Navigate / search

Janvāra grāmatas

January 2016

Janvāris man grāmatu iegādes ziņā nebija tik spožs kā decembris, taču tā vai citādi pie sešpadsmit grāmatām tiku. Bet nu par visām pēc kārtas.

The Road to Little Dribbling: More Notes From a Small Island (Notes From a Small Island #2) by Bill Bryson – nemaz no sākuma nebiju plānojis pirkt papīra versijā. Taču elektroniskās versijas iegādes apmaksai man nāktos pārdot vienu nieri. Vispār tā arī neesmu sapratis, kā var elektroniskā grāmata maksāt dārgāk par grāmatu cietajos vākos ar visu piegādi. Lai vai kā, nopirku un izlasīju. Braisons, kā jau pienākas, raksta ar humoru daudz par saviem iespaidiem un cinisku skatījumu uz pārējiem. Vietām atkārtojas no saviem iepriekšējiem darbiem. Un beigas ar’ bija dikti sasteigtas – par Skotiju knapi desmit lapaspuses.

City of Blades (The Divine Cities #2) by Robert Jackson Bennett  – šo grāmatu izmantojot dažādus aplinkus ceļus dabūju izlasīt jau mēnesi pirms iznākšanas. Paldies, Andri! Saipūras un Kontinenta rīvēšanās turpinās, un dievības nāve nenozīmē viņa ietekmes beigšanās. Autors savā City of Stairs sev pacēlis latiņu neiedomājami augstu, tādēļ šī neizvilka līdz tādam pašam līmenim. Tomēr nevajag kreņķēties, viņa tik un tā ir ļoti laba. Ja nu kāds vēl nezina, tad City of Stairs drīz iznāks latviski, un viņu būs tulkojis Vilis Kasims, tā kā tulkojums būs labu labais! Bet kādēļ tikai janvāra grāmata, tādēļ, ka janvārī viņu izdeva, un janvārī es viņu oficiāli nopirku.

Galaxy’s Edge No. 2, Galaxy’s Edge No. 3 un Galaxy’s Edge No. 18 – mans mīļākais fantastikas stāstu žurnāls. Joprojām strādāju pie projekta nopirkt visus numurus papīra formātā, miksējot jaunos ar vecajiem. Otro un trešo jau sen esmu izlasījis, bet jaunākais vēl gaidīs savu kārtu.

Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester – kā gan es varēju atstāt nenopirktu vienu no maniem non-fiction favorītautoriem. Sevišķi, ja par viņa Atlantijas okeānam veltīto grāmatu biju sajūsmā. Redzēs, kādu jaunu informāciju iegūšu par Kluso okeānu.

A History of the World in Twelve Maps by Jerry Brotton – par šo grāmatu es paldies saku Spīganai, viņa man to iedāvināja grāmatu blogeru Ziemassvētkos. Par kartēm un vēsturi, bieza, ko gan es vairāk varētu vēlēties! Tagad viņa man stāv plauktā, un es burtiski sevi spīdzinu to nelasot. Gaidu, kad man negribēsies neko lasīt (man arī tā gadās), un tad lasīšu šo sevis uzmundrināšanai.

Titāna sirēnas by Kurt Vonnegut – šī ir daļa no kāda sava sapņa realizēšanas. Sapnis ir pavisam vienkāršs – dabūt savā īpašumā visas Vonnegūta grāmatas, kuras izdevis Tapals. Tam ir vairāki iemesli – man patīk autors, un grāmatas jau agrāk esmu lasījis, man patīk vāciņi, un es labprāt vēlētos tās izlasīt vēlreiz.

Armagedons atskatoties by Kurt Vonnegut – vispār jau Vonnegūta grāmatas nemaz nav tik viegli dabūt. Šīs pirmās divas es nopirku antikvariātā Planēta, cenas bija visnotaļ draudzīgas, un tādēļ sapņa realizācijas sākumā šķita, ka būs gan ātri un pa lēto.

Galapagu salas by Kurt Vonnegut – taču tā nebija viss!. Šo dabūju no antikvariāta Gunas grāmatas. Nemaz nebija tik lēta, un ar šo grāmatu Rīgas centrā atrodamās Vonnegūta grāmatas beidzās. Nācās meklēt citas iespējas.

Mehāniskās klavieres by Kurt Vonnegut – nācās līst iekšā ibook piedāvājumos. Sākumā neliku pie kategorijas “vēlos pirkt”, negribēju, lai sarosās grāmatu zagļi un nenes man bibliotēku eksemplārus. Iesāku ar pārbaudītiem pārdevējiem. Šī arī bija padārga, bet alternatīvu nebija.

Līķu Pēteris; Kaķa šūpulis by Kurt Vonnegut – ar šo grāmatu bija labāk, ja neskaita viņu kā vienu no maniem visu laiku favorītiem, es viņu dabūju par salīdzinoši zemu cenu, jo viņai bija praktiski nepamanāms pleķis uz lapām.

Fokuss pokuss by Kurt Vonnegut  – ar šo grāmatu es izsmēlu arī aktīvo ibook tirgotāju piedāvājumu. Pat uzrakstīju vienam, kuram ir tik daudz grāmatu, ka viņam nav laika visu sadzīt savā pārdošanas lapā, bet arī viņam nekā nebija. Nekas, pāris mēnešus atlikšu un tad ķeršos klāt pa jaunam. Protams, es viņas visas izlasīšu, taču pagaidām raustos, jo var gadīties, ka izlasot vienu tūdaļ sākšu lasīt nākamo. Finālā blogā varētu sanākt Vonnegūta mēnesis. Negribas, lai Vonnegūta vārdiem sakot mani lasītāji tamdēļ mani uzskatītu par dirsas caurumu.

Ведьмак (The Witcher #1-7) by Andrzej Sapkowski – jā, es zinu, ka tūliņ latviski iznāks Ragaiņa sērijas pirmā grāmata. Taču nevar jau zināt, vai iznāks arī visas pārējās sērijas grāmatas un kad tas vēl būs. Taču vienu zinu droši pēc vienas izlasīšanas (tas jau, starp citu, reiz jau ir izdarīts) es nevarēšu apstāties.

English Passengers by Matthew KnealeMs Marii arī diezgan labi noprot manu literāro gaumi un tādēļ iedāvināja man šo grāmatu blogeru Ziemassvētkos. Romāns, kas balstīts uz Tasmānijas kolonizācijas vēstures fona, tas man ir tieši vajadzīgs. Bez ironijas, reti kurš spēj novērtēt Tasmānijas pamatiedzīvotāju interesanto un beigās fatālo vēsturi, balto cilvēku lielos plānus un mītus, kas saistīti ar šo zemi. Līdz šim es informāciju esmu guvis no dažādām populārzinātniskām un vēstures grāmatām, nu varēšu apskatīties, kā šo informāciju izmantojuši romānam.

Chasing the Sun: The Epic Story of the Star That Gives Us Life by Richard Cohen – Jāņa Rozes grāmatnīcā – tajā, kas atrodas uz Barona ielas, reizēm var atrast labas populārzinātniskās grāmatas. Reizēm arī tādas, kas sevi tikai uzdod par populārzinātniskām. Man arī ir radies priekšstats, ka viņi tās ieved no kādas paralēlas dimensijas, jo tik lētu mantu reti kad gadās redzēt pat bookdepository atlaižu maratonos. Tā kā man ir radies maldīgs priekšstats, ka tajā nodaļā vienīgi es pērku grāmatas, tad šo nopirku, lai vienu plauktu padarītu vizuāli ļoti tukšu, cerot, ka drīz viņi atvedīs papildinājumu populārzinātnisko grāmatu klāstam. Par pašu grāmatu, izšķirstot šķita ļoti interesanta, un man patīk tādas, kurās kāds fenomens, šajā gadījumā mums tuvākā zvaigzne tiek aplūkots kultūrvēsturiskā kontekstā.

Ceru, ka arī jūsu grāmatu ieguvumu janvārī bija labi.

4 истории (как издавали фантастику в СССР) by Алексей Караваев

4 истории (как издавали фантастику в СССР) Алексей Караваев

Šo grāmatu man vajadzēja tajā brīdī, kad es ieraudzīju viņas vāku. It kā jau mīlu stāstīt, ka manus žanru lasīšanas paradumus definējušas sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”, “Fantastikas pasaulē” un “Apvārsnis”. Taču ne mazāku iespaidu uz mani atstāja pusaudžu gados lasītās sērijas krievu valodā “Зарубежная фантастика” un “Библиотека Приключений и Научной Фантастики”, tādēļ vienkārši nevarēju grāmatu palaist garām. Tās sagādāšana gan nebija tik vienkārša, jo iznākusi salīdzinoši nesen, un no Krievijas pašam sūtīt nebija vēlme, tad nācās vien iet uz Polaris grāmatnīcu un pasūtīt, izmantojot viņu pakalpojumus. Un skat, pēc nedēļas grāmata jau bija manā plauktā.

ŠĪ grāmata sastāv no četriem stāstiem, kā jau tas norādīts viņas nosaukumā. Pirmais stāsts ir veltīts sērijas “Библиотека Приключений и Научной Фантастики” izdošanai. Šīs sērijas pirmsākumi meklējami vēl pirms Lielā Tēvijas kara, kad tika izlemts izdot grāmatas, kuras būtu interesantas un pamācošas pusaudžiem. Tā nu šī izdošana turpinājās daudzus gadu desmitus. Autors izstāsta un parāda visu, ko vien viņš zina par šo sēriju. Te ir atrodams bagātīgas ilustrācijas, kas parāda grāmatu izdošanas tendences. Ja sākumā tika kopētas franču Žila Verna grāmatu sērijas, tad ar laiku mākslinieki paši piešāva roku. Tāpat vāku dizains un iespiešanas kvalitāte daudz liecināja par grāmatas izdošanas brīža tipogrāfijas stāvokļa, papīra un krāsu pieejamības. Sērija bija tik populāra, ka var pat uzrakstīt šo to par pakaļdarinājumiem. Jāpiezīmē, ka daļa no šīs sērijas grāmatām nonāca arī līdz latviešu lasītājam sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” ietvaros.

Otrā un visizvērstākā tēma ir par zinātniski fantastisko darbu publikāciju vēsturi žurnālā “Техника-молодежи”. Tas ir savdabīgs spogulis, kas parāda padomju fantastikas rašanās etapus. Ideoloģijas uzspiestos standartus un reizēm žurnāla redakcijas uzdrīkstēšanos izdot kaut ko ne pārāk atbilstošu partijas līnijai. Kopsavilkumā sākumā ar padomju fantastiku bija pavisam švaki, pat ASV publicētie un žurnālā pārpublicētie viduvējie darbi gāja uz urrā un lika padomju fantastiem grauzt nagus. Bet tad atnāca Jefremovs un brāļi Strugacki, ar kuriem tad arī aizsakās nopietna fantastikas žanra attīstība. Autors daudz laika veltījis tam, lai pavēstītu ko kurā laika periodā drīkstēja publicēt ko ne, izskaidrojot arī kādēļ. Piemēram, Klarka viena no Kosmiskajām Odisejām nogāza žurnāla redakciju, jo publicētajā stāstā zinātnieki tika saukti padomju disidentu vārdos. Cenzūra nepamanīja, redakcija nenokontrolēja, partija bija dusmīga.

Trešais stāsts ir par padomju laikos publicētajām zinātniski fantastiskajiem aprakstiem. Tiek kalpoja kā ieskati tajā kā padomju rakstnieks, zinātnieks, slavens cilvēks vai vienkāršs biedrs redzēja Gaišo nākotni. Parasti prognoze apraksts bija visnotaļ tuva nākotne, kurā Gaišā nākotne ir pavisam tuvu, pilsētās lido automobiļi un komunisms uzvar visā pasaulē. Taču kā jau tas īstermiņa prognozēm lemts, tās uz prognozēto datumu vēl atceras lasītājs, un ir neliela vilšanās gan autoram, gan lasītājam. Taču šie īsstāstiņi ļoti labi ilustrē laikmeta cerību attīstību, un var tikai apbrīnot autora pacietību to visu atrast, sakompilēt un uzrakstīt secinājumus.

Ceturtā un pēdējā nodaļa ir par sēriju “Зарубежная фантастика”, domāju, ka padomjlaikos to ir lasījuši daudzi, ja jau pat es to darīju. Man bija interesanti novērot, kā daļa no šīs sērijas grāmatām ar pāris gadu nobīdi tika izdotas latviešu valodā mūsu pašu “Fantastikas pasaulē”. Laikam tā bija drošāk, ja jau lielais brālis izdeva un nevienam par to nekas nebija, tad arī latviski var droši. Šī man vairāk bija gremdēšanās atmiņās, skatoties uz grāmatu vāku ilustrācijām un cenšoties atcerēties, kur un kad es šo grāmatu lasīju. Visas gan man nav paveicies izlasīt, bet lielāko daļu gan. Ja kāds nezina, tad šajā sērijā ir fantastiski stāstu krājumi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, skaists noformējums, autors ir īsts erudīts zinātniskās fantastikas izdošanas smalkumos un labprāt ar savām zināšanām dalās ar lasītāju. Grāmata ir katra iztērētā centa vērta, pat tagad pēc izlasīšanas es viņu laiku pa laikam pāršķirstu. Ja kāds sadomātu uzrakstīt un izdot grāmatu par zinātniskās fantastikas sēriju izdošanu Latvijā, tad šis darbs viņam varētu kalpot kā iedvesmas avots.

Seifam vajadzīgs kramplauzis by Anatols Imermanis

Seifam vajadzīgs kramplauzis

Šīs grāmatas izvēle lasīšanai bija nopietna cīņa ar sevi. Anatols ImermanisPiedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā mani ir nepatīkami pārsteidzis praktiski ar visām savām grāmatām. Patīkams izņēmums bija tikai Mortona piramīda. Arī šī grāmata ir no Mūna un Deilija sērijas, kas manās acīs sevi jau ir pierādījusi kā kapitālisma nekritiska kritika.

Romāns pamflets – īpaša veida literārs darbs, kas, ārēji balstīdamies uz kriminālsižetu, būtībā ietver sevī gan parodijas, gan fantastikas elementus. Ar to arī izskaidrojami īpatnējie rakstības paņēmieni — autora vēstījums bieži pārtrūkst, dodams vietu darbojošos personu stāstījumam, izziņām, avīžu rakstiem, dienesta ziņojumiem. Tas gan prasīs no lasītāja lielāku iedziļināšanos un aktīvāku līdzdomāšanu, taču autors cer, ka viņam šī īpatnība un vietvietām sabiezinātais humoristiskais stils tiks piedots. Lasītājs sapratīs, ka tas ir tikai ārējais ietērps dažām visai nopietnām problēmām, kuras pašlaik satrauc Rietumu dzīves veida vērotāju.

Kā par brīnumu, es tieši nesen uzzināju, ko padomju literatūrā nozīmē romāns pamflets. Ar šādi noklasificētu romānu autoram atraisīja rokas, un viņš par kapitālistiem varēja rakstīt, ko vien vēlas. Neviens viņam nepiesiesies, neaizrādīs, ka nav pietiekami dedzīgs komunists, ka pietrūkst trāpīga Marksisma-Ļeņinisma pārākuma parādīšana un citi sīki nieki. Šie nieki varēja rezultēties ar visas izdevniecības redakcijas atlaišanu un autora karjeras izbeigšanos līdz nopelniem bagātā titula dabūšanai. Rakstīt par kapitālismu bija kā fleksēt Otrā pasaules kara lādiņu, varēji dabūt tolu, bet varēja arī izsmērēt pa šķūni. Teikšu, kā ir – autors ir labi darījis, nosaucot romānu par pamfletu, tas viņam dod indulgenci pret visu, gan kritiķiem, gan lasītāju.

Grāmata acīmredzot ir domāta kā patērētāju sabiedrības kritika un reklāmas dominance kapitālistiskajā iekārtā. Reklāma ir ne tikai piecpadsmit minūtes svētdienas rītā kā padomju pilsoņiem, tā ir visur. Seriālos tiek izvietoti produkti, mārketinga speciālisti balansē uz likumības robežas, jaucoties iekšā policistu darbā un manipulē ar cilvēku prātiem. Tas viss tiek novests līdz absurdam, kas pārvēršas superļaunajā ģēnijā Džekā Kreilī, kurš veic lielāko aplaupīšanu vēsturē.

Par sižetu neko daudz nevar teikt, farss un karnevāls, kurā grūti ieraudzīt humoru vairāk gan izsmiešanu. Viss noris hipertrofētās proporcijās. Var jau saprast, kādēļ grāmatu LPSR cilvēki pirka un lasīja, lai ar kā skatīties greizajā spogulī, tā tomēr bija par visiem nīsto ASV kapitālisma citadeli, kur veikalos bija pārpilnība un četrdesmit televīzijas kanālu. Domāju, ka padomju lasītājs sijāja nost kapitālisma kritiku un klusībā vēlējas, lai arī viņam būtu kaste ar Coca-Colu, krāsaini žurnāli un televīzijas šovi.

Lai ar grāmatas anotācijā autors apgalvo, ka tā prasīs no lasītāja iedziļināšanos, man bija grūti saprast, kurš nopietns cilvēks vēlētos iedziļināties šajā pretkapitālisma aģitācijas mēslu čupā. Man ar to bija lielas problēmas, un jau pēc pirmā lapaspušu simta man absolūti trūka motivācijas viņu lasīt tālāk, vēl vairāk – lasot vilcienā mājupceļā, es lasot Džeka Kreiļa aizraujošos piedzīvojumus gandrīz aizmigu, un kaut kas tāds man sen nebija noticis.

Šim grāmatai līdzīgajam izstrādājumam lieku 1 no 10 ballēm. Tā viena balle ir godam nopelnīta par vāka noformējumu. Grāmatas lasīšanas procesa uzlabošanai iesaku ik pēc pāris nodaļām izlasīt pa PSKP CK plēnumu izrakstiem, kurās tiek nosodīta kapitālistiskā iekārta, kā dzērienu izvēlēties saulē noturētu limonādi SPORTS, kuru malkot brīžos, kad tiek pieminēta Kosmo-Kola, klāt var piegrauzt formas maizes kukulīti. Fonā vislabāk iederētos programmas Vremja skaņu celiņš, jo atgādinās tos laikus, kad visu patiesību par kapitālistiem uzzinājām no šī raidījuma un TASS korespondentu ziņojumiem.

Bāka. Observatorija kāpās by Valentīna Muhina-Petrinska

Bāka Observatorija kāpās

Par to, vai es šo grāmatu esmu lasījis, man bija zināmas šaubas. Viņas vāka noformējums, kurā attēlots cilvēks ar apbrīnojami garu kaklu, man neko neizteica un atmiņā neatsauca. Arī grāmatas anotācija man neko daudz nepalīdzēja. Nācās vien ņemt un lasīt šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu uz dullo.

Karš ir beidzies, un padomju cilvēki beidzot var nodarboties ar gaišās nākotnes celšanu. Jaša un Līza kopā ar savu tēvu dzīvo bākā Kaspijas jūras krastā. Pareizāk sakot, pie agrākās krasta līnijas. Jaunais krasts atrodas daudzus kilometrus no bākas, līdz ar jūru tālāk ir pārcēlušies arī pārējie zvejniekciema ļaudis. Kādu dienu bākā ierodas okeanologs Maļšets, kurš sapņo savaldīt nepatstāvīgo Kaspijas jūru un atdot to Padomju valstij nevis kā mainīgu un kaprīzu iekšzemes ezeru, bet paredzamu un regulējamu ūdenstilpni. Jaša un Līza uzreiz pieķeras Mašļetam un viņa projektam, viņiem pēkšņi kļūst skaidrs tas, ko viņi vēlas sasniegt nākotnē, viņi vēlas būt daļa no grandiozā Kaspijas jūras savaldīšanas projekta. Tiek noorganizēta zinātniska ekspedīcija, kuras laikā tiek atklāta jauna sala; lidojums ar aerostatu un daudzi citi aizraujoši un neparasti piedzīvojumi.

Notikumu atstāstu mums nodrošina Jaša. Mēs uzzinām visu viņa dzīvi no bērnības, kad viņš zaudēja māti, līdz jaunieša gadiem, kad viņš piedalās zinātniskās ekspedīcijās. Tēli autorei ir padevušies dzīvi un, neskatoties uz to, ka no viņu mutes nākas klausīties pārdomas par komunismu un gaišo nākotni vietā un nevietā, viņi rada dzīvu cilvēku iespaidu. Gan Mašļets ar savu aizrautību, kas redz tikai grandiozus projektus un atstāj novārtā viņa personisko dzīvi. Gan Jaša, kas no naiva atbalstītāja izaug par nopietnu palīgu un apzinās projekta plusus un mīnusus. Līza savukārt ir tā ieķērusies Mašļetā, ka arī gatava kļūt par okeanogrāfi.

Grāmatā tiek apskatītas divas galvenās tā laika problēmas. Pirmā ir diskusija par to, vai padomju cilvēkiem vajag iejaukties dabas izmaiņās. Šajā gadījumā runa ir par Kaspija jūras līmeņa regulēšanu. Mašļeta ideja ir uzbūvēt pāri jūrai dambi ar slūžām, kas aizturētu ziemeļdaļas krasta līnijas atkāpšanos. Šāds risinājums ļautu veikt prognozētas investīcijas zvejnieku kolhozu attīstībā un ļautu plānot nākotni. Viennozīmīgi padomju cilvēkam viss ir pa spēkam, un nekas nav neiespējams, taču vai šāds milzu projekts ir lietderīgs. Grāmatā ir visnotaļ interesanta diskusija par šo tēmu – ir gan par, gan pret. Tiek meklēts zinātniskais pamatojums notiekošajam, un patiešām ir patīkami lasīt grāmatu, kurā galvenie varoņi ir zinātnieki un viņu gadu desmitiem ilgi pētījumi.

Otrs temats ir par to, kādam ir jābūt īstam komunistam. Šajā grāmatā nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku. Labi Ļvovs man nepatīk, bet viņš glāba valsts mantu. Lielākoties padomju cilvēks ir ideālists, kuram rūp piecgades plāna izpildīšana, taču gadās arī pa cilvēkam, kuri nesaprot, ka īstam komunistam ir jābūt arī cilvēkam. Autore proponē visnotaļ dīvainu ideju. Ja cilvēks pārāk spēcīgi attīstās intelektuāli, to nesabalansējot ar emocijām, tad ir problēmas. Galaprodukts ir gudrs cilvēks, zinātnieks, varbūt pat partijas biedrs, taču viņā ir pazudis cilvēks. Šāds jaunās formas sīkpilsonis ir sabiedrībai nederīgs, tā vietā lai virzītu progresu, viņš ieciklēsies uz savu karjeru, darīs visu, lai tiktu pie varas. Formāli viņš izpildīs savu darbu, tekstos pateiks vajadzīgos vārdos, taču viņa sirds šajā darbā nebūs. Visu vadīs auksts aprēķins, lai nosargātu savu vietu, nevis tas, lai visiem būtu labāk. Jašam, Līzai un Mļešetam daudz nāksies saskarties ar šādiem sīkpilsoņiem, kuriem karjera ir svarīgāka par patiesību. Tādēļ labi vien ir, ka Jaša laika gaitā kļūst par literātu, jo trāpīgs feļetons avīzē spēj atsēdināt pat cilvēkus ar daudz zinātniskiem grādiem.

Patiesībā ja izmet ārā prātuļojumus par komunismu un šķiru cīņu (aptuveni 1/3 teksta), tad tīri jauks stāsts par brāli un māsu, kas dzīvo pie Kaspijas jūras, par pēckara apstākļiem, bērnības sapņiem un nākotnes plāniem. Un tas viss uz Kaspijas jūras līmeņa izmaiņu fona. Lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt var, taču ļoti labi jāorientējas tā laika (sešdesmitie gadi) reālijās.

Nature’s Building Blocks: An A-Z Guide to the Elements by John Emsley

Natures Building Blocks An A-Z Guide to the Elements by John Emsley

Šo grāmatu nopirku jau sen, pirms gadiem sešiem. Tad mani bija pārņēmusi vēlme izlasīt ko vairāk par ķīmiskajiem elementiem. Pirms tam es biju izlasījis vienu ļoti krāšņu šai tēmai veltītu grāmatu un domāju, kādēļ gan man apstāties. Taču, saņēmis grāmatu, pašķirstīju un noliku vēlākam laikam. Vēlāk par ķīmiju nācās lasīt daudz populārzinātniskās grāmatas, taču šī vienmēr palika plauktā.

Parastam cilvēkam, mani ieskaitot, ķīmija parasti asociējas ar Mendeļejeva tabulu. Tad atkarībā, cik cītīgi skolā klausījies par elektronu čaulām, zinām, kā īsti tabula strādā, un kāpēc ir tieši tā, nevis savādāk. Ja paveicas, tad tabula ir krāsaina. Bet kāds ir katrs elements, kas šajā tabulā atrodams, mēs lielākoties nezinām. Piemēram, ir vesela rinda ar retzemju metāliem, no kuriem lielākā daļa zemes garozā ir daudz izplatītāki par alvu. Par alvu visi ir dzirdējuši, bet ar iterbiju ikdienā nākas saskarties reti. Bieži nākas dzirdēt, ka tāds un tāds produkts sevī satur visu Mendeļejeva tabulu, it kā tas būtu kaut kas nosodāms. Cilvēka ķermenī ir pārstāvēti vismaz 30 ķīmiskie elementi, daži nopietnāk, kā ūdeņradis un skābeklis, daži tikai pāris daļas uz miljardiem citu elementu. Bez dažiem cilvēks nomirtu uzreiz, bet bez citiem var iztikt. Taču var droši teikt, ka izņemot specifiskus radioaktīvus elementus, kuru pussabrukšanas laiks ir ļoti īss, cilvēkā var atrast praktiski visu, tāpat kā apkārtējā dabā. Jautājums ir tikai par koncentrāciju. Par dažu elementu ietekmi uz organismu joprojām viss vēl nav īsti skaidrs.

Grāmatai ir enciklopēdisks raksturs, te autors ir centies savietot aizraujošo ar garlaicīgo. Elementi sakārtoti alfabētiski, un tas noteikti daudziem ķīmiķiem liks nopūsties, apgalvojot, ka prātīgāk būtu viņus sagrupēt pa grupām. Un es viņiem piekrītu, jo sanāk tāda lēkāšana pa elementu īpašībām, ka galva sareibst. Taču iespējams, ka grāmata nav rakstīta tā, lai viņu lasītu visu uzreiz pēc kārtas. Autors ir centies katru elementam veltītu nodaļu padarīt autonomu. Skat, šodien mani interesē skandijs, tad šķiru vaļā skandiju un lasu. Katrs ieraksts sastāv no standartizētām apakšnodaļām, sākumā pavēsta, ko nozīmē katrs elements pēc nosaukuma, tad par to kur tas sastopams Visumā. Nākamā apakšnodaļa veltīta elementa nozīmei dzīvajā dabā, tad var uzzināt, cik daudz šī elementa atrodams cilvēka organismā, bietē vai kālī, ja vien tas izceļas ar spēju šo elementu īpaši akumulēt. Elementa vēsture ir īpaši izklāstīta, un tad var uzzināt, ka ar dzīvsudrabu cilvēki indējušies jau no laika gala, bet rādijs ir modīgs tikai no pērnā gadsimta. Ja no elementa sanāk labs cilvēku bendēšanas materiāls, tad arī tas tiek pieminēts. Piemēram, no cirkonija var uztaisīt motoru, kuram nav nepieciešama dzesēšana un eļļa. Elementu ieguvē primārā nozīme ir ekonomikai, neviens jau tev neliedz saražot tonnām osmiju, bet kur tu viņu bāzīsi. Šī sadaļa vēsta par to, kā elementu iegūst, populārākās rūdas, metalurģijas metodes un pielietojumu rūpniecībā. Pēdējās sadaļa veltītas elementu izplatībai dabā, zemes garozā, atmosfērā un okeānos, ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām. Nodaļu parasti noslēdz interesants fakts, kas saistīts ar šo elementu.

Lai ar’ lasīt visu pēc kārtas ir diezgan garlaicīgi, par grāmatas saturu es neko sliktu nevaru teikt. Mana izvēlētā lasīšanas stratēģija bija divi – trīs elementi vakarā. Ja sāk lasīt pārāk daudz, tad visi elementi saplūst kopā, un beigās neesi drošs, vai tas bija par kadmiju vai par kalciju. Ja interesē ķīmiskie elementi un vēlies spēt viņus identificēt savā mājā, pagalmā vai uz ielas, tad noteikti iesaku. Ja man šī grāmata būtu nonākusi nagos pusaudžu gados, es noteikti būtu daudz izglītotāks ķīmijā (lai arī grāmata Par fiziku un fiziķiem nebija slikta).

Lieku 10 no 10 ballēm, grāmata ir izklaidējoši enciklopēdiska, tādēļ to lasot šis faktors ir jāņem vērā. Ja piemēram absolūti neinteresē minerāli un metalurģija, tad droši var šīs specifiskās nodaļas izlaist un lasīt tikai to, kas interesē. Visinteresantākā grāmatas lasīšana būs izlasot tikai Element of Surprise faktus par katru no elementiem.

Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs by Anatolijs Bezuglovs

Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs

Šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu sāku lasīt tūdaļ pēc šī paša autora darba “Milicijas inspektors” izlasīšanas. Tam bija viens iemesls, zināju, ja tūdaļ neizlasīšu, tad, iespējams, man nepietiks spēka lasīt šī autora daiļradi. Saņēmos un sāku lasīt.

Altaja novada Severoozerskas rajona Krilatojes ciemā atrasta mirusi bērnudārza audzinātāja Aņa Zaļeska, kas izdarījusi pašnāvību pa skarbo – ar bārdas nazi pārgriežot sev rīkli un neskatoties uz to, ka viņa atradās grūtniecības septītajā mēnesī. Izmeklēšanas rezultātā konstatēta pašnāvība, pirmsnāves vēstule un citi apstākļi. Lieta slēgta. Taču kolhoznieki ar to ir nemierā, ļaudīm nudien nešķiet, ka tā ir pašnāvība, cilvēki vēršas pie augstākām instancēm, lai tās lietu atvēru un noņemtu no kolhoza un vietējās komunistu partijas šo kauna traipu, kas liecinātu par savu biedru nepietiekamu izglītošanu. Tad nu Igoram Andrejevičam, Maskavas sevišķi svarīgu lietu izmeklētājam nākas doties ilgā un grūtā komandējumā, lai noskaidrotu jaunas sievietes — institūta absolventes bojāejas cēloņus.

Ja godīgi, tad es no šīs grāmatas neko daudz negaidīju. Domāju, būs parastā padomju propaganda sajaukta kopā ar komunistiskās partijas slavināšanu. Iepriekšējais autora darbs manī bija radījis pārliecību, ka arī ar rakstīšanu autoram sokas ne visai, un viņš nespēj pieturēties pie jēdzīga sižeta. Labi, te bija gan propaganda, gan komunistiskās partijas slavinājums, taču bija arī daudzas pozitīvas lietas.

Pirmā – šī grāmata nav trilleris, te no gaisa nekrīt klavieres, nezināmi svešinieki nedod neskaidrus mājienus, laboranti – ģēniji pēc nejauši atrastas blusas nenosaka aizdomās turētā bikšu jostas krāsu. Te viss ir par skarbo izmeklētāju ikdienu. Par to, ka lieta uz priekšu nevirzās, liecinieki dod sagrozītas liecības, laiku pa laikam kāds atceras maznozīmīgu faktu un aiz izmisuma nākas pārbaudīt daudzus viltus pavedienus. Cilvēki nav roboti, kas uzreiz izdod vajadzīgo informāciju, viņi runā riņķī un apkārt bieži vien ne pa tēmu, un ej nu izlobi patiesību! Tādēļ lasot grāmatu nākas sev atgādināt – šis nav trilleris, šis ir realitātei pietuvināts darbs.

Otrā – autoram nudien nav rožaini uzskati par Padomju valsts iedzīvotājiem ne par lauciniekiem, ne par pilsētniekiem. Viņi visi ir cilvēki, katrs mēģina dzīvē iekārtoties labāk, pat ja tas jādara uz citu rēķina. Sīkā noziedzība zeļ un plaukst, jo nevienam nav laika ar to krāmēties, uz spekulantiem raugās caur pirkstiem, un reizēm milicijas darbiniekiem vienkārši pietrūkst gribēšanas darīt savu darbu profesionāli.

Trešā – nezinu kādēļ, bet šajā grāmatā autoram varoņi ir sanākuši normāli cilvēki ar savām problēmām, rūpēm, uzskatiem par dzīvi un attieksmi pret pārējiem. Neviens ar neko īpašu neizceļas, bet tai pat laikā atstāj reālu cilvēku iespaidu.

Vienīgais, kas nedaudz pārsteidza bija atrisinājums, tas nudien nebija tāds, kā gaidīts. Bet jāatzīst, ka loģisks un no stāsta izrietošs. Pasaule jau ir atvērta sistēma un nevar garantēt, ka apkārt neblandās kāds nezināms faktors. Ir jau vietām no mūsdienu skata punkta smieklīgi lasīt dažus tā laika sadzīves aspektus un cilvēku uzskatus. Bieži tiek lietoti vārdi sīkpilsonis un mietpilsonis, pat biežāk par pirmrindnieku un aktīvistu.

Grāmata nav slikta, taču tirāža 80’000 mani pārsteidz, mūsdienas pat ejošākajam krimiķim nav tāda metiena. Ja to varētu izpārdot, tad visi būtu izdevēji. Vāks ir, maigi izsakoties, dīvains, absolūti neatbilst saturam, Mūsdienās tas liecinātu par kaut kādu maniaku gabalu, kas risinās Čikāgā, lai gan bildē redzama viena no Staļina katedrālēm. Bonusam grāmatas iekšējais atvērums satur nopietnu maitekli, un esmu priecīgs, ka izlasīju tur rakstīto tikai pēc grāmatas izlasīšanas.

No grāmatas iemācījos, ka no spekulanta līdz recidīvistam ir tikai viens solis. Visi sāk ar mazumiņu un tad jau ieslīgst muklājā tā, ka netiek vairs pats ārā. Labi, ja vēl pats noietu pa grunti, bet tādi pretpadomju elementi velk līdzi purvā arī citus pavisam normālus pilsoņus.

Lieku 7 no 10 ballēm. Šis krimiķis man nudien patika, pavisam nopietns darbs, kas ataino padomjlaiku reālijas. Autors ir darījis visu iespējamo, lai parādītu, ka izmeklēšanas pamatā ir ilgs un piņķerīgs darbs. Tikai trilleros un C.S.I. viss notiek uzreiz, patiesībā viss ir pavisam neinteresanti un ikdienišķi. Pat par cilvēku attiecībām viņš ir saņēmies un uzrakstījis jēdzīgi. Lasīt ideāli būtu klausoties kolhoziem un plēsumiem veltītas dziesmas, piedzerot klāt glāzi no Maskavas vesta degvīna. Kā zacene derēs kolhoza fermā nosperta truša cepetis.

Milicijas inspektors by Anatolijs Bezuglovs

Milicijas inspektors

Gada pirmajā dienā domāju, ko lai tādu labu izlasu! Dirnēju pie grāmatu plaukta minūtes desmit un beigu beigās izvēlējos šo stāstu. Ja uz grāmatas vāka redzams milicis ar sarkanu Ural motociklu, un tālumā uz zirga jāj zilmataina sieviete, tad šāda grāmata noteikti ir izlasīšanas vērta. Tā nu izlasīju kārtējo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu.

Ja ticam anotācijai, tad grāmata ir stāsts par jaunu milicijas inspektoru, kas tikko beidzis milicijas skolu un sāk darbu Izraudzītajā no­zarē. Viņš nonāk saskarē ar dažādu profesiju pārstāvjiem (bibliotekāri, kolhoza priekšsēdētāju, šoferi, ganu, ciema padomes priekšsēdētāju, zootehniķi u.c.) un asās konflikta situācijās cenšas rast taisnīgu atrisinājumu. Stāstā spraigi notikumi mijas ar dabas un dažādu tautas paražu aprakstiem.

Galvenajam varonim Dmitrijam Aleksandrovičam dzīvē ir dažas problēmas. Pirmkārt, viņš ir neprecējies jauns milicis, kas ieradies strādāt Bahmačejevskas staņicā Pirmās jātnieku armijas kolhozā, un viņam meičas atrašana ir ļoti nopietns jautājums. Otrkārt, viņam ir uzrauta augšlūpa, un lai defektu noslēptu, puisis audzina ūsas, kuras neaug. Treškārt, iepriekšējais milicijas inspektors ir alkonauts, kas kolhozā daudz ko ir salaidis dēlī. Autors sāk ar šādu bāzīti, papildus uzzinām, ka Dmitrijs ir nopietns sambists (cīņas veids nevis dejas), spēlē ģitāru (pusprofesionāli) un uztraucas par savu autoritāti staņicā. Kolhozā praktiski nenotiek noziegumi, un tas mani kā lasītāju darīja aizdomīgu. No ārpuses viss kārtībā – ir pat sociālās tikumības komisija, taču šur tur gadās pa dīvainībām, kas mani vedināju uz domām – te notiek valsts īpašuma izlaupīšana.

Vispār grāmatas galvenā problēma ir sižeta trūkums, sanāk tādi pāris mēneša iz jaunā miliča dzīves. Puika risina vietējos noziegumus – pierunā večiņu nodot kombinātā govi, kas mīl badīties; aizrāda vietējam ganam čigānam to, ka kolhoza ganāmpulkā ganās privātpersonu govis; apzina visus nestrādājošos un kaunina tos; piedalās sabiedriskajā dzīvē un neveiksmīgi sit kanti vietējai bibliotekārei, kura jau iemīlējusies ganā čigānā ar iesauku Čava. Reizēm pat sāka šķist, ka grāmata izvērtīsies kolhoza melodrāmā, bet nekā – pazuda zirgs un viss mainījās. Vispār jau ar to mīlestības līniju autoram ir pašvaki sanācis, pāris paskatīšanās vienam uz otru, nedaudz greizsirdības un izbraucieni motocikla blakusvāģī.

Ja kolhozā pazūd ērzelis, tad skaidrs, ka pie vainas ir čigāni. Izrādās, ka pat kazaku stepēs čigāni nav retums, un ja PSRS nebūtu pieņēmusi lēmumu par patstāvīgu dzīves vietu, tad šie joprojām ceļotu taboros. Nu laiki mainījušies, nākas strādāt kolhozā, taču ne visiem tas ir pieņemami, ir arī tādi, kas nodarbojas ar šeptēm, un tieši uz tiem krīt aizdomu ēna. Milicis uzsāk izmeklēšanu, viss tas pasākums ir totāli haotisks un bezjēdzīgs, var manīt, ka autoru pārņēmusi vēlme izstāstīt visu, ko tas zina par čigānu dzīvi. Līdz ar to arī lasītājam nākas vien pēdējā grāmatas daļā salasīties par čigānu kāzām, ģimenes dzīvi un baroniem. Sausais atlikums ir visnotaļ žēlīgs vismaz latviešu lasītājam, grāmata tomēr nav nekāda novadpētniecība. Morāle – nekad nevajag vainot noziegumā bez pierādījumiem.

Uz grāmatas beigām var just arī, ka autoram pašam atnākusi atklāsme, ka grāmatā nekas nenotiek un tādēļ parādās vel viena sižeta līnija – par inkasatoru aplaupīšanu, nozagti 400’000 rubļi, nogalināti cilvēki, un viss ir slikti. Meklē mēnešiem un nevar atrast, nākas vien mūsu izmeklētājiem atrisināt arī šo lietu.

Kopumā grāmata ir tipisks sadzīvisks romāns, kurā autors nebaidās atainot skarbo PSRS kolhoza ikdienu, visi nedaudz ir blēži, jaunatne mūk no laukiem, palikušie labprāt nodzeras vai krīt reliģijas valgos. Kolhozos trūkst darba roku, bet veco paliek arvien mazāk. Lieku 6 no 10 ballēm, ir jau muļļāšanās bez jēgas, bet abi atainotas tā laika dzīves ainas. Grāmatu iesaku lasīt tikai tad, ja uznāk vēlme izlasīt kaut ko par neko.

Piecas nedēļas gaisa balonā by Žils Verns

Piecas nedēļas gaisa balonā

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Diezgan sekmīgi, un tagad jau sāk šķist, ka nākamvasar viņa būs izlasīta. Reizēm es izvērtēju iespēju izlasīt viņas visas mēneša laikā, lai akmens ir nost no kakla un ar paceltu galvu varētu doties uz jauniem projektiem, taču mani attur viena lieta. Kad no šīs sērijas izlasa vairāk kā četras grāmatas pēc kārtas (kā man tas gadījās ar šo), tad lasītājs kļūst ļoti īgns un neiecietīgs. Jo ir sačakerēta kārtējā bērnības top grāmata, un tas, kas rakstīts, nepavisam nav tā, kā palicis atmiņā.

Doktors Samuels Fērgusons kopā ar draugu Ričardu Kenediju un kalpu Džo dodas ceļojumā pa Āfriku, izmantojot ar ūdeņradi piepildītu gaisa balonu. Pateicoties Fērgusona izgudrotajam mehānismam nav jāizlaiž no balona ūdeņradis un jāizmet balasts, tāpēc ar balonu var ceļot ļoti tālu un ilgi. Aprakstīti dažādi aizraujoši piedzīvojumi austrumu un centrālajā Āfrikā, Sahārā, Viktorijas un Čadas ezerā.

Mūsdienās šo stāstu klasificē kā bērnu literatūru, jo laika gaitā jau nedaudz zināšanu apjoms nobīdās, taču es šādu izvēli apšaubu. Diez vai šīs grāmatas saturs ir bērnišķīgs. Pirmkārt, autora skats uz pasauli ir sava laikmeta garam atbilstošs. Mūsdienās viss trīs varenos ceļotājus droši varētu saukt par rasistiem. Autors nekautrējas salīdzināt nēģerus (tā reiz sauca afroafrikāņus)  ar pērtiķiem, jo viņiem jau trūkst tikai astes. Āfriku apdzīvo vieni vienīgi mežoņi, kas mīl ēst sev līdzīgos un uzbrukt visam nepazīstamajam. Nesmādē pat baltos cilvēkus. Baltā cilvēka pārākums gan netraucē Kenedija kungam no droša attāluma atšaut tos nēģerus, kas viņam vienkārši nepatīk, izskatās aizdomīgi, vai vienkārši nav baltie. Arī ar arābiem nav viegli, tie atrodas kultūras pagrimumā un dzīvo uz seno laiku atblāzmas, īsumā – Āfrikā ir tikai pāris normālas vietas franču un angļu kolonijas, visa pārējā apgabalā labāk kāju uz zemes nespert, apēdīs vai aizdzīs vergos.

Pats grāmatas stāstījums nav tik daudz ceļojuma apraksts, no ceļojuma te ir vairāk Džo izrāda savu akrobātiku, Fērgusons uztraucas par ūdeni un ūdeņradi, apraksta kokus un ciltis, Kenedijs ir vienkārši maniaks ar ieročiem, ja viņš dienas laikā nav nevienu nolaidis no kātiem, diena ir neizdevusies un jāsāk činkstēt. Labi, ka nēģeri naktī uzbrūk regulāri, un saviem biedriem nākas uzklupt tikai vienreiz. Visādi citādi ceļojums atgādina kādas dabas filmas stāstījumu, kuru mums vēsta autors izmantojot Fērgusonu. Bērnu dienās vēl šķita saistoši, bet tagad, kad par Āfrikas iekarošanu un kolonizāciju zinu nedaudz vairāk, nākas secināt, ka te ir viens vienīgs faktu savārstījums, kurā autors uzskaita pāris pētniekus. Taču Verna daiļrades zinātājiem tas jau ir skaidrs no paša sākuma. Fakti arī ir visnotaļ neprecīzi, jo par Āfrikas kontinenta iekšieni nevienam nebija nekādas sajēgas, tā vīri dabū ciest slāpes virs izdomāta tuksneša.

Gaisa balons izvēlēts meistarīgi. Laikā, kad izdeva šo grāmatu, balonbraukšana sāka pārņemt cilvēku prātus. Manuprāt autors nedaudz nošmaucās ar ūdeņraža ieguves metodi, jo šaubos, vai pat mūsdienās elektrolīzes iekārta ar akumulatoru būtu pietiekoši kompakta šādam ceļojumam. Patiesībā viss ir tik fantastiski, ka balonu autoram nākas nogāzt izmantojot vecās labās klavieres, kuras fanfarām skanot tiek izstumtas no krūmiem. Ja bērnu dienās man šī aina rosināja fantāziju, tad tagad varēju tikai apsveikt autoru ar slinkumu izdomāt ko jēdzīgāku un patiesāku.

Varoņi ir tikai stāsta instrumenti un, padomājot nopietnāk, viņi ir tikai izkārtnes, kurās cilvēku grūti atrast. Doktors Fērgusons ir tā kā zinātnieks un ceļotājs, bet tai pašā laikā pilnīgs fatālists. Vienīgais, ko mēs par viņa dzīvi uzzinām, ir tas, ka viņš jau no trīs gadu vecuma ēdis ar dakšiņu. Džo ir uzticīgā kalpa loma, ceļojot kopā ar saimnieku sagrābstījies zināšanas, bet dvēselē palicis iztapīgs un panaivs puišelis. Nedaudz slimo ar suicidālām nosliecēm, par visu vairāk vēlas mirt varoņa nāvē. Ja ticam grāmatai, tad spēj pa sauszemi veikt apbrīnojamas distances. Par Kenedija kungu jau stāstīju, viņš laužas kā jauna meita, negrib pat braukt līdzi, taču klausa tiešām pavēlēm. Mīl nogalināt un uztraucas par saviem ieročiem.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, savulaik noteikti bija tipiska piedzīvojumu grāmatas bez nekādiem varoņu izveides smalkumiem. Verns lieto veco labo recepti – piedzīvojumi plus šausminoši un aizraujoši fakti. Kas gan vairāk lasītājam nepieciešams, lai izrautu viņu no ikdienas. Mūsdienās informācijas laikmetā grāmata ir nedaudz par plakanu. Ja bērnībā fanojāt par šo darbu, tad labāk nepārlasiet.

Spoku sala. Libānas pils by Pjērs Benuā

Spoku pils

Arī šī grāmata iederas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, šajā brīdī sērija jau bija uz savas fināla taisnes. Deviņdesmito gadu sākumā sērijas izdošanas stafeti bija pārņēmusi izdevniecība “Sprīdītis”, bet 1993. gadā to atkal atsāka izdot “Liesma”. Tā arī vēl neesmu ticis skaidrībā, kādēļ tas tā notika. Bet ja neskaita Deivija kopu un Spoku salu, tad pārējie sērijas pēdējo gadu darbi bija mēģinājumi pavilkt tautu ar veco labo klasiku.

Romānā «Spoku sala» darbība norisinās uz kādas tropiskas Jaunhebridu salas, kur no Sidnejas ierodas daudzsološais zinātnieks Fabrs, lai realizētu savas dzīves mērķi. Taču viņš vēl lāgā nav nokāpis krastā, kad to pārņem līdz šim nepazītas jūtas — bailes. Romānā «Libānas pils» franču pretizlūkošanas dienesta kapteinis Domevrs ir pārliecināts, ka viņu sagaida spoža karjera un laimīga laulības dzīve. Tā arī būtu noticis, ja vien… ja vien viņš nesatiktu kādas vecas pils burvīgo īpašnieci, kura strādā gan Francijas, gan Anglijas pretizlūkošanas dienestu labā.

Sākšu uzreiz ar atzīšanos – autors raksta labi un rūpīgi. Viņa varoņi ir neprecēti vīrieši, kurus neceļos aizved kaislība pret sievieti. Spokus salā izcils aitkopis lēnā garā saiet sviestā, jo pārāk ir ieciklējies uz kādu jaunkundzi, kurai viņš nezina pat vārdu. Tik vien, ka kādu laiku pirms daudziem gadiem pavadījuši kopā Sidnejā. Un kad tu, cilvēks, esi viens pats cilvēkēdāju vidū uz Eromangas, tad sāc baidīties pats no savas ēnas. Kaimiņi arī nav diez ko viesmīlīgi un kanaki – slinki. Vienu vārdu sakot, atliek tikai atmiņas, gramofons un pudele. Ja paskatās Fabra nojūgšanās iemeslus, tad tos nāktos atzīt par visnotaļ dīvainiem, viss sākas ar atrastu kvīti, un tad lēnām viss uzkrājas, un no normāla aitkopja ar mērķi ieviest Jaunhebridu salās aitas kļūst par alkānu, kas baidās no visiem un paša izdomātas realitātes. Ja es teiktu, ka lasītu aizgūtnēm, es mānītos, bet bija tīri lasāms gabals, centrā varonis apkārt eksotisks fons, dzīve, kas piespēlē dīvainas sakritības, ko tad cilvēkam vairāk vajag.

Libānas pils Domrevs ir pavisam cits putns, viņš ar savu kamieļu kavalēriju varonīgi cīnās pret arābiem Sīrijas teritorijā, saņem vienu paaugstinājumu pēc otra, un viss dzīvē būs labi, jo risks un briesmas viņu nebaida. Taču tad viņš nokļūst pilsētā, un viss aiziet pa pieskari. Kā pretizlūkošanas aģents viņš ir labs, jo zina vietējos un saprot, kā jākārto lietas. Puisis pat gatavojas precēties līdz sapinas grāfienes Orlovas tīklos. Un tad arī viņa dzīve aiziet par pieskari; no daudzsološā armijnieka pāri paliek tikai lupata, kas ir apsēsts tikai ar vienu sievieti. Var jau būt ka cilvēkiem dzīvē tā gadās, ka mīlestība un kaislība ir tik liela, ka nākas vēlāk kādu laiku pavadīt trako mājā, bet cilvēki jau ir dažādi.

Abu romānu centrālā mācība ir – vīrietis, kamēr vien nav sapinies ar sievišķiem, ir visnotaļ racionāls un par sevi pārliecināts radījums, kurš spēs tikt gala ar visām dzīves grūtībām bez problēmām. Taču, ja pie apvāršņa parādīsies sieviete, pat visrūdītākais aitkopis vai franču karavīrs Sīrijā aizies pa pieskari. Nelīdzēs nedz gramofons, nedz trakonams. Ja redzi sievieti, tad bēdz, vīrietis savā dzīvē var uzticēties tikai saviem draugiem un paša kamielim (ja tāds ir).

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Neskatoties uz to, ka nepiekrītu tam, kā autors meklē izskaidrojumus savu varoņu rīcībai, daudz iepinot stāstā psiholoģiskus momentus. Viņa trumpis ir spēja radīt dzīvus un izstrādātus varoņus. Lasīt var, ja patīk romāni par mīlestību un lielām kaislībām, kas, vēlams, beidzas letāli.

Konkistadori by Arturs Lielais

Konkistadori

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērija ir nebeidzama, nolēmu atkal pieķerties Artura Lielā darbiem. Autors man bērnu dienās patika, šī grāmata krievu valodā bija viens no sērijas svētajiem grāliem, kas iznākusi bija, bet atrast un nopirkt bija visai grūti un dārgi. Dārgi tādēļ, ka grāmata bija ideālā stāvoklī.

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka atļāvos pārpublicēt to pilnībā. Šajā grāmatā pastāstīts par spāniešu iekarotājiem — konkistadoriem, kuri, sekodami lielā jūras braucēja Kristofora Kolumba pēdās, burāja uz Jauno Pasauli, pastāstīts par viņu atklājumiem un karagājieniem Antiļu salās, Centrālajā Amerikā, Meksikā un Jukatānā, attēlota Lielās Dienvidu jūras — Klusā okeāna atklāšana, acteku un maiju zemju iekarošana, indiāņu cilšu civilizācijas un kultūras iznīcināšana. Dokumenti, hronikas, vēsturnieku liecības, tā laika ļaužu vēstules un dienasgrāmatas, vēlāku laiku zinātniski pētījumi palīdzējuši populārā izklāstā atainot tālo dienu asiņainos notikumus, Balvojas, Velaskesa, Kordovas, Grihalvas, Kortesa, Monteho un citu konkistadoru ekspedīcijas un kaujas, kurās acteki un maiji pūlējās dot pretsparu nodevīgajiem iebrucējiem.

Autors savu darbu sarakstījis balstoties uz Kortesa laikabiedru hronikām, ņemot par pamatu gan kāda Kortesa līdzgaitnieka apoloģiju iekarotāju zvērībām, gan arī citu hronistu kritiku. Lielākoties stāstījums ir dažādu hroniku pārstāsti ar autora iestarpinājumiem, par tiem vēlāk. Stāstījums ir saistošs un lasās vienā elpas vilcienā. Dažas nodaļas veltītas acteku un maiju vēstures izklāstam, kuras piedod lasāmajam papildus kontekstu un paplašina lasītāja zināšanas. Te gan ir jābūt uzmanīga. Ja par Kortesa un citu iekarotāju kara gaitām viss puslīdz skaidrs bija jau grāmatas iznākšanas laikā, tad par acteku un maiju kultūrām katru gadu nāk klāt jauni fakti, un tādēļ daļa no informācijas var nebūt vairs aktuāla. Lai padomju lasītājam būtu pavisam aizraujoši, autors iemet arī pa kapitālistu vēsturnieku darbam, kuri pamatoti tiek nolīdzināti līdz ar zemi. Iespējams, ka daži izteikumi ir izrauti no konteksta, bet tikpat labi iespējams, ka šie vēsturnieki ir bijuši koloniālisma piekritēji un pasnieguši notikumus caur savu pasaules uztveres filtru.

Autora lomu vēstures popularizēšanā caur saistošu stāstu nevar noliegt, taču ir viņa darbos pāris mīnusi, kas sagandē labo darbu. Pirmais mīnuss ir nemitīgā atsaukšanās vietā un nevietā uz slavenajiem vēsturniekam Kārli Marksu un Frīdrihu Engelsu. Skaidrs, ka šīs atsauksmes ir šķiru cīņu kontekstā un vairāk, lai parādītu acteku valsts iekārtas nesociālismu. No šīs lietas izriet autora darbu otrais mīnuss – notiekošā salīdzināšana ar mūsdienu pasauli. Laiku, kad cilvēka tiesības tiek respektētas, kolonizācija sen ir beigusies, un verdzība pastāv vien dažos pasaules nostūros. Taču trešais un pats lielākais mīnuss ir notiekošā interpretācijas uzspiešana lasītājam. Autors nekaunas stāstīt, kas ir labi un kas ir slikti, sniedzot uz sarežģītiem fenomeniem nekritiskus apgalvojumus sociālisma mērcē. Jāpiezīmē, ka reizēm gan autors aizmirst dot nodevu režīmam un faktu interpretācija dod arī padziļinātu ieskatu noteikta laika posma fenomenos.

Bērnībā, kad grāmatas mīnusiem es nepievērsu tik daudz uzmanības, jo dzīvoju pasaulē labākajā valstī, grāmata šķita ļoti laba. Arī tagad es viņu vērtēju visai augstu un lieku 7 no 10 ballēm. Autoram ir talants rakstīt interesantus vēstures atstāstus, pat ja tos nedaudz maitā ideoloģija. Lasīt iesaku, ja vēlies atgriezties bērnībā vai arī papētīt padomju ideoloģijas ietekmi uz vēstures grāmatām.

%d bloggers like this: