Navigate / search

Ar vilcienu pa Itāliju III

24. septembris (Florence – Rimini)

No rīta ceļamies vēlu, nav lāgā kur skriet. Aizejam brokastīs, arī te viss ir uz skaita. Bet paēst var, šķiet, ka itāļiem nav mode no rītiem pārēsties. Tad sakravājam mantas un dodamies prom viesnīcas. Pirmais apskates objekts plānā ir slavenais tilts. Vispār jau par Florenci esmu lasījis diezgan daudz, sevišķi smalki tā bija aprakstīta vienā Dena Brauna piedzīvojumu romānā. Taču es neesmu tik traks, lai pa visu varu gribētu izlodāt visas grāmatā aprakstītās vietas. Es pat to slaveno gleznu neatcerējos.

IMG_1590

Lai tiktu līdz tiltam, izvēlamies visvienkāršāko metodi, ejam līdz upei un skatāmies, kur ir tilts saukts Ponte Vecchio. Tiltu pamanīt nav grūti, taču paskatos pāri upei un ieraugu, kādu perspektīvu baznīcu. Pierunāju Maiju nedaudz pārplānot maršrutu un doties pāri tiltam, lai aizietu uz Svētā Gara baziliku. Pārejam tiltu, nedaudz paklaiņojam pa šaurām ieliņām un klāt esam. Vispār jau spēja atrast meklējamo nav nekāda lielā māksla, visur ir norādes un atrašana vairāk ir saistīta ar lasītprasmi.

Bazilika ir visnotaļ liela būve un salīdzinoši askētiska. Galvenais, ka pavēsa, es apskatu vietējos svētos un gleznojumus no Kristus dzīves, Maija pa to laiku atpūšas. Kad esmu sapratis, ka nekādas pazemes ejas un seni pagrabi te tūristam nemaz nav pieejami, metu mieru un dodamies tālāk uz slavenā tilta pusi. Taču nekad viss nenotiek tā kā plānots. Pirms iet uz tiltu pakavējamies vēl Pitti Palace laukumā. Pilī par samaksu var iet arī iekšā, bet mani kaut kā nevelk, staigāt pa telpām pētot mākslas darbus, sevišķi ja ņem vērā, ka ar to grasos nodarboties vizmaz vēl divās vietās. Tādēļ paklaiņojam pa laukumu, piesēžam. Tiekam patriekti no ieejas dārzā, izskatās, ka tur tāpat nevar līst. Ak jā un vēl iepērkam suvenīrus, nu tos ledusskapju magnētiņus, kas vēl daudzus gadus nesīs vēstīs, ka esam bijuši Florencē.

IMG_1609

Slavenais tilts ir īsts tūristu un suvenīru tirgotāju magnēts. Suvenīri mums vairs nav vajadzīgi, tā ka varam līst pāri tiltam kopā ar pārējiem tūristiem. Neteikšu, ka tas man īpaši aizrāva. Nu tilts kā tilts ar apbūvi, izskatās interesanti, bet nu nekas īpašs. Nākošais posms ir Uffizi Galerija. Maija mani mēģināja atrunāt no šī pasākuma, viņu acīmredzot nevilina klīšana pa mākslas muzeju. Mani gan vilina. Vilina tik daudz, ka esmu gatavs izstāvēt veselas trīsdesmit minūtes rindā. Lai vispār tiktu tur iekšā. Nebija jau nemaz tik grūti, Kandikrašam bija ienākušās daudz dzīvības, rinda pienāca vienā mirklī, tikai kājas bija nedaudz nogurušas. Bišķi piebesīja aiz muguras tarkšķošie itāļi.

IMG_1664

Iekšā viss atstrādāts, pārbauda somas, paskatās vai neesi terorists un vari doties uz garderobi atstāt somu. Nododu savu mugursomu ar visiem aipediem un citu ceļojumam nepieciešamo elektronikas perifēriju, domāju, gan jau ka nenospers, nenospēra arī. Un dodos baudīt mākslu. Te nu var vienuviet apskatīt daļu no pasaulslavenā kultūras mantojuma, viss savākts vienuviet gan skulptūras, gan da Vinči darbi, visādas gleznas, kuras līdz šim esi redzējis tikai mākslas un vēstures grāmatās. Liela daļa no gleznām gan ir veltītas kristīgajām tēmām. Tur lielākoties dominē mazais Jēziņš un viņa māte ar atkailinātu krūti. Jēzus mainās atkarībā no glezniecības tradīcijām no kārna puišeļa līdz pamatīgam rešņukam. Nākošais populārais temats ir austrumu gudrie, ar tiem ir piebāztas veselas zāles. Viņi mainās gan ģīmī, gan ietērpā, vienīgi dāvanas gan ir atnesuši vienas un tās pašas. Lai arī tās atšķiras vizuāli. Nu un tad daudz uzmanība pievērsta Jēzus pēdējām dienām, tur arī autori ir ļāvuši otām vaļu. Taču patiesu iedvesmu viņi izrāda dažādās svēto mocību ainu attēlošanām, tur var stundām skatīties, ko tikai pagāni nav izdomājuši, lai pieliktu punktu dieva vārda sludinātājiem.

IMG_1627

Kā jau visos mākslas muzejos un galerijās, pirmajām divdesmit zālēm ir vislielākā piekrišana. Tur cilvēki drūzmējas pie katras gleznas, pēta un lasa. Pēc pirmās pusstundas uztvere notrulinās un to nespēj uzprišināt pat nolīgtā gida uzsaucieni. Cilvēks vairs nespēj piespiest sevi apstāties, lai paskatītu Florences augstdzimuša kunga portretu, vai arī kluso dabu ar noplūktu vistu. Viņš skrien tam visam garām uz beigām apmeklētāju plūsmas ātrums pieaug ievērojam, un cilvēki vairāk laika velta skatoties zem kājām, nevis uz vecmeisteru darbiem. Un tas neskatoties uz to, ka tualete jau bija pieejama tūres vidū. Nelielīšos, es neesmu nekāds izņēmums, arī es mākslu spēju uztvert ierobežotā apjomā, un mani spēj apstādināt tikai dažas gleznas, uz kurām uzzīmēts kaut kas ķēmīgs, vai arī kāds smuks puspliks sievišķis.

Kad esam tikuši ārā no galerijas saprotam, ka ir laiks pusdienām. Taču pirms tam apmeklējam Palazzo Vecchia. Labi, ka viņi to laukumu ir uzbūvējuši tik lielu, citādi vēl nedaudz un tūristiem nemaz vairs nepietiktu vietas. Tā vietām vēl ir nedaudz brīvs. Paēdām vietējā picērijā, jāatzīmē, ka bija visnotaļ garšīgi un arī kola bija svaigi spiesta.

IMG_1699

Nākošā pieturvieta ir Florences doms. Lai tiktu tur iekšā ir jāizstāv rinda. Tūristi kā biezs, viņiem ierādīta speciāla trase. Pa ieejas durvīm iziet nevar un tamlīdzīgi sīkumi. Baznīcas iekšējā ornomentācija ir okei. Viss kā pienākas – gan krucifiksi, gan bildes no Kristus dzīves, pāris labas vitrāžas. Altāris norobežots, lai ziņkārīgie nenokasa zeltu. Ir pat iespēja nokāpt kaut kādā izstādē pagrabā. Mani gan pagrabi pēkšņi vairs neinteresē, mani interesē debesis. Izstaigājis baznīcu dodos uz zvanu torni, tas uzbūvēts atsevišķi un izskatās smuks. Tur nopērku biļeti torņu apmeklējumiem gan zvanu gan domam un speros augšā.

Pakāpieni ir ap pustūkstoti, ķāpnes ir visnotaļ šauras un burzma uz trepēm ir pamatīga. Laiku pa laikam ir skatu platformas, kur vārgākie var saņemties spēkus jaunam kāpienam. Bet tas nav priekš manis. Jebkurā tornī uz pilsētu ir vērts skatīties tikai no pašas augšas, nav vērts blandīties pa zemākiem līmeņiem, skats nebūs tas. Tādēļ kāpju vien līdz pašai augšai.

Skats uz Florences vecpilsētu nudien ir iespaidīgs. Visi jumti smuki ar dakstiņiem, var redzēt visu šīs dienas maršrutu. Cilvēku augšā nav tik daudz, lai viens otram maisītos pa kājām, var fotografēt uz nebēdu, ja nepaļaujies uz savu atmiņu. Vienīgais, kas nedaudz kremt, ir tas, ka doma skatu laukums ir nedaudz augstāks. Visu nopētījis dodos lejā, lai kāptu augšā doma tornī. Lejā tikt ir grūtāk, jo jāpalaiž pretīkāpēji, tādēļ tas aizņem divas reizes ilgāku laiku nekā tikšanu augšā.

Tiekot lejā dodos meklēt vietu, kā tikt doma kupolā. Te mani pieviļ paša gudrība. Redzēju durvis no baznīcas iekšpuses un nospriedu, ka tur ir īstā vieta. Izrādījās nekā, nācās iet pa tūristu trasi atpakaļ ārā, apkārt visai baznīcai līdz doma torņa rindai. Kad es ieraudzīju rindas garumu, sapratu, ka vēl stundu dirnēt rindā nudien negribu un devos atpakaļ uz baznīcu, lai pavēstītu to Maijai, kura nolēmusi ar sportu nenodarboties, bet mierīgi pasēdēt.

IMG_1723

Nākošā apmeklējumu vieta ir Mediči mauzolejs. To mums ir stipri rekomendējuši apmeklēt. Nopērkam biļeti un esam iekšā. Pirmo reizi redzu vietu, kurā svēto kaulu relikvāriji ir tik daudz. Te ir pilns ar dažādiem svēto pirkstu kauliem, gadās arī pa mocekles stilbam. Viss smuki noformēts, var redzēt, ka nav maz naudas ieguldīts. Šie relikvāriji ir trīs zortes. Ir tādi, kur viss ir no viena svētā, tad vari caur stikliņu pavērot kādu miroņkaulu un tikai pabrīnīties par viņa nozīmi tautsaimniecībā. Un tad ir tādi kā best of kompilācijas, kur svētos skaits svārstās no pāris līdz desmitiem. Katrs iekārtot relikvārijā noteiktā vietā, klāt pielikts uzrakstiņš. Izskatās, ka tas savulaik ir bijis tāds kā kolekcionēšanas bums. Trešais ir tāds Tuti frutti, kur kauli sagāzti vienkārši burkā. Nevienam nav bijis spēka zortēt, bet ārā mest arī žēl. Es te, protams, nemaz nerunāju par kaulu autentiskumu.

IMG_1732

Bez kauliem ir arī pati mauzoleja zāle un sarkofāgi. Jā šī vieta noteikti ir iespaidīga un monumentāla. Viss vienā marmorā un smuki apgleznots. Ir pat vietas kur pasēdēt un netraucēti visu aplūkot. Domāju, ka savulaik priekš glabāšanas šī bija stilīga vieta, ne sliktāka kā Sarkanais laukums.

Kad svēto kauli jau sāk apnikt, dodamies uz vietējo tirgu. Tajā nekā diža gan nav, lielākoties ādas izstrādājumi. Tā kā man nevajag nedz kurtku, nedz jostu, tad diezgan ātri izšaujam tam cauri. Vidū ir kaut kāds jaunā koncepta ēdiena tirgus. Tur var degustēt (par naudu) sierus vīnus un bagetes. Vispār jau vajadzētu pāris sierus ko aizvest mājās, taču tad man viņš būtu jāvazā līdzi vēl divas dienas, un ir dzirdēts ka Itālijā pie bagāžas kontroles sierus ņemot nost. Trotilu jau par sieru pārtaisīt nav tik grūti. Tādēļ atturos.

Nu plāns ir izpildīts un varam gaidīt mūsu vilcienu uz Rimini. Pasākums ir visnotaļ garlaicīgs, staigāt negribas, apsēsties nav kur, mani nedaudz viss ir piebesījis. Beigās sagaidām vilcienu, šoreiz pārbrauciens ir divos posmos. Jāpārsēžas Boloņas stacijā un tikai tad jādodas uz Rimini. Te nekādas problēmas nebija, bišķi gan nācās pasteigties, lai paspētu uz savienoto vilciena reisu.

Tikuši ārā Rimini stacijā, pirmais nopērkam biļetes atpakaļ uz Milānu. Tad ejam meklēt viesnīcu. Te nu man ieslēdzas idiota režīms, un es par visu varu mēģinu pārliecināt Maiju, ka ejam pareizi pēc kartes. Viņa sākumā aizņemta ar Sanmarīno autobusu pieturas meklēšanu, sākumā tam nepievērš uzmanību. Vēlāk gan viņa sāk man oponēt. Lai pierādītu savu taisnību velku ārā mobilo, eju uz karti un tavu brīnumu – man nav taisnība. Noskaidrojam autobusa atiešanas laikus un dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam iepērkamies vienā diennakts veikalā, dabūjam pārtiku.

The Rithmatist (Rithmatist #1) by Brandon Sanderson

Rithmatist

Ar Sandersonu nav tik traki kā ar Mārtinu, viņš gadā vienu grāmatu uzraksta, un tā garantēti ir laba. Ir man viena sērija, kuras nākamās grāmatas iznākšanu es gaidu, bet autors niekojas ar veco sēriju reanimēšanu, jaunu iesākšanu, bet manis interesējošo neraksta. Šī grāmata man mājās nostāvēja ilgu laiku, un teikšu kā ir, es viņu taupīju piemērotam brīdim.

Ikviens, kas kaut reizi ir skatījies multeni par izmeklētāju Capu un ērmiem, jau pašā sākumā visu sapratīs. Te maģija ir ļoti savdabīga. Magi Ritmatisti visas savas burvestības dara ar krīta palīdzību. Ne katra rokās krītiņš pārvērtīsies par instrumentu, ar kura palīdzību atdzīvināt uzzīmētos radījumus (krītiņus) un sūtīt tos cīņā. Ne katra uzvilkts krīta aplis spēs aizsargāt no mežonīgajiem krītiņiem. Tikai retajam ir dots kļūt par ritamtistu. Džoelam – apkopējas dēlam, šis talants ir gājis secen, taču zinātkāre ir pārāk liela, lai viņš atteiktos no sava sapņa. Viņam izdodas pierunāt profesoru Fiču mācīt viņam ritmatisku gudrības, neskatoties uz to, ka viņam nav talanta. Armedius Akadēmijā sāk pazust studenti, Džoelam un profesoram nākas iesaistīties izmeklēšanā.

Sāksim ar pasauli, tā kā jau no autora bija sagaidāms, ir ļoti labi nostrādāta. Neko daudz jau viņa neatšķiras no mūsu pašu, bet ir dažas nianses. Darbība norit ASV, taču atšķirībā no mūsdienu Ziemeļamerikas kontinenta, te atrodams vesels salu arhipelāgs. Izkatās, ka senos laikos tas cietis kādā kataklizmā. Visas šīs salas ir kolonizētas, taču kolonizatoriem ir lielas problēmas, mežonīgie krītiņi laiku pa laikam uzbrūk cilvēkiem. No kurienes viņi rodas un kas viņi ir, neviens nezina. Taču katram ritmatistam ir daudzus gadus jākalpo valdības karadienestā, jāpiedalās nebeidzamā karā Melnā torņa tuvumā. Taču tekstā šis karš nonāk tikai kā atbalss, neviens, izņemot ritmatistus, neko daudz nezina, kas tur patiesībā notiek, un parastam iedzīvotājam mežonīgie krītiņi šķiet leģenda. Kā jau katrā Sandersona pasaulē arī šajā ir daudz nopietnāka uzbūve nekā varētu šķist pirmajā acumirklī.

Krītiņu maģija ir ģeometrijas, precizitātes un interpretācijas apvienojums. Labam ritmatistam ir jābūt precīzam un labam zīmētajam. Jo lielāka krītiņa detalizācija, jo gudrāks tas ir un paklausīgāks. Ikdienā ritmatisti savā starpā cīnās tikai ritmatistu dueļos, taču karā viņi cīnās pret mežonīgajiem krītiņiem, un tur jau tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Autoram ir ķēriens izveidot interesantas maģijas sistēmas (man ir aizdomas, ka viņš ir ietekmējies no Dilli Dallī un Capa multenēm). Katras nodaļas sākumā ir pa krītiņu maģijas shēmai, tā rada lasītājam papildus realitātes sajūtu, maģijas noteikumi ir vienkārši un saprotami, tas, ko var izdarīt prasmīgs ritmatists, labi atspoguļots ilustrācijās. Autoram piemīt arī spēja pieturēties pie saviem likumiem un tādēļ nevajag gaidīt, ka pēkšņi uzradīsies kāds superritamtists.

Grāmatas galvenais varonis ir tipiskais puisēns, kurš gribēja, bet nevarēja. Zinot Sandersona iepriekšējos darbus nekad nevar zināt,  vai puika pie kārotajām ritmatista spējām tiks vai paliks ar garu degunu. Džoela teorētiskās zināšanas ir apbrīnojamas, ja vēl ņem vērā, ka viņam kā neritmatistam nemaz nav tik viegli pie informācijas tikt. Taču nabadzība un spēju trūkums viņam nekādu gaišo nākotni nesola. Taču Džoels ir cīnītājs, kurš neļaus tādiem niekiem kā spēju trūkums atturēt no sava sapņa sasniegšanas. Viņam ir talants, un to viņš vēlas izmantot, par laimi pasaulē ir tāds profesors Fičs un ne pārāk izdevusies ritamtiste Melodija. Viņam piemīt tieksme pārstāstīt slavenu ritmatistu dueļus, un tie ir ļoti aizraujoši.

Galvenais ļaunais ir nezināms lielums. Viņš strādā aizkulisēs, ikdienas ļaunie darbi ir ritmatistu mīklainas pazušanas, dīvainu pēdu atstāšana. Ir zināms, ka viņš izmanto nestandarta ritmatistu maģiju, viņa krītiņi ir primitīvi, bet efektīvi. Iespējams, viņš pat lieto līdz šim nezināmas ritmatiskās līnijas. Šādos apstākļos visprātīgākais ir staigāt riņķī ar skābes spaini, lai efektīvi varētu izdzēst uzbrūkošos krītiņus. Patiesībā grāmatas lielāko daļu lasītājs kopā ar Džoelu pavada prātojot par to, kurš ir ļaunais un kādi ir tā motīvi.

Pats stāsts rit raiti un lasītājs knapi spēj tikt līdzi ar lapaspušu pāršķiršanu. Ar šo grāmatu es nosēdēju augšā līdz pulksten diviem naktī, lai tikai pabeigtu, lai uzzinātu, kā tas viss beigsies. Te nav atrodamas garlaicīgas un neinteresantas vietas. Reizēm gan manas un autora domas par sižeta turpmāko attīstību kardināli atšķīrās, taču uz to es centos neapvainoties, jo galu gala tas ir viņa stāsts.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt interesantu un aizraujošu stāstu, kas noris perfekti noslīpētā pasaulē, iepazīt krītiņu maģiju, tad uz priekšu – nenožēlosiet! Nožēla iestāsies tikai brīdī, kad uzzināsi, ka līdz nākošās grāmatas iznākšanai ir jāgaida vēl labs laiciņš. Taču Sandersons lasītājus nepieviļ, viņš vienmēr uzraksta laikā un kvalitatīvi.

Cilvēks-amfībija by Aleksandrs Beļajevs

Cilvēks amfībija

Turpinu savu ceļojumu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, šoreiz grāmatu izvēlēties bija pavisam viegli, paņēmu vienu no plānākajām no atlikušajām. Gribēju vakarā izlasīt vienu grāmatu, tad arī paņēmu divstundnieci.

Kādā Argentīnas ostas pilsētā viss ir aizgājis šķērsām. Godīgs pērļu zvejnieku arteļa vadītājs Zurita nemaz nevar netraucēts nodarboties ar savu rūpalu. Indiāņi vienmēr ir bijuši sliņķi un nejēgas, taču tagad ir parādījusies leģenda par “jūras velnu”, un tas darbus praktiski ir apstādinājis. Nirēji bīstas no katras ēnas, jo velns strādā briesmu darbus. Viņš auro nelabā balsī, jādelē uz delfīna, un īsti nemaz nevar saprast, kas viņš tāds ir. Tas ir Ihtiandrs – zēns ar haizivs žaunām, kuras viņam dāvājis slavenais hirurgs Salvators, lai glābtu mazo indiāņu puišeli no drošas nāves. Viņš dienām spēlējas ar delfīniem, iepazīst jūras dzīles un reizēm izjoko zvejniekus.

Autoram var tikai uzsist uz pleca un pateikt, ka sen nav lasīta neviena tik klišejām un standartēlu pārbagāta grāmata. Zurita, kuram ir jāuzņemas galvenā ļaundara loma, ir kā no bilžu grāmatas izgriezts, viņš ir absolūts ļaunums, kāpēc un kā tas lasītājam nav jāzina. Ja šis puisis redz iespēju tikt pie lieka peso, viņš ies pāri līķiem. Viņš ir kā no pasakām izkāpis ļaunais tēls, kas ir ļauns pats par sevi, vēl labāk – arī viņa māte ir ļauna un viņa pakalpiņi dumpīgi indiāņi, kas ir tik ļauni, ka gatavi konfrontēt ar savu bezdvēselisko saimnieku. Zuritas ģenerālplāns ir noķert Ihtiandru, liktu viņam zvejot pērles un pats raustu bagātības. Nu un vēl apprecēt vienu meiteni, kas viņam iekritusi sirdī.

Ihtiandrs, galvenais notikumu vaininieks, ir pavisam panaivs puisis. Ko gan varētu gribēt no zēna, kas audzis pie daktera baseinā kopā ar pērtiķiem. Pāris valodas un lasītprasmi viņš ir apguvis, bet komunikācijas prasmes viņam ir uz nulli. Tāpēc puisis iekuļas dažādās nepatikšanās, kas arī ir sižeta galvenais virzītājspēks. Skaidra sirds un jaunas haizivs žaunas ir viņa labākās īpašības. Autors viņu ir centies atveidot kā tādu supervaroni, doktors viņam ir uzkonstruējis speciālas ložu necaursitamas zvīņas, viņš pat vētrā izglābj kādu meiteni un uzreiz iemīlas.

Sižets ir standarta argentīniskais, mīlestība un dīvaina varoņu savstarpējā radniecība un ģimeņu naidi. Izklausās aizraujoši, taču autors nav iesprindzis un uzskribelējis kaut ko vienkāršu apjomam. Neba jau Ihdiandra liktenis viņam rūp, viņam grāmata ir, lai ilustrētu komunisma un darvinisma ideju pārākumu un konservatīvo vientiešu stulbumu. Ļaunie Ihtiandrā saredz tikai briesmoni, Dievam pretīgu radījumu, kurš nu nemaz nav pēc tā ģīmja un līdzības. Melnsvārči savās labākajās tradīcijās nospriež, ka tādai radībai nenākas staigāt pa zemes virsu. Ja dikti vēlies uzzināt kā no darvinisma izriet sociālisma ideāli, tad noteikti izlasi pats, jo atstāstīt to nav iespējams.

Grāmatas otrs stāsts – Pazaudētā seja vēsta par kādu Presto – neglītu punduri, slavenu komiķi, kurš ar jaunāko medicīnas sasniegumu palīdzību nolēmis pārvērsties skaistā jauneklī, apprecēt savu mūža mīlestību un dzīvot laimīgi. Taču pasaulē, kurā valda nauda un kapitāls, nekas tāds nav iespējams. Sabiedrības uzskatu par to, ka cilvēks savā izskatā neko nevar mainīt, ir pārāk iesakņojies, un reiz slavenais komiķis nonāk pavisam neapskaužamā situācijā, jo bez sejas viņš nav nekas.

Šajā stāstā arī centrālie mājieni ir – sociālisms ir labākais, kas ar cilvēkiem ir noticis, kapitālisms pūst no iekšienes, visi ir korumpēti un dzenas pēc naudas, sit nēģerus un ir vienkārši zemiski ļautiņi. ASV autors ir atainojis tik perfekti, ka tas viņam nodrošināja stāsta daudzkārtēju izdošanu, lai jau no bērna kājas mazais oktobrēns izlasījis to saprastu, ka viņš tomēr dzīvo visu laiku vislabākajā valstī PSRS. Spiež uz kontrastiem. Parāda, ka kapitālismā pat esot miljonāram tu neko nespēj sasniegt un labākais veids, kā ko izmainīt, ir ņemt no tās valsts vagu.

Abiem stāstiem lieku varenas 4 no 10 ballēm, nedaudz pavelk uz augšu tas, ka divdesmitajos fantastikas stāstus neviens lāgā nemācēja rakstīt, un tā pārāk augstu nekotējās. Pēc grāmatas izlasīšanas paliek tāda svaiga kalmāra pēcgarša, kuru papildina bandžo skaņas, kuras atskan no jūras.

Ar vilcienu pa Itāliju II

23. septembris (Dženova – Florence)

Pa nakti gulēšana nav diez ko jauka, man trūkst gaisa. Ja ieslēdz kondicionieri, tad gaiss it kā ir, bet tad ir auksti, un tā draņķa aparāta dūkšana man traucē gulēt. Ja aparātu izslēdz, tad istabā ātri iztērējas skābeklis. Ja atver logu, tad traucē pilsētas trokšņi un kļūst drēgns. Kaut kāds vājprāts – visu nakti pavadīju izvērtējot savas prioritātes, dalot laiku starp miegu, kondicionieri un svaigu gaisu. Lai kā tur arī nebūtu, no rīta biju diezgan labi izgulējies.

Brokastīs ierodamies laicīgi. Uzraksts ēdamtelpā mums paziņo, ka viens karstais dzēriens ir par brīvu, super, vismaz viena kapeja par velti būs. Rijamais ir visnotaļ nabadzīgs un piedāvājums nav īsti manai gaumei. Bet kaut kādas zaptsmaizes  sasmērēju, un lai ar kruasāni bija izlikti uz skaita, viss bija kārtībā. Ēdot ievērtēju interjeru, nekā īpaša, ja neskaita to, ka novērošanas kameras ekrāns iebūvēts mīkstās govs rotaļlietas vēderā. Kad esam iestiprinājušies, tad izejam ievērtēt viesnīcas piedāvāto āra terasi. Tā paver skatu uz ļoti šauru iekšpagalmu, dažiem jumtiem un daudz dažādiem lūžņiem. Šķiet, viesnīcas izklaides iespējas esam izsmēluši un varam doties prom.

Uz staciju mums jāiet tādēļ, lai nopirktu biļetes uz Florenci. Teorētiski to būtu varējuši izdarīt jau vakar, taču nez kādēļ nolēmām, ka pastaiga no rīta būs laba ideja. Vispār jau ir arī, jo akvārijs vēl ir ciet, un mums kā reiz ir laiks blandīties. Stāvēju pie itāļu dzelzceļa biļešu automāta un domāju, un kādēļ Latvijā nevarētu ieviest šādu sistēmu, kuram vajadzīgas visas tās n-tās kases. Uzliktu pāris šādus aparātus, un miers mājās. Iepērkam biļetes, vispār jau priekš Latvijas standartiem tās ir padārgas, un dodamies uz Akvāriju.

Dženovas akvārijs skaitās viens no krutākajiem Eiropā. Vispār tādi skaitās praktiski visi akvāriji, uz kuriem esmu gājis, bet nu šis esot īpaši labs. Viņam esot atsevišķs baseins delfīniem. Uz akvāriju dodamies pa promenādi, tur jau vietējais bizness ir izlicis savu mantu. Par laimi cilvēki nav no uzbāzīgākajiem un mierīgi stāv pie sava deķa apkrauta ar somiņām, makiem, saulesbrillēm un citiem bižutērijas elementiem. Esam gandrīz precīzi laikā pie kases, līdz atvēršanai jādirn vien kādas piecas minūtes. Tiekam pie biļetes un dodamies uz ēkas pusi.

Protams, ka tūlīt piesienas viens izpalīdzīgs afroafrikānis, kas mums parādīšot ceļu un pie reizes pārdos atslēgu piekariņu, Maija viņu atšuj. Neesam jau akli, tas akvārija uzraksts ir redzams no puspilsētas. Tā kā ir agrs rīts un cilvēku nav daudz, nav arī īsti sezona, nav ne rindu nekā, speries vien iekšā un sāc pētīt jūras dzīļu iemītniekus.

IMG_1429

Ko lai saka, akvārijs nudien ir līmenī, te var redzēt gan koraļļu rifus, gan pingvīnus, gan medūzas. Ja vēlies, var paglaudīt raju. Vienai rajai pat bija aizkritis širmis, un viņa nodemonstrēja, kā var peldēt uz muguras. Gar storēm gan neļauj grābstīties, tām nez kādēļ var ievazāt mikrobus, laikam jau vājākas par rajām. Pie koraļļu rifa akvārija acīmredzot notiek inventarizācija. Darbinieki ar norūpētu ģīmi snaikstās gar akvāriju un mēģina kaut ko atrast. Pie sevis smejos “Pazudis Nemo”. Bet nē klaunzivis visas ir vietā, to ir tik daudz, ka kādas pazušanu būtu grūti atrast. Vispār koraļļu simulācija bija viens no labākajiem akvārijiem, zivteles žiperīgas krāsainas. Tiešām būs žēl, kad uz zemes pēc divdesmit pieciem gadiem koraļļu rifi aizies nebūtībā. Pēdējo reizi kad tas notika, viņiem vajadzēja pāris miljonus gadu, lai atspirgtu.

Pingvīnu burziņa vērošana arī ir viena interesanta lieta, regulāri kāds no viņiem ienirst un kaut ko meklē, tad izlec ārā un žāvē paduses. Kad uzrodas kopējs, tad visi nolemj, ka ir pienācis svaigo brētliņu laiks un cerīgi sastājas. Diemžēl kopējs nodarbojas ar guano tīrīšanu nevis ar barošanu.

IMG_1434

Kad puse no ekspozīcijas ir apskatīta, tiek piedāvāta iespēja iziet ārā un palūkoties uz ostu. Osta kā jau osta, galvenais apskates objekts pietauvotais kruīza kuģis augstāks par visiem Dženovas zvanu torņiem un ietilpīgāks par vecpilsētu.

IMG_1444

Beigās ir palicis tikai delfīnu akvārijs. Uzreiz jāsaka, man paliek žēl šo zīdītāju, viņi iespundēti lai ar lielā akvārijā, tomēr tas nav nekas tāds, kas aizvietotu viņiem dabisku vidi. Akvārijā ir sterili tīrs betons un delfīni. Vispār jau delfīni ir gudri radījumi, un skatīšanās uz cilvēkiem viņiem sagādā tikpat lielu prieku kā cilvēkiem uz viņiem. Iespējams, ka viņi varbūt nedomā neko labu un uz tevi skatās tikai tāpēc, lai atcerētos seju, lai zinātu, kurus vajag apslīcināt, ja radīsies tāda iespēja. Mēs arī piesēžam un pārdesmit minūtes skatāmies uz viņiem darbībā. Labākais triks ir gaisa gredzens, ko izlaiž mazais delfīniņš, tas noteikti ir kāds delfīnu joks.

IMG_1484

Kad akvārijs apskatīts, laiks doties uz jūraslietu muzeju. Nav jau tālu, garām galeonai un tirgotājiem, liela stikla daudzstāvu ēka. Ja pavisam godīgi, es esmu redzējis tik daudz jūras muzeju, ka lielu entuziasmu ieiet vēl vienā es nesajutu. Sākumā paspēros garām biļešu kontrolei biļeti neuzrādījis, tad mani pasauca atpakaļ. Un tikai tad varēju sākt apskatīt Dženovas vareno jūras vēsturi. Sākumā ekspozīcija Dženovas ostas attīstība, jāpiezīmē, ka ar gadiem viņi ir pamatīgi kapitalizējuši savu līci. Tad seko neskaitāmi kuģu modeļi, sākot no dažāda izmēra Kolumba flotes replikām, galu galā Kolumbs tak ir dzimis dženovietis, līdz reāla izmēra galerai ar visiem airu soliem. Ja ir liela vēlme, var izpētīt arkebūzas un kuģa lielgabalus, pasimulēt tā pielādēšanas procesu. Ar airiem gan nekur neļauj izairēt.

IMG_1467

Papildus bonuss ir jūras briesmoņu izstāde, te atrodamas vecas grāmatas ar monstru attēliem. Īsti biezi Bestiāriji, kas sarakstīti laikos, kad cilvēki vēl ticēja, ka ir tik lielas zivis, kas spēj aprīt veselu floti, un kalmāri, kuri vēsā mierā spēj iznīcināt kuģi. Šī izstāde man nedaudz iedeva entuziasmu, un es pat spēju noturēties līdz pat kuģu instrumentu ekspozīcijai. Pēc tam sekoja stāsts par itāļu migrāciju uz jauno pasauli. Tāda kā pasažieru kuģa simulāciju, sākumā iedod tev pasi, dabū vārdu un izej visas procedūras, protams, ja pats vēlies iesaistīties. Nē, bleķa spainī nokārtoties te nevar!

IMG_1508

Pēc migrantiem uzrāpjamies uz muzeja jumta un skatāmies pilsētas ainavu. Nav slikti, tikai jumta dārza stiklu gan vajadzētu notīrīt, lai labāk redz cauri. Vēl ir atrakcija zemūdenes apmeklēšana. Maija no tās atsakās. Zemūdene ir īsta un pat atrodas ūdenī. Paņemu kasku un izstaigāju tradicionālo itāļu zemūdeni diezgan; šaura un zema, kaska mani pāris reizes izglābj no smadzeņu satricinājuma, un es jau tā lodāju trīs kūkumos sameties. No manis noteikti neiznāktu labs zemūdens apkalpes loceklis.

IMG_1512

Kad muzejs pievārēts, ir jau pusdienas laiks un sākas grūtā izvēle, kur iet ēst. Beigu beigās ievelkamies kaut kādā zivju restorānā. Nekā īpaša, mikroviļņu pārtika un, ja neņem vērā maizi un kolu, tad samērā negaršīgi. Viņi pat pamanās kartupeļus sačakarēt. Lai vai kā kalorijas ir uzņemtas, un nu vajadzētu aiziet apskatīties to domu saules gaismā. Nolemjam staigāt uz dullo pa vecpilsētu. Diena ir saulaina, ielas šauras un ir sajūta, ka pārvietojies pa milzīgu labirintu. Noklaiņojam kādu pusstundu, ieeju pāris grāmatu veikalos, bet domu tā arī neatrodam. Toties izlienam no vecpilsētas netālu no Ferero laukuma. Nekas, ejam atpakaļ uz viesnīcas pusi, netālu no tās ir funikuliera stacija, no kuras, kā Maija apgalvo, varēsim uzbraukt augšā kalnā un vērot pilsētu no augšas. Ideja šķiet laba, un pa ceļam ieejam vēl pāris grandiozās mājās, palūkojam iekšpagalmu.

IMG_1538

Funikulieris te maksā tikpat, cik pārējais sabiedriskais transports. Un ar to vien man pietiek, lai funikulieris iepatiktos. Paiet ap desmit minūtēm līdz aparāts sāk kustēties, pa šo laiku es atminos, ka biļetes te kompostrē pirms iekāpšanas, paspēju izskriet ārā un nokompostrēt, uzspēlēt Candy Crush Soda un pārbaudīt, kur esmu nobāzis biļetes braucienam uz Florenci. Augšupceļs lielākoties notiek caur tuneli un nekādus bagātus iespaidus gūt neizdevās, ja neskaita pretī braucošo funikulieri. Taču būšu godīgs, nekāds dižais iespaids no tā neradās. Pavisam cita štelle ir galastacija. Tur var uzrāpties uz stacijas terasveida jumta un skatīties uz pilsētu. Diemžēl vecpilsētai priekšā ir pieaudzis koks. Kam negadās. Tad skatāmies uz pilsētas jauno daļu un jauno ostu. Termināli ir iespaidīgi.

Tagad es lēnām sāku kūdīt Maiju, ka jābrauc atpakaļ, taču viņai galva, šķiet no augstuma apreibusi, viņa paziņo, ka iesim lejā ar kājām. Kas tad man, varu jau arī iet. Sākumā apskatāmies tūristiem izlikto karti, kas norāda iespējamos maršrutus. Kā tas viss izskatās dabā, tā arī nesaprotu, nolemjam iet uz leju, pārliecināmies, ka esam izvēlējušies pareizo nogāzi un speramies lejā.

Šķiet, ka esam uztrāpījuši pareizi, tāds bruģēts ceļš , kur neviens nebrauc un pat neiet. Riņķī augsts mūris, laiku pa laikam mūra augšpusē iebetonēti stikla gabali, lai atbaidītu mazdārziņu sirotājus. Šķiet, ka bez tūristu ceļa, šī vieta paralēli pilda arī sabiedriskās tualetes funkciju, urīna aromāts pavada tūristus gandrīz visu ceļu. Lejā tiekam pat ātrāk nekā biju cerējis.

IMG_1494

Nedaudz atpūšamies parciņā, uzrīkojam eksprespikniku uz parka soliņa. Nolemjam tagad beidzot atrast to domu un ieiet iekšā apskatīties, kas un kā. Tagad vadāmies pēc norādēm un atrodam baznīcu uzreiz. Dienā viņa arī izskatās monumentāli, vismaz no ārpuses noteikti. Iekšā ir labi pasēdēt – vēss, var skatīties kā ar metāla stieņiem savilkta centrālā eja, laikam pamatplāns nespēj kompensēt velvju spēka sadalījumu. Tikuši ārā nopērkam saldējumu un dodamies uz staciju.

IMG_2874

Gaidot vilcienu ir svarīgi zināt, kurš ir tavs vagons un kur tas pienāks. Ja nepaveicas, vari kātot gar vai cauri visam vilcienam. Diemžēl mūsu pašreizējais perons šādas norādes nesniedz. Tādēļ garlaicības mākti izdarām prognozes par mūsu vagona apstāšanās vietu. Brauksim mēs pa maršrutu Dženova – La Specia – Piza – Florence. Vagona piestāšanas vietu neuzminējām, bet vilciens ilgi uzkavējās, lai paspētu gan aiziet līdz īstajam vagonam, gan iekārtoties savā vietā.

Vilcienā nodarbojos ar grāmatu lasīšanu un pa logu neskatos. Skatos tikai galvenās stacijas. Florences stacija ir liela, ne tik liela kā Milānas, bet liela. Dodamies uz viesnīcu, izmantojot kartes izdruku. Kas to būtu domājis, ka būs tik viegli. Vienīgais šķērslis ir ielas šķērsošana pie stacijas, tur gari sarkanie un tramvaja sliedes, pa kurām tramvaji pārvietojas reti. Šķērsojot ielu pārkāpjam daudzus ceļu satiksmes noteikumus.

Arī šī viesnīca patiesībā ir pārbūvēts dzīvoklis. Piezvanām pie durvīm, tur mums pretī noskrien administrators, uzved mūs pa trepēm augšā. Acīmredzot ir liela iespēja nomaldīties. Tiekam pie istabiņas, kura ir tīri tā neko, ja neskatās uz aizkariem, tie gan izskatās nedaudz apdeguši, toties istaba plaša un bidē netraucē nokļūšanu līdz podam

The Dead Hand: The Untold Story of the Cold War Arms Race and its Dangerous Legacy by David E. Hoffman

The Dead Hand The Untold Story of the Cold War Arms Race and its Dangerous Legacy

Lai piedod man tas cilvēks, kurš man ieteica izlasīt šo grāmatu, tas bija sen un tviterī. Grāmata man lasītājā stāvēja labu laiku gaidīdama savu kārtu, kaut kā pēc tās iegādes bija pārgājis entuziasms lasīt par Auksto karu. Vispār jau nebija tā, ka uzreiz pārgāja, pirmajā piegājienā tūlīt pēc iegādes es kādas pārdesmit lappuses pievārēju, bet neielasījos un atliku vēlākam laikam.

Par Aukstā kara laikiem ir sarakstītas simtiem grāmatu, sākot no pilnīgiem izdomājumiem un beidzot ar protokolu pārdrukām. Par to, kā prezidenti, spiegi, zinātnieki, diplomāti un pārbēdzēji darīja visu iespējamo, lai samazinātu potenciālās kodolkatastrofas draudus. Starp abām lielvarām valdīja savstarpēja neuzticība, paranoja un abas puses (pamatoti) uzskatīja, ka pretinieks savus īstos nodomus slēpj un, tēlojot miera balodi, pa kluso ražo papildus ieročus. Autors ir izmantojis to, ka daļa no bijušās PSRS slepenajiem dokumentiem tikuši atslepenoti un mēģinājis pēc iespējas apkopot Aukstā kara beigu fāzes dokumentus vienā stāstā.

Vispār jau par vēstures grāmatu kā tādu atsauksmi ir diezgan grūti uzrakstīt. Ja neesi speciālists vēstures posmā, par kuru lasi, tad atliek vien uzticēties autoram. Šim autoram uzticēties var, jo katram faktam viņš ir klāt pielicis atsauci. Ja esi pavisam knauzerīgs lasītājs, tad nāktos doties pie pirmavota un pārliecināties, ka atsauce atbilst patiesībai. Taču ar pliku faktu uzskaitīšanu nekāda grāmata nesanāk, autoram ir jāveido arī faktu loģisks izklāsts –stāstījums. Taču jebkurš stāstījums paredz faktu interpretāciju šķietami loģiskā secībā. Tas tādēļ, ka cilvēka smadzenes mums ir tā iekārtotas, jebkurš notikums tajās tiek pārveidots kā cēloņsakarīgs izklāsts. Tas, ka realitātei šāds uztveres veids ir visnotaļ neatbilstīgs, ir mūsu pašu problēma. Arī šajā jomā autors ir centies, cik varēdams, neizvēlēties puses un apskatīt Aukstā kara beigu procesus objektīvi. Tas gan viņam kā Rietumu kultūras pārstāvim nesanāk un PSRS beigu beigās sanāk sliktie.

ASV un PSRS centrālā Aukstā kara stratēģija bija atturēt pretinieku no uzbrukuma. Uzbrukums nozīmētu prettriecienu, un tas savukārt abu karojošo bloku iznīcināšanu. Kodolarsenāli bija pietiekoši, galvenā rūpe bija nodrošināt prettriecienu gadījumā, ja pavēles devēji ietu bojā pirms spētu dot pavēli palaist raķetes. Jāatzīmē, ka vismaz šajā jomā manai bērnības valstij PSRS bija izcila ideja – vienkārša un ģeniāla, tā garantēja to, ka pat ja iznīcinātu visus galvenos, tik un tā naidnieks (ASV) no prettrieciena neizvairītos. Praktiski jebkurš dzīvi palikušais bunkurs varētu palaist speciālu raķeti, kura pārlidojot PSRS teritoriju autonomi iedarbinātu pirmo triecienu pārdzīvojošos kodolieročus.

Taču ne jau tikai kodolieroči bija lielvaru galvenās rūpes, vēl jau ir bioloģiskie un ķīmiskie ieroči. PSRS specializējās Sibīrijas mēra kultivēšanā un baku attīstīšanā. ASV vismaz pēc autora apgalvojuma no šādiem projektiem jau sen bija atsacījusies. Bioloģiskie ieroči kaujas laukā ir absolūti nederīgi, jo iedarbojas tikai pēc pāris dienām. To galvenais mērķis ir civiliedzīvotāji. PSRS bija diezgan daudz slepenu laboratoriju, kurās tika darīts viss iespējamais, lai šādus ieročus pilnveidotu. Tas nekas, ka PSRS ģenētikā atpalika pār desmitgadi, ja ir pietiekami resursi, tad var visu. Ķīmiskie ieroči bija piesaukti pavisam maz, tik vien, ka PSRS viņi glabājas pa roku galam, tāpat kā kodolieroči.

Grāmatas galvenokārt ir centrēta uz PSRS, ir šis tas par ASV, bet 70% ir veltīti PSRS beigu gadiem. Tas radīja zināmu disbalansu, un pilnīgi šķita, ka amerikāņi ir pilnīgi miera atbalstītāji. Buša un Reigana ārpolitikas agresivitāte vairāk esot bijusi kā PSRS procesu nesaprašanas cēlonis nevis ģeopolitiska nepieciešamība. Tādēļ mēs daudz lasām par padomju līderiem, par Gorbačova perestroiku un PSRS militārā kompleksa nevēlēšanos strādāt reālas ekonomikas apstākļos.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasīt gan es ieteiktu tiem, kurus patiesi interesē Aukstā kara beigu posms, tā līdz sīkumiem, ko kurš kad teica, kad kāds pārbēga un citi sīkumi. Ja šis vēstures posms Tevi neinteresē, tad šķitīs dikti garlaicīga. Kā jau visām vēstures grāmatām pienākas gala vērtējums nav tik daudz autora objektivitāte, cik lasītāja paša dzīves laikā uzkrātā informācija (lielākoties bez atsaucēm un pa stūriem sagrābstīta) un pārliecība par patiesību.

Ar vilcienu pa Itāliju I

22. septembris (Rīga – Milāna – Dženova)

Šogad esam nolēmuši veltīt pāris dienas Itālijas apceļošanai. Šādai lietai nav nekā labāka par pasažieru vilcienu. Viņi pienāk un atiet no pilsētu centriem, nodrošina ērtu transportu, kura laikā pasažieris var mierīgi lasīt grāmatu un vai vērot apkārtni pa logu.

Lidmašīna uz Milānu izlidos tikai pusdienas laikā, tādēļ no rīta vēl var pašeptēt pa māju. Man visa šeptēšana aprobežojas ar pārdomām, ko es lasīšu Itālijā, un vai fotoaparātam ņemt līdzi lādētāju. Līdzņemamo drēbju daudzums ir minimāls, jo viss pašam uz muguras vien būs jāstiepj. Lietus jaku nudien nebija vērts ņemt līdzi. Kad viss sapakots un pasu esamība pārbaudīta, dodamies uz lidostu. Pie iekāpšanas lidmašīnā var pilnībā novērot latvieša rindā stāvēšanas tikumu. Cilvēki pārdesmit minūtes pirms iekāpšanas uzsākšanas jau ir iestājušies rindā. Paskatos apkārt, varbūt kaut kur izlikts paziņojums, ka visiem nebūs vietas un nāksies stāvēt kājās. Nē, nekur nekas tāds rakstīts nav. Apsēžamies un gaidām līdz cilvēku kļūs tik maz, ka rindā vairs nebūs jāstāv.

Pats lidojums ne ar ko īpašu neizceļas, lielākoties izklaidējos lasot grāmatu. Ko gan citu es varētu darīt? No Malpensas mums ir divas opcijas nokļūšanai Milānā – braukt ar vilcienu vai ar autobusu. Ja godīgi, tad vilciena esamība man kaut kā ir izkritusi no atmiņas, lai gan reizi ar to esmu noteikti braucis. Labi, ka Maijai ar atmiņu ir labāk, citādi būtu aizšāvis ar autobusu. Tas ir salīdzinoši ilgāk. Nopērkam biļeti biļešu automātā, vēlāk mēs ar to nodarbosimies katru dienu. Vienīgi man sagādā problēmas biļešu nokompostrēšana, automāts ne par ko nevēlas uzspiest laika reģistrāciju. Bakstu tik ilgi, līdz aparāts nočirkst un biļete nokompostrējas. Tikai vēlāk atkodu, ka nepietiek biļeti vienkārši iebāzt aparātā, nākas to vajag piespiest kreisajā pusē, tikai tad automāts viņu atpazīst.

Tikuši Milānas stacijā, nopērkam biļetes uz Dženovu. Nevar teikt, ka lētas, bet gabals arī ir pieklājīgs. Līdz vilciena atiešanai ir mazliet vairāk par stundu. Tādēļ aizejam paēst, restorānā, kurš, kā visi ēdināšanas analītiķi apgalvo, ejot uz grunti, iegriežamies grāmatu veikalā. Kas man patīk itāļu stacijās, ir grāmatu veikali, Milānas centrālajā stacijā tas ir milzīgs. Pilnīgi žēl, ka neprotu itāliski, būtu nopircis vismaz desmit kilogramus ar komiksiem. Bija jau arī grāmatas angļu valodā, taču izrādīju neticamu gara stiprību un neko nenopirku, lai gan pētīju grāmatas vismaz piecpadsmit minūtes.

IMG_2856

Vilcieni Itālijā ir nopietna lieta. Mani gan baidīja, ka reģionālie var trāpīties visādi, bet galvenās līnijas esot normālas. Mūsu vilciens pieskaitāms pie normālajiem, tam vagons sadalīts atsevišķās kupejās, kurās var sēdēt seši pasažieri. Vietas numurētas un biļetē norādītas, tādēļ nekādu problēmu, atrodi savu vagonu, rausies iekšā un sēdi nost. Vienīgais, kas nedaudz kaitina ir itāļu pasažieri, tie ir komunikabli līdz ārprātam, savā starpā sapazinušies jau pēc pāris minūtēm un sarunājas. Viena pasažiere prot arī angliski, vismaz grib komunicēt šajā valodā un veic aptauju par kindles lasītājiem. Tā kā kupejā tādi ir trīs cilvēkiem, tas nodrošina viņu ar neizsmeļamu sarunu tematu. Nekā īpaši interesanta ārā pa logu nav.

Laiku pa laikam vilcienā itāliski kaut kas tiek paziņots. Pēc viena no paziņojumiem, redzot, ka mēs sēžam absolūtā mierā un acīmredzot ne velna neesam sapratuši, lielā runātāja mums pavēsta, ka Dženovas stacijā esot ielikta bumba un pienāksim mēs divdesmit minūtes vēlāk, vai iespējams vispār nepienāksim. Forši, mēs pastāstam par līdzīgu ligu Rīgā, kur laiku pa laikam kādas uzmanības apdalīts cilvēks plēš šo apnicīgo joku. Tad saruna pārsviežas uz aktuālāko dienas tematu – migrantiem. Izrādās, viņa ir žurnālists un bijusi Latvijā, tagad viņai vajag zināt, kā mums sastāv ar migrantiem. Gandrīz vai jādod Raivja Dzintara koordinātes, tam noteikti ir ko teikt par migrantiem!

Ja arī Dženovā nonākam ar nokavēšanos, tad es to nemaz lāga nepamanu. Jo man nav ne jausmas kādā laikā mums vajadzēja tur vispār pienākt. Vispār jau varētu paskatīties biļetē un tad pulkstenī, bet tas būtu par daudz no manis prasīts. Nākošais uzdevums ir atrast viesnīcu. Pēc kartes iznāk, ka jāiet taisni līdz klosterim un tad pa labi iekšā šķērsielā. Ja paveiksies, tad atradīsim uzreiz.

IMG_1379

Ejot uz viesnīcu sapratu, man šī pilsēta ļoti patīk. Vismaz vecpilsēta noteikti, iekšā es vēl nelienu, bet redzot šaurās ieliņas, kas iet uz ostas pusi un namus ar milzīgiem iekšpagalmiem, man ir sajūta, ka atrodos īstā viduslaiku pilsētā. Ja celtne ir publiska vai reliģiska, tā ir vienkārši monumentāla, ko vērts ir sieviešu klosteris, kurš mums kalpo kā orientēšanās punkts, un pat Garibaldi tunelis, kas redzam tālumā no augšas, ir pilnīgi apbūvēts.

IMG_1411

Šī ir viena no dīvainākajām viesnīcām, kuru esmu redzējis. Sākumā ir jātiek iekšā pa daudzdzīvokļu mājas durvīm. Tad var riskēt braukt ar šaubīga paskata liftu vai kāpt pa kāpnēm. Lai tiktu iekšā viesnīcā ir jātiek cauri dzelzs durvīm un tikai tad esam recepcijā. Tur mums izstāsta standarta lietas, iedod atslēgu un varam doties uz numuriņu. Nezinu, kā viņi to ir pamanījušies, bet mājas vidū viesnīcai ir pat foajē divu stāvu augstumā, droši vien, ka agrākos laikos te ir bijis kruts dzīvoklis.

Istabiņa ir maza un jūtams, ka ar ventilāciju te būs problēmas. Ir jau gaisa kondicionētājs, bet tas īsti skābekli nepiegādās. Tualete ir tāda, ka pat cilvēkam ar vidēju augumu nav iespējams apsēsties uz poda nesalaužot ceļgalus. Toties ir bidē, tam gan jākāpj pāri, ja vēlies pasēdēt uz poda. Visādi citādi ok. Logs ir aizvērts, taču atverot var redzēt pretējās ēkas arhitektūras detaļas, vēlāk vakarā atklāšu, ka tur ir novilkta arī vads, kas visu laiku iet uz īso, sprakšķ kā velns, bet korķi acīmredzami labi nolāpīti un ārā nesit. WiFi gan ir par brīvu un labā ātrumā. Iekārtojušies nolemjam doties pastaigā pa pilsētu.

Viesnīcnieks izsniedz mums karti un apstāsta, kur iet. Tā arī lāgā nesapratu, vai viņš teica, ka pa vecpilsētā vakarā nav vēlams staigāt pa nomaļām ielām, vai arī vienkārši tur nav ko darīt. Sadabūjuši orientierus, dodamies pastaigā. Aizejam līdz centrālajam laukumam, tur smuka strūklaka. Tad pastaigājamies vadoties pēc norādēm, lai rīt dienas laikā jau varētu klenderēt pa pilsētu kā profesionāļi.

IMG_1402

Izskatās, ka te cilvēki vakarā ir īstie tusētāji. Visur salasījušies bariņos un kaut ko šeptē. Tīri nejauši aizejam līdz Domam, tā ir superīga celtne. Kādam ir ienākusi galvā spoža ideja, būvēt to pārmaiņus no baltiem un melniem akmeņiem. Izskatās kā no lego, bet skats monumentāls. Pēc tam redzu norādi uz vēl kādu baznīceli, speros iekšā šaurā ieliņā, taču tur pēc kāda laika šaubīgu elementu īpatsvars kļūst tik liels, ka nolemju labāk iet uz ostu.

IMG_1409

Rīt mums ir plānā iet uz Akvāriju (viens no labākajiem Eiropā) un Jūras muzeju, no tā neko daudz nesagaidu. Uz promenādes bizness iet pilnā sparā, vismaz pārdevēji noteikti nav aizgājuši mājās, var nopirkt pufaikas, somiņas, saulesbrilles un citus štruntus. Tas noteikti vietējai afroafrikāņu minoritātei nodrošina iztikšanu. Ievērības cienīgs objekts ir galeonas modelis 1:1 mērogā. Tagad esam nedaudz piekusuši un nolemjam iet atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam iepērkam pārtiku vakariņās, pavakariņojam numuriņā un liekamies gulēt.