Navigate / search

Look to Windward (Culture #7) by Iain M. Banks

Look to Windward (Culture #7) by Iain M. Banks

Kultūras cikla projekts man jau rit otro gadu. Nevar teikt, ka man šī sērija nepatiktu, vienkārši pēc katras grāmatas izlasīšanas nerodas vēlme tūlīt lasīt nākamo. Autors prot uzburt jaunas, interesantas pasaules, risināt aizraujošas problēmas. Vietām rakstītais ir dikti garlaicīgs, taču to pilnībā kompensē labi sarakstītās daļas.

Ir jau aizritējuši 800 gadi kopš Dvīņu Novu kaujas dienas. Viena no asiņainākajām kaujām Kultūras vēsturē. Masak orbitālā stacija atrodas 800 gaismas gadu attālumā no kaujas vietas un gatavojas mirušo piemiņas pasākumam. Šeit dzīvojošajiem 50 miljardiem cilvēkiem ir grūti saprast, kā var iznīcināt veselas planētu sistēmas un to, kāda ir bijusi Kultūras civilizācijas loma šajā notikumā. Uz Masak dodas arī planētas Čel sūtnis majors Kvilans (Quilan). Viņa planēta nesen ir pārcietusi pilsoņu karu, un daudzi šajā ceļojumā saskata Čel vēlmi samierināties ar Kultūras pārstāvjiem. Iespējams, viņš vēlas satikt savas planētas slavenāko disidentu komponistu Zilleru. Taču patieso misijas iemeslu nezina neviens, pat pats Kvilans ne.

Lai nu kur, bet planētu būvēšanā autoram nudien ir talants. Šajā grāmatā autors bez Kultūras orbitālās stacijas ir radījis vēl divas ekosistēmas. Planēta Čel ir tipiska planēta, uz kuras rasties saprātam, taču šoreiz saprāts ir radies no plēsoņām. Viņu sociālās iekārtas dinamika ir pavisam savādāka nekā visēdāju civilizācijām. Pirmkārt, tā ir kastu sistēma, kurā piederību nosaka iedzimtība. Kastu robežas tiek sargātas, un bieži vien tās ir bijušas par iemeslu asiņainiem kariem. Šos karus bieži vien arī sauc par kastu kariem. Čel iemītniekiem ir vēl viena neraksturīga iezīme. Atšķirībā no pārējām augsti attīstītām kultūrām viņiem zināmā vēstures posmā transcendējusi ir tikai neliela daļa no populācijas. Pie tam šī aiziešana no fiziskās pasaules nav notikusi pilnībā, viņi joprojām uztur sakarus, uztur ticību. Ir radusies sava veida reliģija, kuras adeptiem tiek garantēta nemirstība un atdzimšana pavisam reālās debesīs.

Kultūra nez kādēļ nav ņēmusi vērā visas šīs nianses, un savā veidā mēģinot demokratizēt sabiedrību, ir izraisījusi visasiņaināko pilsoņu karu planētas vēsturē. Savu viņi panāca – planētas iedzīvotāji apvienojas, taču ne jau labas gribas vadīti, bet naidā pret Kultūru. Ir jau tik viegli sevi attaisnot un teikt, redz, mēs jau neesam vainīgi, mūs sakūdīja. Arī viņu transhumānie radinieki nav nekādai miera mikas. Ja tā vispārīgi skatās, tad grāmata ir tāda interplanetāra alegoriju par ASV iejaukšanos Tuvajos austrumos. Par to, ka vienu vērtību sistēmu mēģina aizstāt ar ko citu. Varbūt īpaši neprasot demokratizējamo viedokli par savu nākotni. Kultūrai vēlme nest gaismu citām civilizācijām ir tādā pašā līmenī, viņa reizēm ir gan labdaris, gan policists. Iespējams, ka tā ir kritika par ASV ārpolitiku.

Otra pasaule ir behemotozauru apdzīvota atmosfēras planēta. Tā nenoliedzami ir veidota mākslīgi ar nelielu kodolu, bet milzu atmosfēru, kurā lēni peld behemotozauri un citi ar kontinentiem salīdzināmi simbiotiski organismi. Šeit katra suga pilda noteiktas funkcijas. Visu šo zoodārzu, kurš atrodas uz augstas attīstības pakāpes. Ja cilvēki būtu skudras, tad behemotozauri būtu cilvēki, pēta kāds Kultūras pārstāvis. Viena lieta gan ir skaidra, ja kāda rase mēģina nodarīt pāri šīm būtnēm, tad neskatoties uz to, cik tās ir varenas, šādas civilizācijas sagaidāmais dzīves ilgums ātri tuvojas nullei. Iespējams, tādēļ šai vietai visi ir iemācījušies mest līkumu. Sākumā kad notikumi rit nesteidzīgi, šī pasaule kalpo lasītājam par glābiņu, kur lasīt labu SF ar interesantu bioloģiju un filozofiju.

Grāmatas galvenie varoņi ir visnotaļ interesanti. Kabe trīsarpusmetrīgs trīskājains radījums, kas izskatās pēc trīsstūra. Viņš ir reportieris, kas savai planētai vēsta ziņas no Kultūras. Grāmatas pirmo daļu viņš vada filozofiskās diskusijās ar Zilleru. Zillers, komponists, kas reiz piederējis vienai no augstākajām Čel kastām, atteicies no visa un aizmucis uz Kultūru. Taču viņš zina savas planētas reālijas un ne par ko negrib tikties ar majoru Kvilanu. Viņam ir pamatotas aizdomas, ka šis planētas emisārs te ierodas tikai ar vienu mērķi – viņu novākt. Kvilans izbijis karavīrs, kuram ir zudusi dzīves jēga, taču ir vēlme aiziet ar lielu blīkšķi. Viņa emocijas var saprast, bet kādēļ izvēlēties šādu veidu, lai pieliktu punktu savai dzīvei, var nojaust tikai pēc visas grāmatas izlasīšanas. Un, protams, Masak mākslīgais intelekts, saprāts, kurš spēj garantēt visu savu 50’000’000’000 iedzīvotāju dzīvību, vadīt visu stacijas infrastruktūru un, ja vajadzīgs, ar katru aprunāties. Viņa iespējas nav prātam aptveramas.

Neskatoties uz visām foršajām planētām un interesantajiem tēliem, autoram paiet pus grāmata, lai iešūpotos. Sākumā ieliktais pamats nudien ir noderīgs, taču varēja to visu pasniegt interesantāk. Kauns atzīties, bet kad biju ticis līdz pusei, es apsvēru nolikt grāmatu malā pavisam. Aizmirst par tādas eksistenci un pieķerties kaut kam citam. Līdz ar to sērijas lasīšana būtu pabeigta priekšlaicīgi. Labi, ka izdevās sevi pārvarēt, jo beigas bija izcilas. Autors visu grāmatu izliek dažādus māneklīšus, ar kuriem pievilināt lasītāju, likt tam izdarīt nepareizus secinājumus un tad parādīt to visu nedaudz citādi. Tas man patika, liek visu laiku domāt līdzi un ielikt notikumus jaunajā perspektīvā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba demokratizācijas kritika, par to, ka ar atvainošanos ne vienmēr var remdēt visas sāpes un izskaust atriebības alkas. Par augsti attīstītu reliģiozu sabiedrību, kurā debesis ir īstenība un par tās indivīdiem. Var lasīt atsevišķi no visas sērijas, taču pirmās divsimt lapaspuses būs iemidzinošas.

Way Station by Clifford D. Simak

Way station

Šoreiz lasīšanai izvēlējos grāmatu, kuru pārlasu regulāri. Saimaks ir viens no maniem visu laiku favorītiem. Esmu lasījis gandrīz visus viņa darbus, un tie man ir patikuši jau no bērnības. Iespējams, ka mans entuziasms par šī rakstnieka daiļradi nav pamatots un ir pilnīgi subjektīvs.

Enohs savu fermu nav atstājis vismaz gadsimtu. Viss, ko par viņu zina apkārtējie ļaudis, ir sekojošais. Regulāri viņš runā tikai ar pastnieku, katru rītu Enohs dodas pastaigā līdzi ņemdams šauteni, kura viņam ir kopš Pilsoņu kara gadiem. Viss pārējais ir noslēpumā tīts. Ak jā, viņš nenoveco. Taču lauku cilvēki ir pieraduši nebāzt degunu otra dzīvē, ja jau ir tāds dīvainis, lai jau ir. Lai vai kāds – tomēr kaimiņš. Vienu gan kaimiņi nezina – Enohs ir pārsēšanās stacijas operators un viņa māju jau gadsimtu apciemo visdažādākie citplanētu radījumi. Enohs nav vienkārši operators; saskarsmē ar citu planētu iedzīvotājiem viņš ir arī daudz ko iemācījies. Piemēram, prognozēt sabiedrības attīstību. Zemes iedzīvotāju tendence nav diez ko daudzsološa.

Varētu jau teikt tipisks piecdesmito gadu pastorālās zinātniskās fantastikas darbs, kurš pārsteidz ar savu naivumu. Bet tie būtu pārāk skarbi vārdi šim darbam. Pirmkārt, tādēļ, ka autors ir aizskāris tik mūžam aktuālu tematu, ka darbs pārsteidzoši labi ataino arī mūsdienas. Un otrkārt, viņš nemaz nav tik naivs.

Aktuālais temats ir cilvēces nespēja dzīvot mierā un saticībā. Pat PSRS futurulogi ap šo laiku prognozēja vispārēju komunismu. Saimaks nebija tik naivs, un viņš redzēja iespējamo iznīcību, kuru varētu nest kodolkarš. Šajā darbā viņš apskata divus iespējamos veidus, kā izglābt cilvēci no sava likteņa. Pirmais ārējā aģenta iejaukšanās, cilvēkiem tiktu paziņots par ārpuszemes civilizācijām, piedāvāts pievienoties Galaktiskajai komūnai un dzīvot tālāk laimīgiem. Taču, lai iestātos Galaktiskajā civilizāciju saimē zemes civilizācijai vēl ir tāls ceļš ejams un izskatās, ka galamērķi tā nekad nesasniegs. Otrs veids paredz vienkāršu un ģeniālu risinājumu – padarīt visas zemes iedzīvotājus par idiotiem, kur cilvēki nezaudētu pamatprasmes, bet neko nīgrāku par koka rungu nespētu uzmeistarot. Enohs ir nostādīts situācijā, kurā viens variants ir nereāls, bet otrs nav diez ko jēdzīgs. Pastāv vēl trešais – nedarīt neko un skatīties kā viss iet uz grunti.

Ja nu gribētu piesieties autoram, tad galvenā iebilde būtu pret viņa piedāvāto situācijas atrisinājumu. Tā savā ziņā ir atrakstīšanās un varbūt tiešām pārāk daudz ticību liek uz ārējo spēku iejaukšanos un laimīgu apstākļu sagadīšanos, nevis uz reālu un racionālu problēmas atrisinājumu. Man personīgi nedaudz uz nerviem krita autora novirzīšanās no nopietnās zinātniskās fantastikas uz misticisma pusi. Es to vienmēr esmu uzskatījis par slinkuma pazīmi. Tā vietā, lai pasaulei piedomātu klāt jaunu nozari, autors izvēlas aizslēpties aiz vecā labā misticisma. Tur cilvēki paši piedomās klāt to, kas viņiem šķiet svarīgāks un visi laimīgi.

Papildus rūpēm par cilvēci autors mēģina rast arī atbildi uz jautājumu, kur tad ir visi saprāta brāļi. Cilvēki taču atšķirībā no Enoha nemaz nezina, ka tādi eksistē. Šajā jautājumā viņš ir piesliecies karantīnas scenārijam. Tas ir – augstāk attīstītas būtnes Zemes iedzīvotājus neinformē par esamību, jo cilvēki vēl tam nav gatavi, lai neeskalētu situāciju, neiejauktos civilizācijas vēsturē un visādi citi argumenti, lai izvairītos no atbildības uzņemšanās. Interesants ir starpzvaigžņu ceļojumu veids. Tā pēc būtības ir teleportācija, kuras rezultātā stacijā paliek līķis, kuru iemet skābes mucā un nākošajā stacijā uzkonstruējas jauna kopija.

Enohs kā tēls ir vairāk tāds vidējais parastais cilvēks. Tāds, kas pēc būtības no dabas ir labs, aizstāv vājos un kuram rūp arī citu likteņi. Šis labais cilvēks, robots, citplanētietis autora darbos ir sastopams vienmēr. No šiem neko neparastu nesagaidīsi un tādēļ, ja lasa pārāk daudz Saimaka darbus uzreiz, iestāsies apnikums. Par viņa dzīvi lasītājs uzzina pārsteidzoši maz, jo autors pieslēdzas viņam tikai brīdī, kad notiek pēkšņi notikumu pavērsieni. Tādēļ Enohs beigu beigās pēc grāmatas izlasīšanas paliek atmiņā kā standarta labais tēls.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja gribas palasīties kaut ko no klasikas, taču mierīgu un labestības pilnu, tad noteikti iesaku izlasīt šo grāmatu. Varbūt nav īsti cietā zinātniskā fantastika, taču stāstā apskatītās problēmas ir aktuālas arī šodien un nudien nav sajūta, ka lasītu piecdesmitajos gados tapušu darbu.

Чужих гор пленники (Пограничная река #5) by Артём Каменистый

Чужих гор пленники

Lai arī ko es pēc grāmatas uzrakstīšanas nesarakstītu par autoru un viņa izvēlētā sižeta trūkumu, tik un tā brīdī, kad viņam iznāks jauna grāmata es būšu pirmajās pircēju rindās. Šķita jau, ka pēc grāmatas Это наш дом iznākšanas Haitanai veltītais cikls ir noslēdzies un autors pievērsīsies jauniem projektiem. Likās tā kādus piecus gadus, un te negaidīti iznāca sērijas piektā grāmata. Nācās vien izlasīt.

Rogovs ir parasts ofisa planktons, kas savu ikdienu vada mazas firmiņas kabinetā. Dzīvi nevar saukt par neizdevušos, bet nekāda prieka arī īsti nav. Un tad pēkšņi vienu dienu viņš attopas kupenā, lai ar tikko ir sēdējis ofisa krēslā. Laiks ir auksts un salst. Un tāds nav viņš vienīgais, puse pilsētas (pareizāk sakot tas, kas no tās atlicis) ir pārnesta uz kāda dīvaina kalna nogāzes. Vēl jo vairāk izskatās, ka šī ir pavisam cita planēta. Rogovam atliek izvēlēties palikt par pusmežoni, kas nesmādē cilvēka gaļu, vai doties prom no pilsētas drupām, lai atrastu vietu jaunas dzīves uzsākšanai.

Ja ir lasītas desmit autora iepriekšējās grāmatas, tad skaidrs, ka ar negaidītiem sižeta pavērsieniem autors vairs nepārsteigs. Šis darbs ir atgriešanās pie paša cikla Пограничная река pirmsākumiem, jo sākums ir gandrīz identisks. Vienīgā atšķirība šeit ir augstkalnu klimatiskie apstākļi un sniegs. Visādi citādi variācija par tēmu, kas atsauc atmiņā kaut ko jau sen lasītu.

Ar popodancu apakšžanru ir tā – vai nu tev viņš nepatīk vai patīk. Ja patīk, tad nekādām pretenzijām pret šo grāmatu nevajadzētu būt. Viss notiek stingri pēc kanona. Cilvēki nonāk jaunā pasaulē iepriekš nesagatavojušies. Pirmais darbs ir izdzīvot un uzkrāt pieredzi. Neviens jau nerakstīs grāmatu, kurā cilvēki uzreiz nokļūst pie ēdiena pārpilniem galdiem, tad zudīs visa pasākuma jēga. Nesanāks sociālais eksperiments ar cilvēku grupām, lai parādītu cik labi un cik slikti cilvēki spēj būt. Šim autoram dikti patīk stratēģiski domājoši varoņi, nevis tādi, kas pieēd pilnu vēderu un ir labi. Autora varoņi, protams, pašlabumu nesmādē, tomēr brīdī, kad kuņģis ir pilns, viņi mēģina atrast dzīvei mērķi. Tā kā RPG spēles ir manas mīļākās, man nav nekas pret to, lai es lasītu daudzu lapaspušu garumā stāstus par to kā tiek attīstīta saimniecība, karots ar naidniekiem.

Žanra vājās vietas, tāpat kā visos izdzīvošanas stāstos, ir nepieciešamība pēc speciālista, vienalga kādās jomās. Redz, Rogovs prot cīnīties ar cirvjiem, Žanna šaut ar loku, Ket ir alpīniste. Lielai daļai no ļaudīm piemīt kaut kāda īpašā spēja, kas ļauj tiem izdzīvot. Jā, solis ir sperts no Žila Verna laikiem, kad bija jāpaļaujas tikai uz Sareisa Smita enciklopēdiskajām zināšanām. Varbūt tādi mēs tiekam mierināti, sak, lai arī kas nenotiktu, tas, ka tu reiz esi redzējis, kā cep maizi, tev vēlāk var lieti noderēt. Arī šajā stāstā katram cilvēkam atrodas kaut kas noderīgs. Otra lieta – neviens nekad savus cilvēkus uzreiz nenometīs rajonā, kur viņus naidnieki tūlīt iznīcinās. Labi, reizēm tā gadās gan, bet šis autors ar to neaizraujas, te varoņiem tiek nodrošināts pakāpenisks levelup. Viņu problēma ir vaksi cilvēkēdāji, kuri ir kaut kāds neandertāliešu paveids ar noslieci uz eksokanibālismu. Daļu protams viņi novāks, bet palikušie norūdīsies, lai vēlāk spētu pilnvērtīgi cīnīties.

Varoņi pagaidām savā starpā atšķiras tikai pēc savām spējām un tā kā izdzīvojuši pirmajās dienās. Par nopietnu tēla attīstību var runāt tikai Rogova gadījumā, jo caur viņa acīm mēs raugāmies uz pasauli. Viņš ir vienīgais, kas neatstāj viendimensionāla tēla iespaidu. Pārējiem šis tas no cilvēka emociju pasaules parādās reti un atgādina kartona figūriņas, kuriem uzrakstīts virsū vārds un īpašības. Tiem arī ir grūti just līdzi, man piemēram bija vienalga, vai tur kādu lācis noplēsīs vai vaksi zupā izvārīs, nerodas emocionālā sasaiste. To visu var norakstīt, ka šī ir nosacīti pirmā grāmata jau esošā cikla turpinājumā, un centrā tomēr ir piedzīvojumu komponente. Bet būtu bijis daudz labāk, ja autors tomēr būtu pacenties ar vairāku varoņu izveidi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tā kā iepriekšējās cikla grāmatas jau lasītas, šī vairāk asociējas ar vecas tēmas izvēršanu jaunos apstākļos, lai ar man rodas aizdomas, ka beigu beigās scenārijs atkārtos jau reiz sacīto. Bet tik un tā patika, jo šis žanrs ir mana vājība.

The Devil’s Detective by Simon Kurt Unsworth

Devils detective

Šī ir no tām retajām grāmatām, kuru nopirku tās nosaukuma dēļ vien. Iegāju savā mīļākajā grāmatnīcā un skatos – vēl neredzēta grāmata ar smuku nosaukumu. Nopirku. Vispār vākam jau ar ne vainas. Parasti, ja runa ir par Elli, tad neiztiek arī bez Asmodeja. Grāmatai pat uz lasīšanu nebija ilgi jāgaida – vien pāris mēneši. Līdz brīdim, kad mani sāka mocīt sirdsapziņa, ka es pērku grāmatas, kuras pēc tam nemaz nelasu.

Esiet sveicināti Ellē. Vietā, kur dēmoni bez ādas patrulē ezeru krastmalas, kur Limbo dvēseļu viļņi nerimtīgi sitas pret Elles sienām, kur nolādēto dvēseles cenšas uzpeldēt virspusē, lai viņas savāktu. Kad Ellē atrod līdz nepazīšanai izkropļotu ķermeni, izmeklēšana tiek uzticēta Tomasam Muļķim. Elles Informācijas cilvēkam, vienam no trijiem Elles detektīviem. Bet kā gan izmeklēt lietu vietā, kurā visi ir vainīgi, kur slepkavības notiek katru dienu?

Lai nu ko, bet šādu brutāli tiešu grāmatu es pirms lasīšanas nebiju gaidījis. Autors par Elli lasītājam nerada nekādas ilūzijas. Piemēram, Tomass Muļķis Elles Informācijas cilvēks. Viņš no savas iepriekšējās dzīves neko neatceras. Viņam nav ne jausmas, ko viņš reiz ir izdarījis, un kādēļ viņam pienākas sods. Vēl jo vairāk, nevienam Ellē nav ne mazākās nojēgas, kā izpirkt savus grēkus un kā nokļūt Debesīs. Debesis, starp citu, laiku pa laikam ir redzamas augstu gaisā. Visus cilvēkus te vada nolemtība un bezcerība. Cilvēks ir leģitīms dēmonu medījums, un tie nudien nekaunas savas tiesības izmantot.

Šajā Ellē nez kādu iemeslu dēļ uguns ezeri ir apdzisuši, moku rati stāv tukši, dēmoni nodarbojas ar sutenerismu, cilvēku seksuālu izmantošanu, nogalināšanu, bet tās ir viņu mājas, un cilvēki te ir iebrucēji. Viņiem nez kādēļ ir uzkrauta cilvēku spīdzināšana un mocīšana. Nav jau tā, ka dēmoniem šis darbs nepatiktu, taču arī viņiem esošā kārtība ir piegriezusies. Vecie stiprie dēmoni ir noslēgušies savā pilsētas daļā un gaida atgriežamies labos laikus. Šajā Elles variantā velni nav nekādi filozofi, viņi barojas no cilvēku sāpēm un bezizejas, viņiem cilvēks ir tikai barība, un ja no tā izdodas iegūt papildus kādu dvēseles atlieku, tad ir ļoti labi.

Tomass parasti slepkavības neizmeklē, jo dienā (lai ko tas arī Elle nenozīmētu) tādas notiek simtiem, viņš uz šīm lietām uzspiež zīmogu “Izmeklēšana netika veikta” un nosūta pieprasījumus atpakaļ Elles birokrātijai. Neviens jau no viņa arī neprasa, lai reāla izmeklēšana tiktu veikta, Ellē ar tādiem sīkumiem neviens nekrāmējas. Taču viss mainās, kad Tomasam izdodas piesaistīt Elles birokrātijas uzmanību, viņš izdara ko vēl nebijušu – nogalina dēmonu! Līdz ar to viņa dzīve izmainās, to vairs nevar saukt par bezjēdzīgu ar nolemtības elementiem. Viņš uzsāk izmeklēšanu, kurā kāds ir nogalinājis cilvēku, ne jau tā pa niekam, bet pa nopietnam tā, ka ir pazudusi arī visa dvēsele, tā, ka pa tīro. Šāds slepkava ir bīstams ne tikai soda izcietējiem, bet arī pašiem dēmoniem. Viņam dzīve parādās mērķis. Tomass arī zināmu iemeslu dēļ ir vienīgais nostrādātais varonis, par viņu lasītājs uzzina tik daudz, cik viņš par sevi zina pats. Viņš ir izrāvies no aizmirstības un atšķiras no pārējās Elles vienādības. Ir piestrādāts arī pie daža laba arhidēmona un eņģeļa, taču tie ir spēles vadītāji nevis dalībnieki. Ievērības cienīgs ir arī cilvēks, kurš ir daļēji augs un daļēji cilvēks, būtne, kas iekļuvusi Elles vistumšākajos nostūros, un viņam patiesi ir pieejama gandrīz visa informācija.

Teksts lielākoties sastāv no aprakstošās daļas, jo šāda pasaule nemaz nav pašsaprotama, un Tomasam nākas daudz ko paskaidrot. Lai arī viņš Ellē ir pavadījis jau ievērojamu laika sprīdi, viņu līdz šim nekas nav interesējis, un tādēļ līdz ar viņu lasītājs var iepazīt dažādus Elles nostūrus, iemītniekus un tradīcijas. Ceļojums nav no patīkamākajiem, un lasītājam ar bagātu fantāziju vēlāk slikti sapņi ir nodrošināti. Bāreņu nams vien ir ko vērts vai slimnīca. Autoram ir sanākusi viena no iespaidītākajām Ellēm, par kuru es esmu lasījis, uguns jūra tāds nieks vien ir.

Taču šīs grāmatas mērķis nudien nav biedēt potenciālos grēciniekus ar pēcnāves dzīvi. Tas ir veids kā ilustrēt, ka dzīve bez nekādām pārmaiņām un stagnāciju, ja vien rit pietiekoši ilgu laiku, rada rutīnu. Un elles menedžeriem, lai arī kas viņi būtu nākas norauties, lai nodrošinātos pret cerības parādīšanos. Jo ar laiku cilvēks atkož sistēmu, un tad visas mocības vairs nav ne kapiķa jēgas. Jo tiek saprasts, kādā veidā iegūt iespēju tikt uz debesīm. Līdz šim izvēlētais risinājums bija vienkāršs un iedarbīgs, taču radīja zināmu spriedzi, tādēļ Elles birokrātija meklē jaunu viedu kā radīt cilvēkiem īstu Elli.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lielākais bonuss ir grāmatas beigas, kad viss kā jau tas detektīvā pienākas atklājas pilnībā. Var droši teikt, ka autoru ir dīdījis pats velns ko tādu uzrakstīt!

Novembra grāmatas

Novembra grāmatas

Šis ieraksts vairāk ir paredzēts, lai uzskaitītu tās grāmatas, pie kurām es esmu ticis mēneša laikā. Tikšana pie grāmatām ir dažāda, lielākoties es tās nopērku, bet daļu dabūju no dažādām izdevniecībām.

Burvji by Levs Grosmans – saņēmu no izdevniecības Prometejs. Dikti forša, nudien iesaku izlasīt. Ja patīk fantāzija, tad obligāti lasiet, nenožēlosiet! Pat ja šķiet, ka esat izlasījuši visu lasīšanas vērto, tad droši paplašiniet savu sarakstu ar šo. Savukārt ja ar fantāziju esat uz Jūs, lasiet tik un tā! Pēc šīs grāmatas, iespējams, pāriesiet uz Tu.

Sarkanā sacelšanās by Pīrss Brauns – saņēmu no izdevniecības Prometejs. Ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, tad noteikti nepalaid garām šo triloģiju, viņa ar laiku noteikti tiks pieskaitīta pie klasiskajiem darbiem. Savukārt, ja reiz ir patikušas “Bada spēles”, tad šī grāmata noteikti paplašinās tavu redzējumu distopiju pasaulēs.

Shadow & Claw by Gene Wolfe – gudrās grāmatās, kas veltītas Zinātniskajai fantastikai, lasīju, ka ja neesi lasījis “The book of the new sun” ciklu, tad var teikt, ka zinātnisko fantastiku neesi lasījis vispār. Nopirku, lai pārliecinātos, vai patiešām ir tās slavas vērta.

Sword & Citadel by Gene Wolfe – tas pats, ko teicu pa iepriekšējo grāmatu. Ņēmu visu ciklu uzreiz, lai gan nevaru garantēt, ka viņu visu izlasīšu. Kas pozitīvi grāmatas anotācijā, nudien nevar saprast, par ko ir runa, bet man tas atgādina paaudžu kuģa vidi.

The Bazaar of bad dreams by Stephen King – es esmu šī autora “constant reader”, un šī grāmata bija obligāti jānopērk un jāizlasa. Tas nekas, ka daži stāsti jau ir redzēti, autors ievadā apsolīja, ka tie ir pieslīpēti un uzlaboti. Kings ir stāstu lielmeistars, un domāju, ka šī grāmata nebūs savādāka.

Way Station by Clifford D. Simak  – viens no maniem top Zinātniskās fantastikas darbiem. Atvēzējos izlasīt to oriģinālvalodā. Izlasīju divos vakaros, un tas nekas, ka zināju, kā stāsts beigsies, jo lasījis to esmu daudzas reizes. Teikšu tā – pasaule kopš piecdesmitajiem nudien nav mainījusies, un iespējams, ka cilvēki paši ar sevi nudien nespēj tikt galā.

Stūrgalvības hronikas by Jāns Kross – to mani ieteica izlasīt kāda bloga lasītāja. Tavu brīnumu – Jānī Rozē to varēja dabūt pa 5 EUR, nevarēju nenopirkt.

Чужих гор пленники (Пограничная река #5) by Артём Каменистый – un kā lai es šo nenopirktu, ja jau iepriekšējās četras jau esmu izlasījis. Пограничная река cikls ir sācis iet pa apli, un šī grāmata ir jauna apļa sākums.

Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā by Kaspars Pūce – šķiet, ka būs atmiņu stāsts izlasīšanai, ieteica Andris. Nu redzēs, kā būs, pagaidām esmu tikai nopircis, pat neesmu vēl atšķīris.

Белое пламя дракона by Илья Крымов – ja pareizi saprotu, tad šī grāmata ir prīkvels Драконов бастард by Илья Крымов, un tas, ka iepriekšējā bija neslikta, mani pamudināja nopirkt arī nākamo, grāmatu.

Galaxy’s Edge No. 1 un Galaxy’s Edge No. 17 – savulaik pirmos četrus šos Zinātniskās fantastikas žurnālus (stāstu krājumus) izlasīju. Tagad esmu nolēmis lēnā garā viņus visus sakolekcionēt un izlasīt.

Jūrmalas sirds atmiņu lokos by Pēteris Strubergs – iedvesmojos noklausoties dažu nodaļu priekšlasījumu Latvijas Radio 1. Esmu pat izlasījis vairāk nekā pusi, bet šis nudien ir atmiņu krājums, vietām interesants, vietām garlaicīgs. Visas atmiņas lielākoties nāk no autora onkuļa mutes. Noteikti patiks Jūrmalas ielu vēstures pētītājiem. Te var uzzināt kad kā katra iela saukta. Gan jau saņemšos un izlasīšu visu.

Četri tankisti un suns by Janušs Pšimanovskis

Četri tankisti un suns

Lēni graužos cauri “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas plauktam. Jāatzīst, ka biju cerējis, ka šī lieta man ies uz priekšu ātrāk, taču, šķiet, ka viena grāmata nedēļā no šīs sērijas ir ieteicamais maksimums. Šoreiz nolēmu izlasīt sērijas apslēpto dārgakmeni, grāmatu, kura pāris paaudzēm noteica suņu vārdu topu, radīja kulta seriālu izspiežot no paplānās grāmatiņas divdesmit vienu sēriju!

Janeks – parasts poļu puika, kuru kara sākums ir aiznesis uz Sibīriju, māte mirusi, tēvs gājis bojā Vesterplatē. Dzīvo pie vietējā mednieka un nodarbojas ar vietējās faunas iznīcināšanu prasmīga vietējā vadībā. Janekam ir suns Šariks. Kad līdz Sibīrijai nonāk ziņa, ka poļu brīvprātīgie veido karaspēku, lai atbrīvotu no fašistiem savu dzimteni un atdotu visu zemi darbaļaudīm, Janeks, neskatoties uz saviem 15 gadiem, nav apturams, viņš dodas uz fronti.

No vienas puses grāmata ir tipisks Lielā Tēvijas kara stāsts par puiku karavīru, kurš mīl savu dzimteni, ienīst fričus un cenšas atrast savus radiniekus. Viņā mīt cerība par pasauli, kurā nebūs nedz kara, nedz bada. Tādu, kurā visi dzīvos laimīgi un nebaidīsies par savu nākotni. To visu var saprast. Var saprast arī to, ka, kamēr viss tā nav, nevajag spriedelēt, bet jāņem rokās šaujamais un jābliež nost ienaidnieks, neskatoties un nedomājot, vai tas ir labs vai slikts cilvēks. Tankā ir nolasījusies internacionāla komanda. Semjonovs, Padomju Armijas pārstāvis, kuram jāatbild par brālīgo tautu sagatavošanu kaujas apstākļiem, gruzīns Grigorijs Saakašvili – izbijis traktorists un tankists, Jeļeņs un Janeks divi poļi, kas atbrīvos savu tēvzemi. Nu un vēl Šariks, kas piedod stāstam kolorītu.

No otras puses autors absolūti neko nejēdz no Polijas jaunāko laiku vēstures. Gan jau, ka zināja, taču vadījās pēc tā laika partijas līnijas un uzrakstīja smuku propagandas darbu par to, kā, brālīgo valstu atbalstīti, viņi atbrīvoja Poliju no fašistiem. Viņam nekas nav zināms par to, kā Poliju kara sākumā Vācija un Padomju Savienība draudzīgi sadalīja. Tas viss autoram kaut kā izčibējis no atmiņas un tādēļ neskatoties uz stāsta visnotaļ labo kvalitāti, es visu to pasākumu nespēju uztvert nopietni.

Grāmatas galvenie trumpji ir Janeks un Šariks. Pēckara un Aukstā kara laikā militarizētā sabiedrībā pusaudžiem diezgan augstu kotējās iespēja cīnīties savā tankā par taisnību pasaulē. Janeks ir visu šo sapņu piepildījums. Nav pat piecpadsmit gadi, bet jau skraida riņķī ar ložmetēju, šauj nost vācu snaiperus, gāž lidmašīnas un sašauj Panteru (tas tāds vācu tanks). Tas nekas, ka nedaudz kontuzēja, toties viņam ir divas meičas – radiste un medmāsa, kas priekš pusaudža nudien nav slikti. Tālāk par bučošanos gan neviens netiek, karš taču!

Šariks – suns visnotaļ apsviedīgs radījums, var gan šalli atnest, gan motora detaļu. Nebaidās no apšaudēm un kalpo gan kā briesmu paziņotājs, gan kā stāsta virzītājs. Šarikam ar’ kaut kas ir pret fašistiem un zaglīgiem pavāriem, taču visādi citādi normāls suns. Suns jau arī pusaudžiem savulaik bija iPad vērtē, gan jau ka mūsdienās arī suns vēl savu vērtību nav zaudējis. Šariks ir uzticams draugs, nekad nepievils. Mūsdienās gan Janeka un Šarika savienība izskatās kaut kas no druīdu klases varoņa arsenāla. Tācu te nav nekāds RPG, te ir alternatīvā vēsture. Nedaudz nomaitekļošu – Šarika karjera bija ļoti veiksmīga.

Grāmatai lieku 5 no 10, nekas īpašs jau nav, varbūt pat labāk nekā biju gaidījis. Lasot grāmatu neko daudz neieguvu, ja neskaita kārtējo piemēru tam, kā pareizi rakstīt propagandu pusaudžiem. Ja skatāmies no mūsdienu viedokļa – bērni-karavīri, ar tiem tagad lepojas tikai Āfrikā. Četri tankisti un suns noteikti patiks tiem, kuri nebaidās no klaustrofobijas, nav nekas pret teļa lieluma spalvainu draugu pagalvī, gulēšanu uz šāviņu kastēm. Patīk sasvīdušu kājautu smārds, kas eleganti sajaucas ar bezdūmu pulvera un slapja suņa smaku. Lasot fonā iesaku klausīties kādu dziesmu par Vislu, vēlams poļu valodā. Paralēli noteikti jāstudē T-34/76 modifikācijas tanka uzbūve, lai orientētos situācijā, sevišķu uzmanību pievēršot motortelpai. T-34/84 sadaļu var droši šķirt pāri mūsu varoņi cīnās tikai vienā tankā.

%d bloggers like this: