Esmu no tiem, kas ar nepacietību gaida Braisona jaunāko grāmatu. Ja viņš uzraksta kaut ko par vēsturi vai zinātni – izcili! Ja stāsta par saviem ceļojumiem, arī labi. Vispār Braisons ar savām grāmatām noteikti ir ierosinājis vismaz vienu no maniem ceļojumiem. Šaubos vai bez Sunburned country izlasīšanas es būtu atvēzējies braukt uz Austrāliju. Šī grāmata iznāca jau pērnā gada oktobrī, taču iegādājos tikai janvārī. No sākuma gaidīju e-grāmatu, taču tā bija daudz dārgāka par grāmatu cietajos vākos. Tā kā Braisonu krāju, tad nolēmu ar elektroniskajām versijām neniekoties, bet ņemt papīru.

Ir pagājuši vairāk kā divdesmit gadu, kopš Braisons apceļoja Apvienoto Karalisti un uzrakstīja par to grāmatu ar lielu ironiju un iesmīkņāšanu par salas ļaudīm un to paražām. Neskatoties uz to, briti šo grāmatu ir atzinuši par labu esam, un daži pat uzskata, ka tā vislabāk ataino viņus. Nu Braisons ir ieguvis Lielbritānijas pilsonību un viņš vēlas apskatīt savu jauno tēvzemi no jauna. Lai grāmatas nepārklātos, viņš mēģina izvairīties no iepriekšējā grāmatā apmeklētajām vietām.

Galvenais satraukums bija par to, vai tikai Braions uz vecumu nav izšāvis visu pulveri. Nebūtu jau arī nekāds brīnums, ka autoram ar laiku aptrūktos joki, sāktu atkārtoties vai vienkārši pārvērstos par vecu īgņu. Gadās jau visādi. Taču izlasot par kādu mazpilsētu, kurā vienīgā piedāvātā izklaides ir kafijas dzeršana, vērojot baložu kakāšanu, sapratu, ka vismaz sirdī autors joprojām ir jauns. Un šķita, ka viss ir kārtībā, taču ar laiku ielasoties nācās secināt, ka viss tomēr nav labi. Protams, acīgumā un trāpīgumā Braisons ir pakāpi pārāks par mūsu Timrotu, tomēr lasot diezgan bieži sastopami teksti no sērijas – agrāk tā nebija, viss ir tik dārgs, es esmu vecs. Tas nedaudz akumulējās un uz beigām sāka piegriezties.

Nav jau tā, ka Britu salās vienīgais ko redzēt ir kakājoši baloži. Katra mazpilsēta izceļas ar kaut ko savu. Šo atšķirīgo un interesanto autors labprāt pavēsta savam lasītājam. Viņš atrod interesantas vietas, kuras atrodas it kā tepat blakus, bet tai pat laikā labi paslēptas. Tā var būt bāka, kas ievesta iekšzemē pāris kilometrus, dzelzceļa tilts, kurš nemaz nav redzams pasažieriem, taču tiem trīsdesmit tūristiem, kas viņu redz pa gabalu, tas izskatās visnotaļ iespaidīgi. Autors var mierīgi veltīt nodaļu aprakstot agrāko laiku psihiatriskās slimnīcas, kad ārsti un radinieki vēl rūpējušies par slimnieku labsajūtu. Nemaz nepieminēšu daudzās grāmatu veikalu piesaukšanas. Šķiet, ka Braisons tāpat kā es, pirms došanās uz svešu vietu no sākuma noskaidro, kur tur atrodami grāmatu veikali.

Ko es varu pārmest autoram, tad tā ir Skotijas nepieminēšana. Nav jau tā, ka nav vispār, kādas padsmit lapaspuses tai ir veltītas, taču apraksti ir diezgan nabadzīgi, apmeklētās vietas viegli ieskicētas, un tās ir tikai kādas trīs. Vispār grāmatas beigas šķita steigā uzkriceklētas, laikam grāmatai bija ierobežots apjoms, vai kādi rakstīšanas termini pienākuši. Pēc izlasīšanas radās tāda nepabeigtības sajūta., šķiet, ka autoram būs beigusies tinte.

Grāmatai lieku 8 no 10 balles. Ja ir paticis Braisons līdz šim, tad patiks arī šī, lai gan par labāko autora darbu es šo grāmatu nesauktu. Lasot sajūtas ir kā  pa kalniem, vietām izlien agrākais Braisons ar saviem jokiem vietā un nevietā, vietām autors nolaižas līdz vienkāršam īgnumam. Ir vērts lasīt kaut vai to nodaļu dēļ, kurās autors atradis kādu Britu salās apslēptu dārgakmeni, un entuziastiski stāsta par vietas vēsturi un nākotnes perspektīvām.