Navigate / search

Mēness teātris by Ieva Melgalve

Mēness teātris

Šī bija viena no tām gaidītajām grāmatām. Nevaru teikt, ka par viņu uzzināju pirms tās sarakstīšanas brīža, nē, par šo grāmatu uzzināju vien pāris nedēļas pirms tās izdošanas. Līdzšinējā pieredze rādīja, ka autores sarakstītie darbi man patīk. “Mēness teātri” es saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem paldies, jo lasāmais Ziemassvētkos man bija nodrošināts.

Mēness teātris ir vieta pati par sevi, noslēgta sistēma, kurā romāna galvenie varoņi – aktieri izdzīvo dzīvi. Viņu dzīve ir pakārtota seriāliem, kuros katram no viņiem atrodas kāda loma. Loma ir svarīga, bez lomas nav vārda, bez vārda tu esi tikai statists fons, kuru neviens nepamana. Ja tu spēlē labi, tu tiec atalgots, ja slikti – tu pazūdi, tevi aizved mīmi, un neviens vairs tevi neredz. Loma ir aktiera dzīves jēga. Taču lomas jēgu piešķir scenāristi, viņi nosaka seriālu virzību un aktieru likteņus. Nomirt uz skatuves nav retums, jo lomu ir jāizspēlē līdz galam, citādi jau tu neesi nekāds aktieris.

Mēģināšu uzrakstīt bez maitekļiem. Var tikai uzslavēt autori par viņas spēju radīt pašpietiekamu pasauli slēgtā telpā, tādā, kas maz pamazām atklāj savu būtību lasītājam caur sižetu. Autore nelēkā no pasaules aprakstiem uz sižeta līnijas attīstību, pasaule ienāk caur sižetu, ne par daudz, ne par ātru, tieši tā kā vajadzīgs. Tā, lai lasītājs arī pats būtu spiests padomāt līdzi un censtos izprast, kas tur īsti notiek. Šī nudien nav smadzeņu košļene, kas ļaus lasīšanas procesā darbināt smadzenes tukšgaitā.

Sižets ir daudzslāņains, un šo slāņu atklāšana ir atkarīga no katra lasītāja paša. Tā piedāvā aizdomāties par savu vietu dzīvē, par tiem, kas raksta dzīvju scenārijus, par tiem, kas domā, ka uzvedoties prognozējami tiksi atalgots un par to, kas tad galu galā ir tavas dzīves skatītājs. Vai bez tevis tava dzīve vispār ir kādam citam interesanta? Varbūt mēs tikai iedomājamies, ka mums ir skatītāji un vērtētāji, bet īstenībā katrs ir pārāk apsēsts ar sevi, lai pievērstu uzmanību citiem. Tik apsēsts, lai nemaz neaizdomātos par apkārt notiekošā jēgu. Un kur nu vēl kaut ko mainīt, sevišķi ja izmaiņas nozīmē tavu pazušanu no skatuves. Tad jau labāk nomirt uz skatuves, kur kāds tev no uzšķērsta vēdera strebj zupu, jo tā vismaz tu esi saprotamā vietā un saņem saprotamu sodu.

Vispār jau teātris ir trakoti distopisks, un dažas garāmejot pieminētas lietas uzdzen šermuļus. Tas ir kā radīts, lai atklātu cilvēka patieso dabu, to spēju racionalizēt pat vishaotiskākās lietas, meklēt kārtību visā burkāna un žagara kategorijās. Un tas nekas, ka pasaule ir iekārota pavisam savādāk. Un pat tiem, kas iedomājas esam teātra patiesie saimnieki, nav ne jausmas par savu patieso lomu vispār. Piemēram, mediķu seriāli, kur aktieri no cita seriāla var iebāzt, ja šis ir saslimis. Medicīnu neviens no aktieriem nejēdz, bet operē pa īstam. Kādēļ tāds reālisms? Jo dzīve un teātris ir viens un tas pats, arī dzīvē tava loma tiek izvēlēta nejauši, un bieži tavs liktenis ir atkarīgs no citu kompetences vai nekompetences. Un īsts aktieris to saprot. Ir scenāriji un ir metascenārijs. Var jau, protams, teikt, ka šāda līdz absurdam novesta aktieru iedziļināšanās savā lomā nav vajadzīga, bet pašiem aktieriem ir savas domas. Viņi bez skatuves nav nekas. Ir vēl arī jautājums, cik ilgi Mēness teātris pastāv pats par sevi, kad bija brīdis, kad teātris zaudēja savu patieso jēgu?Kurā brīdī scenāristi nolēma norobežoties no skatītāja, kas varētu izteikt savu vērtējumu un pasludināt savas idejas par nenovērtējamām? Lai kā tur arī nebūtu, bijis šis teātris ir instruments, kas groteskā veidā izceļ ārā dažādas cilvēka iedabas īpatnības gan personiskās, gan sociālās.

Teātra darbību nodrošina mīmi, daļēji autonomas un ar saprātu apveltītas būtnes, kuras kontrolē centrālais mākslīgais intelekts. Centrālais intelekts raugās, lai viss noritētu pēc noteikumiem, ir tāds kā neredzams despots, kurš uzrauga aktierus un nodrošina to pakļaušanos. Mīmiem laiku pa laikam gadās kādi defekti (sāk izrādīt iniciatīvu, apzinās pats sevi, sāk just) un tad tos nodod pārstrādei. Viens no grāmatas centrālajiem tēliem ir šāds mīms ar defektu. Visa šī situācija atgādināja tādu kā milzu paaudžu kuģi, kura iemītnieki un vadība kaut kādā laika posmā pazaudēja informāciju par savu mērķi un kultūru. Pāri paliek tikai dzīvot tā, kā ir pieņemts, un strikti ievērot likumus.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Esmu sajūsmā. Šī nav tā grāmata, kas pēc izlasīšanas izdzisīs no atmiņas, viņā ir kaut kas tāds, kas liek aizdomāties pašam par savu dzīvi, lomu, ko tu spēlē, par tiem, kas raksta savu scenāriju un iespēju, ka ārpus mūsu lomām ir pavisam cita pasaule, par kuru nemaz nenojaušam. Par to, ka mūsu mēģinājumi racionalizēt savu dzīvi ir tikai vēlamā uzdošana par esošo, jo neviens jau nevērtē mūs ar plusiņiem un mīnusiņiem, lai pēc tam balstoties uz tiem no kāda plusiņu un mīnusu kataloga tev piešķirtu Labo vai Slikto. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, jo tik kvalitatīvu un dziļu darbu nemaz negadās tik bieži sastapt.

Comments

Decembra grāmatas | … zivis kraulā nepeld …
Reply

[…] Mēness teātris by Ieva Melgalve – šo grāmatu es saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC un turpmāk izmantošu, lai iebāztu acīs tiem, kas apgalvo, ka mums jau nav labu zinātniskās fantastikas autoru. Paaudžu kuģi ielikt teātrī, tas ir jāprot un bez talanta to neizdarīsi. Vēl jo vairāk, grāmata rosina domāt un ne jau par to, kā sadalīt atribūtu punktus. Lasiet, nenožēlosiet, sevišķi, ja patīk distopijas un laiku pa laikam aizdomājies par savas dzīves jēgu. […]

Mairita
Reply

Tikko uzrakstīju savu atsauksmi un atnācu vēlreiz izlasīt Tavējo, jo sākotnēji izlasīju tikai daļu, lai pārāk neiespaidotosm bet ar to pietika, lai saprastu – šis romāns man ir jālasa 🙂 Man ārkārtīgi patīk, ka “Mēness teātri” var uztvert kā mūsu pašu dzīves absurdumu izcelšanu. Kā spēlējam dažādas lomas, iedomājamies savu svarīgumu, radām paši sev vai citiem problēmas utt utjp. Ceru no Ievas sagaidīt vēl daudzas labas grāmatas.

asmo
Reply

Jā, nav nekas trakāk kā pirms savas atsauksmes izlasīt cita. Tad vai nu vairies pateikt to, kas citur jau pateikts un pašam sanāk nekāda, vai arī sanāk kaut kas dikti līdzīgs.

Ievai ir ļoti labas idejas un realizācija ar neizpaliek, es zināju, ka viņa raksta labi, bet ne jau ka tik labi. Un tas ka cilvēkiem ieradums un tā pieņemts strādā stiprāk par likumiem, tas šajā grāmatā ir patiešām labi izcelts. Tur jau pie vainas ir cilvēka mēģinājumi visu racionalizēt, salikt pa plauktiņiem, izvairīties no kognitīvās disonanses par katru cenu, pakļaušanās autoritātēm un uzskatīt, ka sava dzīve ir tāpat laba un neko tur nevajag mainīt.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website