Navigate / search

Mīļais, nesteidzies by Gunārs Cīrulis

Mīļais nesteidzies

Šo grāmatu, izvēloties kā nākamo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasāmo, man nācās saņemties. Gunārs Cīrulis kā autors man nemaz nepatīk. Ja skatāmies viņa agrīnos darbus, tad tie ir vairāk propaganda, nevis sakarīgs literārs veikums. Tas radīja nelielu demotivāciju, kuru atsvēra grāmatas salīdzinoši mazais apjoms un pārliecība, ka šī ir no tām lietām, kas jādara tikai reizi mūžā. Šo grāmatu bija jāizlasa arī tādēļ, ka ir taču Raiņa gads, un būtu grēks neizlasīt kaut ko par šo šīgada super karsto tēmu. Te gan gribētu piebilst, ka reiz jau esmu izlasījis Raiņa kopotos rakstus un ar to jūtos savu pienākumu jau sen izpildījis.

Rit astoņdesmitie gadi, kādā apdzīvotā vietā starp Dundagu un Valdemārpili literatūras skolotāja Laimdota Vaivara audzina divus bērnus Aspu (par godu Aspazijai) un Jari (par godu Jānim Rainim). Aspa strādā par milici, Jaris pie onkuļa kaimiņa žiguļu servisā. Kāds literāts pārdzīvo literāro krīzi. Viņš ikdienā raksta kriminālhroniku kādai avīzei, bet tāda nodarbe ir rutīna. Tādēļ viņš izvēlas uzrakstīt kaut ko par milicijas darbinieku ikdienu un pierunā miličus, lai ļauj viņam novērot to, kā notiek izmeklēšana. Miličiem no tautas nav nekas slēpjams, un kā reiz nupat pie operas ir nosperts sestais žigulis tintes krāsā. Cienījamais skribents var piedalīties.

Pirms lasīšanas man bija aizdomas, ka bez nopietnas iedzeršanas es šo grāmatu nemaz nespēšu sagremot. Gunārs mani kā savu darbu potenciālu lasītāju bija atbaidījis. Taču tā kā katrā mēslu kaudzē var atrast graudu, tad arī katra autora daiļradē noteikti atradīsies vismaz viens darbs, kurš ir lasāms. Šajā gadījumā izvilku vienu no autora graudiem.

Rakstīts tiek par laiku, kad ar žiguli braukt uz simts divdesmit bija ievērības cienīgs notikums, automobiļa nozagšana bija ārpuskārtas gadījums, narkomānu pritonus varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, un  pēc importa kurpju zoles nospieduma viegli varēja identificēt cilvēku. Autors patiešām raksta par miliču ikdienu un cenšas parādīt, ka arī tie ir tikai cilvēki, nevis tikai iekšlietu orgānu pārstāvji. Jā, varbūt tēli savā starpā atšķīrās tikai ar dienesta pakāpi un uzvārdiem, taču tas lasīšanai pārāk netraucēja, centrālā sižeta līnija ir par noziegumu.

Autoram arī šeit patīk lēkāt pa personāžiem un stāstīt notikumus no to skatu punkta. Ja iepriekšējos darbos tas mani kaitināja, tad šeit autors necentās uzspiest sociālisma celšanas uzvaras, un viss bija kārtībā. Vēl vairāk – paša nozieguma atrisināšana bija labi pārdomāta un smuki nostrādāta. Viss sākas ar nozagtu žiguli, pāris nejaušām sakritībām, un no smukā sociālisma cēlāju vidus ārā sāk līst dīvaini indivīdi.

Ir atmests ar roku pamācošai morāles lasīšanai. Tā diemžēl ir dzīves ikdiena, ka daži cilvēki tā vietā, lai strādātu algotu darbu, vairāk nodarbojas ar papildu ienākumu gūšanu šaubīgā ceļā. Nē, ir jau parādīts cik viegli aiziet pa kriminālo taku sākot ar niekiem, bet tā ir tikai fakta konstatācija, ka bezmugurkaulniekus pievāks un izmantos nadzīgāki pilsoņi.

Miliču cildenais darbs tiek pasniegts bez patosa, tas ir viņu darbs. Tāds, uz kuru ne vienmēr negribas iet, kur reizēm redzētais liek noklāties nervu sistēmai vai uzdod pa sirdi. Par to kā atšķirt mazsvarīgus noziegumus no patiešām bīstamiem. Visi kaut kur piehaltūrē un pelna uz valsts rēķina, šī ir sistēmiska problēmām, un ja visus savāksi, tad nebūs neviena, kas strādā. Taču ja kāds blandās riņķī ar parabellumu un šauj cilvēkus, tas ir nopietni. Autors pat ir nedaudz iedziļinājies noziedznieka psiholoģijā, un noziedznieks nav tikai parasts atsaldenis.

Grāmatai 7 no 10 ballēm. Viegls un skarbs padomjlaiku miliču stāsts. Diezgan pietuvināts realitātei, bez idealizācijas un pat ar pāris sociālisma elementu kritikas iezīmēm. Ja gribas ko ātru un nostalģisku, tad droši lasiet!

PS. Šķiet, 1982. gadā izdevniecība Liesma ir eksperimentējusi ar grāmatas iesiešanas veidu. Lapas tiek vienkārši salīmētas kopā bez audekla muguriņas, kas saturētu līmējumu kopā. Rezultātā lasot šo grāmatu, tā rokās burtiski sadalās reizinātājos. Laikam tipogrāfijā kāds būs līmējamo marlīti pārdevis pa kreisi kā piena kāšamdrānas. Bet līme savukārt izmantota kāda dzīvokļa iztapsēšanai.

Comments

Fledis
Reply

Šitā nu arī ir veiksmīgi aizlikvidēta, ja nu varbūt dārza būdā vēl aizķērusies. Prātā palikusi tikai epizode ar automašīnas lukturu sašaušanu.
Vienīgais, ko varētu ieteikt Cīruļa reabilitācijai, ir 60. gadu sākuma grāmatiņa “Starp startu un finišu”- apraksti par sportistiem. Tagad varētu būt interesanti pārlasīt vēsturiskā aspektā, kaut gan pārsvarā visi aprakstu varoņi ir jau sen aizmirsušies, nu, varbūt izņemot vienu. Pēc tam gan kļūst pilnīgi neiespējami lasīt trešo grāmateli no pulkveža Putriņa sērijas, bet nu to jau tāpat nelon lasīt :)

asmo
Reply

Man vēl no viņa daiļrades būs jāpiecieš – Biedrs Mauzeris un Piedzīvojumu stāsti, bet no tiem Tobago un Mauzeri es jau būšu izlasījis un tur atliek, ja nemaldos tikai viens stāstelis. Tad varēš likt šim autoram treknu punktu :)

Fledis
Reply

Ā, nu tie bojeviki vēl nav tie sliktākie. Bez Mauzera un Tobago tur laikam bija vēl Dzīvoklis bez numura? Tas man bērnībā tīri patika- tās slepenās slēptuves un konspirācijas.

koko
Reply

Es arī šo pirms kādiem četriem gadiem izlasīju. Vienīgais, kas palicis atmiņā, žigulis un pakaļdzīšanās, kas arī tā visai blāvi. Bet atceros, ka toreiz lasījās itin raiti.

asmo
Reply

Tur jau arī nekā cita atmiņas cienīga nemaz nav.

Sibilla
Reply

Oho, vai Tu patiešām esi izlasījis visus Raiņa kopotos rakstus, cik nu tur īsti bija – 25 sējumos?

asmo
Reply

Bērnībā ar prātu es īpaši neizcēlos, esmu pievārējis arī Džeku Londonu, Blaumani un vēl visādus knāpšļus, kas savos kopotajos pat desmit grāmatas nav izspieduši.

koko
Reply

Jā, džeks londons man vēl priekšā – stāv vientuļi plauktā un gaida savu kārtu :D

asmo
Reply

Tur kur viņš bomžo un ceļo ar dzelzceļu, tie ir labi stāsti.

Sibilla
Reply

Nu, Džeka kopotie raksti tak ir forši. Tos es sāku lasīt jau sešu gadu vecumā.Tur bija tas briesmīgais stāsts par suni cirkā, trakais jūras vilks, daudz skarbo ziemeļu nostāstu. Klejojumi pa Ameriku man arī bērnībā dikti patika.
Bet Rainis gan ir no cita plaukta. Vairāk par kādām desmit lugām neesmu spējusi pievarēt.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website