Navigate / search

Ķēniņa Zālamana raktuves by Raiders Hegards

Ķēniņa zālamana raktuves

Nevaru teikt, ka šo Zudušās pasaules žanra aizsācējdarbu es būtu lasījis jau agrā bērnībā. Nē, man nācās pagaidīt līdz piecpadsmit gadu vecumam, kad latviski izdeva šo grāmatu. Nevaru noliegt, tad man viņa patika, esmu viņu lasījis pāris reizes. Lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju šo grāmatu visu laiku atliku, negribēju vilties.

Alans Kvotermeins ir tipisks ziloņu mednieks, dzīvo no rokas mutē, un nekā vairāk par labo slavu un plinti viņam nepieder. Kādu dienu uz kuģa viņš satiek seru Henriju Kērtisu un leitnantu Gudu. Seram Henrijam ir pazudis brālis, un dīvainas sakritības rezultātā Alans ir viens no pēdējiem, kurš to ir redzējis dzīvu. Vēl vairāk, Alans ir informēts par Henrija brāļa galamērķi, teiksmainajām ķēniņa Zālamana raktuvēm. Tiek rīkota ekspedīcija, lai atrastu Henrija brāli un, iespējams, pie reizes iedzīvotos bagātībā.

Vismaz tā ir rakstīts grāmatas anotācijā, taču, sākot lasīt grāmatu, atklājas pavisam cita aina. Brīdinu sekos ļoti daudz MAITEKĻU un, ja tava bērnība ir bijusi tik aizņemta, ka šo grāmatu vēl neesi paspējis izlasīt, tad dodies uz pēdējo rindkopu uzreiz.

Alans ir vieglās naudas tīkotājs, taču ar visnotaļ draņķīgu naudas plūsmu. Viņš gadu desmitiem ir slaktējis Āfrikas ziloņus ziloņkaula dēļ, taču pie naudas tā arī nav ticis. Dēlu aizsūtījis skoloties uz metropoli, pats dzīvo šķūnī mandarīnu birzs vidū. Serā Henrijā viņš saredz iespēju tikt uz zaļā zara. Tā kā Alans ir arī stāstītājs, tad tiešā tekstā viņš to nesaka. Vēl vairāk, viņš daudz par daudz runā par savu pieticību un lielo risku, kas draud ekspedīcijas locekļu dzīvībām. Taču pieticība un sadarbošanās ar džentlmeņiem viņam neliedz nokāst avansu, pievākt pusi no ekspedīcijas sagaidāmiem ienākumiem un dabūt dēlam stipendiju. Patiesībā viņa vienīgais pienesums ekspedīcijā ir vietējo apstākļu zināšana, spēja identificēt labus vēršu pajūgus, zulusu valodas zināšanas un labas šaušanas prasmes.

Sers Henrijs Kērtiss izceļas kā pasākuma finansētājs. Brāli Džordžu viņš mantojuma lietā uzmetis, tas apvainojies un aiztinies uz Dienvidāfriku. Šāvējs paknaps, taču labi kaujas tuvcīņas, un rados ir dāņi. Tas piedzīvojumu romānos nav mazsvarīgi, vikingu pēctecis vienmēr ir labs pamats saistošiem tuvcīņu aprakstiem.

Lietnants Guds – pareizāk sakot no flotes izmestais bijušais leitnants Guds. Parasts puika, kas nejēdz šaut, toties visu laiku rūpējas par savām drēbēm. Viņam acī vienmēr ir monoklis, un kā jau visiem, kas tikko pārkāpuši trīsdesmit gadu slieksni, ir izcilu zobu protēžu īpašnieks.

Tad vēl ir kāds muskuļots zuluss Ambopa, kas piesakās ekspedīcijai par kalpu. Lielākoties viņš labi sagriež medījumu gaļu un izskatās iespaidīgi, kā jau muskuļotam melnajam pienākas. Papildus vēršiem līdzi tiek ņemts hotentots Vējaputns, bet no viņa jēga ir tikai vienā epizodē. Šī tad ir rietumnieku blice, kura dodas uz noslēpumainajiem Sābas ķēniņienes kalniem.

Stāsta otru pusi pārstāv galvenā kukāņu cilts integritātes nodrošinātāja un paražu glabātāja Gegūla. Viņa ir iekšējās drošības komitejas priekšniece. Viņa un viņas priekšgājējas ir nodrošinājušas absolūtu kukāņu valsts izolāciju daudzu gadu tūkstošu garumā. Kukāņi atšķirībā no pārējām Āfrikas ciltīm nekad nav saskārušies ar rietumniekiem, jo viņus sargā nopietna dabiskā barjera tuksnesis. Laiku pa laikam kāds pamanās te ieklīst, bet atpakaļ dzīvs nav ticis neviens. Viņas metodes ir skarbas un efektīvas. Gegūla gan pati apgalvo, ka esot veca, un vienīgais dzīves sapnis ir sēdēt saulē uz zelēt gaļu. Taču šajā straujajā deviņpadsmitajā gadsimtā nekāda gaļas zelēšana vis nesanāks. Kopā ar alkatīgajiem baltajiem ļaudīm atkuļas arī pašpasludinātais troņmantinieks un draud ieraut visus kukāņus pilsoņu karā.

Autors meistarīgi parāda Gegūlas spējas pavērst jebkādus notikumus par labu valstij, pat ja tas nozīmētu savas dzīvības upurēšanu. Viņas dienests regulāri ir raudzījies, lai valdnieka vietu ieņemtu viegli manipulējams cilvēks bez ambīcijām. Taču jaunais pretendents tāds nav, un trakākais, ka viņa negaidītā ierašanās neļauj sagatavot augsni ierastajam scenārijam. Tādēļ Gegūla ir spriesta izvēlēties labāko no sliktajiem scenārijiem, noskaņot jauno valdnieku pret rietumu kultūru. Tas viņai spīdoši izdodas.

Ja grāmatā nebūtu Gegūlas un viņas centienu saglabāt “status quo” savai valstij, tas būtu tipisks piedzīvojumu stāsts, kurā baltie ļaudis, izmantojot ieziemiešu aprobežotību, veiksmīgi tos aplaupa un dodas mājās, lai dzīvotu cepuri kuldami. Šeit sižets it kā attīstās pa šo pašu līniju līdz brīdim, kad rietumnieki konfrontē ar kukāņu drošības dienestu. Ja lasa to kā piedzīvojumu, tad viegli var palaist garām brīdi, kurā piedzīvojums pārvēršas cīņā par tautas pašnoteikšanos, taču tiem lasītājiem, kuriem izdosies to nepalaist garām grāmata pavērs pavisam citu un jaunu dimensiju, kurā atradīsies politehnoloģijas, stratēģiskā plānošana un prasmīga manipulācija ar cilvēkiem. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Comments

Fledis
Reply

Ā, šitais arī ir strīpainajos! Jāatzīst, ka laikā, kad sērija pārgāja uz bezstrīpainajām muguriņām, man viņa vairs īstu interesi neraisīja un nepārtraukti papildināta netika. Anyway, Zālamana raktuves kopā ar vēl vienu gabalu bija jau iegādātas citā izdevumā, tādēļ šā vai tā netiktu pirktas. Vienīgais trūkums, ka tajā citā izdevumā pa vidu bija iešuvušās tukšas lapas, tā ka daļa piedzīvojuma gāja secen, bet nedomāju, ka tas bija liels zaudējums.
Nujā- Gegūla bija iespaidīgs tēls- “Ēdiet dimantus, dzeriet dimantus!” Un vēl kunga “skaistās baltās kājas” :D

asmo
Reply

Varbūt būsi palaidis garām kāda Inkubu cīņu aprakstu :) Gegūla man bērnībā šķita ļaunā, taču tagad, kad vairāk zinu vēsturi un Āfrikas kolonizāciju, man tā vairs nudien nešķiet.

Lasītāja
Reply

Gegūla ir vienīgā, ko es no tās grāmatas (1971. g. izdevuma) atceros. :)

Sibilla
Reply

Kāpēc Tev tik ilgi nācās gaidīt uz šīs grāmatas izdošanu latviski? 1971. gada izdevumu (tiesa vienā grāmatā ar Daiļo Margaretu) ar daiļo, balto kāju, Gegūlas un briesmīgo skeletu bildēm bērnībā biju dikti iemīļojusi. Un vēl jau bija arī Montesumas meita.
Vietējā bibliotēkā ir atrodams arī turpinājums par Alanu Kvortermeinu, bet domāju, ka nav vērts pat mēģināt to lasīt.

asmo
Reply

Tāpēc, ka manā ciema bibliotēkā nekā tāda nebija, pat 1971. gadā izdota un nekur nocenotājās ar viņu netiku redzējis. Talsos jau bija tikai viena grāmatnīca :) Montesumas meita gan man bija mājās un to es biju lasījis ;)

Iveta
Reply

Vienmēr ar milzu prieku lasu šo blogu. Apraksti un humora izjūta super. :)

asmo
Reply

Paldies! Prieks censties :)

ap-17
Reply

Vismaz Alana Kvotermeina izlasiet,ka no holeras mira vina vienigais dels.
Un beigas vins pats 68 gadu vecuma/(1885 gada

Leave a comment

name*

email* (not published)

website