Decembra grāmatas

Šis mēnesis man ir bijis īpaši ražīgs, esmu ticis pie veselām divdesmit grāmatām. Vairāk gan tas ir izskaidrojams ar vāju raksturu un biežu grāmatveikalu apmeklēšanu. Bet nu par katru pēc kārtas.

Rendezvous with Rama (Rama #1) by Arthur C. Clarke – izlasīju sen, bet papīra formā man vēl nebija. Klarks man dikti patīk jau no bērna kājas, un tas, ka šī grāmata bija pieejama SF Masterworks sērijā, mani tikai pamudināja viņu iegādāties. Ja vēl līdz šim nav nācies izlasīt šo zinātniskās fantastikas klasikas meistardarbu, noteiktu iesaku. Tikai lasot atcerieties laiku, kurā grāmata tika sarakstīta!

The Heroes (First Law World #5) by Joe Abercrombie – ja esi darkgrim fantāzijas fans un neesi vēl izlasījis šī autora grāmatas, tad uzmanies – tavu fana kartiņu var anulēt. Šī ir episka grāmata visos aspektos, tieši šo eksemplāru saņēmu dāvanā no Andra Ziemassvētkos, un ne jau parastu bodē nopirktu, nē, ar pašrocīgu autora parakstu un manu vārdu. Manu sajūsmu par šo grāmatu tiešām nav iespējams aprakstīt!

The Compleat Discworld Atlas (Discworld Maps) by Terry Pratchett, The Discworld Emporium – šai grāmatai es vienkārši nevarēju veikalā paiet garām. Jā, es viņu paņēmu, pašķirstīju un pat noliku plauktā atpakaļ. Bet, ja tu esi izlasījis 40+ grāmatas no šīs sērijas, ir grūti paiet garām Diskzemes kartei!

Atlas of Remote Islands by Judith Schalansky – šo grāmatu iepirku, jo pēc vienas viduvējas grāmatas par kartēm izlasīšanas goodreads man ieteica šo atlantu. Un kad es par viņu uzzināju, man viņu vajadzēja. Labs koncepts, iespējams, ka informācija par nomaļām pasaules vietām, no kuras dažas pat nav apdzīvotas, tev nekad nenoderēs. Bet ir tik jauki lasot apzināties, ka katram zemes gabalam uz Zemes ir sava vēsture.

The Rising (The Alchemy Wars #2) by Ian Tregillis – pēc The Mechanical izlasīšanas būtu muļķīgi nelasīt tālāk, sevišķi, ja sēriju raksta viens no taviem top autoriem. Redzēs, vai Jax izdosies apmānīt holandiešus, vai arī pats nonāks to gūstā. Silti iesaku stīmpanka cienītājiem.

Flow My Tears, the Policeman Said by Philip K. Dick – šo grāmatu nopirku tikai tādēļ, ka tā ir no SF Masterworks sērijas. Šis tas no autora ir lasīts, ir nedaudz dīvainas viņa pasaules, bet man patīk.

Floating Worlds by Cecelia Holland – neko nezinu nedz par autori, nedz par grāmatu. Taču, ja jau viņa ielikta SF Masterworks sērijā, tad tur kaut kam ir jābūt. Tagad tik jāatrod laiks to izlasīt.

The Affirmation (The Dream Archipelago #1) by Christopher Priest – arī šī grāmata man ir melnais zirdziņš, nē, nu šo to es zinu, jo vispārējo SF attīstības vēsturi esmu apgramstījis, kas zina, varbūt nudien ir patiešām laba.

The Three Stigmata of Palmer Eldritch by Philip K. Dick – šo grāmatu nopirku tikai tādēļ, ka tā ir no SF Masterworks sērijas. Šis tas no autora ir lasīts, ir nedaudz dīvainas viņa pasaules, bet man patīk.

Unquenchable Fire (Unquenchable Fire #1) by Rachel Pollack – arī šīs grāmatas nopelns ir tikai tas, ka viņa ietilps SF Masterworks sērijā. Ļoti ceru, ka tas ir meistardarbs, jo citādi būs žēl iztērētās naudas.

The Sirens of Titan by Kurt Vonnegut – klasika un oriģinālvalodā, par kapeikām un arī SF Masterworks sērijā, ko nu te vairs piebilst.

Kapitāls 21. gadsimtā by Thomas Piketty – četrus gadus augstskolā es esmu mācījies ekonomiku no dažādiem aspektiem, kā par brīnumu tas man neradīja riebumu pret šo priekšmetu, un grāmatas par ekonomiku lasu joprojām. Šī grāmata esot vistuvākais no jaunajiem darbiem, kas pārtrumpo par klasiku atzītās ekonomikas grāmatas. Ķieģelis ir pamatīgs, bet latviski, noteikti izlasīšu, tik jānopērk lielāka soma, lai var nēsāt līdzi.

Sēnes ir visur by Edgars Vimba – izcils pirkums, jo šajā decembrī sēņošana bija iespējama. Ietekmējos no Sibillas apskata, un jāatzīst – viņa nemānījās, neskatoties uz autora tieksmi atkārtoties, grāmata ir laba, informatīva un ar bildēm.

Vilka stunda by Andrjus Tapins – lietuviešu stīmpanks, kvalitatīvs, pārdomāts un ar visu autora parakstu titullapā. Iesaku izlasīt, kad kaut ko tādu kāds sarakstīs par Rīgu?

Road Brothers : Tales from the Broken Empire (The Broken Empire #3.5) by Mark Lawrence – viens no maniem iemīļotajiem autoriem izdeva stāstu krājumu, kas veltīti Jorga ceļabrāļiem. Esmu jau izlasījis, bet apskats vēl rakstās. Ja esi lasījis autora darbus, tad apmeklēsi pāris neredzētus Salauztās impērijas stūrus un dažus no otrā plāna personāžiem pastāstīs Tev ko vairāk. Ja neesi lasījis, tad nebremzē, Prometejs ir izdevis Muļķu princi.

Mēness teātris by Ieva Melgalve – šo grāmatu es saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC un turpmāk izmantošu, lai iebāztu acīs tiem, kas apgalvo, ka mums jau nav labu zinātniskās fantastikas autoru. Paaudžu kuģi ielikt teātrī, tas ir jāprot un bez talanta to neizdarīsi. Vēl jo vairāk, grāmata rosina domāt un ne jau par to, kā sadalīt atribūtu punktus. Lasiet, nenožēlosiet, sevišķi, ja patīk distopijas un laiku pa laikam aizdomājies par savas dzīves jēgu.

Lamb: The Gospel According to Biff, Christ’s Childhood Pal by Christopher Moore – šo grāmatu man blogeru ziemassvētkos iedāvināja Lasītāja, viņa ir trāpījusi gan tēmā, gan manā literatūras vājībā – Jēziņa alternatīvajos dzīves stāstos. Es jau zinu, ka būs forša.

4 истории (как издавали фантастику в СССР) by Алексей Караваев – šī ir no tām grāmatām, kuru man vajadzēja, pašam par izbrīnu es viņu ļoti ātri dabūju savos nagos. Paldies grāmatnīcas Polaris darbiniekiem. Grāmata ir specializēta un šauram interesentu lokam. Nu tiem kuriem patīk zinātniskā fantastika, un kas savulaik lasījuši to krieviski viņu grāmatu sērijās. Var tikai bēdāties, ka kaut kas līdzīgs nav par Latvijā izdotajām grāmatu sērijām, lai gan šaubos vai kāds viņu, izņemot mani, pirktu.

Mīlestības vēstule ķīļu rakstā by Tomāšs Zmeškals – šo man iedāvināja Fledis arī grāmatblogeru Ziemassvētkos. Šķiet, ka būs par mīlestību, bet esot dikti laba. Izlasīšu un pastāstīšu arī saviem lasītājiem.

Red Plenty: Inside the Fifties’ Soviet Dream by Francis Spufford – šo dāvanā saņēmu no Viļa, grāmata ir par padomjlaikiem, bet no nepadomju cilvēka skatu punkta. Atsauces ir dikti labas un vēsture man patīk, domāju, ka patiks arī man. Galu galā, arī man PSRS bija bērnības saules zeme.

Vilka stunda by Andrjus Tapins

Sākšu ar stāstu par to, kā ieguvu šo grāmatu. Par tās iznākšanu es zināju vismaz pāris nedēļas iepriekš. Kaut kur internetos biju dabūjis informāciju. Vēl jo vairāk, es biju atspēries apmeklēt grāmatas prezentāciju, tikšanos ar autoru un izmantot iespēju grāmatu iegādāties par puscenu. Jā, atlaide strādā arī uz mani. Ierados uz pasākumu ar nokavēšanos, un uzrādot “Lord of the rings” grāmatu atklājās, ka man vajadzēja nest Jumavas izdoto. Taču tūlīt pat tiku iepriecināts, ka ir pieejami vēl brīvie eksemplāri, un tā tiku pie grāmatas par baltu velti un bonusā vēl novēlējumu no autora.

Rit 1905. gads Viļņas brīvpilsētā. Šajā pilsētā debesīs lido milzīgi dirižabļi, uz ielas sauli aizklāj rūpnīcu radītais piesārņojums, šaubīgos krogos spiegi tirgojas par slepeniem rasējumiem, pilsētas bijušie īpašnieki vēlas atgūt varu pār zaudēto, taču pilsētas piedzīvotāji pie šī visa jau ir pieraduši un īpaši nesatraucas, gan jau viss nokārtosies. Viļņas legāts Sudrabs ir tas, kuram ir jānodrošina tas, lai viss nokārtotos. Iesākumā ir jāatrod kāda rūpnīcas strādnieka slepkava, nebūs lāgā, ja Alianses galvu sanāksmes laikā pa ielām mētāsies sakropļoti līķi un slepkava staigās uz brīvām kājām. Mila savukārt vēlas aizbēgt no saviem vajātājiem Atdzīvinātājiem – tie nez kādēļ ir iedomājušies, ka tieši viņai ir izdevies radīt mākslīgas būtnes ar saprātu.

Jāatzīst, ka leišiem vismaz stīmpanka ziņā ir izdevies latviešu autorus pārspļaut, viņam ir izdevies izveidot pasauli, kas atbilst visiem žanra parametriem. Pie tam autors ir papūlējies, lai šī alternatīvā vieta būtu lasītājam tuva un saprotama. Ja Parīzi, Ņujorku vai Londonu pārvērst par Viktorijas laikmeta tehnoloģisko revolūciju citadeli ir pavisam viegli, jo tās savulaik bija tehnoloģisko izgudrojumu citadeles, tad ar Viļņu nav tik vienkārši. Taču, ja pacenšas, tad var, tādēļ autors ir izgudrojis Aliansi, Rotšildu korporācijas biznesa un investīciju projektu, kur bagātie baņķieri ir ieguvuši pārvaldīšanas tiesības daudzās Eiropas pilsētās. Šīs pilsētas ir izgudrojumu centri un industrializācijas dzinējspēks. Kā jau alternatīvajai pasaulei pienākas, te maģija iet kopsolī ar mehānismiem.

Ja es gribētu piesieties pie tehnoloģiju attīstības vēstures, lāgā nebūtu kur. Autoram ir zināma nojausmas, kā viena tehnoloģija rodas no nākamās, viņš arī lielākoties ieskicē galvenos virzienus, ļaujot lasītājam nonākt pie detaļām pašiem. Līdz ar to nevietā nav piesaukts kāds no kopējā fona ārā lecošs sakausējums vai metāls. Tie paši autonomie robotiņi, kas šiverē stāstā, autors necenšas aprakstīt visos sīkumos viņu darbības principus, pietiek, ka viņi ir. Papildus pluss ir tas, ka autoram nudien ir sapratne par piektā gada politisko situāciju, nav nekādu anahronismu, pat ne no alternatīvās vēstures viedokļa, kurā “var notikt jebkas”. Ar jebko var attaisnot tikai slinkumu un sasteigtību, te nekas tāds nav novērojams. Par pasauli vien es būtu gatavs likt 10 no 10 ballēm.

Sižets vairāk atsit jauniešu literatūras standartu, piedzīvojumiem pilns detektīvs ar daudzām sazvērestībām, kas notiek gandrīz tepat kaimiņos. Ir politiskās intrigas, anarhisti, revolucionāri, reliģiskie fanātiķi. Ir vairākas sižeta līnijas, kur vienā legāts Sudrabs nodarbojas ar kriminālizmeklēšanu, pie reizes parādot Viļņu kā gandrīz dzīvu organismu. Pilsēta nav idealizēta, te ir pilns ar nabagiem, ar no realitātes atrautiem pilsētas tēviem un apziņu, ka šādas brīvpilsētas ir tikai eksperiments, kas notiek tikai pateicoties Krievijas Imperijas bēdīgajam stāvoklim. Taču tēvzeme savas zaudētās pilsētas nav aizmirsusi, un te sākas politiskās sabotāžas līnija, kurā Krievijas aģenti ar provokāciju palīdzību cenšas atgūt kontroli pār atdoto teritoriju. Ir arī Milas līniju par jaunkundzi, kas no Prāgas atgriežas savā bērnības pilsētā. Atgriešanās vairāk ir bēgšana, un aizbēgt no sevis arī nemaz nav tik viegli, šī nosacīti būtu romantiskā grāmatas sastāvdaļa.

Grāmatas varoņus nevar saukt par ļoti noslīpētiem, taču pārmest viņiem klišejisku uzvedību arī būtu grūti. Viņi ir labi izveidoti un atmiņās paliekoši, ja lasītājs ir cītīgs, viņam izdosies daudz ko par viņiem atklāt. Beigas bija nedaudz atrautas, un lielais noslēpums vismaz man tik noslēpumains nemaz nelikās. Reizēm pat šķita, ka autors proponē vispasaules žīdmasonu sazvērestības idejas, iespējams, pozitīvi, bet tai pat laikā nedaudz dīvaini.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Fantāzijas cienītājiem noteikti iesaku izlasīt, darbs nudien ir aizraujošs, autors spēj gan pieturēties pie pasaules aprakstīšanas, gan virzīt uz priekšu sižetu. Diezgan labs stīmpanka piemērs, un cerams, ka arī nākamās autora grāmatas iznāks latviski.

Mēness teātris by Ieva Melgalve

Šī bija viena no tām gaidītajām grāmatām. Nevaru teikt, ka par viņu uzzināju pirms tās sarakstīšanas brīža, nē, par šo grāmatu uzzināju vien pāris nedēļas pirms tās izdošanas. Līdzšinējā pieredze rādīja, ka autores sarakstītie darbi man patīk. “Mēness teātri” es saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem paldies, jo lasāmais Ziemassvētkos man bija nodrošināts.

Mēness teātris ir vieta pati par sevi, noslēgta sistēma, kurā romāna galvenie varoņi – aktieri izdzīvo dzīvi. Viņu dzīve ir pakārtota seriāliem, kuros katram no viņiem atrodas kāda loma. Loma ir svarīga, bez lomas nav vārda, bez vārda tu esi tikai statists fons, kuru neviens nepamana. Ja tu spēlē labi, tu tiec atalgots, ja slikti – tu pazūdi, tevi aizved mīmi, un neviens vairs tevi neredz. Loma ir aktiera dzīves jēga. Taču lomas jēgu piešķir scenāristi, viņi nosaka seriālu virzību un aktieru likteņus. Nomirt uz skatuves nav retums, jo lomu ir jāizspēlē līdz galam, citādi jau tu neesi nekāds aktieris.

Mēģināšu uzrakstīt bez maitekļiem. Var tikai uzslavēt autori par viņas spēju radīt pašpietiekamu pasauli slēgtā telpā, tādā, kas maz pamazām atklāj savu būtību lasītājam caur sižetu. Autore nelēkā no pasaules aprakstiem uz sižeta līnijas attīstību, pasaule ienāk caur sižetu, ne par daudz, ne par ātru, tieši tā kā vajadzīgs. Tā, lai lasītājs arī pats būtu spiests padomāt līdzi un censtos izprast, kas tur īsti notiek. Šī nudien nav smadzeņu košļene, kas ļaus lasīšanas procesā darbināt smadzenes tukšgaitā.

Sižets ir daudzslāņains, un šo slāņu atklāšana ir atkarīga no katra lasītāja paša. Tā piedāvā aizdomāties par savu vietu dzīvē, par tiem, kas raksta dzīvju scenārijus, par tiem, kas domā, ka uzvedoties prognozējami tiksi atalgots un par to, kas tad galu galā ir tavas dzīves skatītājs. Vai bez tevis tava dzīve vispār ir kādam citam interesanta? Varbūt mēs tikai iedomājamies, ka mums ir skatītāji un vērtētāji, bet īstenībā katrs ir pārāk apsēsts ar sevi, lai pievērstu uzmanību citiem. Tik apsēsts, lai nemaz neaizdomātos par apkārt notiekošā jēgu. Un kur nu vēl kaut ko mainīt, sevišķi ja izmaiņas nozīmē tavu pazušanu no skatuves. Tad jau labāk nomirt uz skatuves, kur kāds tev no uzšķērsta vēdera strebj zupu, jo tā vismaz tu esi saprotamā vietā un saņem saprotamu sodu.

Vispār jau teātris ir trakoti distopisks, un dažas garāmejot pieminētas lietas uzdzen šermuļus. Tas ir kā radīts, lai atklātu cilvēka patieso dabu, to spēju racionalizēt pat vishaotiskākās lietas, meklēt kārtību visā burkāna un žagara kategorijās. Un tas nekas, ka pasaule ir iekārota pavisam savādāk. Un pat tiem, kas iedomājas esam teātra patiesie saimnieki, nav ne jausmas par savu patieso lomu vispār. Piemēram, mediķu seriāli, kur aktieri no cita seriāla var iebāzt, ja šis ir saslimis. Medicīnu neviens no aktieriem nejēdz, bet operē pa īstam. Kādēļ tāds reālisms? Jo dzīve un teātris ir viens un tas pats, arī dzīvē tava loma tiek izvēlēta nejauši, un bieži tavs liktenis ir atkarīgs no citu kompetences vai nekompetences. Un īsts aktieris to saprot. Ir scenāriji un ir metascenārijs. Var jau, protams, teikt, ka šāda līdz absurdam novesta aktieru iedziļināšanās savā lomā nav vajadzīga, bet pašiem aktieriem ir savas domas. Viņi bez skatuves nav nekas. Ir vēl arī jautājums, cik ilgi Mēness teātris pastāv pats par sevi, kad bija brīdis, kad teātris zaudēja savu patieso jēgu?Kurā brīdī scenāristi nolēma norobežoties no skatītāja, kas varētu izteikt savu vērtējumu un pasludināt savas idejas par nenovērtējamām? Lai kā tur arī nebūtu, bijis šis teātris ir instruments, kas groteskā veidā izceļ ārā dažādas cilvēka iedabas īpatnības gan personiskās, gan sociālās.

Teātra darbību nodrošina mīmi, daļēji autonomas un ar saprātu apveltītas būtnes, kuras kontrolē centrālais mākslīgais intelekts. Centrālais intelekts raugās, lai viss noritētu pēc noteikumiem, ir tāds kā neredzams despots, kurš uzrauga aktierus un nodrošina to pakļaušanos. Mīmiem laiku pa laikam gadās kādi defekti (sāk izrādīt iniciatīvu, apzinās pats sevi, sāk just) un tad tos nodod pārstrādei. Viens no grāmatas centrālajiem tēliem ir šāds mīms ar defektu. Visa šī situācija atgādināja tādu kā milzu paaudžu kuģi, kura iemītnieki un vadība kaut kādā laika posmā pazaudēja informāciju par savu mērķi un kultūru. Pāri paliek tikai dzīvot tā, kā ir pieņemts, un strikti ievērot likumus.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Esmu sajūsmā. Šī nav tā grāmata, kas pēc izlasīšanas izdzisīs no atmiņas, viņā ir kaut kas tāds, kas liek aizdomāties pašam par savu dzīvi, lomu, ko tu spēlē, par tiem, kas raksta savu scenāriju un iespēju, ka ārpus mūsu lomām ir pavisam cita pasaule, par kuru nemaz nenojaušam. Par to, ka mūsu mēģinājumi racionalizēt savu dzīvi ir tikai vēlamā uzdošana par esošo, jo neviens jau nevērtē mūs ar plusiņiem un mīnusiņiem, lai pēc tam balstoties uz tiem no kāda plusiņu un mīnusu kataloga tev piešķirtu Labo vai Slikto. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, jo tik kvalitatīvu un dziļu darbu nemaz negadās tik bieži sastapt.

2015. gada Ziemassvētku dāvanas blogeriem

Aizaizpērn sākās nopietna grāmatblogeru savstarpējā virtuālā apdāvināšanās ar grāmatām. Nu jau es ar nepacietību gaidu šīs dāvanas, ar kurām man nāksies papildināt savu izlasāmo grāmatu sarakstu. Pērngad tādas saņēmu veselas desmit http://asmodeus.lv/tag/blogeru-ziemassvetki-2014/. Lielāko daļu nenoturējies izlasīju jau pirmajā mēnesī, dažas gandrīz gada beigās. Protams, iedāvināšana nebūt nenozīmē, ka apdāvinātajam grāmata obligāti būtu jālasa, izvēle – lasīt vai nelasīt, lai paliek uz katra paša sirdsapziņas.

Andris – tā kā Tu visu laiku lasi vien SFF žanrā, tad nolēmu paplašināt Tavu redzesloku ar ķīmiju, bet tā, lai arī Tev būtu interesanti. Tādēļ dāvanā Tev ir The Disappearing Spoon: And Other True Tales of Madness, Love, and the History of the World from the Periodic Table of the Elements by Sam Kean, pēc tās izlasīšanas Tev vajadzētu spēt atšķirt holmiju no prazeodīma.

Sibilla – Tu jau tagad zini visu par viļņiem un smiltīm, domāju, ka Tevi varētu interesēt arī tāds viduslaiku bestiārija garā ieturēts darbs par jūru un zemju iemītniekiem. Tādēļ dāvinu tev The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson,Tev noteikti patiks.

MsMarii – pērngad es, šķiet, Tev uzdāvināju ko pārāk biezu, šogad nolēmu izlaboties un uzdāvināt plānu, bet smuku grāmatu par salām. Tev jau patīk ceļot, domāju, ka šis atlants Tev patiks – Atlas of Remote Islands by Judith Schalansky.

Spīgana – redzēju, ka šogad Tu biji sajūsmā par Kalpones stāstu, tāpēc uzreiz prātā ienāca, ka Tev varētu patikt arī The Dispossessed by Ursula K. Le Guin, šī arī ir diezgan spēcīga distopija.

Baltais Runcis – Tu mums esi tāds cīnītājs par taisnību un lasi nopietnas grāmatas, tādēļ meklēju ko tādu, kas ir pieejams, jauns un par taisnīgumu. Tādēļ dāvinu Tev Kapitāls 21.gadsimtā by Tomasa Piketī, es nedaudz palasīju, man patika, noteikti patiks arī tev J

Doronike – visu laiku esmu mudinājis Tevi lasīt grāmatas par ceļojumiem, vismaz ar savām dāvanām. Tagad man ir ideja uzdāvināt Tev lasīšanai seriāla cienīgu kāda zinātnieka dzīves stāstu. The Sun Kings: The Unexpected Tragedy of Richard Carrington and the Tale of How Modern Astronomy Began by Stuart Clark. Nebaidies no garā nosaukuma, grāmata ir super.

Lasītāja – Tev atrast grāmatu man paņem 75% no visu dāvanu plānošanas laika. Nezinu kādēļ, bet baidos iedāvināt Tev ko neforšu. Tāpēc šoreiz nolēmu riskēt ar kaut ko no stīmpanka žanra The Mechanical by Ian Tregillis.

Vilis – man jau bija idejas, ko Tev dāvināt, bet pēc mūsu sarunas es sapratu, ka Tev vislabāk noderēs What if Earth had two Moons? by Neil F. Comins, no tās Tu uzzināsi visu par planētu attiecībām ar saviem pavadoņiem.

Fledis – Tu gan neesi blogeris, bet tā kā Tavs komentāru apjoms pie mana bloga ierakstiem ir iespaidīgs, tad būtu nesmuki Tevi atstāt bez grāmatas, Tev dāvinu City of Stairs by Robert Jackson Bennett , viņa drīz iznāks latviski.

Žangada by Žils Verns

Nav ko slēpt, bet bērna gados šis autors man bija pats, pats labākais. Kā gan var nepatikt Žils Verns, ja visos garajos skolas brīvlaikos mēs ar TV starpniecību tikām iepriecināti ar “Kapteiņa Granta bērniem”. Verna grāmatas bibliotēkās arī vienmēr bija paņemtas, un tieši tādēļ šo grāmatu man izdevās izlasīt tikai pēc pamatskolas beigšanas. Izlasīju un konstatēju, ka grāmata nav neko jēdzīga. Tagad nolēmu pārlasīt, lai noskaidrotu vai manas domas nav mainījušās.

Garralu ģimene mierīgi dzīvo Peru, un šķiet, ka viss ir kārtībā. ģimenes patriarhs Žoāms Garrala gan nāk no Brazīlijas, taču nekad nav izteicis vēlmi doties uz savu dzimteni. Un tas neskatoties uz savas sievas un meitas lūgumiem. Taču tad vienu dienu pie apvāršņa parādās Torress, izbijis vergu ķērājs, cilvēks ar šaubīgu reputāciju, viņam vajag satikt Žoāmu par katru cenu. Viņus abus saista kāds noslēpums, kas vienam nesīs postu, bet otram bagātību.

Biotehnoloģijas, kriptoloģija, alfabēta analīze, milzu plosti, ūdenslīdēji, seni noziegumi un neģēļi tiek sapīti kopā šajā stāstā ne sliktāk kā žangadas kopā saturošās saites. Negaidīti notikumu pavērsieni, kas pēkšņi pārtrauc autora vienmuļo stāstu par Amazones upi, tās iemītniekiem, mežiem , dabu un nākotni. Autors kā īsts futūrists paredz Brazīlijas civilizēšanu, nekautrēdamies sadala sabiedrības šķirās un norāda katrai no tām īsto vietu. Laiku pa laikam nedaudz pagaužas par vergturību, bet labajam saimniekam jau ir arī tikai labi un uzticami vergi, lojāli kalpotāji un labi bērni.

Sižets ir lubenes cienīgs un pašvakam scenāristam ļautu no grāmateles izspiest vismaz divsimts sērijas. Ja paskatāmies autora daiļradi kopumā, tad viņam nekad nav izdevies izveidot normālus galvenos varoņus. Tie ir standarta tipāži, kur ir kāds enciklopēdists, kāds panaivs lauķis vai kalpotājs, bagāts džentlmenis, smuka meita, iemīlējušies jaunekļi. Darbība noris kā nepārtraukts piedzīvojums, lai lasītājs nepamanītu visa notiekošā seklumu un absurdumu. Tēli ir labie un ļaunie, principiālie un bezprincipa, pielīdēji un džentlmeņi, baltie un melnie. Savā starpā atšķiras tikai ar vārdiem un dzimumu. Par tēliem kā tādiem runāt ir veltīgi, jo ja jau pats autors raksta par viņiem primitīvi, tad kāda gan pieķeršanās viņiem un palikšana atmiņā. Šī grāmata diemžēl nav izņēmums, te autors ir atteicies pat no savas futūrista komponentes un no paša sižeta vispār.

Visa grāmata lasās, kā nepārtraukts stāstījums par Amazones upes faunu, floru un cilvēkiem. Laiku pa laikam vienmuļi iemidzinošais stāsta plūdums tiek pārtraukts ar kādu asāku sižeta pavērsienu, kādu pakampj kaimans, kāds nemāk normāli pakārties, kāds noslēpt savu patieso dabu. Autors dara visu, lai neatstātu lasītāju neziņā par katras amazones pietekas ūdens garšas īpatnībām. Viņš nekaunas pus lapaspusi pierakstīt ar koku nosaukumiem un to izmantojumu tautsaimniecībā. Svarīgākās lietas tiek atkārtotas pāris reizes, ja nu kādam nepielec. Nezinu, iespējams, ka deviņpadsmitajā gadsimtā šis stils bija pieņemams, bet mūsdienās, kad no daiļliteratūras netiek gaidīta enciklopēdijas šķirkļu atgremošana, grāmatai pietrūkst fokusa.

Vienīgais, kas grāmatā bija labs, bija ievads kriptoloģijas pamatos, kriptogrāfisko tekstu analīzē un atšifrēšanas metodēs. Tas varētu teikt izglāba visu pasākumu un tikai tādēļ grāmatu nenovērtēju kā nelasāmu. Kas to būtu domājis, ka Brazīlijas džungļos vergu ķērāju otrais hobijs ir tekstu šifrēšana un garu penteru rakstīšana šajā šifrā. Nemaz nerunāsim par galveno ļaundari – īstu brīnumbērnu, kas zinot atslēgu spēj lasīt tekstu pa tiešo bez zīmuļa un lapas.

Lieku 5 no 10 ballēm. Garlaicīgs plostošanas apraksts, kurā autors spiež uz dabu, kopējot izvilkumus no enciklopēdijām, saturam piemaucot klāt to kas notiks nākotnē – autora pagātnē. Grāmatas lielākais pluss ir tās īsums, lai gan reizēm gribas, lai viņi visi tur uz tā plosta atdotu galus un izbeigtu autora mocības.

Tau Zero by Poul Anderson

Lēnā garā esmu nolēmis aizpildīt savus robus zinātniskās fantastikas klasikā. Ja ar Padomju klasiķiem esmu diezgan labi iepazinies jau savā bērnībā, tad piecdesmito un septiņdesmito gadu angliski rakstošie autori man ir gājuši secen. Iemesls ir pavisam triviāls – kad es augu, tad tādas lietas neviens neizdeva. Tādēļ paralēli jau esošajiem sēriju projektiem esmu atvēzējies uz vēl vienu “SF Masterworks” sērijas lasīšanu.

Leonora Christine ir moderns zvaigžņu kuģis, startējot no zemes tā pēc desmit gadiem sasniegs jaunu zvaigžņu sistēmu, kuru kolonizēs. Ja nesanāks, izpētīs un griezīsies atpakaļ. Kuģis ir visu zinātnes sasniegumu iemiesojums ar piecdesmit cilvēku komandu, tas nav pirmais, kas dosies uz citām zvaigznēm, un diez vai arī pēdējais. Taču piecdesmit cilvēkiem nodzīvot kopā desmit gadus nav nekāda joka lieta.

Šķiet viss ir ok, kosmosa kuģis ar Bussarda dzinēju, ilgs ceļojums, jaunas planētas, kas gan varētu noiet greizi. Diemžēl greizi noiet praktiski viss. Kauns jau teikt par zinātniskās fantastikas klasiku, bet te nevar īsti saprast, ko autors ir vēlējies pateikt. Centrālā ideja nav slikta, kosmosa kuģis, kas iekuļas specifiskās nepatikšanās. Bet tik brīvu vispārējās relativitātes traktējumu es nebiju gaidījis (no cikla “par ko fiziķi tev nestāsta”). Es kaut kā to Lorenca vienādojumu uztvēru savādāk. Ja zinātnisko daļu vēl var pieciest un sakodis zobus varu ielikt par redzējumu, lasītāja izglītošanu un vērienu ielikt 8 no 10, tad par pārējo ir cits stāsts.

Kad atmet kosmiskā kuģa individuālos piedzīvojumus, tad rodas pavisam nelāgs iespaids. Domāju, ka rakstniekam izdevējs grāmatu atmetis atpakaļ ar jautājumu, kur te ir mūsu laikmetam raksturīgā kultūra, saule, sekss festivāls? Nabaga autors sēdies atpakaļ pie rakstāmgalda un centies uzrakstīt kaut ko no šīs tēmas. Pamatpieņēmums kuģa ekipāžas spriedzes mazināšanai ir sekss. No mūsdienu viedokļa dīvaini, ka ar seksa lietām problēmas ir tikai sievietēm, jo puikas te dominē. Tad nu rodas tāds priekšstats par seksuāli apsēstu indivīdu kuģi, kas kā liela zviedru ģimene dodas kosmosā. Līdz ar to lielākā daļa no autora morāli ētiskajiem jautājumiem noreducējas uz seksuālu šantāžu savdabīgu uzvedības racionalizēšanu. Pienākums pāri visam, visi ir racionāli, un ja vajag, komandiere pārgulēs ar astrofiziķi, lai šis atgūtu motivāciju instrumentu izstrādāšanai. Īsumā sviests. Taču nevajag sacerēties vismaz uz labu erotisko romānu, autors pārcenšas:

“Reymont kissed the hollow between shoulder and throat. Through the wetness he smelled live girlflesh.”

Lai ar autors cenšas, cik nu prot, atainot bagātīgo savstarpējo attiecību tīklu uz kuģa ( lasi, kurš ar kuru kad guļ), viņam neviens tēls nav izdevies dzīvāks par kartona gabaliņu ar vārdu. Nudien ir grūti iejusties kāda varoņa ādā. Par galveno varoni varētu nosaukt Reimontu, kuģa policistu, glābēju, kārtības uzturētāju un visādi citādi atbildīgu cilvēku. Viņš vismaz autoraprāt ir izcils manipulators un krīzes menedžeris. Iespējams, ka ja uz kuģa būtu atlasīti cilvēki ar attīstības problēmām, šīs manipulācijas šķistu ticamas, taču ne jau kuģī pilnā ar profesoriem un zinātnes spīdekļiem. Rodas sajūta, ka tur nav sapulcināti Zemes gaišākie prāti, bet cilvēki pusidiotu līmenī, kas neredzēs viltu un patiesos nodomus, pat ja uz tiem tiks tieši norādīts. Reimonds disciplīnas noturēšanā izmanto visprimitīvākās metodes, un tas strādā! Apbrīnojami!

Ko es ieguvu izlasot grāmatu? Godīgi zemē nometu kādas trīs stundas. Sapratu arī kādēļ PSRS laikā šo nepublicēja, par daudz seksa, un uz zemes komunisms nav uzvarējis. Sapratu arī, ka Andersons humoristiskajos gabalos ir daudz labāks rakstnieks nekā cietajā zinātniskajā fantastikā, diezgan brīvi manipulē ar jēdzieniem un viņa interpretācija rada vairāk aizdomas par to, ka autors īsti nerubī par ko viņš runā nekā par brīnumainu negaidītu jaunu interpretāciju.

Grāmatai varu ielikt 5 no 10 ballēm, cilvēcisko attiecību sadaļa ne aprakstā nedz loģikā netur nekādu kritiku, var teikt, ka grāmatu izvelk tikai zinātniski fantastiskā daļā. Lasīt var, ja dikti interesē žanra saknes, bet nekāda prieka no tā nebūs.

Atlas of Remote Islands by Judith Schalansky

Nesen izlasīju vienu grāmatu par kartēm “Off the map”, kad biju viņu goodreads pareizi iegrāmatojis, man tika piedāvāts izlasīt arī šo grāmatu. Kartes ir mana vājība, nav tā, ka es būtu dikti uz viņām kritis, bet no atvērta atlanta mani ir grūti dabūt prom. Ja zina, ko ar viņām darīt, tad var iegūt daudz informācijas. Joka pēc papētīju arī šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag un vajag tūlīt. Līdz tūlītam gan bija jāpaciešas trīs nedēļas, jo bookdepository pēdējā laikā izmanto gliemežu pastu, taču pēc saņemšanas izlasīju es viņu divos vakaros.

Uz pasaules joprojām ir daudzas vietas, kas lielākoties ir nezināmas, tādas, uz kurām tikai daži cilvēki ir spēruši savu kāju, ir tādas, kuras ir apdzīvotas, taču atrodas tik tālu no pārējās pasaules, ka nevienam nerūp līdz turienei aizdoties. Taču visnomaļākās ir salas, tās ir kā mazi atsevišķi kontinenti, kurus no pārējās pasaules šķir lieli attālumi. Viņas nav tūrisma ceļvežos, jo tajās nav ko redzēt un apmeklēt. Doties apskatīt klinti okeānā spēj atļauties tikai retais. Autore, izmantojot vēstures datus un zinātnisko ekspedīciju atskaites, mēģina lasītājam uzburt nelielu ainu par katru no šīm piecdesmit salām, sākot ar attālumiem līdz tuvākai sauszemei un beidzot ar smalki detalizētu karti.

Sākšu ar to, ka šo grāmatu nopirku vienkārši tādēļ, ka viņa ir skaista. Kartes pašas par sevi vienmēr ir skaistas, bet šai bija nostrādāts noformējums – gan krāsu salikums, gan fonts. Domāju, ka pat ja iekšā būs sarakstīts pilnīgs sviests, es tik un tā būšu ieguvējs, jo man būs veselas piecdesmit dīvainu un nomaļu vietu kartes. Kāda ir jēga no šīm kartēm tautsaimniecībā, tas gan ir pavisam cits jautājums. Vienu vārdu sakot, biju sajūsmā par grāmatas izpildījumu vien.

Taču jāpiezīmē, ka stāsti par pašām salām nudien nav peļami. Var uzzināt gan par tālu salu Pingelap, kurā praktiski visi iedzīvotāji neatšķir krāsas, reiz gandrīz visi izmiruši, un kādam palicējam ir bijis samaitāts gēns. Par Tikopia salu, kura var uzturēt tikai 1’200 iedzīvotājus, kur nevēlamos bērnus atstāj nomirt, un bada gados vecākie iedzīvotāji un jaunākie bērni kāpj laivās, lai dotos okeānā uz neatgriešanos. Par salām, kuras apciemo tikai putni un valzirgi, kurās reiz ir bijušas vaļu ķērāju bāzes, bet nu jau desmitiem gadu neviens vairs nedzīvo. Par salām, uz kurām nedzīvo pat metrologi meteorologi. Par salām, kuras tagad kalpo kā militārās bāzes. Par Pitkērnu, kur praktiski visi iedzīvotāji tiek vainoti pedofilijā. Šajā ziņā salām ir dažādas un daudzveidīgas vēstures.

Ja par faktoloģiskām lietām piesieties ir grūti, tad daži salu stāsti man raisīja aizdomas, piemēram, par vīrieti, kurš no bērnības runāja nesaprotamā valodā līdz satika kādu sievieti, kura arī runāja šajā valodā, un izrādījās, ka ir sala, kurā runā šajā valodā. Tas izklausījās pēc pasakas atstāsta. Tomēr pret pārējiem 49 stāstiem man iebildumi neradās.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, skaista grāmata, kuru var gan palasīt, gan papētīt. Var nelasīt visu vienā vakarā, bet lēnā garā. Var nelasīt vispār, bet vienkārši pētīt kartes. Nav jau tā, ka uz visām pieminētajām salām nav vērts braukt, Lieldienu salu es labprāt apmeklētu, bet ceļojumam uz arktiskajām un antarktiskajām salām nudien mani būtu grūti piedabūt. Iesaku izlasīt visiem, kurus atlasi neatstāj vienaldzīgus. Uzzināsiet daudz jauna par nezināmām vietām.

The Bazaar of Bad Dreams by Stephen King

Stīvens Kingam kā biezu grāmatu autoram nav nekādas vainas, taču, manuprāt, viņa īstais talants parādās stāstos. Tur viņš paspēj visu izveidot tēlu, ieskicēt apkārtni un pasniegt pavisam savdabīgu skatījumu uz pasauli vai notikumu. Tādēļ es cenšos, un līdz šim man ir sanācis izlasīt katru šī autora stāstu krājumu. Es arī neskrienu vilcienam pa priekšu un nemeklēju autora stāstus to iznākšanas brīdī, bet paciešos līdz tie tiek apkopoti krājumā.

Pavisam šeit atrodami veseli divdesmit stāsti. Savā kvalitātē tie ir no pavisam sadzīviskiem stāstiem līdz pavisam šausmīgiem šausmu stāstiem. Autors lasītāju brīdina, ka dažiem no šiem stāstiem ir zobi, un pēc to izlasīšanas rētas var palikt uz visu mūžu, tāpēc ļoti uzmanīgi.

Mile 81 – biju jau lasījis agrāk un par šo īso grāmatiņu ir atrodama atsauksme manā blogā. Tipisks Kinga gabals, par dažām īpašām vietām un lietām, kuras atrodamas reizē nomaļā vietā un tai pat laikā visu acu priekšā. Tur var notikt visneiedomājamākās lietas, bet ir jābūt īpaši uzmanīgam. Tās ir kā purva akači ievelk sevī un nelaiž vairs vaļā. 7 no 10 ballēm.

Premium Harmony – reizēm cilvēkam pietiek ieskriet veikalā pēc rotaļu bumbas, lai izmainītos visa viņa dzīvi. Šis ir no tiem stāstiem, kurus es saucu par sadzīves stāstiem. Te īsti nav nekādu šausmu, parasta ikdiena, kas pasaulē notiek daudzas reizes dienās. Šī stāsta varonim lielā dzīves loterija ir izvilkusi šādu lozi. No vienas puses zaudējums, no otras puses ieguvums. Ak, jā, Premium Harmony ir lētas cigaretes. 6 no 10 ballēm, no autora biju gaidījis nedaudz lielāku vērienu.

Batman and Robin Have an Altercation – arī šis ir sadzīves stāsts. Dēls katru nedēļu pusdienās ved savu ar Alcheimera slimību sirgstošo tēvu. Viņiem dzīvēs ir gājis visādi, vecais lēnām zaudē saikni ar realitāti, taču šis brauciens atšķiras, tēvs negaidīti atceras kādus Helovīnus, kuros kopā ar dēlu kā Betmens un Robins gājuši pie kaimiņiem. Vēl jo vairāk izrādās, ka vecajā vītā Betmena gars nemaz nav miris. 8 no 10 ballēm.

The Dune – šis ir īstais Kinga stāsts, vecs kongresmenis jau gadiem apmeklē kādu kāpu, šī kāpa ir kaut kas īpašs. Lēnā garā mums tiek pavēstīts viss par vīra dzīvi, un tas, ko viņš redzējis, kā arī tas, kādēļ kāpa viņu pievelk. Ticiet man, ja jums kaut kur būtu noslēpta šāda kāpa, arī jūs kļūtu nedaudz šausmīgā veidā atkarīgi no tās. Tviteris tam ir pierādījums, ka cilvēka daba ir tieši tāda. 10 no 10 ballēm.

Bad Little Kid – arī šis ir īsts autora meistarstiķis. Kā būtu, ja būtu bērns, kurš jau pēc savas dabas ir ļauns. Šāds mazais smurgulis darīs visu, lai sagādātu citiem ciešanas un, ja vajadzēs, arī nāvi. Mazā rižika ar propellercepuri tēls ir vienkārši perfekts, tāpat kā uz nāvi notiesātā skolotāja tēls. Vai tas, ko autors mums vēsta, ir patiesība vai tikai trakā murgi, mēs nekad neuzzināsim, un tas ir pats labākais. 10 no 10 ballēm.

A Death – tāds pabaiss stāsts par kādu slepkavu, īsti nevar saprast, vai šis cilvēks ir vainīga vai nav, taču vietējo iedzīvotāju verdikts ir skaidrs – jāpakar. Labs beigu pavērsiens. 8 no 10 ballēm.

The Bone Church – poēma par pavisam vecu un jau sen nedzirdētu lietu ziloņu kapsētu! Īsts piedzīvojums, mistika un vājprāts. Varbūt vienkārši izdomājums, džungļos jau notiek dīvainas lietas. Viena no retajām poēmām, ka man ne tikai patika, bet kuru arī sapratu. 9 no 10 ballēm.

Morality – dzīvot bezgrēcīgi nav nekāds joks, visi, kas lasījuši biezo melno grāmatu, zina – grēka alga ir nāve. Taču stāsta varonei tiek piedāvāts pagrēkot un kļūt bagātai, viņas dzīve pilnībā izmainās. It kā sadzīves gabals, tomēr ir atrodams šis tas šausmīgs, mēs jau paši nemaz īsti reizēm nezinām, kas mūsos patiesībā iekšā slēpjas. Un reizēm ir jābūt dikti uzmanīgam, lai savu alternatīvo Es neizlaistu tautās. 8 no 10 ballēm.

Afterlife – cilvēks nomirst, bet kas ar viņu notiek pēc tam? Kingam ir interesanta vīzija par pēcnāves dzīvi. Šādu ideju man līdz šim nebija nācies lasīt, gan jau, ka nav unikāla, bet izlasīšanas vērta. 9 no 10 ballēm.

Ur – stāsts par rozā Kindle, paralēlajiem Visumiem un Torni. Atzīšos, es nudien gribēt sev tādu lasīkli kā grāmatas varonim. Esmu jau apskatījis blogā. 8 no 10 ballēm.

Herman Wouk Is Still Alive – un atkal sadzīves gabals, par tiem, kas dzīvei redz jēgu vēl dziļā vecumā un tādiem, kuriem šķiet, ka dzīves beigas ir pienākušas jau nesasniedzot trīsdesmit. Uzrakstīts jau meistarīgi, un ir šausmu elements (tie kas nevar piedot bērnu nogalināšanu, tiem stāsts nepatiks) 9 no 10 ballēm.

Under the Weather – klasisks stāsts par vēlmi norobežoties no patiesības, ja cilvēks labi grib, viņš var apmuļķot ne tikai citus, bet arī sevi. Nedaudz pabaiss un neracionāls, bet cilvēkiem ja aizbrauc jumts gadās visādi. 9 no 10 ballēm.

Blockade Billy – sākumā domāju nemaz šo stāstu nelasīt, jo neko nejēdzu no beisbola, taču autors mani ievadvārdos pārliecināja, nevajag baidīties no tā, ko nesaprot, tas ir tikai fons. Billijs ir īsts beisbola superzvaigzne, un nemaz nevar saprast, kādēļ šausmu stāstu izlase iekļauts šis stāsts. Jā, Kings labi raksta par beisbolu, pat ja lasītājs no tā neko nesaprot. Ir vērts izlasīt līdz beigām. 9 no 10 ballēm.

Mister Yummy – pansionāts, kura iemītnieki lēnā garā gaida savu Nāvi. Kad cilvēkam pienāk viņa pēdējā stundiņa, viņš šo parādību nudien nepalaidīs garām. Smuki jau uzrakstīts, taču no tiem stāstiem, kas ātri aizmirsīsies. 7 no 10 ballēm.

Tommy – poēma, bet man nepatika. 5 no 10 ballēm.

The Little Green God of Agony – šis atkal ir tipisks Kinga stāsts. Par ceļu uz izveseļošanos no pacienta un viņa fizeoterapeites viedokļa. Vienam šķiet, ka šis dara visu iespējamo, bet otrai, ka pacients ir vārgulis un sliņķis. Labi, ka vismaz miljardieris. Taču varbūt taisnība nav nedz vienam, nedz otram. 10 no 10 ballēm.

That Bus Is Another World – stāsts patiks visiem tiem, kuri reizēm vilcienā sēž un blenž uz citiem pasažieriem (vai arī uz cilvēkiem, kas atrodas blakus braucošajā mašīnā) domājot par to, kādas ir viņu dzīves. 9 no 10 ballēm

Obits – labākais stāsts visā grāmatā. Kā tas būtu, ja tu uzraksti par kādu nekrologu dzīvam esot un viņš nomirst. Dzeltenās preses žurnālistam tā ir īsta ādere, bet arī nopietna atbildība. Viņš var uzrakstīt nāves spriedumu vienalga kādam cilvēkam, bet ko ar šādām spējām iesākt reālā dzīvē? 10 no 10 ballēm.

Drunken Fireworks – šis ir humoristisks un ironisks stāsts par kaimiņiem. Kaimiņi dzīvo mierīgi līdz kādā Pateicības dienā nesākas sacensība, kuram ir labāka uguņošana. Iespaidīgi atklāj cilvēku dabu. 9 no 10 ballēm.

Summer Thunder – distopisks postapokaliptisks stāsts. Ne visi pārdzīvoja pirmo kodoltriecienu, taču arī tie, kuri izdzīvoja, ir nolemti. Radiāciju ar aci neredzēsi un par saslimšanu uzzināsi tikai tad, kad sāksi vemt asinis. Aiziet no šādas pasaules var dažādos veidos. 10 no 10 ballēm.

8 no 10 ballēm, ja esi Kinga daiļrades cienītājs, tad uz lasīšanu nebūs jāmudina. Taču, ja arī neesi, tad droši ķeries klāt, ne visi stāsti būs ideāli un aizraujoši, taču priekš katra gaumes te pa kādam atradīsies, un kas zina, iespējams, arī nobīsies.

Sēnes ir visur by Edgars Vimba

Nesen pie Sibillas blogā izlasīju par grāmatu “Sēnes ir visur”. Mikoloģija pēc savas būtības man ir visnotaļ patumša bilde. Zināju tikai to, ka sēnes nav ne augs, ne dzīvnieks, bet kaut kas pa vidu. Iespējams kaut kas tāds, kuram mums īsti nemaz nav nosaukuma. Šī bija no tām grāmatām, par kurām uzzinot man viņu vajadzēja izlasīt uzreiz. Uzreiz gan īsti nesanāca, jo grāmata manā mīļākajā grāmatu bodē nebija, bet par laimi varēja pasūtīt.

Grāmatas nolūks nav lasītāju iepazīstināt ar indīgajām un ēdamajām sēnēm. Tā vairāk ir domāta tiem, kurus interesē sēņu pasaule vispār. Par to augšanas un vairošanās paradumiem, par to, kas tad patiesībā ir sēne. Protams, ka tiek spiests uz interesantumu, neieslīgstot sēņu klasifikācijas īpatnībās. Sēnes, ja vien to pasniedz pareizā mērcē, ir ļoti interesantas. Latvija nudien nav ar sēnēm apdalīta, taču tās ir jāprot ieraudzīt, atpazīt. Tādēļ lieti noderēs grāmatā atrodamā informācija, lai uz sēnēm varētu paskatīties jau kā viņu dzīves izpratējs.

Sēņu noteicējs — Šāda sēņu atpazīšanas tabula ir daudz tuvāka patiesībai, nekā varētu domāt.

Es kā sēņotājs esmu ļoti konservatīvs, lasu tikai gailenes, baravikas un dažādas bekas (lielākoties apšu). Visas pārējās sēnes, manuprāt, nav tā vērtas, lai liektos pakaļ. Nu vēl es nekad neņemu tārpainas sēnes, bet tas jau ir gaumes jautājums. Tādēļ kā cītīgam sēņotāju pirmā likuma “Nelasi to par ko neesi 100% pārliecināts” ievērošana man nesagādā nekādas problēmas. Man nekad nav bijis kārdinājums stiept mājās un cept sēni, kuru līdz šim neesmu redzējis. Ja palasu ziņas, tad laiku pa laikam atrodas arī šādi eksperimentētāji. Ja skatāmies vēsturē, tad pateicoties šādiem uzņēmīgiem visa garšotājiem mēs tad arī esam atraduši ēdamās sēnes.

Pati grāmata man vairāk atgādina almanahu, te viss izklāstīts nedaudz saraustīti, vietām vairākas reizes atkārtojoties. Lai autors man piedod, bet kad nākas ceturto reizi lasīt vienu un to pašu par bisīti, man nedaudz radās aizvainojuma sajūta. Līdzīgi bija ar čemurainajām čemurenēm, trifelēm un zemestaukiem. Var jau saprast, grāmata ir izveidota saliekot kopā gadu laikā uzkrātās publikācijas un tādēļ viena un tā paša atkārtošana ir neizbēgama, bet varēja jau izrediģēt nopietnāk. Jā, daļa no lapaspušu apjoma pazustu, bet tā vietā autors varēja uzcept pilnvērtīgu ieskatu sēnes uzbūvē. Vēlams grāmatu sākumā, lai nespeciālists, kad runa ir par perīdiju, receptākulu un sklerociju, stādītos priekšā, kas tas tāds ir. Termini uz vienas lapaspuses ir izskaidroti grāmatas beigās, bet nopietna ievadnodaļa nenāktu par skādi.

Latvijā līdz šim ir identificētas 4’000 sēņu sugas, bet viltīgi ekstrapolējot var lēst, ka to ir ap 12’000. Vispār, ja ticam autoram, tad sēņu klasifikācija ir viens grūts pasākums. Kad cilvēks tiek pāri fallu un vagīnu nosaukumiem sēņu latīņu valodas nosaukumos, tad sākas dažādas problēmas. Sēnes dažādās savās attīstības pakāpēs var būt atšķirīgas, tādēļ mikologs ne vienmēr, redzot kādu no starpstadijām, spēs pateikt sēnes sugu. Varētu jau visām sekvencēt gēnus un atrisināt šo problēmu, bet šaubos, vai kādam cilvēkam gribēs maksāt lielu naudas žūksni, lai atrastu nupat mežā savāktās uz celma augošās sēnes īsto nosaukumu. Autors arī iesaka rūdītiem sēņu mīļotājiem apmeklēt sēņu izstādes, pētīt tās dabā un fotografēt.

Mana top nodaļa bija par gļotsēnēm, kas vienā no savas dzīves stadijām uzvedas kā dzīvnieks. Dažu gļotsēņu plazmodijs spēj diezgan ņipri joņot ar ātrumu 0.5 mm minūtē, kas priekš sēnes ir kosmisks ātrums. Reizēm viņi bioluminiscē (tumsā spīd) un tad pēkšņi pārtop par sēni. Trifeļu nodaļa ar bija tīri tā neko. Latvijā sastopamās lielākoties ir cūkbarība, bet īstās nav atrastas, vismaz tā, lai varētu to pierādīt. Dažas zemnieku saimniecības mēģina uzsakt trifeļu audzēšanu, jo tajā ir piķis.

Visvairāk mani pārsteidza sēnes, kuras ir specializējušās augšanā uz tikko nodegušām platībām, šīs es biju mežā redzējis, bet nebiju domājis, ka tās aug tikai šādos apstākļos. Nepadomājiet tikai, ka es dedzinu mežus ugunskura vietās. Nedaudz tiku skaidrībā arī par to, kā iestādīt sēnes sev vēlamā vietā. Īsumā tas nudien nav vienkārši, tādēļ man arī baravikas pie mājām nekad neiesakņojās. Un, protams, uzzināju, no kurienes rauj posu, kas kādreiz bija špicku vietā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja lasīsi lēnu garu, tad, iespējams, pret biežu atkārtošanos nebūs pretenziju. Bildes vajadzēja vairāk, pat ja tas paceltu grāmatas cenu reizes divas, tas būtu tā vērts. It kā jau ir veselas trīsdesmit, bet tās visas noslēptas grāmatas beigās, nevis atrodamas tekstā ieliktas. Ja esi nopietns sēņu pazinējs un mikoloģijas speciālists, tad, iespējams, te neko jaunu neatradīsi. Bet tādam svētdienas sēņotājam kā man grāmata sniedza labu un informatīvu ieskatu Latvijas sēnēs. Vēl vairāk, radīja domu, ka turpmāk ejot mežā atrastās sēnes nofotografēšu un mēģināšu atrast tās nosaukumu.

Šī ir 1001. blogā apskatītā grāmata.

Pirmais tūkstotis

Beidzot ir pienākusi tā diena, kad manā blogā ir atrodami 1’000 grāmatu apskati. Kad sāku visu šo padarīšanu nemaz uz tādiem sasniegumiem necerēju. Patiesībā arī tūkstošā apskatītā grāmata pienāca visai negaidīta. Pirms kāda laika skaitot sanāca 994, taču tad kaut kā piemirsās un tikai nupat izveicot revīziju atnāca atklāsme, ka 11.12.2015 esmu nopublicējis tūkstošo grāmatas apskatu.

Tā kā visu svarīgāko es jau pateicu savā deviņu gadu jubilejas ierakstā un divi pašslavinoši ieraksti mēneša laikā būtu par daudz pat man, tad par tālāko lai vēsta infografiks.

Cik Daudz ir 1’000 grāmatas?
Create your own infographics

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …