Navigate / search

City of Blades (The Divine Cities #2) by Robert Jackson Bennett

City of blades

Kā jau daudziem arī man šī ir viena no gaidītākajām 2016. gada fantāzijas darbiem. Viņa bija tik gaidīta, ka izmantoju izdevību izlasīt viņu jau Ziemassvētkos. Grāmatas iznākšana plānota janvāra beigās, bet es vienkārši nevarēju tik ilgi sagaidīt. Taču autors var nesatraukties, par grāmatu viņam samaksāju jau pusgadu atpakaļ, tikko tā kļuva pieejama iepriekš pasūtīšanai.

Voortjaštana reiz bija pilsēta, kas Saipūras iedzīvotājiem iedvesa šausmas. No tās pa visu pasauli devās karotāji, kurus nebija iespējams iznīcināt un uzvarēt. Viņi sēja postu visās pakļautās un dievu neaizsargātās teritorijās, jo karš bija viņu dzīves mērķis. Tagad pēc dievu pazušanas no pilsētas ir atlikušas tikai nomales, pats centrs iegāzies jūrā. Taču dievietes Voortjas zaudēšana nav pilnībā izdzēsusi brīnumus, tie vēl laiku pa laikam parādās. Šo lietu tiek uzdots izmeklēt vienai no Saipūras vedošajām vēsturniecēm, taču viņa iet bojā. Lieta tiek uzticēta pensionētai ģenerālei Mulagēšai, un šķiet, ka Asmeņu pilsēta nemaz nav tāda aizgājušo laiku leģenda, kā gribētos ticēt. Kaut kādu iemeslu dēļ robeža starp dievišķo un materiālo ir kļuvusi pavisam plāna.

Pēc grāmatas izlasīšanas es sev uzdevu jautājumu. Kas ir tas, kas man viņa darbos un šajā konkrēti patīk?

Pirmais un galvenais ir pasaules detalizācija. Tā ir vienkārši apburoša neskatoties uz tajā notiekošajām šausmām. Tā ir tehnoloģijas un mistikas amalgama, pasaule, kurā reiz cilvēkiem blakus ir dzīvojuši dievi. Dievi bija praktiski visuvareni un saviem pielūdzējiem viņi spēja iedot jebko no mūžīgām mocībām līdz pilnai laimei. Taču šī sasaiste nekad nav bijusi vienpusēji, dievs bez saviem pielūdzējiem nav nekas, tādēļ viņam ir jābūt daudzmaz racionālam. Šis aspekts ir viens no galvenajiem sižeta virzītājiem. Dievi arī nav bijuši vienmēr, un nu viņu vairs nav. Nav tādēļ, ka kādreizējā Kontinenta kolonija Saipūra atrada veidu, kā iznīcināt šos dievus. Tagadējā pasaule jau gandrīz gadsimtu atrodas krīzē. Kontinents ir zaudējis savu statusu, viņu ir pakļāvuši bijušie vergi. Taču autora pasaule nav pašmērķīga, reizēm gan gribētos, lai tā tāda būtu, viņa ir pamats, uz kura noris darbība, taču pati pa sevi nepārmāc sižetu. Bet tās drupatas, ko viņš dod par šīs pasaules vēsturi vien, dod iemeslu grāmatu izlasīt. Nudien vēlētos izlasīt visas vēsturnieka Efrema Pangjui grāmatas.

Otrais iemesls ir tas, ka grāmata aizskar ļoti daudzas nopietnas tēmas – koloniālisms, koloniju attīstīšana, par kolonizatoru un kolonizētāju savstarpējām attiecībām, vēstures noliegšana un vēstures pārrakstīšana. Racionālās un mistiskās pasaules uzskatu sadursmē. Viss sižets balstās uz šo konfliktu dinamiku, katram ir vēlme atrast vietu savā pasaulē. Kāds sapņo par aizgājušajiem laikiem, kāds no tiem baidās. Kādam pasaule ir tikai spēļlaukums, lai realizētu savas ambīcijas, citiem ir jāizpilda dotie solījumi. Tas viss savijas tādā mezglā un pārsteidz ar nopietnu problēmu analīzi gan piemēros no ikdienas, gan tīri filozofiskos spriedumos. Kolonizācija un demokratizācija dikti atgādina ASV darbošanos Tuvajos austrumos, ja ir vēlme raksties dziļāk, tad Britu Impērijas un Indijas attiecībām. Var arī uztvert to kā abstraktu reliģijas un ateisma sadursmi iedomātā pasaulē. Un kas jauns šajā grāmatā ir centieni rast atbildi uz jautājumu, kas ir karavīrs.

Trešais iemesls ir sižets un varoņi. Šajā grāmatā Šāra vairs nav galvenā varone, te priekšplānā izvirzās vecā cīnītāja ģenerāle Mulagēša. Lasītājs tiek iemests ne tikai Voortjaštanas iekšpolitikā, bet arī Mulagēšas pagātnē. No tādas pagātnes tikt vaļā nudien nav viegli. Sižets gan mani nedaudz pievīla, šķita, ka esmu jau to visu kaut kur lasījis, un nevis šur tur, bet cikla iepriekšējā grāmatā “Kāpņu pilsēta” (starp citu drīz iznāks arī latviski). Šķiet, ka autors ir kritis par upuri saviem iepriekšējiem panākumiem un baidās atkāpties no tā, kas reiz viņam izdevies. Tādēļ sižets galvenās līnijās kopē iepriekšējo grāmatu, un tas piekasīgu lasītāju var nokaitināt. Autors pirmo grāmatu sarakstīja kā vienīgo un tādēļ jau laikus bija izracis sev bedri, kurā diemžēl nācās iekrist. Kontinenta dievi ir miruši, viņu vairs nav, un beigts dievs nav nekāds karotājs. Jā, var būt kaut kādi artefakti, kas par dievu atgādina, taču līdz pašam dievam tas ir tālu. Tādēļ fināls, lai arī tipisks “last stand” un beigu cīņa, kas izšķir pasauļu likteņus, sanāk tāds nekāds. Nemaz neliek skriet skudriņām. Un Sigurds, nabaga Sigurds! Ko autors ir izdarījis ar viņu, atņēmis viņam mežonību, civilizējis un atrāvis viņu no mīļākās nodarbes nogalināšanas. Nē, bija pāris cīņas, kurās viņš izglāba situāciju, taču atstāja tādu pensionēta Rembo iespaidu.

Grāmata ir laba un vietām pat izcila, taču autors ar savu iepriekšējo darbu ir uzlicis sev latiņu tādā augstumā, ka viņam būs grūti sevi pārspēt. Tādēļ grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, man viņa patiešām patika un iesaku izlasīt katram fantāzijas cienītājam, patiešām labs un kvalitatīvs darbs ar nestandarta pasauli.

Road Brothers : Tales from the Broken Empire (The Broken Empire #3.5) by Mark Lawrence

Road brothers

Pirms sākat lasīt šo atsauksmi, es jūs brīdinu, esmu Lorensa rakstīto darbu fans, un tādēļ mana jūsmošana ir jāuztver kritiski. Kad ieraudzīju šo grāmatu amazon veikalā, es daudz nedomāju un pirku vien nost. Kā gan es varētu paiet garām Salauztās impērijas stāstiem?

Šajā stāstu krājumā ir apkopoti desmit stāsti, kas saistīti ar Salauzto impēriju. Jorgs savu mērķi nesasniedza viens pats, viņam bija palīgi ceļa brāļi. Tieši pateicoties šīm brāļiem Jorgs daļēji kļuva par to, kas viņš ir. Taču ko mēs zinām par šiem brāļiem? Par viņu gaitām saistībā ar Jorgu mēs zinām praktiski visu, bet kas viņi bija, pirms kļuva par lielceļa laupītājiem, kas bija tas, kas viņus noveda līdz lielceļam, vai kādēļ viņi to izvēlējās kā savu dzīvesveidu, par to nemaz tik daudz lasītājs nav informēts. Tādēļ talkā nāks šis stāstu krājums, kas parādīs dažus no Jorga brāļiem ne tikai triloģijas galvenā varoņa kontekstā.

Šie stāsti ir kā jauks triloģijas papildinājums, kas bez Jorga brāļu personību izpētes pievēršas arī pasaules padziļinātai izpētei. Šeit ir sastopami daudzi aizgājušo laiku artefakti, daži nekaitīgi, daži nāvējoši. Par dažiem kā stāstā “Select mode” autors ir pasmējies, parādot civilizācijas pagrimumu un tumsonību. Par citiem kā “Sleeping Beauty” mēģina paanalizēt nomaļā bunkurā izolēta mākslīgā intelekta rīcību.

Ja man būtu jāizvēlas labākie stāsti šajā krājumā, tie būtu “Sleeping Beauty” par kādu Jorga ne tik zināmu piedzīvojumu un “The Nature of the Beast” par brāli Rike, ne par to, kādēļ viņš ir tāds, kāds viņš ir, bet par to kā tika izlemts viņa liktenis. Taču tas nenozīmē, ka pārējie stāsti ir zemē metami, katrs no viņiem izgaismo kāda Jorga brāļa pagātnes aspektu. Piemēram, Makins, kas cilvēkam ar visnotaļ labu statusu sabiedrībā lika nolaisties līdz lielceļam, un kas viņš bija pagātnē. Visam pie vainas ir atriebība, lai ar bija par ko. Vai, piemēram, brālis Kents ar savu stāstu “Bad seed”, par to, kā viņš izrāvās no ieraduma valgiem un pievērsās savam dzīves aicinājumam. Netiek aizmirsts pat Jorga mazais brālis, un ja šo stāstu izlasītu pirms triloģijas, viss lasītprieks būtu samaitāts. Pietiks vien ar to, ja zināsi, ka pat Jorgs baidījās no sava mazā brāļa, kurš nekad nevienam nepiedeva, un kuram jau bērnībā bija skaidra nākotne.

Grāmatas galvenais mīnuss ir, ka to nevar iešķiebt lasīšanai cilvēkiem, kas nav lasījuši princim Jorgam veltīto triloģiju. Visi stāsti satur nopietnus maitekļus, kas pastāstīs to, kā viss beidzās. Ja lasītājs neko nezina par Salauzto impēriju, tad viņam var rasties grūtības novērtēt pasauli, kurā noris darbība. Nav jau tā, ka galīgi nav vērts lasīt, tomēr tad ir jāizšķiras par pirmās triloģijas samaitekļošanu un palaidīsi lielāko daļu no stāsta jēgas gar ausīm.

Lieku 9 no 10 ballēm, ja jau esi izlasījis gan Jorga triloģiju, gan Džalana triloģijas pirmās divas grāmatas un ļoti vēlies atkal uz mirkli iemest aci Salauztās impērijas pasaulē, tad droši ņem ciet un lasi, nenožēlosi! Man personīgi šī grāmata ļaus ar cieņu sagaidīt The Wheel of Osheim iznākšanu.

Синее пламя (Синее пламя #2) by Алексей Пехов

Синее пламя

Pērnā gada beigās izlasīju Синее пламя cikla pirmo grāmatu Летос. Pirmā man patika un atzīšos godīgi pret šo rakstnieku man ir patiešām būt grūti kritiskam. Esmu nedaudz fanbojs un manu sajūsmu vajadzētu interpretēt kritiski. Tā reizēm gadās, ja autoram sapas ar lasītāju.

Tūkstoš gadus atpakaļ pēc Kataklizmas no pasaules aizgāja varenie burvji. Lai arī viņiem bija milzu vara, pēc savas būtības viņi tik un tā palika cilvēki. Cilvēki, kas vēlējās vēl lielāku varu, kas nebaidījās eksperimentēt ar lietām, kuras līdz galam neizprata, noslēdza līgumus ar radījumiem, kurus labāk būtu bijis atstāt aiz durvīm. Tas viss noveda pie katastrofas. Teo bijušais cirka mākslinieks, Šerona nekromante un Laviani izbijusi slepkava, dodas meklēt Tionu vienu no šiem reiz varenajiem magiem. Šķiet, ka ne visi burvji ir pametuši pasauli. Un pat ja Tions vairs nestaigā pa zemes virsmu viņiem tik un tā nav izvēles, viņi ir noslēguši vienošanos ar šauttu (tas tāds ļoti slikts dēmons). Ja vienošanās netiks izpildīta cietīs Šeronas audžu meita.

Pasaule – kā jau tas no Pehova sagaidāms ir detalizēta līdz sīkumam, viss ir pārdomāts un sabalansēts. Varētu pat teikt, ka pārāk, jo pasaule pārņem un nomāc visu sižetu. Lasītājs ar aizrautību var lasīt par Letosa agrāko varenību, klausīties aizgājušo laiku leģendas un salikt informācijas drumstalas skaistā bildē. Taču tas diemžēl atrauj uzmanību no galvenajiem varoņiem. Reizēm pat šķiet, ka varoņi ir vairāk kā mikrofoni, kuru uzdevums ir vēstīt lasītājam savas pasaules stāstus.

Varoņi – beidzot var saprast, kurš tad no viņiem būs īstais varonis, tas, kurš iespējams izglābs visu pasauli. Pēdējā laukā šautti ir sākuši uzvesties pavisam dīvaini, parādās vietās, kurās tie nekad nav bijušu, slēdz darījumus ar šaubīgiem ļautiņiem. Šķiet, ka viņi vēlas atvērt durvis, kas savieno to pasauli ar Letosu. Teo un viņa komanda to vēl nezina, jo viņu uzdevums ir atrast Tionu pēdējo no burvjiem. Ja es teiktu, ka nav varoņu izaugsmes es melotu. Tā ir, taču tāda nepārliecinoša, izskatās, ka tos visus vada kāds leļļu meistars un noteiktos laika sprīžos piespēlē papildus līmeni. Neteiktu, ka autors spētu noslēpt sižeta attīstību, mājieni ir diezgan tieši un šis tiešums reizēm liek apvainot Teo un viņa komandu stulbumā un citās sliktās lietās.

Piedzīvojums – ar piedzīvojumu ir diezgan pašvaki, ja skatās no malas. Jā pāris cīņas ir episkas un “last stand” arī nav peļami. Beigu boss battle ir cepuri nost. Taču viss piedzīvojums ir tik lineārs un ar veiksmīgām sagadīšanās pilns kā suns ar blusām. Par klavieru lietu es to nesauktu, bet ļoti, ļoti tuvu tam. Lasot izklaide tiek garantēta, bet nedod dies, ja sāksi domāt par notiekošā loģiskumu. Autors gan vienmēr var attraukt, sak pasaulē ir maģija ko tu gribi, viss kas var notikt.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, Pehova faniem jālasa obligāti. Citiem, šo sēriju kā pirmo autora grāmatu nudien nerekomendētu, pirmā bija laba, taču otrā ir daudz vārgāka. Ceru, ka autors uz finālu saņemsies un radīs kaut ko pavisam aizraujošu.

Atskats uz 2015. gadu un plāni uz 2016. gadu

Izlasītais

Nu esmu tik daudz atgājis no svinēšanas, lai varētu uzrakstīt par to, kā man klājies 2015. gadā. Tā kā blogs ir par grāmatām, tad radīsies iespaids, ka visa mana dzīve sastāv no tām vien, bet nav tik traki, viņas aizņem vien 10% no manas dzīves.

To, ka šis gads būs ražīgs lasīšanas ziņā, varēja jau nojaust pa jūliju, kad biju sasniedzis savu nosprausto mērķi – izlasīt 111 grāmatas. Vispār, ja godīgi, tad iespringstot varētu izlasīt arī 365 grāmatas, bet tad jau tas būtu pašmērķis, kura iepildīšanai nāktos izvēlēties plānas un, iespējams, neinteresantas grāmatas, tādēļ parasti savos plānos ielieku 100 grāmatas, lai apaļš un reāls cipars, kuru var izlasīt mierīgi. Tātad 2015. gadā izlasīju 181 grāmatu vai 67’077 lapaspuses. Ja grāmatu skaita ziņā ir bijuši arī labāki gadi, tad lapaspušu skaita ziņā tāda ražība man nav bijusi no augstskolas laikiem.

Aizgājušā gada centrālā tēma bija “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšana, izlasīju veselas piecdesmit. Mana uzskaite rāda, ka palikušas ir ap četrdesmit (šogad jau divas esmu paspējis izlasīt), tas nemaz nav tik daudz, tādēļ ir cerība, ka šim projektam šogad varēšu likt punktu un ķerties pie Fantastikas pasaulē sērijas. Tajā gan grāmatas ir dikti plānas, un ja dikti pacenstos, varētu ar viņām tikt galā pāris mēnešu laikā.

Runājot par lasīšanas plāniem, es sen esmu atzinis, ka nespēju pieturēties pie saraksta. Gadās, ka es sastādu lasīšanas sarakstu, tad uzģenerēju kārtību pēc kuras grāmatas lasīt, un jau pēc otrās grāmatas izlasīšanas tēloju, ka nekāda saraksta nemaz nav, jo lasu pavisam ko citu. Pērn man tā gadījās reizes trīs. Tādēļ varu tikai apskaust cilvēkus, kas spēj uzģenerēt sarakstu ar pārsimts grāmatām un arī pieturēties pie tā; lai viņiem veicas! Domāju savu sēriju lasīšanu atšķaidīt ar mūsdienīgo zinātnisko fantastiku, man kādas desmit stāv plauktos nopirktas, bet nelasītas, noteikti izlasīšu pēdējo Diskzemes grāmatu, Malazāņu sērijai ar vajadzētu pāris tūkstošlapaspušu grāmatas izlasīt. Vēl man vajadzētu pabeigt Kultūras sērijas grāmatu lasīšanu, nav jau tik daudz, un grāmatas ir ļoti labas, tikai kaut kā nesanāk. Noteikti atradīšu laiku kādām desmit populārzinātniskām grāmatām, arī tās jau atrodas grāmatu plauktā. Skaidrs, ka izlasīšu arī visas blogeru Ziemassvētkos saņemtās grāmatas, šogad gan knapāks skaits, bet, cik palūkojos, būs labas.

Pērn izlasīto grāmatu topu gan nestādīšu, tas būtu pārāk laikietilpīgi, bet visas, kas novērtētas ar 9 vai 10 var lasīt droši. Galvenais apskatieties, vai apskata beigās neesmu uzrakstījis kādu specifisku piebildi, kas sašaurina to lasītāju loku, kuriem grāmatas patiks.

Pērnajā gadā man grāmatu plauktā parādījās pāris grāmatas ar autoru autogrāfiem, tā kā sāku sevi turēt aizdomās arī par šādu grāmatu kolekcionēšanu. Ceru, ka tas nepārvērtīsies hobijā un tā arī paliks minimālā līmenī.

Sadarbība ar izdevniecībām

Joprojām sadarbojos ar Izdevniecībām Prometejs, Jāņa Rozes Apgādu un Zvaigzni ABC. Viņu grāmatas vērtēju pēc tādiem pašiem principiem kā visas pārējās, bez atlaidēm. Ja grāmata man patika, es no tā nekautrējos. Protams, es jau arī lasu un rakstu tikai par tām, kuras man patīk (vai šķita, ka patiks, izvēloties). Lasītājs tiek informēts par to, ja grāmatu esmu saņēmis no izdevniecības.

Ceļojumi

Šogad sanāca nedaudz pavazāties pa pasauli – biju Krievijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Šveicē, Lietuvā, Polijā, Čehijā, Slovākijā, Austrijā, Itālijā, Sanmarīno. No valstīm jaunas klāt man nāca tikai Slovākija un Sanmarīno (uz to es braucu speciāli).

Nākotne

2016. gadā blogā joprojām dominēs grāmatu apskati, ja saņemšos, tad drīzumā ielikšu savu Itālijas ceļojuma aprakstu, uzrakstīts jau ir sen, tikai nevaru izšķirot bildes.

Tradicionāli saviem lasītājiem novēlu veiksmīgu Jauno gadu un daudz labas lasāmvielas!

%d bloggers like this: