Navigate / search

Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni (Millennium Trilogy #3) by Stieg Larsson

Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni

Pēc pirmo divu grāmatu izlasīšanas viena lieta bija pavisam skaidra, šīs sērijas grāmatas apskauž visas pārējās manu grāmatu plauktu apdzīvojošās sērijas. Reti kad viņām ir tā veicies ar izlasīšanas ātrumu! Otrā grāmata beidzas ar klifangeri, kurš mani neizsakāmi aizvainoja, bet tīri fizisku iemeslu dēļ es uzreiz nevarēju sākt lasīt šo grāmatu. Vienīgais iepriecinājums bija tikai tas, ka apzinājos, ka tiem, kas lasīja viņu izdošanas brīdī, uz trešo bija jāgaida ilgāk par pāris dienām, un šī doma mani savā veidā mierināja.

Sālgrēna slimnīcā Gēteborgā ieved divus smagi ievainotus cilvēkus. Viens no viņiem ir Līsbeta Salandere, kas izsludināta meklēšanā par trim slepkavībām. Viņai ir dzīvībai bīstams ievainojums galvā, un nepieciešama steidzama operācija. Otrs ir Aleksandrs Zalačenko, Līsbetas tēvs, kuram viņa uzbrukusi ar cirvi. Kamēr Sālgrēna slimnīcā risinās spraigi notikumi, Mīkaels Blumkvists pēta Salanderes pagātni un drīz nāk uz pēdām patiesībai. Viņš raksta atmaskojošu reportāžu, kas attaisnos Līsbetu un satricinās Zviedrijas valdību, Drošības policiju un visu valsti. Vai Līsbetai būs iespēja noslēgt rēķinus ar pagātni un panākt taisnības uzvaru?

Skaidra lieta, ka autors sākumā bija sarakstījis tikai divas grāmatas. Taču otrā viņam iznākusi tik bieza, ka grāmatizdevējiem apzinoties savu lasītāju vidējo celtspēju, nācies otro saskaldīt divās daļās. Notikumi atsākas turpat, kur tie beigušies iepriekšējā grāmatā. Autors ir nolēmis beidzot savīt visus notikumus kopējā stāstā un lasītājam beidzot parādīt kas ir kas. Notikumi ar un ap Līsbetu nudien nav bijuši nejauši, un pie šīs meitenes dzīves sagandēšanas ir strādājuši diezgan daudzi cilvēki. Taču galvenais, kas caurvij šo stāstu, ir autora šaubas par Zviedrijas iestāžu kompetenci. Šis iestādes absolūti nedara to, kas tām uzticēts. Tā vietā, lai bāriņtiesas, psihiatri, izmeklētāji un politiķi strādātu savas valsts iedzīvotājiem, viņi nodarbojas ar sevi. Ja pie viņiem atnāks kāds nopuņķojies bērnelis ar savu problēmu, pastāv iesēja, ka viņš ne tikai paliks neuzklausīts, bet tie, kuriem viņu principā būtu jāaizstāv, šim bērnelim vēl sagandēs dzīvi. Tas viss rada neuzticību pret valsti kā tādu. Neesmu speciālists Zviedrijas sociālajās problēmās, bet no autora var saprast, ka visa tā muldēšana par labklājības valsti ir tikai fasāde. Cilvēkus iestādes aizbaida, un tiem ir vieglāk ar pārdzīvoto vardarbīgu mēģināt sadzīvot pašiem, nevis censties meklēt valsts aizsardzību. Vienmēr jau var pateikt, ka autors ir komunists, un tas viss nāk no tā, bet tas diez vai būtu korekts iebildums.

Tā nu Līsbeta klusē par savu dzīvi, nesadarbojas ar izmeklētājiem un advokātiem. Viņai jau kopš bērnu dienām ir skaidrs, ka vienīgā uz kuru viņa var paļauties, ir viņa pati. Šis lielais noslēpums, kas skar Līsbetas bērnību, tad arī ir grāmatas sižeta pamatā. Jāatzīst, ka autors ir izdomājis visnotaļ reālu un izstrādātu scenāriju, kas Līsbetu padara bezmaz vai par Zviedrijas konstitūcijas apdraudētāju. Viņš ir savijis tādu konspirāciju teoriju, pilnvaru pārkāpšanu un kontrolējošo iestāžu nolaidības mudžekli, ka katram, kurš apšauba valsts ierēdņu darbu, ir kur pieķerties. Skaidrs arī, ka šādas lietas neviens nesāks izmeklēt, ja vien viņš nebūs apķērīgs žurnālists.

Jā, šajā grāmatā Mīkaels nudien kaut ko dara arī pats. Ne jau tā, ka visu, bet laiku pa laikam viņam nākas iejusties īsta varoņa ādā, koordinējot izmeklēšanu, kaujoties bārā un, protams, pārguļot ar sievišķiem. Šajā grāmata viņam izdodas nocopēt tikai vienu skuķi, bet viņa ir nepieciešama sižetam. Šādu tādu informāciju viņš dabū pats, taču bez Līsbetas palīdzības nekas nekustētu no vietas. Tomēr vienu gan nevar noliegt, viņš prot manipulēt ar informācijas plūsmu, un tas arī ir viņa galvenais nopelns. Ja jau Līsbeta visu zina, bet nesaprot, ko ar šo informāciju darīt, tad kādam ir jānāk talkā.

Tā kā grāmata ir bieza, tad pateikšu savas domas, ko varēja droši izmest ārā. Ērikas blakuslīnija bija pilnīgi nevajadzīga, tikai lapaspušu apjomam. Varoņu personiskās higiēnas apraksti, cik kurš un kur mazgājies, pats to nemaz pamanīju, taču citi, kas šo sēriju jau bija pievārējuši, vērsa uz to manu uzmanību. Tiesa, kad pievērš uzmanību, sanāk, ka mazgājas tikai labie un dara to ļoti bieži. Beigu punktu arī varēja likt pārdesmit lapaspuses ātrāk, taču, nē, autoram gribējās ko pavisam trillerīgu un, lai ar tām piemita zināma pabeigtības sajūta, tas, manuprāt, bija lieki. Te pat nevar atsaukties uz Līsbetas pamatprincipu, ja tu viņai ko nodari, esi gatavs saņemt pretī.

Visādi citādi brangs trilleris; ar aizrautību lasīju Zviedrijas Drošības policijas darbinieku intrigas un autora mājienus uz to, ka Palmi novākuši tie. Arī Mīkaēls no gultā guļoša radījuma pārvērties par visnotaļ apsviedīgu puiku, kas šo to spēj sasniegt pats. Nu un galvenais tas, ka Līsbetai atkal radās ticība cilvēkiem, to autors izveidoja visnotaļ meistarīgi, un tas neizskatījās kā no debesīm nokritušas klavieres. Kā jau trillerī pienākas, ar katru lapaspusi atrodas aizvien jauni fakti, pierādījumi un cilvēki tā, ka nekas cits neatliek, kā skriet pa lapaspusēm līdzi grāmatas varoņiem. Lai gan grāmatā ir daudz seksa un maz mīlestības, daudz nežēlības un maz varonības, lieku 9 no 10 ballēm. Viens gan ir skaidrs, šī grāmata ir vislabākā visā triloģijā.

Comments

Iveta
Reply

Man gan patika lasīt i par Ēriku, i par mazgāšanos, i par Ikea mēbelēm. Laikam lasītu pat to, kā varoņi gatavo ēst. Lārsona izpildījumà noteikti. Tàpēc bail lasīt jauno turpinājumu.

asmo
Reply

Nu gaumes ir dažādas, es nebūt neizslēdzu, ka daļai lasītāju tas grāmatai piešķir papildus dimensiju, kurā es vienkārši neprotu iedzīvoties :) Lārsona stils ir viegli kopējams, nešaubos, ka jaunais autors ir ticis ar to galā veiksmīgi. Šī grāmata gan bija tik labi nobeigta, ka turpinājums neprasījās. Miljardierus ir baigi grūti novākt.

Fledis
Reply

Jā, Ērikas piedzīvojumi mani arī pabesīja. Manuprāt, stāstam tie nedeva neko, vienīgi papildus nostiprināja uzskatu, ka tur Zviedrijā tā paīsāk ar normāliem cilvēkiem.

asmo
Reply

Man vēl nostiprināju uzskatu arī par somiem skandināvu grāmatās, nu baigie nelieši. Dzīvē gan līdz šim ir tikai normāli gadījušies.

rendezvous
Reply

Man saistīja tas, ka šajā (neatceros, vai otrajā arī) parādās ziņas par Līsbetes dvīņu māsu. Tā cerēju, ka viņa parādīsies kkur 3.grāmatas beigās vai 4.grāmatā, bet nekā…

Leave a comment

name*

email* (not published)

website