternatīvo vēsturi un daudzām citām tēmām.

Kā jau ierasts, sākšu ar kritizēšanu. Grāmata apskata ļoti šauru zinātniskās fantastikas darbu loku. Proti, izvērsta analīze ir tikai par angļu valodā rakstošo autoru darbiem. Ja vēlies ko uzzināt par mongoļu zinātniskās fantastikas tradīcijām, tad aizmirsti. Tas pats sakāma par japāņiem, ķīniešiem, vāciešiem, poļiem un Austrumeiropu kopumā. Tādēļ vēstures lasīšana lielākoties izvēršas par ASV rakstnieku vēsturisko attīstību. Jā, Žils Verns un Herberts Velss tiek pieminēti, bet tikai pašā sākumā.

Taču tas viss būtu nieks, ja vien eseju autori būtu pacentušies izlasīt vismaz vairāk par desmit grāmatām. Lasot radās aizdomas, ka viņi ir paņēmuši kādas desmit grāmatas, kuras jau tā ir izanalizētas visos stūros un tad vienkārši izvilkuši vajadzīgos citātus, lai to pabāztu zem konkrētās esejas nosaukuma. Lasot par zinātniskās fantastikas kontekstu un apakšžanriem, rodas priekšstats, ka Ursuas le Gvinas “Tumsas kreisā roka” pēc būtības kalpo visām pudelēm par korķi. Nē, grāmata ir labu labā, bet varēja jau cilvēki tomēr pacensties, lai parādītu plašāku skatījumu uz zinātniskās fantastikas literatūras klāstu. Nepiedodami ir tas, ka autori pilnībā neapskata tādus fenomenus kā Star Wars, Star track un Dr. Who. Tie taču angliski runājošās valstīs bija nopietni spēlētāji. Labākajā gadījumā šīs filmas un seriāli ir izpelnījušies garāmejošu piezīmi.

Vispār netiek apskatītas iespējas, ka viena grāmata var piederēt pie vairākiem apakšžanriem uzreiz. Un tas neskatoties, ka gandrīz katrs no autoriem piemin vienas un tās pašas grāmatas! Varēja jau kāds no viņiem pacensties un uzcept kādu eseju par to, cik grūti ir atdalīt un atrast tīru zinātniskās fantastikas darbu. Tāpat sagaidīju arī ko vairāk saistībā ar katra konkrēta apakšžanra evolūciju, kā laika gaitā izmantojot vienus un tos pašus literāros paņēmienus mainās literārā darba konteksts. Ka autori viens no otra ietekmējas un kopīgi attīsta zinātnisko fantastiku.

Arī autoru rakstīšanas stils ir visnotaļ atšķirīgs, sākot no akadēmiski sausa, kur ne velna nevar saprast un smadzenes vienkārši izslēdzas, līdz entuziasma pilnam stāstījumam, no kura grūti atrauties.

Kopumā grāmata man tomēr deva to, ko es vēlējos, salikās pa plauktiem galvenās zinātniskās fantastikas tēmas, nedaudz vairāk zinu par šī žanra attīstības vēsturi ASV. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, un tagad tik jāatrod kaut kas līdzīgs par zinātniskās fantastiku PSRS.

Akmens krūze by Ēvalds Strods

Akmens krūze

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz lasāmo grāmatu izvēlējos pēc biezuma, paņēmu kaut ko ļoti plānu un nelasītu par ceļojumiem. Kas gan mūsu tumšajos rudens vakaros varētu būtu labāks lasāmais par saulainās Vjetnamas un Laosas aprakstiem. Tas par vakariem bija joks, es grāmatu lasot ar siltām tējas krūzēm nekrāmējos un pledos netinos, mājās apkure labi strādā un neesmu arī no salīgajiem. Tāpat tumsa un aukstums manī neraisa nedz depresiju, nedz nostalģiju pēc saules. Bet nu par grāmatu.

Latviešu padomju rakstnieka Ēvalda Stroda ceļojumu grāmata stāsta par Vjetnamu, Laosu un Kampučiju, atklāj Indoķīnas tautu vēsturi, kultūru, sadzīvi, akcentē šo valstu revolucionāros pār­veidojumus. Grāmata ilustrēta ar krāsainajiem diapozitīviem.

Padomju laikā bija populāri (vismaz man rodas tāds iespaids lasot šo sēriju) literātam kaut kāda kongresa ietvaros apceļot draudzīgās sociālistiskās valstis un tad pēc desmit gadiem par savu ceļojumu uzrakstīt grāmatu. Katrs, kas kaut reiz ir mēģinājis rakstīt ceļojumu aprakstu, zinās, ka pusgads ir maksimums, līdz kuram vari atlikt apraksta veidošanu. Pēc tam tu ne vairs lāga atminies, ne arī gribi ko rakstīt. Šim autoram ceļojums ir bijis 1979. gadā, bet grāmata viņam iznākusi 1987. gadā. Iespējams, ka autors visu bija uzrakstījis jau sen un, kas zina, pat braukājis riņķī stāstot par brālīgajām sociālisma valstīm lasot lekcijas, neņemos spriest.

Grāmata ir domāta kā sociālisma propaganda, un tas netiek slēpts. Grūti jau noslēpt, ja nodaļas sākumā ieliek kādu citātu no Centrālās Komitejas plēnuma lēmuma. Ceļojums par Vjetnamu ir absolūti garlaicīgs. Pirmā puse ir piebārstīta ar Ho Ši Mina atziņām, par to kā jābūvē sociālisms Vjetnamā, par to kā cīnīties pret kolonizatoriem un imperiālistiem. Pārējā daļa ir par Vjetnamas karu ar ASV, Vjetnamas karu pret Ķīnu un Vjetnamas karu pret Kambodžu (tad vēl Kampučiju). Vjetnamas vēsture autoram ir apbrīnojami melnbalta, un viņa viedoklis sakrīt ar uzvarētāju viedokli. Nekādas analīzes un salīdzinājumus te neatrast, te ir HES apraksti, PSRS palīdzības novērtējums, ceļojumi pa vietējiem kooperatīviem un jūsmošana par vjetnamietēm.

Laosas daļa ir analoga Vjetnamas, uz turieni autoram ir izdevies aizbraukt veselas divas reizes, taču viņa redzētā pieraksts ir tāda pati vāji slēpta propaganda. Par to, cik sociālisms ir labs. Tas nekas, ka tam paralēli piekopj budismu, izaugs jauna paaudze, un viss mainīsies. Te gan pavīd tas, ka Laosas tautai pat pēc sociālisma nav nekādas nojausmas par savu vēsturi. Nu jā, džungļos ir tempļi, kam un kāpēc, kuru tas interesē? Rodas priekšstats, ka autors ceļojumā apmeklē tikai citu socvalstu būvētās celtnes, parunā ar dažiem kara upuriem, tam seko gari citāti no oficiālās vēstures par Laosas brīvības cīņām. Tam visam klāt tiek piemaisītas vietējās leģendas, šķiet, ka vidējais laosietis dikti mīl visu paskaidrot, runājot caur pasakām par drakoniem un ķēniņiem. Tā kā es daļu no šīm pasakām jau zināju, man šķiet, ka autors tās ir vienkārši iepinis stāstā, lai būtu vismaz kaut kas bez sociālisma sasniegumiem.

Liela daļa tiek veltīta arī imperiālisma seku likvidēšanas aprakstu, opija lietotāji vēl nav iznīcināti, prostitūtas joprojām meklē klientus, bērni ubago, jaukie laosieši joprojām nav sapratuši, ka no Taizemes televīzijas nāk tikai propaganda un meli, pašiem viņiem vēl nav spēcīgas televīzijas. Tā kā viss nav tik labi saules pielietajā ielejā. Vēl autoram ir vājība – pseidozinātnes. Tās viņš netieši slavina visos iespējamos veidos, ir smieklīgi lasīt, kā autors skeptiski kritizē astroloģiju, bet tai pašā laikā čurā karstu no akupunktūras un homeopātijas.

Un kā ar ilustrācijām? Nu diapozitīvi ir diezgan pavājas kvalitātes, jo literāts nenozīmē labs fotogrāfs un cilvēkam, kas radis pie mūsdienu HD kvalitātes, tās liksies graudainas un miglainas. Un kas ir tās akmens krūzes? Vjetnamā izrādās ir milzīgas akmens vāzes, kuras vietējie izgatavojuši nezināmos nolūkos mūsu ēras sākumā. Idejas ir visdažādākās – no musonu lietus uzkrāšanas līdz rīsu šņabja brūvēšanas ietaisei.

Kopumā 2 no 10 ballēm, normālam cilvēkam nav jēgas lasīt, ja vien nevelk nostalģija pēc PSRS pēdējo gadu ideoloģijas propagandas. Tomēr ja saņemies un esi gatavs lasītājs, tad ieteiktu papriekš ieraut uz oktobrēna zvaigznītes nostādinātu graķīti!

%d bloggers like this: