Navigate / search

Ar vilcienu pa Itāliju III

24. septembris (Florence – Rimini)

No rīta ceļamies vēlu, nav lāgā kur skriet. Aizejam brokastīs, arī te viss ir uz skaita. Bet paēst var, šķiet, ka itāļiem nav mode no rītiem pārēsties. Tad sakravājam mantas un dodamies prom viesnīcas. Pirmais apskates objekts plānā ir slavenais tilts. Vispār jau par Florenci esmu lasījis diezgan daudz, sevišķi smalki tā bija aprakstīta vienā Dena Brauna piedzīvojumu romānā. Taču es neesmu tik traks, lai pa visu varu gribētu izlodāt visas grāmatā aprakstītās vietas. Es pat to slaveno gleznu neatcerējos.

IMG_1590

Lai tiktu līdz tiltam, izvēlamies visvienkāršāko metodi, ejam līdz upei un skatāmies, kur ir tilts saukts Ponte Vecchio. Tiltu pamanīt nav grūti, taču paskatos pāri upei un ieraugu, kādu perspektīvu baznīcu. Pierunāju Maiju nedaudz pārplānot maršrutu un doties pāri tiltam, lai aizietu uz Svētā Gara baziliku. Pārejam tiltu, nedaudz paklaiņojam pa šaurām ieliņām un klāt esam. Vispār jau spēja atrast meklējamo nav nekāda lielā māksla, visur ir norādes un atrašana vairāk ir saistīta ar lasītprasmi.

Bazilika ir visnotaļ liela būve un salīdzinoši askētiska. Galvenais, ka pavēsa, es apskatu vietējos svētos un gleznojumus no Kristus dzīves, Maija pa to laiku atpūšas. Kad esmu sapratis, ka nekādas pazemes ejas un seni pagrabi te tūristam nemaz nav pieejami, metu mieru un dodamies tālāk uz slavenā tilta pusi. Taču nekad viss nenotiek tā kā plānots. Pirms iet uz tiltu pakavējamies vēl Pitti Palace laukumā. Pilī par samaksu var iet arī iekšā, bet mani kaut kā nevelk, staigāt pa telpām pētot mākslas darbus, sevišķi ja ņem vērā, ka ar to grasos nodarboties vizmaz vēl divās vietās. Tādēļ paklaiņojam pa laukumu, piesēžam. Tiekam patriekti no ieejas dārzā, izskatās, ka tur tāpat nevar līst. Ak jā un vēl iepērkam suvenīrus, nu tos ledusskapju magnētiņus, kas vēl daudzus gadus nesīs vēstīs, ka esam bijuši Florencē.

IMG_1609

Slavenais tilts ir īsts tūristu un suvenīru tirgotāju magnēts. Suvenīri mums vairs nav vajadzīgi, tā ka varam līst pāri tiltam kopā ar pārējiem tūristiem. Neteikšu, ka tas man īpaši aizrāva. Nu tilts kā tilts ar apbūvi, izskatās interesanti, bet nu nekas īpašs. Nākošais posms ir Uffizi Galerija. Maija mani mēģināja atrunāt no šī pasākuma, viņu acīmredzot nevilina klīšana pa mākslas muzeju. Mani gan vilina. Vilina tik daudz, ka esmu gatavs izstāvēt veselas trīsdesmit minūtes rindā. Lai vispār tiktu tur iekšā. Nebija jau nemaz tik grūti, Kandikrašam bija ienākušās daudz dzīvības, rinda pienāca vienā mirklī, tikai kājas bija nedaudz nogurušas. Bišķi piebesīja aiz muguras tarkšķošie itāļi.

IMG_1664

Iekšā viss atstrādāts, pārbauda somas, paskatās vai neesi terorists un vari doties uz garderobi atstāt somu. Nododu savu mugursomu ar visiem aipediem un citu ceļojumam nepieciešamo elektronikas perifēriju, domāju, gan jau ka nenospers, nenospēra arī. Un dodos baudīt mākslu. Te nu var vienuviet apskatīt daļu no pasaulslavenā kultūras mantojuma, viss savākts vienuviet gan skulptūras, gan da Vinči darbi, visādas gleznas, kuras līdz šim esi redzējis tikai mākslas un vēstures grāmatās. Liela daļa no gleznām gan ir veltītas kristīgajām tēmām. Tur lielākoties dominē mazais Jēziņš un viņa māte ar atkailinātu krūti. Jēzus mainās atkarībā no glezniecības tradīcijām no kārna puišeļa līdz pamatīgam rešņukam. Nākošais populārais temats ir austrumu gudrie, ar tiem ir piebāztas veselas zāles. Viņi mainās gan ģīmī, gan ietērpā, vienīgi dāvanas gan ir atnesuši vienas un tās pašas. Lai arī tās atšķiras vizuāli. Nu un tad daudz uzmanība pievērsta Jēzus pēdējām dienām, tur arī autori ir ļāvuši otām vaļu. Taču patiesu iedvesmu viņi izrāda dažādās svēto mocību ainu attēlošanām, tur var stundām skatīties, ko tikai pagāni nav izdomājuši, lai pieliktu punktu dieva vārda sludinātājiem.

IMG_1627

Kā jau visos mākslas muzejos un galerijās, pirmajām divdesmit zālēm ir vislielākā piekrišana. Tur cilvēki drūzmējas pie katras gleznas, pēta un lasa. Pēc pirmās pusstundas uztvere notrulinās un to nespēj uzprišināt pat nolīgtā gida uzsaucieni. Cilvēks vairs nespēj piespiest sevi apstāties, lai paskatītu Florences augstdzimuša kunga portretu, vai arī kluso dabu ar noplūktu vistu. Viņš skrien tam visam garām uz beigām apmeklētāju plūsmas ātrums pieaug ievērojam, un cilvēki vairāk laika velta skatoties zem kājām, nevis uz vecmeisteru darbiem. Un tas neskatoties uz to, ka tualete jau bija pieejama tūres vidū. Nelielīšos, es neesmu nekāds izņēmums, arī es mākslu spēju uztvert ierobežotā apjomā, un mani spēj apstādināt tikai dažas gleznas, uz kurām uzzīmēts kaut kas ķēmīgs, vai arī kāds smuks puspliks sievišķis.

Kad esam tikuši ārā no galerijas saprotam, ka ir laiks pusdienām. Taču pirms tam apmeklējam Palazzo Vecchia. Labi, ka viņi to laukumu ir uzbūvējuši tik lielu, citādi vēl nedaudz un tūristiem nemaz vairs nepietiktu vietas. Tā vietām vēl ir nedaudz brīvs. Paēdām vietējā picērijā, jāatzīmē, ka bija visnotaļ garšīgi un arī kola bija svaigi spiesta.

IMG_1699

Nākošā pieturvieta ir Florences doms. Lai tiktu tur iekšā ir jāizstāv rinda. Tūristi kā biezs, viņiem ierādīta speciāla trase. Pa ieejas durvīm iziet nevar un tamlīdzīgi sīkumi. Baznīcas iekšējā ornomentācija ir okei. Viss kā pienākas – gan krucifiksi, gan bildes no Kristus dzīves, pāris labas vitrāžas. Altāris norobežots, lai ziņkārīgie nenokasa zeltu. Ir pat iespēja nokāpt kaut kādā izstādē pagrabā. Mani gan pagrabi pēkšņi vairs neinteresē, mani interesē debesis. Izstaigājis baznīcu dodos uz zvanu torni, tas uzbūvēts atsevišķi un izskatās smuks. Tur nopērku biļeti torņu apmeklējumiem gan zvanu gan domam un speros augšā.

Pakāpieni ir ap pustūkstoti, ķāpnes ir visnotaļ šauras un burzma uz trepēm ir pamatīga. Laiku pa laikam ir skatu platformas, kur vārgākie var saņemties spēkus jaunam kāpienam. Bet tas nav priekš manis. Jebkurā tornī uz pilsētu ir vērts skatīties tikai no pašas augšas, nav vērts blandīties pa zemākiem līmeņiem, skats nebūs tas. Tādēļ kāpju vien līdz pašai augšai.

Skats uz Florences vecpilsētu nudien ir iespaidīgs. Visi jumti smuki ar dakstiņiem, var redzēt visu šīs dienas maršrutu. Cilvēku augšā nav tik daudz, lai viens otram maisītos pa kājām, var fotografēt uz nebēdu, ja nepaļaujies uz savu atmiņu. Vienīgais, kas nedaudz kremt, ir tas, ka doma skatu laukums ir nedaudz augstāks. Visu nopētījis dodos lejā, lai kāptu augšā doma tornī. Lejā tikt ir grūtāk, jo jāpalaiž pretīkāpēji, tādēļ tas aizņem divas reizes ilgāku laiku nekā tikšanu augšā.

Tiekot lejā dodos meklēt vietu, kā tikt doma kupolā. Te mani pieviļ paša gudrība. Redzēju durvis no baznīcas iekšpuses un nospriedu, ka tur ir īstā vieta. Izrādījās nekā, nācās iet pa tūristu trasi atpakaļ ārā, apkārt visai baznīcai līdz doma torņa rindai. Kad es ieraudzīju rindas garumu, sapratu, ka vēl stundu dirnēt rindā nudien negribu un devos atpakaļ uz baznīcu, lai pavēstītu to Maijai, kura nolēmusi ar sportu nenodarboties, bet mierīgi pasēdēt.

IMG_1723

Nākošā apmeklējumu vieta ir Mediči mauzolejs. To mums ir stipri rekomendējuši apmeklēt. Nopērkam biļeti un esam iekšā. Pirmo reizi redzu vietu, kurā svēto kaulu relikvāriji ir tik daudz. Te ir pilns ar dažādiem svēto pirkstu kauliem, gadās arī pa mocekles stilbam. Viss smuki noformēts, var redzēt, ka nav maz naudas ieguldīts. Šie relikvāriji ir trīs zortes. Ir tādi, kur viss ir no viena svētā, tad vari caur stikliņu pavērot kādu miroņkaulu un tikai pabrīnīties par viņa nozīmi tautsaimniecībā. Un tad ir tādi kā best of kompilācijas, kur svētos skaits svārstās no pāris līdz desmitiem. Katrs iekārtot relikvārijā noteiktā vietā, klāt pielikts uzrakstiņš. Izskatās, ka tas savulaik ir bijis tāds kā kolekcionēšanas bums. Trešais ir tāds Tuti frutti, kur kauli sagāzti vienkārši burkā. Nevienam nav bijis spēka zortēt, bet ārā mest arī žēl. Es te, protams, nemaz nerunāju par kaulu autentiskumu.

IMG_1732

Bez kauliem ir arī pati mauzoleja zāle un sarkofāgi. Jā šī vieta noteikti ir iespaidīga un monumentāla. Viss vienā marmorā un smuki apgleznots. Ir pat vietas kur pasēdēt un netraucēti visu aplūkot. Domāju, ka savulaik priekš glabāšanas šī bija stilīga vieta, ne sliktāka kā Sarkanais laukums.

Kad svēto kauli jau sāk apnikt, dodamies uz vietējo tirgu. Tajā nekā diža gan nav, lielākoties ādas izstrādājumi. Tā kā man nevajag nedz kurtku, nedz jostu, tad diezgan ātri izšaujam tam cauri. Vidū ir kaut kāds jaunā koncepta ēdiena tirgus. Tur var degustēt (par naudu) sierus vīnus un bagetes. Vispār jau vajadzētu pāris sierus ko aizvest mājās, taču tad man viņš būtu jāvazā līdzi vēl divas dienas, un ir dzirdēts ka Itālijā pie bagāžas kontroles sierus ņemot nost. Trotilu jau par sieru pārtaisīt nav tik grūti. Tādēļ atturos.

Nu plāns ir izpildīts un varam gaidīt mūsu vilcienu uz Rimini. Pasākums ir visnotaļ garlaicīgs, staigāt negribas, apsēsties nav kur, mani nedaudz viss ir piebesījis. Beigās sagaidām vilcienu, šoreiz pārbrauciens ir divos posmos. Jāpārsēžas Boloņas stacijā un tikai tad jādodas uz Rimini. Te nekādas problēmas nebija, bišķi gan nācās pasteigties, lai paspētu uz savienoto vilciena reisu.

Tikuši ārā Rimini stacijā, pirmais nopērkam biļetes atpakaļ uz Milānu. Tad ejam meklēt viesnīcu. Te nu man ieslēdzas idiota režīms, un es par visu varu mēģinu pārliecināt Maiju, ka ejam pareizi pēc kartes. Viņa sākumā aizņemta ar Sanmarīno autobusu pieturas meklēšanu, sākumā tam nepievērš uzmanību. Vēlāk gan viņa sāk man oponēt. Lai pierādītu savu taisnību velku ārā mobilo, eju uz karti un tavu brīnumu – man nav taisnība. Noskaidrojam autobusa atiešanas laikus un dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam iepērkamies vienā diennakts veikalā, dabūjam pārtiku.

Comments

Fledis
Reply

:) Un no kā tur spiež kolu- no koalām? Runājot par itāļu priekšstatu par brokastīm, uz ceļojuma vidu tas jau bija piegriezies un uz kārtējo kempinga brokastzāli aizgājām paši ar savu rupjmaizi un desu. Spriežot pēc pārējās grupas badīgajiem skatieniem, bija jāšaubās, vai dzīvi tiksim no turienes ārā.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website