Navigate / search

Marta grāmatas

Marta grāmatas

Vispār jau katru mēnesi uzskaitīt visas nopirktās grāmatas ir laba lieta. Pirmkārt, vari redzēt savas atkarības patiesos apmērus. Otrkārt, vari strukturēti sekot līdzi iepriekšējos mēnešos iegādāto grāmatu lasīšanas dinamikai. Parasti ir tā – nopērc grāmatu, papriecājies, reizēm izlasi uzreiz vai biežāk ieliec plauktā un pēc gada saņemies izlasīt. Kā tur bija tajā pētījumā, ka cilvēks jau nepērk tās grāmatas, kuras viņš patiešām lasīs, bet tās, kuras pirkšanas brīdī viņš gribētu izlasīt. Tātad martā es esmu gribējis izlasīt vismaz 24 grāmatas.

A Crown for Cold Silver (The Crimson Empire #1) by Alex Marshall – Šo grāmatu nopirku vien tādēļ, ka tā ir manā iemīļotajā žanrā, un gūdrīdos tai ir ļoti labas atsauksmes. Noteikti izlasīšu tuvākajā laikā. Man tagad ir ģeniāla ideja, ka lasīšu vairākas sērijas vienlaicīgi, teiksim piecas, un grāmatas lasīšu pamīši. Ar šo būs viegli, jo sērijā patlaban ir tikai divas grāmatas.

The Widow’s House (The Dagger and the Coin #4) by Daniel Abraham – Andris teica, ka viņš ir dzirdējis, ka šī esot laba sērija. Es arī tā biju dzirdējis, un izmantojot abebooks, nopirku pirmās četras. Šo grāmatu man pārdevējs piegādāja četru dienu laikā un šķiet, ka šajā bodē iegriezīšos vēlreiz.

Bogene (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #5) by Gundega Repše – kaut kur lasīju, ka ir cilvēki, kas lasa un ir tie, kas kolekcionē. Es vēl īsti neesmu sapratis, vai sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts” es lasu vai kolekcionēju. Vienu gan esmu jau pievārējis, tātad tomēr lasu. Vienīgais, kas mani mierina šajā sērijā, grāmatas ir plānas un burti lieli, ja pacentīšos izlasīšu visas nedēļas laikā.

To Explain the World: The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg – biju nonācis Amsterdamas lidostā, un tur bez tulpju sīpoliem nav nekā lāgā ko pirkt. Taču es pacentos un atradu grāmatu bodi. No visa piedāvājuma ņemama bija šī grāmata un vēl desmit citas, taču tā kā biju turpceļā, tad neaizrāvos. Paņēmu par zinātni un noteikti izlasīšu.

Martian Time-Slip by Philip K. Dick – arī šeit ir jautājums par krāšanu un lasīšanu, es tak vēl neesmu piebeidzis visu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sēriju, bet esmu jau savācis veselu plauktu ar SF masterworks grāmatām.

Lord of Light by Roger Zelazny – šī arī ir no SF masterworks sērijas, viņu es esmu pat lasījis, bet tā kā grāmatu klubā tagad lasām šo, tad nopirku, lai izlasītu oriģinālā un paskatītos, kā gadu gaitā ir mainījušās manas domas par šo grāmatu. Šī būs jau trešā reize sešpadsmit gadu laikā.

This Census-Taker by China Miéville – viens no maniem mīļākajiem autoriem, grāmatu nopirku Singapūras lielākajā grāmatu bodē. Taču arī tur viss iet uz grunti, kādreiz lielā grāmatu bode ir iespiesta vienā stāvā, un nav vairs tas, kas astoņus gadus atpakaļ. Nē, pāris stundas tur var nodirnēt un bez konkrēta saraksta labāk nemaz nevilkties iekšā, būs “choice overload”.

The Eye of the World (The Wheel of Time #1) by Robert Jordan  -arī nopirku Singapūrā, zinu, ka drīz iespējams viņa būs latviski, taču nevaru sagaidīt. Ļaunas mēles gan melš, ka lasāmas esot tikai pirmās piecas un tad tās, kuras pabeidzis Sandersons. Redzēs, kā būs.

The Stars My Destination by Alfred Bester – no Bestera šo to esmu lasījis, nevaru teikt, ka īsti esmu iebraucis viņa stilā, bet gan jau pievārēšu arī šo. Skaitās jau viens no klasiskajiem SF darbiem.

Pēdas akmenī by L.Saveljevs – šo dabūju ibook, tā ir mana bērnības top grāmata, kas radīja manī interesi par populārzinātniskajām grāmatām. Meklēju pāris gadus līdz dabūju. Tagad ir tāda padarīta darba sajūta. Nezinu vai riskēšu pārlasīt, jo cik tagad atminos zinātnē lielākoties viss jau sen ir mainījies.

Galaxy’s Edge Magazine: Issue 4, September 2013 – mans mīļākais fantastikas stāstu žurnāls. Joprojām strādāju pie projekta nopirkt visus numurus papīra formātā, miksējot jaunos ar vecajiem.

Барлиона (Мир Барлионы #1) by Василий Маханенко – padevos savai vājībai un nopirku veselu litRPG sēriju uzreiz. Tas bija kā alkonautam uzkāpt uz korķa. Ja starp pirmo un otro grāmatu vēl paspēju izlasīt arī ko citu, tad pēc tam vairs nevarēju apstāties.

Путь Шамана. Гамбит Картоса. (Мир Барлионы #2) by Василий Маханенко – šis ir tāds specifisks žanrs, kas sagaida, ka lasītājs mīl RPG spēles un tai pat laikā viņam nav nekas pret grāmatu lasīšanu.Autoram tiek atbrīvotas rokas, viņam nav jāuzprogrammē sava spēle, viņam atliek vien izdomāt konceptu un uzlikt to uz papīra.

Путь Шамана. Тайна Темного леса. (Мир Барлионы #3) by Василий Маханенко – žanrā ir savas nianses, galvenais varonis vienmēr būs spēļu pasaules naba. Agrāk vai vēlāk viss griezīsies ap viņu. Viņam nereāli veiksies, viņš kļūs slavens, iemantos draugus un ienaidniekus.

Путь Шамана. Призрачный замок (Мир Барлионы #4) by Василий Маханенко – lielākoties šīs spēles notiek virtuālajā pasaulē, cilvēks guļ kapsulā, bet protagonists skraida ar cirvi pa pasauli un skalda monstrus. Viņam ir kaut kas ko vajag citiem un autoram ir grūti apstāties, jo katrs līmenis padara varoni spēcīgāku.

Путь Шамана. Шахматы Кармадонта (Мир Барлионы #5) by Василий Маханенко – reizēm šajās pasaulēs ielaužas mūsdienu ģeopolitiskā realitāte, taču šajā grāmatā tas ir gājis secen un tas nudien ir nācis stāstam par labu. Te nav valst pret valsti, bet gan klans pret klanu, saprotamāk un cilvēcīgāk.

Путь Шамана. Все только начинается (Мир Барлионы #6) by Василий Маханенко – šādas sērijas nobeigt ir liels pārbaudījums autora rakstītprasmei, šoreiz autors ir ticis galā labi. Visu uz beigām sakārtoja un izskaidroja, pat lielo veiksmi. Cepuri nost.

Meitene zirnekļa tīklā (Millennium Trilogy #4) by David Lagercrantz – ja pērnmēnes izlasīju Milleniuma triloģijas oriģinālās grāmatas un biju sajūsmā, tad šomēnes pateicoties Zvaigznei ABC tiku pie sērijas turpinājuma. Kā jau no apskata redzams, bija laba.

The Three-Body Problem (Remembrance of Earth’s Past #1) by Liu Cixin – laiku pa laikam es pieķeru sevi pie domas, ka hard SF kā žanrs ir miris. Tādā pārdomu uzplūdā nopirku viena no Ķīnas slavenākā SF autora grāmatām. Ja jau viņš pieskaitīts pie trīs SF ģenerāļiem, tad noteikti tas ir kaut kas labs, nevar tak miljards cilvēku kļūdīties! Nudien nekļūdās, trakoti laba, esmu jau izlasījis.

Маус (Maus #1-2) by Art Spiegelman –šis skaitās viens no labākajiem komiksiem pasaulē. Teikšu uzreiz pilnīgi piekrītu, tādu skarbu stāstu par holokaustu es vēl nebiju lasījis. Autors neko daudz nedara, tikai izstāsta sava tēva dzīvesstāstu. Nudien iesaku izlasīt.

Caliban’s War (The Expanse #2) by James S.A. Corey – pāris gadus atpakaļ es izlasīju Expanse sērijas pirmo grāmatu un nez kādēļ atmetu pārējām ar roku. Šo iegādājos Singapūrā, un sērijas lasīšanu atsāku, izcila kosmiskā opera, var droši lasīt, neaizmirstami piedzīvojumi garantēti.

Приключения Молли Блэкуотер. За краем мира by Nick Perumov – Tagad sekos veselas trīs grāmatas veltītas stīmpankam. Šajā grāmatā slavenais krievu rakstnieks Perumovs nedaudz atbīda malā savas standarta episkās maģijas pasaules un pievēršas stīmpankam, neaizmirstot arī maģiju. Labs jauniešu romāns, kurā diezgan jūtams sērijas pirmās grāmatas efekts, daudz pasaules skiču un skaidrojumu, vietām pārmācot sižetu.

The Difference Engine by William Gibson, Bruce Sterling – šo ar pirku Singapūrā, skaitās stīmpanka aizsācēja. Nedaudz esmu izlasījis, šķita, ka būs okei, lai arī par Gibsona daiļradi es kaut kā nekad neesmu sajūsminājies.

The Thrilling Adventures of Lovelace and Babbage: The (Mostly) True Story of the First Computer by Sydney Padua – vēl viens komikss veltīts stīmpankam, pareizāk saktot vienam no stīmpanka elementiem. Par to, kā viss varēja izvērsties ja Babbidžam tomēr izdotos iveidot savu skaitļotāju, uz kura Adai Loveleisai darbināt savas programmas.

Sevana krastos by Vahtangs Ananjans

Sevana krastos

Tagad man no “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatām ir palikušas vai nu ļoti labas vai arī tādas, kurām bail ķerties klāt. Šo es bērnu dienās noteikti esmu lasījis, taču atmiņas par to man ir visnotaļ izplūdušas, un grāmatu atpazinu tikai pēc vāka.

Nesen ir beidzies Lielais Tēvijas karš, un dzīve mazajā Ličkas ciema kolhozā pie Sevana ezera krasta sāk sakārtoties. Vīri atgriezušies no frontes veiksmīgi noslēguši kolektivizāciju un pilnā sparā nododas lauksaimniecībai un lopkopībai. Ņemdami piemēru no pieaugušajiem, vietējie jaunieši Armens, Grikors , Kamo un Asmika nolemj kļūt par izcilā Mičurina sekotājiem un attīstīt meža putnu fermu. Vahtangs Ananjans savās grāmatās saistoši un talantīgi stāsta par padomju bērnu laimīgo un interesanto bērnību, viņu dzimtenes mīlestību un cenšanos izaugt par derīgiem cilvēkiem.

Tipisks pionieru stāsts, autors pieturas pie visām žanra galvenajām tradīcijām. Ir bariņš bērnu, kuri ir lieli aktīvisti, viņi ģenerē idejas un stāsta par tām pieaugušajiem. Pieaugušie tās visādi atbalsta un apstiprina. Tad vēl ir pāris autsaideri, kuri ir nedaudz nogājuši no ceļa, tie atkrituši no kolektīva un slapstās baram apkārt, taču nav īpaši ļauni. Papildus klāt piejaucam vietējo novadpētnieciskās informācijas izziņas avotu, šajā gadījumā tas ir vectēvs Asaturs. Asaturs ir ciema mednieks, Vorošilova strēlnieks un kara laikā ciemata apsardzes priekšnieks, viņam ir pilna galva ar leģendām. Vecais ir arī īsts vecās pasaules relikts, viņš vēl atminas pirmsrevolūcijas tikumus un māņticības. Tā nu jauniešiem ir pašiem no kā mācīties un ko mācīt.

Pirmā grāmatas daļa ir veltīta tam, lai izskaidrotu jaunajam padomju jauneklim to, kā pareizi nodibināt stārtapu. Ja kādam šķiet, ka kraudsorsings un kraudfandings ir kaut kāds mūslaiku izgudrojums, viņiem vajadzētu izlasīt šo grāmatu. Meža putnu ferma ir tipisks stārtaps, kur bērni salasījuši veselu kaudzi ar savvaļas putnu olām nolemj nodarboties ar putnu hibrīdu selekciju. Telpas un perētājvistas tiek savāktas no vietējiem, paiku dod kolhozs, un pasākums attīstās. Par peļņu tāpat kā lielākajā daļā stārtapos nav pieņemts runāt. Bērnu darbs un entuziasms ir laba biznesa priekšnosacījums.

Otrā daļā autors ir sapratis, ka ar putnkopības aprakstiem tālu netiks, un ir laiks saldumiem. Pēckara gados, iespējams, konfektes nomaļos ciemos neviens nebija redzējis (tad jābrauc uz Tbilisi vai Erevānu), tādēļ uz skatuves uznāk medus. Grikors ir nopietns kārumnieks, viņš ir gatavs ēst jebko. Laikam tas kritiens no koka būs sagrūdis viņam ne tikai kāju. Puisis ir gatavs cept šašliku arī no lapsas. Ja runa iet par medu, tad pat kliba kāja viņam nebūs šķērslis. Īsumā, Grikora vadībā medus tiek atrasts, krūkas ar bišu saimēm nodotas kolhozam, un bērni atkal ir izcēlušies. Papildus atrod arī vietējās nozīmes varoņa pēdējo atdusas vietu, plus zeltu un dārgakmeņus, bet vai tad ar zeltu paēdīsi? Vectēvs Asaturs bonusam nodzied dziesmu kurdu valodā.

Trešajā daļā jaunajiem naturālistiem ir padomā atgriezt kolhozam ūdeni. Lai arī Ličkas ciems atrodas Sevana krastos, vasarā ar ūdeni te ir pašvaki, sējumi nokalst un putni nosprāgst. Kaut kas ir jādara. Šķiet, ka vecākie ciema iedzīvotāji, lai ar cīnījušies pie Oderas, kā nonāk savā ciemā, tālāk par pāris kilometriem no tā neiet. Ne bērnībā, ne jaunībā. Tā nu sanāk, ka jaunie naturālisti stundas gājiena attālumā atrod interesantas vietas un lietas, par kurām raksta avīzēs un gudri vīri kasa pakausi. Pat vecais mednieks Asaturs savas māņticības pārņemts nekur lāgā ārpus ciema nav bijis. Pilnīgi šķiet, ka Ličkas ciemā kājas pirmie izgudroja Armens, Asmika un Kamo. Par lielajiem kolhozniekiem es vispār neizteikšos, viņi bez ūdens apgādes tā sakot iznieko sēklu fondu sējot vietās, kur jau zināms nekas neaugs.

Grāmata izlasās vienā rāvienā, nevajag pat dejas tamburīnu pavadījumā. Ja gribi uzzināt kā izaugt par derīgu padomju cilvēku, noteikti izlasi! Lieku 6 no 10 grāmatām, nav vairs tas vecums, lai tikai uz vienkāršiem piedzīvojumiem vien pavilktos. Bērnu dienās atzītu par ne sliktāku kā Zentas Ērgles “Mūsu sētas bērni”.

Cod: A Biography of the Fish that Changed the World by Mark Kurlansky

Cod

Par šīs grāmatas izlasīšanu es esmu domājis jau vismaz gadus desmit. Tomēr viņa vienmēr manos pirkumos palika aiz borta. Taču šogad nejauši grāmatu pamanīju Jāņa Rozes grāmatnīcā, pavisam negaidītā vietā pie vēstures grāmatām un par mikroskopisku cenu. Nopirku uzreiz, un lai lasīšana neatliktos uz vēl desmit gadiem, sāku lasīt uzreiz.

Mencu reiz uzskatīja par neizsmeļamu resursu, cilvēki ar tās zveju ir nodarbojušies vismaz pēdējo gadu tūkstoti. Tā ir bijusi proteīna avots gan Vidusjūras, gan Skandināvijas valstīm, nemaz nerunājot par pārējo Eiropu. Viņa ilgstoši bija viena no starptautiskās tirdzniecības pamatprecēm. Par šo resursu ir karojušas daudzas valstis, to nozvejas vietas bija rūpīgi glabāts noslēpums. Baski zvejojot mencas jau sen bija atklājuši Amerikas kontinentu, taču ar to neplātījās, jo mencu nauda bija pārāk laba. Autors ir pacenties parādīt civilizācijas vēsturi caur mencas prizmu. Lai to izdarītu, viņš stāsta vēsturiskus faktus, runā ar pēdējiem mencu zvejniekiem, analizē starptautisko nozvejas politiku. Bonusā grāmatu caurvij mencas galvenais aspekts – pagatavošanas receptes. Ja lasītājam reiz nāksies apēst pēdējo mencu uz pasaules, viņam būs iespējas pagatavot to pēc vienas no pārdesmit receptēm, kas atlasītas laika periodā no viduslaikiem līdz mūsdienām.

Kā jau nopratām, šī grāmata nav par Call of Duty datorspēli, bet gan par zivi, kurai dīvainā kārtā nosaukums sakrīt ar spēles saīsinājumu. Grāmata ir piebāzta ar informāciju, tā gan lielākoties ir vairāk centrēta uz mūsdienām, laiku, kad menca ir gandrīz izzudusi. Ir noticis tas, ko kādreiz uzskatīja par neiespējamu – modernās zvejas flotes pēdējā gadsimtā ir izkāsušas jūras sausas. Tādas valsis kā Islande mencu dēļ ir sākusi veselus trīs karus. Zvejnieki ir iedzīti strupceļā, lai atpelnītu savas investīcijas, viņiem ir jāpērk aizvien dārgākas iekārtas, taču mencas no tā vairāk nekļūst. Ieviestie aizliegumi rada cerību, ka mencas, iespējams, atgriezīsies (sevišķi par to satraucas kanādieši un amerikāņi) un katru reizi, kad tiek noķerta kāda paprāvāka zivtele, vietējie sāk lobēt nozvejas atsākšanos. Centrālais jautājums, uz kuru autors meklē atbildi, ir “Vai mencas patiešām atgriezīsies?. Cilvēki ir iznīcinājuši praktiski visu populāciju, un iespējams, pie Ziemeļamerikas krastiem mencu vietu ieņems citas zivis.

Centrālā ideja, ko var paņemt, ir  – ekosistēma ir sarežģīta lieta, tajā ir daudz kompensējošo apakšsistēmu, taču ja to mērķtiecīgi “lauž”, tad ar laiku tās spēja kompensēt izzūd, un viss aiziet pa pieskari. Mencas ir ļoti laba ilustrācija – pastiprināta nozveja ir samazinājusi vidējo mencu lielumu, pasteidzinājusi to vairošanās sākšanos. Biologi pat uzskata, ka šāda piespiedu selekcija var novest pie tā, ka mencu populācijas atsevišķi indivīdi kļūs mazāki, un iespējams, ka lielo mencu gēni nemaz vairs nav saglabājušies.

Ja par ekosistēmu un vēsturi viss bija kārtībā, tad autors nez kādēļ pavisam maz raksta par pašu mencu. Nav nedz viņas šķērsgriezuma, nedz smalki evolūcijas apraksti. Tā arī lāgā nesapratu, ar ko Islandes menca atšķiras no Ņūfaundlendas mencām (izņemot krāsu). Visa pašas mencu padarīšana bija aprobežota ar faktiem, nārstojot izlaiž 9’000’000 ikrus, dzīvo kā pagadās, rij visu un labi garšo kā vobla. Man tas bija daudz par maz, lai uz vāka varētu likt nosaukumu “menca”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var un vajag, sevišķi brīžos, kad mūsu pašu zvejnieki sāk čīkstēt par nozvejas kvotām, jūra nav bezgalīga, viņa ir izsmelta, un ja laikus neapstāsies, tad zivis mums vairs neredzēt.

The Desert Spear (The Demon Cycle #2) by Peter V. Brett

The Desert Spear by Peter V. Brett

Pēc Dēmonu cikla pirmās grāmatas Warded man izlasīšanas es biju entuziasma pilns, forša pasaule, liels noslēpums un interesanti varoņi. Tā kā biju iegādājies visas sērijas grāmatas, tad pie nākamās ķēros klāt nekavējoties.

Cilvēce lēnām tuvojas savām beigu dienām. Pilsētās, kurās reiz dzīvojuši desmitiem tūkstoši, ir palikuši vairs tikai tūkstoši. Cilvēku vairāk nekļūst, un laiku pa laikam dēmoni kādu paņem. Palikušajiem atliek vien slēpties aiz savām aizsardzības zīmēm un gaidīt rītausmu. Var jau visu laiku dzīvot aiz šīm zīmēm un baidīties, bet leģendas vēsta par Atbrīvotāju, kurš apvienos visus atlikušos cilvēkus un pilnībā atbrīvos pasauli no dēmoniem. Daži runā, ka Atbrīvotājs būs karavadonis, daži, ka pravietis. Pagaidām cilvēci pie dzīvības tur cerība uz Atbrīvotāju.

Par grāmatu ir grūti uzrakstīt tā, lai nenomaitekļotu saturu, bet centīšos no tā izvairīties. Pirmais jautājums, kas rodas lasot šo grāmatu ir – kur pie velna ir palicis Arlens? Jo pēkšņi pie apvāršņa parādās pavisam jauns varonis Džardirs (Jardir) no Krasias. Grāmatas pirmā tiek veltīta šim varonim. Okei, ir jau forši, ka autors nolemj attīstīt kādu no pirmās grāmatas varoņiem, piešķirot tam papildus dziļumu, iepazīstina ar Krasias kultūru (nekā unikāla tāds musulmaņu miesta atveidojums un nedaudz japāņu karavīru kodeksa.). Taču visas šīs divsimt lapaspuses pirmās grāmatas notikumi netiek attīstīti. Varēja jau kaut kā inkorporēt to visu lasītāja pieredzi nepārtraucošā veidā.

Otra lieta, kas mani kaitināja, ir korlingu nobīdīšana otrā plānā. Ar Arlena un Džardira parādīšanos korlingi kļūst par gaļu, kuru kapā visi, kuriem vien nav slinkums. Un tas viss pateicoties jaunajām kaujas zīmēm. Odas jautājums, ja jau no seniem laikiem visas šīs labās lietas bija zināmas, kā tad tas nācās, ka cilvēki visu pakāsa?

Kad autors beidzot nonāk līdz Arlena, Līšas un Rodžera, tad viss stāsts pārvēršas. Bet arī ne labākajā nozīmē. Otrā grāmatas trešdaļa ir iestiepta līdz ārprātam, nekas lāga nenotiek. Līša izrādās ir īsts Einšteins, un visi ciematnieki pie pareizas motivācijas izcili dēmonu slaktētāji. Tādēļ autoram atliek vien nodarboties ar mīlestības lietām. Līšu mīl visi, bet viņa nevar sev īsto atrast. Arlenu arī mīl visas, taču viņam dēmonu klopēšanai sievišķis nav vajadzīgs. Labi, viņš mīl Līšu, bet tipiskā YA manierē viņš to tā uzreiz neteiks. Rodžers ar savu lautu visam pa vidu ir kā piektais ritenis, toties viņam ir gadījuma sekss, kā jau tas māksliniekam pienākas. Tā nu viņi tur visi ņemas un, šķiet, ka korlingi atstāti novārtā.

Bet ir jau arī labas lietas, autors padziļina pasaules detalizāciju un uzzinām, ka ar korlingiem viss nemaz nav tik vienkārši, kā sākumā likās. Ne visi no viņiem ir tādi, kas uzbruks neskatoties uz briesmām, viņiem ir sarežģīta sociālā struktūra. Ar tām kripatām, ko autors pabēra, pietika, lai es izlemtu, ka noteikti izlasīšu arī nākamo grāmatu. Viņam labi padodas arī kultūras sadursmes atainojums, par reformām patriarhālā karavīru sabiedrībām. Viņa pasaulē nekas nenotiek vienkārši, pat ja tu esi supervaronis un tavu vārdu uzklausa tūkstoši, tu esi atkarīgs no sabiedriskās domas. Sevišķi grūti tas nākas, ja izmainās ierastā vide. Džardirs dabū pamatīgi nosvīst, lai saglabātu savu statusu un apliecinātu savu Atbrīvotāja būtību. Un kā jau austrumu kultūrā pienākas te ir daudzas intrigas, kur ienaidnieki smaida viens otram, tai pat laikā meklējot iespēju novākt savu pretinieku.

Beigās grāmata izkustējās no vietas, taču lasīšanas pieredzi es vērtēju kā apmierinošu. Man pāris reizes bija jāpiespiežas, lai atkal atsāktu lasīt. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Šī nav no tām ar kuru es uzbāztos sev pazīstamiem cilvēkiem. Koncepcija ir laba, taču šajā grāmatā notikumi risinās gliemeža ātrumā un dažbrīd tie pat nav svarīgi pašam sižetam.

Meitene zirnekļa tīklā (Millennium Trilogy #4) by Dāvids Lāgerkrancs

Meitene zirnekļa tīklā by Dāvids Lāgerkrancs

Reti kura grāmatu sērija var lepoties ar to, ka es viņu esmu izlasījis mēneša laikā. Ja iesākumā es biju visnotaļ skeptisks pret Millenium grāmatu sēriju kā tādu (Sak, kārtējais dižpārdoklis, kurā ir vairāk mārketinga nevis rakstnieka talanta), taču iesācis lasīt es aptvēru, jā, autors nudien māk pasniegt stāstu. Pirmās trīs oriģinālās sērijas grāmatas es vērtēju visnotaļ augstu. Jā, var pasmīnēt par to, ka zviedriem valstī nudien nekas nav kārtībā, taču jāatceras, ka autoram kā zviedram nācās pārspīlēt savas valsts problēmas, lai ievērstu tām savu lasītāju uzmanību. Šīs grāmatas iznākšana patiesībā bija katalizators, tam, ka es vispār beidzot pieķēros šai sērijai. Grāmatu dabūju pateicoties izdevniecība Zvaigzne ABC.

Līsbetei atkal ir izdevies nonākt katastrofisku notikumu epicentrā. Te ir gan intelektuālā īpašuma zādzības, pasūtījuma slepkavības, nolaupīšanas izspiešanas un mākslīgais intelekts. Kas ir visdīvainākais – Līsbete ir netieši saistīta ar visām šīm šaubīgajām lietām, viņa noteikti ir katalizators notiekošajam, taču nedz lasītājs, nedz žurnālists Mīkaels neko vēl nenojauš. Labi, nojauš, bet tikai to, ka briest kārtējā sensācija.

Man nav nekā pret to, ka kādu grāmatu sēriju turpina rakstīt cits rakstnieks, reizēm sērija no tā iegūst, reizēm tā tiek norakta. Tāpat es negaidīju, ka es sagaidīšu precīzu Lārsona rakstīšanas stila kopiju. Nudien, kurš gan spētu ar tādu aizrautību rakstīt par labo varoņu personīgās higiēnas ievērošanas procesiem! Kurš uzdrošinātos replicēt Mīkaela izmeklēšanas unikālo metodi? No jaunā autora es vēlējos tikai vienu, lai viņš nesalaiž visu dēlī un grāmata ir interesants trilleris.

Autoram tas nudien ir izdevies, grāmata ir cienījams turpinājums sākotnējai triloģijai. Patiesībā viņa pat šo to ir ieguvusi. Līsbete kā tēls ir kļuvis dziļāks, viņa ir izaugusi kā personība. Tas arī ir loģiski, jo laiks iet, un cilvēki mainās. Viņa kā cilvēks ir kļuvusi reālāka, jo vairs nestrādā tikai emociju līmenī, kurā katrs cilvēks ir potenciālais ienaidnieks. Mīkaels ir kļuvis patstāvīgāks, viņš neko daudz kā cilvēks nav mainījies, taču beidzot viņš pats spēj veikt izmeklēšanu, nepaļaujoties tikai uz Līsbetas labvēlību. Beidzot ir sajūta, ka Mīkaels nav piektais ritenis, kura vienīgais uzdevums ir izbaurot citu sniegto informāciju pasaulē. Viņš pats dara savu darbu. Ar to vien jau pietika, lai sērijas turpinājums iegūtu atzinību manās acīs.

Sižetiski sērija kļūst pavisam mūsdienīga, mākslīgā intelekta izstrāde, totālā pilsoņu izspiegošana un citi mūsdienu jaukumi ir ieņēmuši centrālo vietu sižetā. Pilnīga notikumu kontrolēšana bez pienācīgas uzraudzības neizbēgami samaitā pat vislabākos cilvēkus. NSA ir kļuvusi par absolūti nekontrolētu iestādi, neviens nezina, ar ko viņi īstenībā nodarbojas, kam pakļaujas un ar ko sadarbojas. Autors mēģina izspēlēt scenāriju, uz ko viņi un citas ieinteresētās puses būtu gatavi, lai iegūtu vēl lielāku kontroli pār citiem. Vietām tas viņam izdodas diezgan labi, taču brīžos, kad autors pievēršas tehniskām detaļām un izmanto zinātnisku žargonu, man atlika tikai saķert galvu un pie sevis domāt: “Vai autors tiešām domā, ka lasītāji neko nezina par Kerra singularitāti un piedēvē šo ideju Līsbetei! Lai Švarcšilds nogrābstās!”. Un tad vēl tā brīvā dažādu zinātņu nozaru ideju sintezēšana, neņemot vērā šo teoriju patieso būtību. Es no autora, ja viņš nudien ir nolaidies tik zemu, ka mēģina visu loģiski izskaidrot, tomēr sagaidītu uzcītīgāku sagatavošanos.

Arī ar ļaunajiem tēliem viss ir izdevies. Man nekad nav patikuši tie, kuri ar putām uz lūpām pēdējās grāmatas lapaspusēs stāsta savus plānus un smejas par labajiem. Šeit ļaunie ir efektīvi un risina savas problēmas ar izdomu un improvizējot. Protams, protams, ļaunajiem ar Līsbeti ir daudz kopīgā. Un tas rada lasītājā veselīgu ieinteresētību par notikumu turpmāko attīstību, no tā izriet domāšana līdz notiekošajam un mēģinājumi atšifrēt vainīgos. Bonusā mēs uzzinām daudz jaunu faktu par Līsbetas pagātni, un tā nemaz nekonfliktē ar iepriekšējām grāmatām.

Ja ir nācies lasīt iepriekšējās trīs, tad droši ķerieties klāt arī šai, piedzīvojumi turpinās. Negaidiet perfektu Lārsona stila kopija, jo varoņiem reiz taču ir jāizaug un jāatbrīvojas no statiskā stāvokļa. Lieku 9 no 10 ballēm. Un varu saderēt, ka drīz redzēsim nevienu vien šīs sērijas turpinājumu. Pagaidām jaunais sērijas autors vezumu velk labi un nebaidās ielikt darbā savas idejas.

Bargie taifūni by Alberts Laurinčuks

Bargie taifūni

Šoreiz izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas nākamo lasāmo, daudz jau vairs nav palicis, nolēmu izlasīt kaut ko no padomju literātu ceļojumu aprakstiem. Ēvalds Strods un Žanis Grīva mani vispār no šī žanra pamatīgi atgrūda, bet daudz jau vairs nav palicis, sakodu zobus un sāku vien lasīt.

Izrādās, ka Alberts Laurinčuks vismaz grāmatas izdošanas laikā ir bijis pazīstams lietuviešu rakstnieks. Cik var noprast no grāmatas, viņš regulāri braucis uz dažādām literātu sanāksmēm, bijis ārzemju korespondents un, domājams, režīmam pietiekoši lojāla persona. Grāmata sevī ietver rakstnieka iespaidus par Āzijas valstīm, kas radušies tās apmeklējot pērnā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Autors apraksta Filipīnu, Mongolijas, Vjetnamas, Laosas, Kampučijas, Indijas un citu Āzijas valstu dabu, dzīvi, paražas, sabiedriskās iekārtas īpatnības. Daudz vietas veltīts šo valstu vēsturei un kultūrai.

Šādu grāmatu normālos apstākļos es nudien nekad nelasītu, tādēļ nācās vien sevi piespiest. Un kas var būt labāks piespiešanas veids, kā gulēt slimnīcā palātā ar vienu vienīgu grāmatu. Labi, bija vēl telefonā viss amazones klāsts pieejams, bet tomēr. Šīs stratēģija nostrādāja, un dienas laikā gribot negribot trīs ceturdaļas no grāmatas biju pievārējis. Neteikšu, ka lasīšana man sagādātu īpašu prieku, vienkārši man nepatīk padomju rakstnieku ceļojumu apraksta stils.

Pirmkārt – komunisma kā iekārtas pārākuma izcelšana pār kapitālismu. Reizēm tas tiek piesaukts vietā, bet visbiežāk nevietā. Nevietā pierāda to, ka autors īsti nezina nedz to, kā viņa paša valsts strādā un kā strādā kapitālistiskās valstis. Bet to viņam varētu piedot, jo viņam nav pieredzes dzīvot kapitālismā, un smadzenes ir ideoloģijas izskalotas. Tās pašas ideoloģijas dēļ ķīniešiem nākas nopietni ciest, jo autors tos sunī vienā laidā, kā kas – tā ķīnieši vainīgi. It kā komunisti, bet reizē izrāda kapitālistu cienīgu vēlmi uz ekspansiju, un Kultūras revolūcija vispār ir murgs.

Otrkārt – rakstniekam nez kādēļ ir vēlme aizrauties ar pseidozinātni un izplatīt to saviem lasītājiem. Āzijā viņš apmeklē daudzus zāļu večus, stāsta par mūmija apbrīnojamām īpašībām, slavē labi norūguša ķēves piena dziedinošās īpašības. Šajā jomā viņš ir no tiem, kurš tur prātu tik atvērtu, ka pilnīgi smadzenes gāžas laukā. Bet šī kaite piemīt lielai tā laika ceļotāju literātu brālībai, viņi vienmēr centīsies pieminēt to, kā kādā eksotiskā valstī kāds ir izārstējis pakaļas vāti.

Treškārt – spriedumi par vēsturi un kultūru tiek pasniegti caur diezgan lielu komunisma prizmu un beigu beigās reducējas uz sarežģītajām ārpolitiskajām attiecībām. Viss, ko nesuši kolonisti, ir slikts un viss, ko devis PSRS, ir labi. Līdz tautu pašnoteikšanās sākumam visi bija mežoņi, tādas valstis kā Mongolija no feodālisma pārgāja komunismā un, skat, dzīvo cepuri kuldami, savukārt Kampučija padevās imperiālistu un ķīniešu uzkūdītiem sarkanajiem khmeriem, un viss aizgāja pa pieskari. Arī arābi tā vietā, lai izvēlētos idillisko komunismu, ir padevušies imperiālistiem, un elite nokāš visas zemes dzīles bagātības.

Jā, pa vidam ir arī ceļojumu apraksti, taču tas viss izskatās pēc PSRS ārpolitiskā kuras reklāmas nevis pēc neatkarīga ceļotāja trāpīgajiem vērojumiem. Piemēram, par Irānu un Afganistānu stāstot viņš nemaz nekautrējas sagrozīt vēstures faktus. Tad kāda var būt ticība šādam ceļotājam? Protama lieta nekas netiek stāstīts no praktiskā viedokļa, kā tas īstā ceļojumu grāmatā pienāktos. Jo 99.99% no PSRS iedzīvotājiem bija tikpat liela iespēja nokļūt uz Marsu, kā aizsperties uz Filipīnām. Tātad atpletiet mutes un klausāties, ko stāsta cilvēks, kurš ir bijis pat ASV.

Kopumā lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet vai vajag? Grāmata atstāj labi norūguša ķēves piena pēcgaršu ar nelielu mūmijas smaržas piesitienu.

Slepenais jūras ceļš by Leonids Platovs

Slepenais Jūras ceļš

Laiku pa laikam man “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā gadās sastapties ar grāmatu, kuru es ne tikai nekad neesmu lasījis, bet arī redzu pirmo reizi. Tas nozīmē, ka manās bērnu dienas bibliotēkās šī grāmata nebija atrodama. Tādēļ tagad ir pienācis tas brīdis, lai labotos.

Bet sākas viss ar vienkārši – ar torpēdkuteru vienības vadītāju Šubinu, kurš šērās ierauga dīvainas zemūdens gaismas. No sākuma viņu neviens neņem pa pilnu, karš, stress un citas lietas, taču laika gaitā šādi novērojumi akumulējas, un par lietu ieinteresējas arī izlūki. Autors gan ilgi netur pretspēlētājus zem pūra, un drīz vien gaismā tiek izvilkts pats zemūdens komandieris Cvišens, profesionāls diversants ar savu miroņu komandu. Vīriem, kurus oficiāli valsts ir pasludinājusi par mirušiem, bet kuri ir dzīvāki par dzīviem. Šiem vīriem nekāds noziegums nav šķērslis, lai tikai garantētu fīrera uzvaru pār pasauli.

Tēvijas kara uzvara Sarkanajai armijai nenācās viegli, savs nopelns tajā bija arī Baltijas flotes jūrniekiem, kuri varonīgi aizstāvēja Ļeņingradu cīnoties pret hitleriešiem. Taču karā ne visu izšķir frontālas sadursmes, liela nozīme ir izlūkiem un diversantiem. Kara gados pa Baltijas jūru klīst kāda dīvaina vācu zemūdene “Klīstošais holandietis”. Oficiāli tā ar visu komandu ir gājusi bojā jau kara sākumā. To pavada stāsti par diversijām, par stratēģisku materiālu piegādi un svarīgu personu pārvadāšanu. Karš jau ir pagājis, bet zemūdens noslēpums ir palicis neatklāts, neskatoties uz akadēmiķa Gribova centieniem to atklāt. Parādoties jauniem faktiem, lieta pēkšņi iegūst jaunu perspektīvu, un izmeklēšana izkustas no vietas.

Mūsdienās šādu grāmatu saīsinātu uz pusi un iznāktu labum labais trilleris. Atliktu vien izmest ārā ideoloģiskās atkāpes, un garās prelūdijas pašiem notikumiem. Taču sešdesmitajos tā neviens nerakstīja, karš nudien nedrīkstēja izklausīties pēc dēku stāsta, kur visu paveic atsevišķs varonis, tas noniecinātu pārējo ieguldījumu kopējā lietā un apietu virspavēlniecību. Tāds izklāsts nekur nederētu, tādēļ stāstam tiek vilkts līdzi viss komandējošais sastāvs. Te katrs dara savu darbu un kopā sanāk varoņdarbs. Uzvara karā ir svarīgāka par kaut kādas tur vientuļas zemūdenes vajāšanu, noslēpums protams ir interesants, taču ne tik ļoti, lai tā atklāšanai izdalītu speciālus resursus, laiks visu noliks savās vietās. Tādēļ noslēpums tiek risināts ļoti gausi un brīdī, kad pienāk lielais fināls, lasītājs jau ir noguris no lapaspušu skaita un arī fināls, būsim godīgi, bija aktuāls tikai sešdesmito gadu sākumā.

Grāmatas centrālā ideja ir karus kurina kapitālisti un rūpnieki, viņiem ir vienalga kam pārdot ieročus, viņus neinteresē cilvēku dzīvības, bet nauda. Lai iegūtu peļņu viņi ir gatavi sadarboties pat ar ienaidnieku. NATO ir šādu kapitālistu izveidota alianse, kas balstās nevis uz kopējām interesēm, bet uz savstarpēju šantāžu un kompromatiem vienam pret otru. Skaidrs, ka uz šādiem pamatiem veidota struktūra ilgi nepastāvēs, un imperiālisti drīz vien ķersies viens otram pie rīkles. Skaidrs, ka tikai PSRS ir tā valsts, kurā cilvēks ir vissvarīgākais. Autors dod cerību, ka arī kapitālistiskajās valstīs strādnieki sacelsies un nometīs savas važas, par to liecina nedaudzie britu un somu tēli, kas piesaukti grāmatā. Papildus izvērsta konspirāciju teorija par Hitlera pēdējām dienām. Hitlers, lai ar bija izsities par plēsoņu virsvadībā, nebūt nebija rēķinājies ar tādu lielā kapitāla alkatību un vēlmi upurēt savējos, lai tikai paliktu pie siles.

Kopumā tāds lēnais trilleris, kas ietver kara un pēckara gadus. Lieku 8 no 10 ballēm, nevaru teikt ka nepatika, lasījās ļoti labi, un vienmēr ir interesanti palasīt tā laika ideoloģijas piesātinātus tekstus. Šo grāmatu lasot ieteiktu klausīties U96 dziesmu Das Boot:

“Techno
Emergency

Maximum velocity
Und tanzen …”.

 

Тайны ордена (Девятый #6) by Артём Каменистый


Тайны ордена

jau tas šajā blogā ir novērojams, laiku pa laikam es padodos savai vājībai – fantastiskajiem bojevikiem. Ja vēl tie ir par “popodancu” tēmu, tad mani ir grūti noturēt prom no grāmatas. Šo grāmatu lasīju tikai tādēļ, ka tā ir sestā sērijā Девятый, un iepriekšējās piecas esmu gan izlasījis un apskatījis.

Dana mīļotā joprojām guļ komā, taču viņam ir plāns kā atrast citus Sargus. Tas nekas, ka tādēļ nāksies iekarot valsti, šķērsot jūru un iekarot neieņemamu pilsētu. Tāds nu reiz ir viņa plāns, kas dzimis mūsu varoņa galvā. Ja viss izdosies, tad viņš iegūs nepieciešamo informāciju, ja nē, tad, iespējams, samaksās ar savu dzīvību.

Šī nu ir sērija, kuru autoram vajadzēja pabeigt, kādas trīs grāmatas atpakaļ, jo pēdējās grāmatās nekā jēdzīga vairs nenotiek. Rodas sajūta, ka autors atrakstās un cenšas aizbāzt fanu rīkles ar kārtējo Devīto. Lieki piebilst, ka šī grāmata arī nebija no tām, kas patīkami pārsteidza. To, ka Dans ir supercilvēks (melnās sirds implants nav nekads joks) es jau apjautu no pēdējām piecām grāmatām. Viņš ir nenogremdējamais vannas pīlēns, kurš braši peld visām problēmām pa virsu. Lai visus nopelnus viņš nepiesavinātos, sev viņam ir kompanjons Zaļais. Papagailis, kurš ir Sarga atribūts un šajā gadījumā arī putns – alkoholiķis. Ja pavisam godīgi, tad tieši Zaļais ir viens no labākajiem grāmatas tēliem. Viņa motīvi ir dabūt iedzert un morāli atbalstīt savu saimnieku. Īsti vēl nav skaidrs, kurš ir kura saimnieks. Morālais atbalsts izpaužas sulīgu izteicienu formā, kas tiek izķērkti vietā un nevietā.

Diemžēl arī šajā sērijā noslēguma grāmatā autors atvēzējas izskaidrot visus Lielos noslēpumus. Autora raksturīgākā iezīme ir nespēja to izdarīt jēdzīgi. Visu laiku esi kopā ar supervaroni blandījies pa interesantu pasauli un pēkšņi viņš atrod kādu, kas visu var izskaidrot. Lai Dievs nogrābstās, tā nudien nav lieta, kuru sasteigti darīt desmit lapaspušu monologā! Viss izrādās diezgan sarežģīti, taču diemžēl liecina par autora nespējas savaldīt pašam savu pasauli. Tiek ieviesta vesela kaudze ar trešajiem spēkiem, paralēlo pasauļu kaudzes, supercivilizācijas un to neizskaidrojamie motīvi. Kam tas viss bija vajadzīgs? Man noteikti ne, visi šie skaidrojumi neko nepiedeva grāmatas saturam drīzāk padarīja to šaubīgu.

Par sēriju kopumā var teikt, sākums labs, bet beigas nekādas. Autors savā ziņā nekautrējas grāmatā lietot atsauces uz “popodancu” žanru vispār. Dans bieži iegrimst pārdomās, kādēļ viņam tā neveicas kā citiem popodanciem. Viņu neapmāca neviens baltais tēvs, un neviens neņem viņu apgādībā. Tā vietā viņu mēģina nožmiegt. Jāpiezīmē, ka Dans te nedaudz piemelo, jo klavieru kāši ir iemīļojuši pārlidot viņa sižeta līnijas. Rodas iespaids, ka viņam, lai vinnētu Superbingo, nebūtu pat biļete jāpērk. Viņam ir pašam sava akaši grāmata, kurā var iemācīties visu, ko vien vēlies, gandrīz kā matriksā, un tādam nav kauna sūroties. Tas gan lāgā negāja kopā ar pasaules izskaidrojumu, bet lai nu paliek.

Lieku 5 no 10 ballēm. Par daudz sasteigta, lai gan savu galveno uzdevumu veica es lasīju viņu aizgūtnēm, taču smadzenes lielākoties strādāja tukšgaitā. Ja pirmajās grāmatās es vēl spēju just līdzi varoņa pārdzīvojumiem, tad pēdējās mani varonis nekādas emocijas neizraisīja, galvenais, lai ir piedzīvojumi. Kopumā sēriju lasīt var un pirmās trīs, lai arī atražo popodancu žanru pilnībā ir kvalitatīvas un lasāmas. Pēdējās trīs ir liecība autora nespējai nobeigt savu sēriju, pasauli un/ vai varoni. Tādēļ sanākušas tādas samocītas.

Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni (Millennium Trilogy #3) by Stieg Larsson

Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni

Pēc pirmo divu grāmatu izlasīšanas viena lieta bija pavisam skaidra, šīs sērijas grāmatas apskauž visas pārējās manu grāmatu plauktu apdzīvojošās sērijas. Reti kad viņām ir tā veicies ar izlasīšanas ātrumu! Otrā grāmata beidzas ar klifangeri, kurš mani neizsakāmi aizvainoja, bet tīri fizisku iemeslu dēļ es uzreiz nevarēju sākt lasīt šo grāmatu. Vienīgais iepriecinājums bija tikai tas, ka apzinājos, ka tiem, kas lasīja viņu izdošanas brīdī, uz trešo bija jāgaida ilgāk par pāris dienām, un šī doma mani savā veidā mierināja.

Sālgrēna slimnīcā Gēteborgā ieved divus smagi ievainotus cilvēkus. Viens no viņiem ir Līsbeta Salandere, kas izsludināta meklēšanā par trim slepkavībām. Viņai ir dzīvībai bīstams ievainojums galvā, un nepieciešama steidzama operācija. Otrs ir Aleksandrs Zalačenko, Līsbetas tēvs, kuram viņa uzbrukusi ar cirvi. Kamēr Sālgrēna slimnīcā risinās spraigi notikumi, Mīkaels Blumkvists pēta Salanderes pagātni un drīz nāk uz pēdām patiesībai. Viņš raksta atmaskojošu reportāžu, kas attaisnos Līsbetu un satricinās Zviedrijas valdību, Drošības policiju un visu valsti. Vai Līsbetai būs iespēja noslēgt rēķinus ar pagātni un panākt taisnības uzvaru?

Skaidra lieta, ka autors sākumā bija sarakstījis tikai divas grāmatas. Taču otrā viņam iznākusi tik bieza, ka grāmatizdevējiem apzinoties savu lasītāju vidējo celtspēju, nācies otro saskaldīt divās daļās. Notikumi atsākas turpat, kur tie beigušies iepriekšējā grāmatā. Autors ir nolēmis beidzot savīt visus notikumus kopējā stāstā un lasītājam beidzot parādīt kas ir kas. Notikumi ar un ap Līsbetu nudien nav bijuši nejauši, un pie šīs meitenes dzīves sagandēšanas ir strādājuši diezgan daudzi cilvēki. Taču galvenais, kas caurvij šo stāstu, ir autora šaubas par Zviedrijas iestāžu kompetenci. Šis iestādes absolūti nedara to, kas tām uzticēts. Tā vietā, lai bāriņtiesas, psihiatri, izmeklētāji un politiķi strādātu savas valsts iedzīvotājiem, viņi nodarbojas ar sevi. Ja pie viņiem atnāks kāds nopuņķojies bērnelis ar savu problēmu, pastāv iesēja, ka viņš ne tikai paliks neuzklausīts, bet tie, kuriem viņu principā būtu jāaizstāv, šim bērnelim vēl sagandēs dzīvi. Tas viss rada neuzticību pret valsti kā tādu. Neesmu speciālists Zviedrijas sociālajās problēmās, bet no autora var saprast, ka visa tā muldēšana par labklājības valsti ir tikai fasāde. Cilvēkus iestādes aizbaida, un tiem ir vieglāk ar pārdzīvoto vardarbīgu mēģināt sadzīvot pašiem, nevis censties meklēt valsts aizsardzību. Vienmēr jau var pateikt, ka autors ir komunists, un tas viss nāk no tā, bet tas diez vai būtu korekts iebildums.

Tā nu Līsbeta klusē par savu dzīvi, nesadarbojas ar izmeklētājiem un advokātiem. Viņai jau kopš bērnu dienām ir skaidrs, ka vienīgā uz kuru viņa var paļauties, ir viņa pati. Šis lielais noslēpums, kas skar Līsbetas bērnību, tad arī ir grāmatas sižeta pamatā. Jāatzīst, ka autors ir izdomājis visnotaļ reālu un izstrādātu scenāriju, kas Līsbetu padara bezmaz vai par Zviedrijas konstitūcijas apdraudētāju. Viņš ir savijis tādu konspirāciju teoriju, pilnvaru pārkāpšanu un kontrolējošo iestāžu nolaidības mudžekli, ka katram, kurš apšauba valsts ierēdņu darbu, ir kur pieķerties. Skaidrs arī, ka šādas lietas neviens nesāks izmeklēt, ja vien viņš nebūs apķērīgs žurnālists.

Jā, šajā grāmatā Mīkaels nudien kaut ko dara arī pats. Ne jau tā, ka visu, bet laiku pa laikam viņam nākas iejusties īsta varoņa ādā, koordinējot izmeklēšanu, kaujoties bārā un, protams, pārguļot ar sievišķiem. Šajā grāmata viņam izdodas nocopēt tikai vienu skuķi, bet viņa ir nepieciešama sižetam. Šādu tādu informāciju viņš dabū pats, taču bez Līsbetas palīdzības nekas nekustētu no vietas. Tomēr vienu gan nevar noliegt, viņš prot manipulēt ar informācijas plūsmu, un tas arī ir viņa galvenais nopelns. Ja jau Līsbeta visu zina, bet nesaprot, ko ar šo informāciju darīt, tad kādam ir jānāk talkā.

Tā kā grāmata ir bieza, tad pateikšu savas domas, ko varēja droši izmest ārā. Ērikas blakuslīnija bija pilnīgi nevajadzīga, tikai lapaspušu apjomam. Varoņu personiskās higiēnas apraksti, cik kurš un kur mazgājies, pats to nemaz pamanīju, taču citi, kas šo sēriju jau bija pievārējuši, vērsa uz to manu uzmanību. Tiesa, kad pievērš uzmanību, sanāk, ka mazgājas tikai labie un dara to ļoti bieži. Beigu punktu arī varēja likt pārdesmit lapaspuses ātrāk, taču, nē, autoram gribējās ko pavisam trillerīgu un, lai ar tām piemita zināma pabeigtības sajūta, tas, manuprāt, bija lieki. Te pat nevar atsaukties uz Līsbetas pamatprincipu, ja tu viņai ko nodari, esi gatavs saņemt pretī.

Visādi citādi brangs trilleris; ar aizrautību lasīju Zviedrijas Drošības policijas darbinieku intrigas un autora mājienus uz to, ka Palmi novākuši tie. Arī Mīkaēls no gultā guļoša radījuma pārvērties par visnotaļ apsviedīgu puiku, kas šo to spēj sasniegt pats. Nu un galvenais tas, ka Līsbetai atkal radās ticība cilvēkiem, to autors izveidoja visnotaļ meistarīgi, un tas neizskatījās kā no debesīm nokritušas klavieres. Kā jau trillerī pienākas, ar katru lapaspusi atrodas aizvien jauni fakti, pierādījumi un cilvēki tā, ka nekas cits neatliek, kā skriet pa lapaspusēm līdzi grāmatas varoņiem. Lai gan grāmatā ir daudz seksa un maz mīlestības, daudz nežēlības un maz varonības, lieku 9 no 10 ballēm. Viens gan ir skaidrs, šī grāmata ir vislabākā visā triloģijā.

Noslēpumu sala by Žils Verns

NOslēpumu sala

Ja man prasītu nosaukt bērnu dienu mīļāko piedzīvojumu grāmatu, “Noslēpumu sala” noteikti būtu no tām, kura pirmā ienāktu prātā. Tādēļ bija pat nedaudz kauns ņemt un lasīt šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu, šķita, ka es tāpat visu zinu no galvas. Taču pēdējo reiz es lasīju to gadus divdesmit atpakaļ, un izrādījās, ka mana atmiņa nemaz nav tik laba, kā domāju.

Piecus drosmīgus cilvēkus gaisa balons ir aiznesis uz neapdzīvotu salu Klusajā okeānā. Šeit viņiem kā tādiem robinsoniem ir jācenšas iekārtoties uz dzīvi; jau no pirmajām dienām ir skaidrs, ka Franklina sala būs viņu mājas uz nenoteiktu laiku. Tad kādēļ dzīvi nepadarīt komfortablu. Galu galā viņiem katram ir noderīgas zināšanas, kas kā reiz noder šādam pasākumam.

Sairess Smits ir izcils inženieris, Herberts Brauns nopietns botāniķis un dabaszinātnieks, Penkrofs kā jau īstens jūras vilks saprot šo to no kuģiem un galdniecības, Ģideons Spilets, lai ar’ žurnālists, bet tāpat kā daži mūsu ministri ir izgājis dzīves skolu, tādēļ šo to zina par medicīnu un medībām. Vēl ir Nebs, atbrīvots vergs, un lojāls Sairesam, kādam taču ir arī ēst jātaisa. Ja runā par šiem varoņiem, tad viņus tūdaļ varētu lādēt iekšā kosmosa kuģī un sūtīt uz Jupitera pavadoņiem, pāris gadu ceļā viņi nudien pat skarbāku vārdu nepārmīs. Visi ir tik psiholoģiski saderīgi, ka Vernam nav pat jāpievēršas mazās grupiņas iekšējiem konfliktiem. Vīri praktiski ir ideāli cilvēki, kuru sirdis ir kā dimanta oliņas (kā to teiktu Sprīdītis). Taču kā tēli viņi nepārliecina, ja nu vienīgi Airtons, bet pat tas ir tipisks sliktais, kurš kļūst labs. Pārējie ir vienkārši fasādes, aiz kurām slēpjas zināšanu krātuves.

Sala ir īsts paradīzes dārzs. Klimats varbūt ir paskarbs, taču tajā atrodamā flora un fauna ir tik daudzveidīga, ka liktu dabaszinātniekam sajukt prātā. Verns par to nesatraucas, tas ir tikai lieks iemesls izgāzt savas enciklopēdiskās zināšanas lasītājam. Tās gan šajā grāmatā pārāk nedominē un pat īpaši nenovērš uzmanību no galvenās sižeta līnijas robinsoniādes.

Arī kā robinsoni viņi ir izcili, Sairesam nav neizdarāmu lietu, viņš no nulles ir gatavs attīstīt civilizāciju vismaz līdz tvaika lokomotīves līmenim. Tas nekas, ka civilizācijā ir tikai pieci cilvēki. Tomēr autoram nav pieticis pacietības, lai ļautu cilvēkam izvērsties, viņš tiem izstumj no krūmiem klavieres darbarīku un šaujamieroču veidā. Līdz ar šo pavērsienu salu var arī sākt saukt par Noslēpumu salu. Jaunos salas iemītniekus pārsteidz atklāsme, ka viņi uz salas visticamāk nav vieni. Lieki piebilst, ka attapīgajam Sairesam tas kļūst saprotams pirmajam.

Tagad būs Maiteklis. Man bērnībā burtiski norāva jumtu, kad uzzināju, ka noslēpumainais svešinieks nav neviens cits kā kapteinis Nēmo un ka Airtons ir no Granta bērniem. Man tad tas likās autora viltīguma zenīts. Tagad man tā vairs nešķiet, nemaz jau tik veikls un viltīgs rakstnieks nav.

Grāmatas lielākais pluss ir tas, ka viņa lasītājam dod apziņu, ka pie noteikta zināšanu līmeņa nonākot uz neapdzīvotas salas, apķērīgam un praktiskam cilvēkam nebūs nekādas problēmas dzīvot komfortabli. Vismaz deviņpadsmitā gadsimta standartā. Papildus man ļoti ieinteresēja aprakstītās nitroglicerīna iegūšanas metodes. Nezinu kādēļ, bet šo procesu man aizrautīgi stāstīja arī ķīmijas skolotājas gan pamatskolā, gan vidusskolā. Tas vien liecina, ka šīm zināšanām ir praktiska nozīme.

Piedzīvojumi ir šis grāmatas neatņemama sastāvdaļai. Pirmais lielais piedzīvojums ir lidojums ar gaisa balonu, tad seko mežonīgas salas labiekārtošana, cīņa ar pirātiem. Tas viss tiek darīts nezaudējot cilvēcīgumu un optimismu. Runājot par laimīgām sakritībām, tad tās te ir biezā slānī un pieaugot var rasties secinājums: “Ja dodaties ceļojumā vienmēr līdzi ņemiet divus hronometrus ar izņemamiem stikliņiem, suni ar plānas dzelzs kaklasiksnu, personīgo kalpu un attapīgus cilvēkus. Ja vēl kas būs vajadzīgs, to atgādās ar zemūdeni.”

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šis nu Vernam ir izdevies īsts klasiskais izdzīvošanas stāsts ar piedzīvojumu elementiem. Pusaudžu gados noteikti ierosinās fantāziju un kas zina liks saprast, ka skolā iegūtās zinības attiecīgā situācijā var noderēt.

%d bloggers like this: